Konkurss “Manas dzimtas vīri- karavīri” ir noslēdzies. Izzinām savas dzimtas karavīru gaitas.

 

Latvijas armija šogad svin savu simtgadi. Katra ģimene glabā stāstus par savas dzimtas locekļu gaitām izcīnot valsts neatkarību, aizstāvot to, dienot armijā.

Pavasarī noslēdzās Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas konkurss “Manas dzimtas vīri- karavīri”.

 

Darbi izlasīti, vērtēti, secinājumi izdarīti. Bija iesniegti 10 darbi un viens video. Deviņi darbi ir no Valmieras ģimnāzijas- 7. 8. 9. klases un viens no Saulkrastu vidusskolas 6. klases skolniekiem.

Valmieras ģimnāzijas skolotāja Ineta Amoliņa bija konkursa idejas rosinātāja un arī savus skolēnos ir radījusi interesi izzināt vecotēvu dzīves ceļu, pierakstīt to, sameklēt fotogrāfijas un noformēt tās.

 

Ronalds Gackis- VĢ 7. klases skolnieks ir izzinājis sava vectēva- pulkvežleitnanta Harija Gacka- Valmieras 22. Zemessardzes bataljona dibinātāja dzīves stāstu.

Ronalds raksta : 1991. gads bija tautai atbildīgs un grūts laiks. Bija jāatjauno tas, kas 50 okupācijas gados tika sagrauts. Latviešu tauta par savu drošības garantu izvēlējās veidot Zemessardzi. Par Valmieras bataljona komandiera pienākuma izpildītāju 1991. gada 21. decembrī tika iecelts Harijs Gackis.

Ričards Plotnieks raksta “Es savu darbu “Mana vectēva bērnība un atmiņas uz kuģa” rakstu, jo vēlējos uzzināt vairāk par savu vectēvu , par viņa bērnības piedzīvojumiem pie Zilākalna Martas , par viņa atmiņām un atgadījumiem uz kuģa “Smelij”.

8b. klases skolnieks Dans Patriks Dukurs raksta, ka viņa darba mērķis bija apkopot sava opa Jāņa Reides un viņa brāļu Andra un Arta dzīves ceļus un brāļu armijas gaitas.

8b. klases skolniece Ance Bērziņa raksta : savam vectēvam Andrejam Bērziņam esmu bieži jautājusi par viņa dzīvi, taču to ar laiku aizmirstu. Tad nu tagad bija izdevība pajautāt un izveidot projektu par vectēva dzīvi.

9a. Klases skolnieks Mārtiņš Mārcis Pružinskis raksta: Sagaidot Latvijas armijas simtgadi arī es nolēmu dot savu ieguldījumu, izpētot un sniedzot iespēju arī plašākai sabiedrībai iepazīt savu vecvectēvu- Kārli Burjotu(1927-2006), uzzinot, kā cilvēki, karš un pastāvošā iekārta mainīja viņa likteni.

Valters Ločmelis – 8b klases skolnieks raksta par vectēvu- Jāni Pahomovu, kurš ir bijis gan kareivis, gan smagās mašīnas šoferis ,gan arī vienkārši interesanta, kolorīta personība.

Etīna Saulīte – 7c klases skolniece izpētījusi “Piemiņas vieta 1991. gada barikāžu dalībniekiem Valmierā”. Etīna raksta “šo tēmu es izvēlējos, jo tas mani ļoti interesēja un vēlējos uzzināt un izprast kā barikādes notika. Uzzināju, ka mans tētis Dainis Saulītis ir dizaina autors piemiņas vietai Valmierā un tas man radīja vēl lielāku interesi un iedvesmu.

Roberts Kārkliņš un Lūkass Svensons ir izveidojuši video materiālu par Latvijas armijas virsseržantu Andreju Galzonu- viņa dienestu Latvijas armijā un 5 misijām ārpus Latvijas.

Konkursa dalībniece Agnese Sviklāne mācās Saulkrastu vidusskolas 6. klasē . Konkursa piedalās ar darbu ar savas dzimtas karavīru atspoguļojumu 100 gadu garumā , sākot no Krievijas – Japānas kara laika 1904. gadā cara armijā Tālajos Austrumos. Dzimtas vēstures pētīšanas tradīcijas Agnese ir pārņēmusi no savas ģimenes- ir izpētīts dzimtas ciltskoks, dzimtai apstiprināts ģerbonis.

Konkurss devis Agnesei interesi vairāk pievērsties dzimtas vīru – karavīru tēmai. Konkursam iesniegts darbs uz 17 lapām, tajā iekļauti attēli no dzimtas arhīva. Dzimtas karavīri dažādos laikos iesaukti dažādās armijās. Agnese secina “manas dzimtas karavīru gaitas un likteņi ir cieši saistīti un atspoguļo Latvijas sarežģīto vēsturi. Mūsu dzimtas karavīru patriotisms, drosme, varonība, spīts un degsme spēja saglabāt un nosargāt mūsu valsti.

 

Ar konkursa darbiem iepazinās Ričards Štibe - Valmieras Pārgaujas 12. klases skolnieks. Viņa pārdomas:

” Pētniecisko darbu, noskaidrojot sava vectēva dzīves gaitas militārajā dienestā PSRS laikos, autori kā vienu no darba uzdevmiem uzsver sarunas veidošanu ar vecvecākiem. Mūsdienu attīstītā un, jā, globalizētā pasaule ir radījusi vidi, kurā, esot informācijas pārpilnībā un laika trūkumā, tiek aizmirsts par visvienkāršāko: ģimeni, vaļaspriekiem, sevi. Jaunie dzimtas pētnieki daudzos darbos uzsver, ka radītais darbs kalpos nākamajām paaudzēm par palīgu savu senču gaitu izprašanā.

Es arī veidoju Dzimtas koku, un no pieredzes varu teikt, ka pats sākums, lai varētu sākt meklēt informācijas autentiskumu rakstiskajos tās avotos, ir mutisko liecību iegūšana, turklāt pēc iespējas vairāk. Protams, jāapzinās, ka cilvēku atmiņas ir visai subjektīvas, tajā pašā laikā tās dod vērtīgu sākumu un ieskatu par personu no viņa laikabiedriem, kuri ikdienā ir pavadījuši kopā laiku, līdz ar to (vismaz teorētiski) spējot vislabāk izprast personas būtību un iekšējās vēlmes. Jā, tas ir grūti – atrast laiku, lai aprunātos ar saviem radiniekiem, tajā pašā laikā minētā darbība ir pirmais solis noturīgu ģimenes saišu saglabāšanā”.

 

Konkursam iesniegtie darbi glabājās Valmieras bibliotēkā un var būt par iedvesmas avotu arī citiem interesentiem pētīt savu dzimtu un iegūt jaunas zināšanas, atklāsmes un piederības sajūtu par savu valsti un mūsu tuvinieku likteņiem tajā.

 

 

Ilze Karsa

Valmieras bibliotēka