Bibliotēka iedvesmo jaunām sadarbības formām

Lai veidotu kopības izjūtu un veicinātu zināšanas par Valmieras apkaimes novadu kultūras un ekonomikas dažādību, Valmieras bibliotēka novadu bibliotekāriem ik gadu organizē sezonas noslēguma izbraukuma semināru, kurā bibliotekāri klātienē iepazīstas ar novadu piedāvājumiem.

Laikā, kad droša attāluma ievērošana joprojām ir aktuāla, Valmieras bibliotēka aktīvi turpina attīstīt jaunas darba formas virtuālajā vidē, tāpēc šogad 17.jūnijā tika organizēts tiešsaistes semināru pašvaldību publisko bibliotēku bibliotekāriem. Pirmā semināra daļa bija veltīta nozares aktualitātēm, savukārt otrā daļa bija veidota sadarbībā ar Europe Direct informācijas centru Valmierā par bioloģisko daudzveidību Latvijā un Eiropas Savienībā. Saimniecības, kuras bija iecerēts apmeklēt klātienē, šajā reizē arī izmantoja jaunu darba formu, savā pieredzē daloties attālināti.

Valmieras bibliotēkas direktore Daiga Rokpelne: Daudziem šī gada pavasaris ir bijis pārejas laiks uz jaunu lietu kārtību, jaunu pieredzi digitālajā vidē - mācāmies lietot virtuālos rīkus, komunicējam neklātienē u.tml. Bibliotēkas misija arī krīzes apstākļos ietver izglītības un demokrātijas veicināšanu, atbalsta sniegšanu un iedvesmošanu. Bibliotēka iepazīstina ar līdzcilvēkiem, kuri dara ko jaunu, saved kopā īstos cilvēkus ar aktuālām idejām. Tieši tāpēc piedāvājam semināru par tik nozīmīgu tēmu kā bioloģiskā daudzveidība.

Europe Direct informācijas centra Valmierā vadītāja Malva Šķēle: Bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir pārbaudījums visai pasaulei, Eiropai un ikvienam no mums. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena par vienu no prioritātēm ir noteikusi programmu Eiropas Zaļais kurss, kuras mērķis ir izmainīt visas saimniecības jomas tā, lai 2050. gadā padarītu Eiropu par klimata neitrālu: “Dabas atveseļošana ir mūsu fiziskās un garīgās veselības ķīla, mūsu sabiedrotais cīņā ar klimata pārmaiņām un slimību uzliesmojumiem. Tā ir mūsu izaugsmes stratēģijas - Eiropas zaļā kursa - vaduguns un pieder pie Eiropas atveseļošanas, kuras gaitā mēs planētai dosim vairāk, nekā no tās paņemam.” Tā kā cilvēka un sabiedrības veselība ir cieši saistīta ar visas planētas veselību, tad vides jautājumu aktualitāte ir iedvesmojusi arī bibliotekārus runāt par bioloģisko daudzveidību un padomāt, ko varam mainīt savā ikdienā, lai uzlabotu vides apstākļus. Vairums videi draudzīgo iniciatīvu jau šobrīd tiek sekmīgi īstenotas dzīvē, mūsu uzdevums ir mācīties no praktiskās pieredzes un iegūtās zināšanas nodot tālāk.

Semināru virtuāli tiešsaistē noklausījās un interaktīvi līdzdarbojās ap 50 bibliotekāru un citu interesentu. Pirmais pieredzes stāsts vēstīja par Oleru muižas ainavu dārza atjaunošanu un Oleru muižu kā vietu, kas mums visiem atgādināja par mūžseno harmoniju starp cilvēku un dabu, par personīgo panākumu un pienākumu nozīmību, par to, cik īpaša ir vēstures un sakņu izjūta mūsu trauksmainajā laikā. Biedrības Oleru muiža pārstāve Ieva Zemīte: Oleru muiža ir kultūrvēsturisks ēku komplekss ar ainavu dārzu apkārt, 30 kilometru attālumā no Valmieras un Mazsalacas, atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā, uz muižas kompleksu ved ozolu alejas. Muižas parks jeb dārzs veidots pēc ainavu dārza principa, kas pats par sevi ir neliela arhitektūras forma. Ainavu dārzi veidojušies 18. gadsimtā Anglijā un savā ziņā var tikt uzskatīti par cilvēka varu pār apkārtējo vidi - tā vairs nav draudoša, bet tiek pieradināta, izcelta, apjūsmota. Latvijā ainavu dārzi ienāk 19. gadsimtā, šis process veicina augu valsts izpēti, selekciju un augu ievešanu no ārvalstīm. Dārznieki dodas pieredzes izpētē un idejas pamazām integrē savā vidē, zināšanu uzkrāšanā būtiska loma ir arī bibliotēkām. Svarīgi visu uzlūkot kontekstā, saprotot, ka dārzs ir iekštelpu turpinājums un tādējādi ainava, ko redzam pa logu - vesela filozofija! Arī mazdārziņš ir ainavu dārzniecība, tikai mazākos mērogos. Oleru muižā tiek izmantotas paaugstinātās dobes (kastes ar zemi), augi tiek stādīti, estētiski spēlējoties. Senā dārzā ir cita faktūra, citas šķirnes, izaudzētos garšaugus lietojam arī ikdienā - tie nav izstādes eksponāti. Mums ir arī kārtīga kompostkaudze! Reizēm jāpanāk kompromiss ar dabu - dārzā šo to apēd zaķis, tārpiņi, muižas ēkās mīt sikspārņi - sadzīvojam un respektējam viens otru. Audzējam bioloģiskās aitas. Pie mums liela vērtība ir dabiskām un vienkāršām lietām - restaurējam un jaunu dzīvi dodam durvīm, jumtu segumiem, traukiem. Jaunumi: mūsu pašu iekoptais japāņu dārzs un dabas taka - posms cauri purvam, atjaunotais Oleru rūnakmens. Arī cilvēkam skaistā vidē jābūt skaistam, tāpēc dzīves telpu izmantojam sabiedriskajai dzīvei, lekcijām, koncertiem - nododam impulsus tālāk citiem un iedvesmojam!

Par dzīves dabisko plūdumu aizdomāties aicināja arī aitkopis Valters Mitāns: Iepazinuši pasauli, abi ar sievu atgriezāmies dzimtajā pusē Mazsalacas novadā. Jau deviņus gadus darbojamies savā bioloģiskajā zemnieku saimniecībā Ķeiķi / Jēru klubs - piedāvājam iegādāties bioloģiski tīru jēra gaļu, dziju, aitādas, aitiņas audzēšanai u.c. Sākumā bija ilūzija, ka darbošanās ar aitām ir viegla, jo vajadzīga tikai pajumte un siens. Daļēji tā arī ir - aita ir ļoti piemērota nelielai saimniecībai, dabai draudzīgs un barošanas ziņā vienkāršs dzīvnieks - piemēram, aitas labi dzīvo kalnainos apvidos, kur lauksaimnieks tā īsti neko citu nevar iesākt. Ar laiku sapratām, ka darbošanās tomēr ir gana liela, un process - diezgan dinamisks: jāsargā no slimībām, sēnītēm, plēsējiem, un kā bioloģiskā saimniecība nevaram aitas barot ar nebioloģiski audzētiem graudiem vai ar minerālmēsliem mēslotu zāli. Aitas nav izvēlīgas un ēd visu, arī latvāņus, vislabāk patīk daudzveidīgs, smaržīgs zālājs ar puķēm. Esam mēģinājuši aitas ielaist kartupeļu laukā - ir dzirdēts, ka tās apēd nezāles, bet kartupeļu lakstus atstāj. Draugi ar humoru iesaka labu biznesa ideju nākotnei - aitu iznomāšanu uz dārza ravēšanas laiku. Cenšamies saimniekošanu un ainavu uzturēt, cik vien iespējams dabisku. Mūsu aitām ir īpaša mītne - gada aukstāko laiku tās pavada un savus jērus sagaida izbijušā kolhoza kluba ēkā. Cilvēkiem patīk būt sakoptā lauku vidē, tāpēc saimniecību esam atvēruši tūristiem - piedāvājam ekskursijas, radošās darbnīcas, nojumi, kur viesus cienājam ar jēra gaļas zupu un desiņām. Ciemos brauc ģimenes ar bērniem, īpaši pavasaros, kad dzimst mazie jēri. Arī paši dodamies pieredzes apmaiņā uz citām saimniecībām. Mūsdienās vairāk pieprasīta ir aitas gaļa un piens, bet vilna un kažokādas vairs nav tik aktuāli. Tomēr mēs cenšamies visu izmantot par 100%, pašlaik eksperimentējam ar vilnas pārstrādāšanu - arī tā ir zaļā domāšana.

Nereti hobijs laika gaitā pārtop par profesionālu saimniekošanu. Stāsta Sēļu pagasta zemnieku saimniecības Bramaņi saimnieks, bitenieks Imants Šillers: Viss sākās kā nejaušība - padsmit gadus atpakaļ mūsu pagalmā ielidoja bišu spiets, ielikām bišu mājiņā. Bites sanesa daudz medus. Nekādu zināšanu īsti nebija, bet skatījāmies, kā procesi notiek, un tā lieta iepatikās. Nākamajā gadā iegādājāmies vēl dažus stropus, sapratām, ka vēl daudz jāmācās par bišu dzīvi. Tolaik nevarēja visu viegli uzzināt internetā kā tagad, pētījām grāmatas un padomju laika žurnālus. Pieredzi pamazām ieguvām, bet joprojām viss notika hobija līmenī. Medus pietika sev, pēc tam jau arī kaimiņiem un radiem. Lēnām sākām domāt par tirdzniecību un saskārāmies ar jaunu izaicinājumu - sapratām, ka ar pircējiem ir jākomunicē, jāizglīto par medus cukurošanos, glabāšanas temperatūrām utt. Nolēmām, ka vajadzīgi vienota veida stropi, nevis dažādi. Eksperimentēju, pats taisīju tādus, kādus vēlos - putuplasta stropi ir viegli, silti, bites ātrāk attīstās. Pašlaik saimniecībā ir ap 150 stropu. Laika gaitā esam izmēģinājuši dažādas bišu šķirnes - katrai savas īpatnības, ražīgums. Nu jau klientiem piedāvājam plašu produkcijas klāstu: ražojam bišu maizi, ziedputekšņus, propolisu, audzējam bišu mammas pārdošanai. Ģimenē aug divi dēli, priecājos, ka arī viņiem patīk darboties. Strādājot un sadzīvojot ar bitēm, arī pats jūtos tuvāk dabai. Vietējie zemnieki ir atsaucīgi - pabrīdina, ja gatavojas miglot laukus. Jautāts, kā bibliotēka var palīdzēt lauksaimniekiem, Imants Šillers ierosina turpināt izglītot cilvēkus par veselību, dabu, vidi. Arī pārējie lektori pozitīvi novērtē bibliotēku spēju rosināt cilvēkus aizdomāties par dažādām dzīves norisēm: jo vairāk zinām, jo labāk dzīvojam.

Lai vēlreiz atgādinātu, ka arī cilvēks ir tik pat neaizsargāts kā daba, noslēgumā semināra dalībniekiem tika piedāvāts ļoti personisks, pārdomas rosinošs pieredzes stāsts par saslimšanu ar Covid-19 un atveseļošanos. Aiva Grundberga: Pati esmu mediķe - radiologa asistente, tāpēc katru dienu saskaros ar to, cik nozīmīga ir cilvēka veselība visos pasaulē noritošajos procesos. Saslimu nemanot. Iesākumā sajutu vieglus simptomus: iekaisis kakls, galvassāpes, ožas zudums, kam vēlāk pievienojās liels nogurums. Covid-19 vīrusa analīzes izrādījās pozitīvas. Tas bija šoks. Slimība joprojām nav izpētīta, zāļu īsti nav. Katram slimības gaita norit atšķirīgi, man bija 39 grādu temperatūra, galvassāpes, acu graušana, elpošanas grūtības, liels nogurums, nespēks. Gluži dabiski gribas ātru atlabšanu, bet ātri tas diemžēl nenotiek. Slimošanas laikā lauku mājā biju viena ar mājdzīvniekiem. Vienatne bija emocionāli grūta, taču vienlaikus savā ziņā arī atvieglojums - neviens netraucēja, nevajadzēja nodarboties ar mājas darbiem, varēju mierīgi gulēt. Radinieki un citi līdzcilvēki atbalstīja gan psiholoģiski, gan praktiski - sagādāja pārtiku, zvanīja, piedāvāja palīdzību, jautāja, vai viss kārtībā. Reizēm gan visa bija par daudz - lielu pārbaudījumu sagādāja saziņa ar Infektoloģijas centru, jo bija jāatceras visu, ko biju darījusi, ar ko tikusies. Policija regulāri brauca pārbaudīt, vai atrodos mājās. Saprotu, ka tas ir policijas darbs, bet sajūta par tādu uzraudzību tik un tā bija diezgan savāda. Tagad esmu izveseļojusies, tomēr dzīves sparu tik ātri atgūt nevar - joprojām jūtu vājumu, ātri nogurstu, ir vēlēšanās noslēgties. Jārēķinās, ka pastāv risks saslimt vēlreiz, tāpēc visiem iesaku izturēties atbildīgi: ievērot divu metru distanci, mazgāt rokas, nepulcēties. Domāju, mums jābūt pateicīgiem, ka Latvijā saslimšanas rādītāji ir salīdzinoši zemi. Šķiet neticami, cik viegli ir inficēties, un cik smaga ir slimošana. Viss piedzīvotais liek pārdomāt dzīves kvalitāti un vēlreiz pārliecināties, ka veselība vienmēr ir pirmajā vietā.

Dzirdētie pieredzes stāsti semināra dalībniekos raisīja atklājuma prieku par līdzcilvēku paveikto, diskusijas un savstarpējus atbalsta vārdus. Lai aktīva, empātiska, kompententa attieksme pret dzīvi rada labāku sabiedrību un veselīgāku vidi!

Anete Bērziņa