"Tā dzīvē gadās"

PASAULES STĀSTU STĀSTĪŠANAS DIENA

20.martā plkst. 17.30 Valmieras integrētajā bibliotēkā aicinām uz pasākumu "Tā dzīvē gadās". Vakars visiem, kas jūt aicinājumu stāstīt un klausīties.

Ieeja brīva.

 

20.martā tiek atzīmēta Pasaules stāstu stāstīšanas diena, kad pavasara saulstāvjos cilvēki pulcējas, lai dažādu tautu valodās stāstītu un klausītos. Šai dienā tiek apliecināta cieņa mutvārdu tradīcijai, kas sakņojas ikvienas kultūras dzīlēs un arī šodien turpina būt neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa.

Kā jums šķiet, vai pietiek ar vienu klausītāju, lai izstāstītu stāstu? Vai stāsts kļūst vērtīgāks, ja klausītāju skaits pārsniedz vairākus desmitus vai pat simtus? Vai ir svarīgi stāstīt stāstus sev pašam? Cilvēkiem izsenis ir bijusi vajadzība stāstīt stāstus, lai apmainītos ar informāciju, nodotu vēstījumus vai vienkārši izklaidētos. Stāstu stāstīšana allaž bijusi kā saistviela, kas līdz mūsdienām palīdzējusi saglabāt valodu, zināšanas, amatniecības prasmes, paražas, svētku svinēšanas un citas tradīcijas. 

Latvijā jau vairāk nek;a 20 gadus stāstniecība funkcionē kā nozīmīga kopienu stiprinātāja, tradīciju pārmantošanas veicinātāja, paaudžu sadarbības un zināšanu pārneses nodrošinātāja. Stāstniecība dod iespēju pievērsties tradicionālajai kultūrai un nemateriālā kultūras mantojuma apgūšanai arī tiem, kam šķiet, ka ikdienā nav itin nevienas mantotas tradīcijas, un paver katram iesaistītajam jaunu radošas pašizpausmes lauku.

Latvijā ik gadu tiek rīkoti dažādi konkursi, projekti un iniciatīvas, stāstu vakari un festivāli, lai nemitīgi atgādinātu sabiedrībai, ka stāstniecībai, kas tiek praktizēta ikdienā, darbā un sadzīvē, ir īpaša vērtība Latvijas kultūrtelpā. Stāstnieku kopienas, kas regulāri tiekas un ir izveidojušas, piemēram, tīkla "Stāstu bibliotēkas" ietvaros, no socioloģijas viedokļa varētu dēvēt par prakses kopienām, kurās notiek nemitīga informācijas un zināšanu pārnese. Termins pasaulē jau tiek lietots gandrīz 20 gadus (communities of practice, Wenger, 1991, 1998) un uzsver, ka šādās kopienās cilvēki mācās viens no otra, nemitīgi miejiedarbojoties savā starpā.

Šajā gadījumā stāstnieku kopiena, kā prakses kopiena, ir vitālāka, rīcībspējīgāka un sociāli aktīvāka, nodrošinot labvēlīgu vidi gan nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai, tostarp arī pagājušajā gadā pieņemtā likuma iedzīvināšanai, gan arī vietējās sabiedrības attīstībai kopumā.