Valmierieši stāsta

Last changed on Tr, 13/11/2019 - 14:30
Jāņparka stacija. Stāsta Biruta Mikulāne

Visi jau tie [stacijas] priekšnieki dzīvoja stacijas ēkās. Tā tas bija Zilākalnā, tāds bija Kocēnos … Dauguļos, Ārciemā, tā līdz Ainažiem. … Katrā stacijā priekšnieks pats pārdeva biļetes, nebija tāds biļešu kasieris, kā uz lielo dzelzceļu. To visu darīja stacijas priekšnieks. Nebija atsevišķs ne svērājs, ne preču vagonu noformētājs. Tas viss bija vienam priekšniekam jādara. Viņš [Mikulāns] skaitījās rezerves dežurants, kurā stacijā vaidzēja. To atkal nozīmēja dispečers, viņš sēdēja lielā šaursliežu dzelzceļa stacijā un par visu līniju nozīmēja…

[Ikdienā stacijā] ziniet, bija ļoti interesanti, tagad jau tie slēģi ir tikai augšstāvā, un, ziniet, vajadzēja aizbīdīt vakarā slēģus, un atkal no rīta, kad sākās darbs, tad atvērt tos aizvirtņus, un jāuzrauga, lai visi soli būtu savā vietā, un apgaismojums lai būtu kārtībā. Varēja no dzīvokļa noiet uz dienesta telpām un sagaidīt vilcienu. Tāda bija tā ikdiena. … Uzgaidāmo telpu vakarā aizslēdz, un uz nakts vilcienu atslēdz vaļā, lai pasažieriem ir kur uzgaidīt, lai būtu aukstā periodā izkurināta, nekāda apkopēja nekurināja, pašam vajadzēja to darīt un skatīties, lai viss būtu kārtībā. … lejā stacijas telpā bija arī bufetes telpa. Latvijas laikā bufetes telpai bija cilvēks, kam vaidzēja vienmēr būt uz vietas. To darīja Kristīnes kundze, viņai bija sava istaba pirmajā stāvā. Tur arī tualete bij – kungu un dāmu istabas.

Satikšanās vieta – dzelzceļa stacija. Stāsta Biruta Mikulāne

Tas bija tik romantiski, kad nāca vilciens. Logs ir vaļā [otrajā stāvā]. Pasažieri visi uz beņķīšiem sēž. Onkuliņi un tantiņas nāca no pansionāta tā pakavēties un to dzelzceļa kustību vērot. Viņi jau visi no laukiem bija, nāca satikt kādu pazīstamu uz vilcienu, kad apmēram ap diviem dienā gāja tas satiksmes pasažieru vilciens, un tad tāda vieta, kur atnākt, kur kaut kas notiek, zināt, tā tas bānīts – čuk, čuk, čuk, čuk – pūš un sten, ziniet. Tas cilvēkam ir tāds kā baudījums, atcerēties savas ikdienas. Viņš arī braucis ar to bānīti, viņam patīkami tais skaņās dzīvāt, un es viņus labi sapratu. Es visu dzirdu, ko viņi runā. Apakšā uz augšu skaņa nāk. Kā viņi savas dzīves viens otram stāsta. Tā tāda satikšanās vieta – dzelzceļa stacija. Lai cik tur – desmit pasažieri izkāpa vai iekāpa, tie ir cilvēki.

Tajā laikā jau nebija ko dzert un nebija arī naudas, par ko dzert.

Filmas “Uz jauno krastu” uzņemšana. Stāsta Biruta Mikulāne

Kad uzņēma filmu “Uz jauno krastu”, tas bija notikums … Es neatceros, kurā gadā tas bija… No tā laika, es nepateikšu ne gadu, ne mēnesi, vasaras laiks bija, sāka augt sēnes Jāņparkā. Kad bija no viena kolhoza sivēni savesti, un tādu skatu vaidzēja uzņemt tai filmā, kur ganiņš dzen tās cūkas uz vagonu, un no tā laika sāka Jāņparkā augt sēnes. Jo tās cūkas tika turētas aplokā Jāņparkā, aiz šķūnīša. …

… Vismaz pāris nedēļu viņi te ņēmās ar to filmu, kamēr epizode tapa. Tur cilvēki staigāja uz perona. Un, ziniet, Miķelis, Amālijas dēls, tas te dreifēja it kā pa to peronu … Viņš bija pasažieris, kas gaida vilcienu, un tad jau vaidzēja katru saulainu brīdi ķert, un ta jau te diezgan ilgi viss tas vilkās, tas bānīts pūta, tie dūmi kūpēja, un tās dāmas pastaigājās pa peronu, nu bija jau ko redzēt. Es augšā, te pat pa logu uz visu skatījos. … Dārziņš turpat lejā ir, un viņi atstāja man fragmentu no tās sētiņas, lai nu būtu skats smukāks, tad kādi desmit metri dēļu žodziņu atstāja, kas man ilgus gadus kalpoja.

… Jūs zināt, kas bija Amālijas dēls, viņš jau bija interesants, kad paskatījās uz viņu, jau nāca smiekli, un kad palasīja par viņa dzīves gājumu, tad jau varēja smieties, kāds interesants viņš bija… Viņš nebija stalts, bet iznesīgs un mācēja sevi parādīt, sevi pasniegt …

Valmiera un valmierieši pēc kara. Stāsta Biruta Mikulāne

Vai, cik šausmīga Valmiera izskatījās! Zināt, no autoostas skatoties, abās pusēs bija mūri ar tukšiem logiem. Mūris nesadega, bet loga rāmis sadega. Ļoti drūmi izskatījās Valmiera. … sadzīve bija ļoti drūma, bet ļoti, ļoti draudzīgi. Kad viens dabūja zināt, kad kaut kas ir [nopērkams], ta pateica otram …

Bet valmierieši ļoti uzsvēra: – Mēs vecie valmierieši! - Valmierieši ar to ļoti lepojās. Valmiera agrāk bija tirgotāju pilsēta, te bija ļoti daudz veikalu Latvijas laikā, un ļoti daudz namu īpašnieku, kam tie veikali piederēja, un viņi ar to varēja lepni būt. Tā kā es no Rīgas nākusi, un man tādā kompānijā gadījās būt, tad es teicu [uz zoba velkot ]– te tik zirgu tramvajs trūka, ritīga lielpilsēta! [smejas]

Man bija gadījiens, man māmiņa nomira, un man vaidzēja pierādīt, ka es esu savai mātei meita, man tāds uzvārds nebija kā mammai, un man neatzina to laulības apliecību, kas vācu laikā izdota. … un man vaidzēja pēc 13 gadiem atkal laulāties vai iet uz dzimtsarakstu nodaļu kārtot dokumentus. Tad tā darbiniece atzina, ka uzticams, ka pēc 13 gadiem uz dzimtasarakstu nodaļu vēl ar puķu pušķi atnāk … Tad pēc trīspadsmit gadiem otreiz salaulāja mani.

Skujiņi, Grantonkuls, Medne Biruta, Krustiņtante. Kā viņa nesa žagariņus, viņa ar pauniņām sev malku atnesa no krūmiem. Tantītes visas bija ļoti strādīgas. Visi veci cilvēki agrāk bija ļoti strādīgi.

Estrādīte. Stāsta Biruta Mikulāne

Jāņparkā vēl pēc kara bija estrādīte … Aiz estrādes bija vienistabas rūmīte, kur dzīvoja tāds Auziņu pāris, jo bija jābūt kādam cilvēkam, kas visu pieskata un apkopj, tāds kā sētnieks un uzraugs. Padomju laikā vēl bija ēka un deju grīda, bet ragu muzīku vairs nepūta. Kad nojauca estrādīti, Auziņi pārcēlās uz mazu mājiņu pie parka (neprecīzi pēc runātā).

Bufete Jāņparkā. Stāsta Biruta Mikulāne

Te bij tāda bufetīte pie parka. Pušpurs Anniņa tirgojās ar svaigām smalkmaizītēm, limonādi un alu. Granta onkuls gāja, kādreiz uzspēlēja savu akordeonu, un Granta tante gāja vaktēt savu onkulīti. Viņš savam priekam spēlēja, priecēja sevi un bufetes apmeklētājus. Vispār nezinu, vai simt garamus [šņabi] ar tur varēja dabūt!

Skursteņtīrītājs. Stāsta Biruta Mikulāne

Tajos laikos bija viens cilvēks. Viņš bija baznīcas cilvēks, spēlēja vijoli. Bija arī skursteņtīrītājs. Aiziet skursteņtīrītājs un paliek pēdas un sodrēji. Tad viņš vienmēr ļoti atvainojās un teica: - Kundze, nav ne zīds, ne samts, viss ir mazgājams. Jūs taču izmazgāsiet? Es ļoti atvainojos!

Es gan neatceros, kā viņu sauca. Es jau nekad tā neeskplodēju, bet te bija tāda Kristīnes tante, tā ļoti uztraucās, ka palika tie sodrēji, un tad viņš tā, tik mierīgi, tik laipni… Kristīne Dāniela, viņa dzīvoja šajā mājā [stacijas ēka].

Mīlestības putra. Stāsta Mārīte Pētermane

Vecāmamma mums vārīja mīlestības putru. Tas bija rabarberu uzpūtenis, ko vārīja katru pavasari. Tai rītā vecāmamma sauca pa visu māju: - Šodien mīlestības putra!

Un tad vārīja tādu lielu podu, un visu dienu to putru vien ķeksējām. Mēs jau tagad pieliekam tikai garšai, bet viņa lika ļoti daudz rabarberus, un droši vien cukuru arī kārtīgi lika. Viņai tā putra iznāca pilnīgi zaļa, bet tāda maiga. Vecaimammai bija liels katls un nebija jau tādi kuļamie kā tagad, tikai tāda koka mekšīte, un tad ar to arī sakūla. Vecaimammai gan bija viena kaziņa, bet ēdām tāpat bez piena.

Kazas piens un siers ābelē. Stāsta Mārīte Pētermane

Vecāmamma vārija kazas piena zupas, bet man ļoti negaršoja. Nepatika tā piegarša, jo vecāmamma kazai baroja ļoti daudz kārklus. Viņa stūmās ar laivu augšup pa Gauju un sēja zaru slotiņas ziemai, mums, bērniem, arī bija jāsien kārklu sloktiņas priekš tām kazām. Tad pienam tāds rūgtums, tāds sīvums klāt ir, jo kazas pienā ātri pārstrādājas visas tās garšas.

Zināt, vecāmamma taisija biezpienu no kazas piena un tad viņa to biezpienu sasālīja, stipri, un iesēja to sālīto biezpienu marlē un tad izkāra ārā ābeles zarā, lai žāvējas saulē un vējā. Tur viņš karājās, man liekas, kādu nedēļu. Tad iznāca siers, tāds kreptīgs. Mēs viņu uz maizes ēdām. Tāds kā kazas knapsieriņš. Atceros, krievu laikos veikalā bija brinza, nu, bija stipri līdzīgs.

Grunduļu zupa. Stāsta Mārīte Pētermane

Mēs dzīvojām pie Gaujas, un agrāk Gaujā bija šausmīgi daudz grunduļu. Tagad jau grunduļus nemaz neredz. Viņi jau ļoti lieli neauga, tādi apmēram 15- 20 centimentri. Mums bija savas laivas, toreiz Gaujmala [Krāčukaktā] bija pilna ar laivām. Mēs abas ar māsīcu gājām ķert grunduļus, un vecāmamma vārija grunduļu zupu. Tos grunduļus netīrija, neko nedarīja ar viņiem, iesēja marlītē, lai tas viss nenāk cauri, lai asakas nepeld, un viņam jau drusku tā brauniņa ar’ ir. Ļoti trekna zivju zupa bija, pielika klāt tikai katrupelīti un dilli. Vienmēr vasarā tādu zupu vārija.

Kartupeļu biezputra uz maizes. Stāsta Mārīte Pētermane

Sacepa taukos sīpolus, izvārīja kartupeļu biezputru, sajauca kopā un smērēja uz rupmaizes sviesta vietā. Vēl varēja svaigu sīpoliņu uzlikt pa virsu. Ļoti garšīgi!

Labklājības pēdas Valmierā pēc kara. Stāsta Armīns Lejiņš

Pēc kara, būtībā visa Valmiera bija ulmaņlaika mietpilsoniskās dzīves muzejs. Tagad jau viss iznīcīnāts, tad te bija vienstāvu koka mājiņas ar dārziņiem pašā centrā. ... Visur bija vienas un tās pašas puķes uz logiem, alojes, visur bija burkas ar tām sēnēm, aizkari tādi, lai pēc iespējas nekas nespīd iekšā … visas bufetes un trauki, viss no tiem laikiem. Viss bija saglabāts. Tad, kad es sāku skatīties angļu mākslas filmas, kuras ir apmēram ... uz to laiku, sevišķi kara laikā, teiksim, ja, visa tā sadzīve, tādi paši trauki, tādas sedziņas, tādi tamborējumi tāpat izvietoti, pilnīgi kopija viens pret vienu. Es biju pārsteigts. Tā bija Eiropas mietpilsoniskās šķiras vide. Tāpēc jau pēc kara visur bērni sacēlās - Anglijā sacēlās, Francijā sacēlās, visur sacēlās. Karš paildzināja vecā dzīves stila ieplūšanu jaunā laikmetā.

Pusaudžu pasaule: plūdi, ledus spridzināšana un sports. Stāsta Armīns Lejiņš

Priekš tādiem bērniem, pusaudžiem tā [Krāčukakts] bija pilnīgi pietiekoša pasaule. Pilnīgi pietiekoša, vēl ar to, ka katru gadu grandiozi plūdi bija. Tilts zems, tiem āžiem jālauž ledu, viņi vēl nesalauž… tad spridzināja. Tais pagarbos [Gaujas krastā] bij’ spridzekļi, tad pavasarī nāca spridzinātāji un ņēma no turienes ārā spridzekļus, turpat spridzināja, un tās mums ar’ bija lielas izpriecas. Zināja, ka kārtīgi tur ies vaļā.

Sava pasaule mums tur bija. Arī sportošana tajā Remmerlejā, futbola laukums bija pašu ierīkots. … peldētavu paši ierīkojām, kā es teicu, laipas, kur lec, paši ierīkojām. Ziemā paši ierīkojām, tīrījām hokeja laukumus, kādas slidas dabūjām, tādas dabūjām, bet paši rūpējās, lai tas būtu.

Teātra aktieri ietekmē gaisotni pēckara Valmierā. Stāsta Armīns Lejiņš

Gan manā mājā, gan blakus dzīvoja Valmieras teātra aktieri… Tie bija… šodien tādas kultūras, ko ienes aktierdzīve, nav. Viņi bija ceļojoša teātra, pareizāk būtu klejojoša teātra, tas vācu laikā viņiem bija, kā bija, aktieri, kuri vairāk līdzinājās tiem cirka personāžiem, ko brāļi Gonkūri apraksta savos darbos. Ļoti daudz franču literatūrā tas ir.

Kad viņiem bija jāiet kartupeļu talkā, kā padomju laikā lika, tad viņi ieradās kā klauni, saģērbušies vecos kostīmos, cilindri galvā. … un kādi tik raibi nebija! Jo viņu dzīves stils tāds bija. Un katrs personība. Tagad nav… Tev jābūt būdīgam, kārtīgam un kad parādies, uzreiz visi nobīstas, Tev tādam jābūt. Mercs tāds bija. Nu, režisors Vīnkalns, tas vispār bija divi metri plats, tāds milzenis…

Dūrēna “papeles” Krāču kaktā. Stāsta Armīns Lejiņš

Saglabājies kāds interesants nostāsts par valmierieti, soļotāju Alfrēdu Dūrēnu, un to, kā Krāču kaktā uzradušās papeles. Pirmā Pasaules kara laikā, ap 1915. gadu, kad Valmierā saimniekoja vācu armija, Alfrēds Dūrēns Valmierā tirgojis egļu un priežu stādus. Tad tirgus laukums vēl atradās pie baznīcas. Tirgū viņam pienākuši austriešu karavīri un sākuši izvaicāt, cik maksā un cik gados tad no tāda izaugot lietaskoks. Dūrēns atbildējis, ka pēc astoņdesmit gadiem varēšot cirst. Tad nu viens no kareivjiem piedāvājis Dūrēnam darījumu, proti, viņš par tādu pašu cenu piegādāšot viņam koku stādus, kas divdesmit gadu laikā izaugšot resnāks par priedi. Dūrēns gan apšaubījis karavīra teikto, bet kārdinājums bijis liels, un darījums ticis noslēgts. Pēc mēneša tiešām no Vīnes atgādāti papeļu stādi un Alfrēds iestādīja papeles Krāču kaktā, Remmerlejā (gravā pie Kazu krācēm). Nekas jau samelots netika – koki tiešām auguši griezdamies, un pēc divdesmit gadiem bijuši mūsu priedes “gāžamajā” resnumā. Tomēr, ak to vilšanos, kā “lietaskokiem” tie nekam nederēja, jo papeles koksne izrādījusies pārāk mīksta. Tā nu sanācis, ka Dūrēns kokus iestādīja gan, bet labumu no tiem neguva. Kopš tā laika katru pavasari Krāču kaktā gaisā lido baltas pūkas.

2017. gada pavasarī vietējie iedzīvotāji, gribēdami pasargāt kokus, sazinājās ar biologiem, un liels bija viņu pārsteigums, uzzinot, ka tās nemaz nav papeles, bet gan pie mums reti sastopamās balzāmapses. Turklāt Latvijā ir tikai divi šādi stādījumi, un viens no tiem Valmierā.

Vai pats Alfrēds Dūrēns stādījis šos kokus, mēs nezinām, jo cilvēki stāstot mēdz piepušķot un kaut ko noklusēt, bet tas, ka Valmierā Gaujas krastā aug simtgadīgi reti koki, ir fakts. Tad nu kopīgi sargāsim tos!