Nostāsti par Vecdaudžu mājām (Brenguļu pagasts)

Last changed on Ce, 06/06/2019 - 11:29
Par "Vecdaudžu" mājām

“Vecdaudži” (arī Daudzis) ir sena mājvieta Brenguļu pagastā Trikātas ceļa labajā pusē Abula krastā. Tajā kopš 17. gs saimnieko Dauvartu dzimta. Ilze Dauvarte mantojusi “Vecdaudžus” no sava tēva Aleksandra Zigfrīda Dauvarta un pārstāv dzimtu jau 10. paaudzē. Saglabājušās vairākas teikas un nostāsti par māju saimniekiem, dzimtas leģendas, t.sk. par uzvārda izcelšanos.

Teicēja Ilze Dauvarte

Pierakstīja Agita Lapsa

2018. gada martā Trikātā

 

Teika par Gaspažiņu kalniņu

(Kalniņš atrodas vietā ur satiekas Mūrnieka un Vecdaudža robežas)

Kāda teika Daudža saimnieku ģimenē nāk no paaudzes paaudzē. Tajā laikā mēris bija apkāvis Latvijā lielu daļu cilvēku, un sirotāji vazājās apkārt un centās nogalināt gandrīz visus, kas bija palikuši dzīvi. Arī Daudža mazā meitiņa nogalināta mežā, ogas lasot. Pēc tam tur parādījušās divas dzelteni ģērbtas gaspažiņas, kādu laiku dejojušas un pazudušas. Un tagad ik pa simts gadiem tajā vietā parādās gaspažiņa kāda meža dzīvnieka izskatā, un, ja tu nosauksi viņu īstajā vārdā, tad viņa no meža dzīvnieka pārvērtīsies par skaistu meiteni. Tā vieta ir noburta, jo pat veci ļaudis, kas apkārtnē dzīvojuši visu mūžu, nonākot tajā vietā, jūtās apmaldījušies, un tikai pēc mirkļa aptver, uz kurieni viņiem jādodas.

Šādā noskaņā es devos uz māju, domājot par to, ka katrā leģendā ir daļa patiesības. Un es atradu, ka Daudža trešajam saimniekam bijuši pieci bērni, no kuriem divi izauguši līdz pieaugušam vecumam, un ir pat savas ģimenes, bet divi aizgājuši bojā ar triju dienu atstarpi vasaras vidū, kad varētu būt tas ogās ejamais laiks. Viena no mirušajiem bērniem ir meitenīte, deviņus gadus veca, Mariņa vārdā. Otrs gan ir divdesmitgadīgs jauneklis Dāvis.

 

Kā sākusies Daudžu (Dauvartu) dzimta

Es domāju, kas esmu priviliģēta, jo manus ciltsrakstus 1938. gadā sastādīja mācītājs. Mans vectēvs samaksājis kārtīgu naudu, lai viņš izpēta visas baznīcas grāmatas un uztaisa Dauvartu ciltskoku.

Par pirmajiem manas dzimtas senčiem ir tāds stāsts. Tas bija laiks, kad uzvārdu vēl nebija, bet viņa vārds bija Pēteris. Viņš nupat bija uzbūvējis savu riju un piedarbu no zaļiem kokiem, bet nāca iekšā zviedru karaspēks. Notika cīņas un kaujas, un viņš tika sagūstīts un aizvests uz pili, lai vergotu, un tur ieslēgts ķēdēs. Pa nakti turēts pils pagrabā, pa dienu sūtīts darbos. Kādu nakti Pēterim izdevies atsvabināties, un viņš aizgājis atpakaļ uz savām mājām, uz Daudžiem. Zviedri, protams, viņam tūliņ pat bijuši uz pēdām. Pēteris Abula krastā noslēpies, un tie nav varējuši viņu atrast, bet par atriebību ņēmuši un aizdedzinājuši riju. Tā kā rija bijusi no zaļiem baļķiem salikta, nav labi degusi, un viņam pašam, piepalīdzot izdevies uguni nodzēst, jo zviedri, kā aizdedzinājuši, tā aizgājuši. Pēc kāda gabala, tie skatās atpakaļ un neredz dūmus, neredz liesmas, jāiet atpakaļ. Dedzina atkal. Bet, kā šie aiziet, tā Pēteris atkal dzēš nost. Un tā vairākas reizes, beigu beigās zviedri nosprieduši, ka tā vieta ir noburta, un nav gājuši vairs atpakaļ. Tā Pēteris varējis turpināt savu dzīvi.

Viņam bijusi pirmā sieva, kura ar visiem bērniem aizgājusi bojā mērī, un tad viņam esot atvesta, tā arī Līga stāsta - “atvesta” - viņa nākamā sieva, no kuras tad arī sākusies Daudžu dzimta, kura vēlākos laikos ieguvusi uzvārdu Dauvarti. Pats Pēteris nodzīvojis simts gadus, un tas arī ciltskokā ir, viņš dzimis 1622. gadā un miris 1722. gadā.

 

Kā Daudža saimnieks pie uzvārda ticis

(Zinājusi stāstīt kāda attāla Dauvartu dzimtas zara radiniece)

Visiem zināms, ka pirms uzvārda došanas otrs vārds parasti bija māju nosaukums. Un tā Daudzis bijis aizgājis uz muižu pie muižkunga ar sakāmo un lūdzis, lai viņu uzklausa, bet noticis kaut kāds pārpratums, un Daudzis gājis prom, kamēr kungs saucis: “Daudz, warte! Daudz, warte!” (vāciski: gaidi!). Bet Daudzis nesaprazdams tomēr gājis prom. Un tā viņš kļuvis par Dauwarte- latviskojot galotni uz Dauwarts. Senajā rakstībā mūsu uzvārds bija ar "w".

 

Par spokošanos "Vecdaudžos", burenēm un meža saimnieku

Teicēja:  GUNA DAUVARTE

Dzimusi 1932. gadā Jelgavā. 20 gadus dzīvojusi “Vecdaudžu” mājās Brenguļu pagastā (Beverīnas novads)

Pierakstīja:  Agita Lapsa 2017. gada 7. septembrī

Atslēgvārdi: spoki, spoku stāsts, Vecdaudži, meža saimnieks, māju zemes robežas, raganas, burenes, Abuls, Ūsiņa akmens, Brenguļu pagasts, Beverīnas novads

 

Guna: - Kamēr es tur divdesmi gadu dzīvoju, man nepārtraukti spokojās… taisni tanī vecajā mājā  [“Vecdaudžos”], divsimtgadīgā māja... un tur man nepārtraukti spokojās. Un tad es tanīs spokošanās reizēs redzēju visus tos, pēc kārtas, protams, ne jau visus reizē - tos, kas tur ir dzīvojuši, tie, kas tur senči bijuši. Starp citu, sievietes man nerādījās, tikai vīrieši.

 Nu, piemērām, tāds moments. Man, tā lielākā, skaistākā istaba, tajā, kas savā laikā bija krāsota uz grīdas tā kā parkets, bet, nu, kad izkrāso brūno krāsu pa virsu, tad tas parkets pazūd. Nu, un kad es tur tanī istabā dzīvoj, tad ... mums nav elektriskā zvana ne pie ārdurvīm, ne pie manas istabas. Pēkšņi zvana man elektriskais zvans. Nu... tātad spokojas, vai ne?

Nu tad es redzēju visādus tēlus, bet ārkārtīgi interesanti – viņi bija tikai līdz pusei. Kamēr es centos saskatīt, kādas tad viņiem kājas ir, ja? Nu tad vienkārši viņi vairs nebija. Viņi man vairs neļāvās, bet līdz pusei es varēju visu ko saskatīt. Sievietes es neredzēju, tikai vīriešus, dažādus. Man pat vecās tantes dažkārt zināja teikt, kas tie ir par cilvēkiem, ko es esu redzējusi. Nu, un tad ar turpat viss izgrozās. Nu, un tas interesantākais bija tas, ka katram īpašumam ir robežas, nu, un, kad mans dēliņš tur gāja, tāpat mans vīrs tur gāja un skatījās, vīrs jau zināja, kurā vietā tās robežas ir, un tad viņam pēkšņi, tā kā mūris priekšā. Viņš ir nonācis līdz tai robežas vietai, ja, un viņi gājuši pāri. Vienkārši nelaiž pāri, nu, un dēliņš arī, viņš saka ... nevaru, rādās. Spoki nekādi nerādās, vienkārši norobežojums, nelaiž pāri.

Nu, man atkal, kad es mellenes lasīju, … lai es varētu kādu kapeiku dabūt, nu tad vakarā, septiņos vakarā, ta man alnis dzina ārā no meža, ka man nav ilgāk mežā jāpaliek. Alnis nāca virsū. Tad mēs to saucām par meža saimnieku.

Agita: - Vai viņš tur tāds bieži parādījās?

G: - Kritiskos brīžos

A: - Ko nozīmē “kritiskie brīži”?

G: - Nu teiksim, gāja robežas rādīt. Mans vīrs un dēls gāja robežas rādīt, alnis stāvēja pie robežas, tas bija dienas vidū, tad jau alņi apkārt nestaigā. Nu man atkal septiņos vakārā, dzina man ārā no meža. Tā kā, kas attiecās uz šitādām spoku padarīšanām, es varu sastāstīt veselu grāmatu, jo es, kā lai saka, līdz deviņdesmitam gadam, es nevienam spokam, nekam es neticēju – ne nolādējumam, ne spokam, nekam neticēju. Pēc deviņdesmitā gada, kad te visādi brīnumi sāka parādīties, tad es ticu pilnībā.

Mums tur kaimiņos... Nu, vispirms jau tanī pašā mājā, es ielaidu iekšā riktīgu bureni, riktīgu bureni. Nu es protams, savā naivumā nezināju, ka tā ir burene. Vīra brālim bija ļoti grūti tikt no viņas vaļā, ārā... Nu, tad, kad viņa lielās mokās nomira, nu, ta varēja tās meitas dabūt ārā no tās mājas. Es ielaidu iekšā, jo nevar takš tukšu māju turēt, jūs saprot, kas notiek, kad i tukša māja, nu..

A: -  Kā jūs zinājāt, ka tā ir burene? Pēc kādiem...

G: - Pēc viņas izrīcībām. Tās jau nevar noslēpt. Vecas sievas jau vispār i pa pusei raganas. Uz mani jau sevišķi krīt aizdomas, kad jau ir kruķis [spieķis], tad jau nu ir galīgi...

A: -  Kā izskatījās, kad viņa būrās? Kā varēja to noteikt?

G: - Nu, kaut kādi ļauni vārdi tiek izmesti, vai vēl kaut kas, vai kaut kam ļauns notiek, vai tā.

A : - Kā jūs zinājāt, ka tieši viņa ir vainīga, ka kaut kas ļauns notiek?

G: - Nu, bet kurš ta cits? Kurš ta cits... Bet manā ģimenē ar ir viena burene, bet jaunāka, piecdesmitgadīga. Nu un es zinu, ka viņa ir... . Bet interesanti ir tas, vai ne, ka man neķeras. Tas, ko viņa dara, man neķerās, klāt. Ķerās klāt mazākiem un naivākiem. Man nē. Nu... es esmu veca un palieku veca. Bet nu tā tas ir, tā tas ir. Ko es vēl jums tādu jautru varētu pastāstīt?

A : - Man der arī nopietns.

G: - Nu, tas ir pa daudz skumīgi... Tur ir ļoti interesants akmeņu krāvums.

A: - Daudžos? Kurā vietā tas ir? Brenguļu pagasts ? Nosauciet man tās mājvietas?

G:  - (ņem lapu un zīmē) Tā, upe – Abuls. Nevis Abula, bet “s” … (Zīmē uz lapas shēmu) Tā, te nāk taciņa no kalna lejā, te ir koki... te ir veca pirts ... Vai viņa ir novākta, vai  nav novākta, to es nezinu. Un tie akmeņi ir šite.

A: - Kur ir tas Vecdaudzis? (Guna zīmē) Un te ir Trikāta, šitai galā? (rāda pa labi)

G:  - (piekrītoši) šite ir akmeņu krāvums. Mēs interesējāmies par tiem akmeņiem. Vienā brīdī bij tā, es jau tur bij kādus gadus nodzīvojusi, mēs ar dēliņu kopā dzīvojām, un uznāca dullums, un ta mēs sameklējām tos akmeņus un visiem tiem akmeņiem sūnu noplēsām, jo visi bija zem sūnas. Nevienu akmeni nevarēja redzēt. (Zīmē) Šite arī kaut kādi kolosāli divi akmeņi, un šite ir... Ūsiņa akmens.

A:  - Ūsiņa akmens  - tur ir zīme uz tā akmens?

G: - Akmens bija tā, lai viņš būtu pretī zirgu staļļiem, un tur uz tā akmens ir dabīgā akmens, nav mākslīgi taisīts nekas, trīs graudu granīts. Te augšā ir rupjāki graudi, tad ir gludi graudi un tad ir, te ir tā kā dobums, ja, un te arī tā kā dobums, un te te ir tāda kārtiņa citu graudu akmens. Tātad trīs graudu akmens šinī vietā, apmēram.

A:  - Vai to Ūsiņa nosaukumu jūs iedevāt paši?

G: - Paši, tāpēc ka tas akmens bija pretī zirgu stallim. (zīmē) Te pretī bija zirgu stallis....un tāpēc es iedevu par to ūsiņu... tā ir ūsiņa zīme. Es vienkārši uzzīmēju to ūsiņa zīmi, jo nofotografēt nevar, nekas neiznāk. Nu, es prasīju, tādas mākslinieciskas dabas cilvēki lai uzzīmē, nu, tie ar’ nevarēja uzzīmēt. Viņš dabā tāds ir un ir.

A: - Sakiet par šiem akmeņiem, kas ir pie pirtiņas?

G: - Tur ir dažādas zīmes virsū... (zīmē) Te ir liels akmens upē, un te ir, vienbrīd runāja pa to, ka dzemdības notiek upē, notiek uz akmens, ja. Tad šite ir tāds akmens, uz kura varētu būt notikušas dzemdības, jo viņam ir tāds ieloks, tā ka sieviete tur var iegulties tanī un kājas ir ūdenī, un var dzemdēt. Man tās tantes, kas tur vēl bij dzīvas, tās jau protams nekā nestāstīja, bet es to tā izspriedu, ka viena gudra sieva sāka stāstīt, ka dzemdēšana notiek ūdenī un tā tālāk, un ka kaut kur..., bet, redz, pirtiņa te ir blakus, te blakus ir tas akmens un avotiņš blakus ...