Ģimenes īpašo grāmatu meklējot
Gada sākumā Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļa aicināja bērnus kopā ar vecākiem piedalīties konkursā “Manas dzimtas stāsts – ģimenes īpašā grāmata”. Skolēnu uzdevums bija atrast, saklausīt un pierakstīt kāda savas dzimtas cilvēka stāstu par grāmatas īpašo lomu ģimenē. Konkursā piedalījās Valmieras Pārgaujas sākumskolas un Valmieras Viestura vidusskolas 15 skolēni.
Valmieras Viestura vidusskolas skolotāja Sandra Kārkliņa dalījās ar 7. un 8. klašu skolēnu stāstiem. Skolēns Jānis raksta: “Manās rokās nonāca grāmata, par kuras pastāvēšanu neviens no mūsu ģimenes nezināja – “Ceļa maize no svētā Dieva vārda kristīgiem zaldātiem”, 1886. gads. Šī grāmata radīja daudz jautājumu, uz kuriem jāmeklē atbildes. Liels pārsteigums bija, ka es neko nemācēju izlasīt. Grāmata ir rakstīta vecajā drukā. Burti ir bagāti ar cilpiņām un lociņiem, nedaudz stūraini. Kā šī grāmata nonāca mūsu dzimtā? Izrādās, ka mans vecvectēvs Jānis ir gājis “krievos” – dienējis Krievijas impērijā. Šī grāmata viņam ir bijusi līdzi. Tā vismaz vecvecmamma saka. Domāju, ka viņš nav bijis īpaši ticīgs, jo grāmata ir labi saglabājusies. Bet savu darbu tā ir paveikusi – nosargāja vecvecvectēvu un dzīvu pārveda mājās. Nevaru pateikt, kā šī grāmata nonāca vecvecvectēva rokās, bet tā mani mudināja noskaidrot dzimtas vēsturi.”
Savukārt skolniece Elija savā darbā atklāj vecvecmāmiņas Zinaīdas, kurai šobrīd ir 94 gadi, stāstu: “Ir 1944. gada 14. oktobris. Zinaīdai ir 19 gadu. Zinaīdas vecāku mājās ciemos ir atnācis viņas mīļotais puisis Stefans Lūkass, Vācijas Drošības dienesta (Sicherheistdienst) virsnieks. Pirms pāris nedēļām Stefans Zinaīdu ir bildinājis, bet dzīve ir atnesusi pārmaiņas. Viņam dienesta uzdevumā ir jādodas prom. Stefans Zinaīdai uzdāvina grāmatu, kurā ir ar roku ierakstīts teksts: “Ziniņai! Ticība, cerība un mīlestība lai ir tavi tikumi šai zemē! Tad tu būsi laimīga. Stefans.” Grāmata “Pērs Gints” vienmēr vecvecmāmiņas dzīvoklī ir stāvējusi redzamā vietā, un es, vēl pavisam maza būdama, to bieži ņēmu rokās un, uzmanīgi šķirstot, aplūkoju ilustrācijas. Vecvecmāmiņa to nekad nav devusi lasīt nevienam draugam vai kolēģim – to rokā ir turējuši tikai ģimenes cilvēki. Pati šo grāmatu vēl neesmu lasījusi, bet zinu, ka noteikti to izlasīšu. Vaicājot, kas vecvecmāmiņai visvairāk palicis atmiņā, lasot šo grāmatu, viņa atbildēja, ka tas ir viens citāts, ko teicis Pērs Gints. Mazs, īss citāts ar spēcīgu jēgu: “Kad es gribu, es varu vēl vairāk par to!”.”
Megija stāsta par Herlufa Bidstrupa karikatūru albumu, ar ko viņas ģimene aizrāvusies vēl padomju gados. “Zīmējumus skatījās, apsprieda un smējās. Reizēm izteica minējumus, ko autors ar to domājis, vai zem tā neslēpjas cita doma, jēga vai ziņa.” Šis atmiņu stāsts ir devis Megijai atziņu: “Noklausoties stāstu, es ar interesi izpētīju zīmējumus un, sev par brīnumu, atklāju, ka tie taču ir kā mūsdienu komiksi, tikai stāstiņi jāizdomā pašiem. Ir lietas, kas nenoveco un ir aktuālas visos laikos.”
Mārtiņš raksta: “Pavisam nesen, šī gada janvārī, no mums aizgāja mammas vecāsmammas māsa, ar kuru dzīvojām kopā. Kārtojot viņas mantas, starp dažādiem dokumentiem bija plastmasas plēvītē ielikta, avīzē ielikta veca grāmata. Uzmanīgi verot vaļā rūpīgi avīžu lapās iepakoto, atklājās sens atradums. Mana mamma min, ka šī grāmatiņa varētu būt piederējusi vai nu viņas vecāsmammas mammai Emmai, kura dzimusi 1888. gadā, vai vecaimātei Annai, kura dzimusi 1860. gadā. Mammas tante bija pēdējā no vecākās paaudzes, kas varēja pateikt precīzi, bet neviens par šīm lapām nezināja. No šīs piezīmju burtnīcas ir saglabājušās vairākas lapas, bet ir grūti pateikt, cik bieza ir bijusi grāmata. Tajā ir pierakstītas lūgšanas, receptes dažādām zālēm, dziedinoši vārdi un ieteikumi, kā lietot šos vārdus.” Mārtiņš atklāja, ka ģimene plāno konsultēties ar speciālistiem, kā saglabāt seno grāmatu, jo lapas ir izplīsušas un sadrupušas, bet teksts ir salasāms.
Konkursa mērķis bija veicināt skolēnu interesi par mūsu valsts vēsturi, izzinot savas dzimtas vēsturi, lasīšanas tradīcijas, novērtējot un apzinot grāmatas lomu dzimtā. Konkurss rosināja domāt par to, cik daudz vēl neatklātu, labi noliktu, aizmirstu tekstu glabā mūsu ģimeņu grāmatplaukti.
Paldies konkursa dalībniekiem! Interesantāko darbu autoriem balvas bija sagādājuši izdevniecības “Zvaigzne ABC” un “Jāņa Rozes apgāds”.
Ilze Karsa,
Valmieras bibliotēka