Dūnis Voldemārs

Last changed on Pr, 14/06/2021 - 17:46
Dzimis:

1903. gada 17. jūlijā
Valmierā, Valmieras apr.
Vidzemes gub.

Miris:

1959. gada 2. oktobrī
Valmierā
apbedīts Valmieras pilsētas kapos
LPSR

Darbības joma:

teoloģija, izdevējdarbība, literatūra, publicistika

Saistība ar novadu:

dzimis, miris un apbedīts Valmierā,
darbojies Rubenē

Dzīve un radošā darbība  

Dūnis Voldemārs (17.07.1903. Valmierā - 2. 10.1959. Valmierā) - mācītājs, literāts.
Dzimis namsaimnieka ģimenē. Beidzis Valmieras ģimnāziju un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti (1933).Ordinēts 1934. gadā. 1935. gadā nodibinājis evanģeliski  luterāņu baznīcas apgādu un grāmatnīcu Rīgā. Kalpojis dažādās Latvijas luterāņu draudzēs, 1948. gadā arestēts, līdz 1957. gadam atradies ieslodzījumā Irkutskā un Vladimirā (KPFSR). Pēc atbrīvošanas (1957) atgriezies Valmierā, bijis Rubenes draudzes mācītājs (1957-1958). Rakstījis luterāņu baznīcas periodikā, publicējis recenzijas par grāmatām.

Avots: Latviešu rakstniecība biogrāfijās. - Rīga : Zinātne. - 2003.

Elektroniskie resursi:

 

Literatūra:

  • Voldemārs Dūnis // Es viņu pazīstu. - Rīga : Biogrāfiskā arhīva apg., 1939. - 143. lpp.
  • Latvijas enciklopēdija 2. sējums. - Rīga : V. Belokoņa izdevniecība, 2003. - 300. lpp.  

 

Romāna Dūņa atmiņas par tēva (izdevēja Jāņa Dūņa) brālēnu Voldemāru

 

VOLDIS

Voldemārs (vai Valdemārs Dūnis) bija mana tēva brālēns. Viņa vecākiem piederēja māja vasarnīcas kaimiņos. Voldis zēna gados bija saslimis ar kādu slimību, kas deformēja viņa kaulu sistēmu, līdz ar to viņš bija neliela auguma, valkāja ortopēdiskos apavus, lietoja spieķi. Pēc vidusskolas beigšanas, viņš sāka studēt Latvijas universitātē teoloģiju. Vasarās viņš darbojās veikala kasē, bija ,,Valmieras Avīzes” faktiskais redaktors. Šajā avīzē, vairākos turpinājumos, ir nodrukāti raksti par Valmieras un tās baznīcas senatni.

Ar naudu studijām viņam palīdzēja gan mans tēs, gan tēva brālis. Studiju laikā Voldis bija Rīgā, dzīvoklī pie operdziedātāja Rūdolfa Bērziņa šķirtās sievas Ullas. Iespēju robežās Voldim palīdzēja arī, protams, vecāki un māsa Zenta, kurai kopā ar viņas vīru Jāni Lūsi bija neliels veikaliņš Pārgaujā.

Neskatoties uz savu slimības bojāto augumu, Voldis bija dzīvespriecīgs un kādreiz arī laikam nedaudz izklaidējās kopā ar Šanu.

Studijām ejot uz beigām, Voldis bija vienu vasaru praksē pie Smiltenes prāvesta Kārļa Kundziņa. Tur mēs viņu vienu reizi apmeklējām, aizbraucot ar ,,Reno”. Laikam viņš reizi arī praktizēja pie Valmieras mācītāja Ed. Pavasara (seniora). Pēc studiju beigšanas notika Volda ordinācija par mācītāju. Viņš sprediķoja Valmieras baznīcā un pēc tam mūsu pilsētas dzīvoklī bija pusdienas ar vairākiem mācītājiem (tie laikam vērtēja viņa sprediķi). Pusdienās piedalījās arī mūsu Cēsu radi.

Voldis laikam Rīgā darbojās par palīgmācītāju un ierosināja Latvijas eveņģēliski luterāņu baznīcas vadībai dibināt baznīcas grāmatnīcu. Atceros, ka mans tēvs un Cēsnieks* brauca uz Rīgu, lai pārliecinātu baznīcas vadību par to, ka šis veikals darbosies sekmīgi un Voldis pratīs to labi vadīt. Veikals tika atvērts Rīgā, Vaļņu ielā. Tur pārdeva reliģisko literatūru, izdeva baznīcas kalendārus, dziesmu lapiņas, u.t.t. un darbojās sekmīgi. Arī tēva spiestuve no šī veikala saņēma dažus pasūtījumus.

Voldis bija iepazinies ar homeopātiskās aptiekas kasieri Doroteju un tā kļuva par viņa sievu. Par nožēlu, vecāki neņēma mani līdz uz kāzām un mēs ar vecomammu nosūtījām apsveikuma telegrammu.

Atceros, vasarā pēc kāzām, Voldis ar Doru apciemoja mūs vasarnīcā un Dora mums veikli nospēlēja pāris mūzikas gabalus ar, apmēram, 2 sprīžu garām vācu mutes ermoņikām. Rīgā viņi dzīvoja Cēsniekiem piederošā namā Mārstaļu ielā un arī pārvaldīja šo namu. Atceros stāstu par jautri – nemierīgo īrnieku Niklāvu Strunki, kura mākslas studija un dzīvoklis atradās šī nama augšstāvā. Reiz pat Niklāvs bija izvedis no ierindas nama kanalizāciju, iemetis podā lielu sviesta kluci un tas nosprostojis cauruli.

Viss, protams, gāja labi līdz 1940. gada 17. jūnijam. Vācu laikā Voldis bija pārņēmis šo veikalu no baznīcas virsvaldes savā īpašumā. Viņš, arī kā pilvarotais, bija pārzinājis aizvesto Cēsu Dūņa uzņēmumu.

Kad pirmo reizi atgriezos Latvijā, Voldis iedeva naudu apģērbam. No Mārstaļu ielas dzīvokļa viņš bija izlikts un dzīvoja dzīvoklī pie Reformatoru baznīcas, kur reizi mēnesī noturēja dievvārdus. Voldi apmeklēja citi mācītāji, pirka reliģiskos izdevumus, laucinieki palika pat nakšņot. Viņi bija apspieduši boļševiku iecelto arhibīskapu Tūru. Čekai tas nāca zināms un Voldis, profesors Treijs, un laikam vēl kāds no mācītājiem, tika arestēti.

Apmeklēju Doru, kura bija palikusi ar dēlu Jānīti un saviem vecākiem. Kratīšanas laikā bija atņemtas vairākas grāmatas, kas nepatika padomju varai (tai skaitā Rindāna karikatūru krājums par Staļinu un citiem padomju ,,varoņiem”). Voldim bija prāvs grāmatu skapis ar Latvijas laika labākiem izdevumiem, vairākas greznas, ilustrētas bībeles u.t.t.).

Kratītāji bija atbrīvojuši drēbju skapi, visas šīs grāmatas sakrāvuši skapī, to aizslēguši, izvēruši auklu caur skapja durvju veramiem, ovāliem aplīšiem un ar lakas zīmogu uz papes gabala, aizzīmogojuši.

Vaicāju Dorai, vai šīm grāmatām sastādīts saraksts? Viņa to noliedza un es ierosināju skapja saturu apmainīt. Skapi atslēdzu ar citu mēbeļu atslēgu, noskrūvēju vienu no veramiem rokturiem (aplīšiem). Visas labās un greznās grāmatas izvācām uz pagrabu un to vietā skapi pildījām ar dažādu literatūru (arī ,,Svētdienas Rītiem”) no likvidētā veikala. Skapi aizslēdzu, rokturi pieskrūvēju un zīmogs karājās kā agrāk.

1949. gada 25. martā Doru ar dēlu aizveda uz Amūras apgabalu. Voldis savu sodu izcieta slavenā Irkutskas centrālcietumā. Drīz arī mani arestēja un es pēc cietuma nonācu Tumkanskā. Kaut gan pelnīju maz, tomēr pa reizei aizsūtīju pa pārdesmit rubļiem Voldim. Kādreiz arī Dorai un viņas Jānim pāris reizes aizsūtīju krievu bērnu grāmatas.

Kad 1958. gadā atgriezos pavisam Latvijā, Voldis kādu laiku jau bija brīvībā un izpildīja Rubenes mācītāja amatu. Pēc Irkutskas, viņš bija aizvests uz, ne mazāk slaveno, Vladimiras cietumu, kurā savus termiņus vadījušas ievērojamas personas (vēlāk arī Staļina dēls – lielais lidotājs).

Volda trauslā veselība bija sabeigta, viņš vairākkārt ārstējās slimnīcā. Viņa ķermenī uzkrājās ūdens (tūska). Dažas reizes palīdzēju viņam ar naudu, bet drīzi viņa dzīves gaitas beidzās un viņš atdusas Valmieras kapos, blakus saviem vecākiem.

Mirušas arī Volda māsas – Zenta un Paulīne. Rīgā kapos pie saviem vecākiem atdusas Dora.

Man izdevās jaunajā enciklopēdijā ievietot rakstiņus un foto ne tikai par manu tēvu, bet arī par Cēsnieku un Voldi.

 

* - par Cēsnieku ģimenē dēvēja tēva brāli Kārli Dūni, kurš kā izdevējs darbojās Cēsīs.