Aija Cekule

Pievienots: 25.02.2022

Sagatavoja: Mārcis Bogdanovs

Organizācija: Valmieras bibliotēka

No Aijas Cekules (dzim. 1947. gadā ) stāstītā: 

Vecāki bija agronomi, un redzot, cik grūti ar to sokas Latgalē, teica: „Vismaz viena meita lai nav agronoms!” Tad nu visu dzīvi darīti dažādi darbi, bet ne lauksaimniecībā.

Izaugot Latgalē, jau no mazas bērnības rīts iesākas ar govs slaukšanu. Un tālāk jādodas uz skolu. 1.-4. klase visi mācas vienā klases telpā.

Mājas darbi un ganu gaitas. Ciemā viens gans, bet kad ganam iedod brīvdienu, tad bērni palīdz ganīt govis un aitas. Lai gan runāts par bada gadiem Latgalē, tomēr badā nav būts nevienu mirkli. Viss garšojis un visa kā pieticis. Aija atminas: „Kad man bija 15 gadi, tad es pirmo reizi ēdu to sieru, ko mēs tagad pērkam. Mēs tādu nebijām redzējušas. Tikai Jāņu sieru. Jāņu siers no biezpiena bija, bet tādu sieru pirmoreiz, likās šausmīgi garšīgs. Saucās Jaroslavas un Kostromas. Toreiz tādi bija. Tagad jau viņi entu entie, un neviens vairs nav tik garšīgs. ... Vispār mums bija laba bērnība.”

Abām ar māsu mēteļi bijuši ar atlasa oderi, bet kādai trūcīgakai meitenei odere no puķaina katūna. Bet tagad, skatoties televīzijā, ir puķainas oderes normālam apģērbam. „Šausmas – toreiz tas likās, tas ir, nu, nabadzība. Tagad tādu taisa, kā kaut ko ekstra.” Neviena lupata netika aizmesta, un apģērbi no vairākām krāsām sašūti – kleitas, vīriešiem vējjakas – ideāls apģērba gabals, ko vīrieši vēl tagad atceras kā labu esam."

Ejot ganos, visnejaukākās ir aitas – tās ielien visur un tiek visur cauri. Ar govīm ir vienkāršāk. Varēja noganīt, bet aploku vai gudra suņa tajā laikā nebija. Nekāda sēdēšana nesanāca, bija visu laiku jāskatās. No rīta govis tika sapītas kopā, lai vieglāk būtu tikt galā.

Ciemā katru nedēļu bijis viens gans, kurš savāc visus lopiņus no aptuveni 10 mājām un gana. Katram drīkstēja būt 1 govs, 1 teļš un 2 aitas ar jēriem. Gans katru nedēļu dzīvo pie kādas ģimenes un mājasmātei tad nu tajā nedēļā bija jāpacenšas nedaudz vairāk.

„Nu un, protams, bezgalīgās vagas, vagas, vagas. Mājās lopam vajadzēja runkuļus, un pašiem dārzs bija vajadzīgs.”

Izklaidei patika lasīt, sanāca doties arī ekskursijās. Tētim bija motocikls ar blakusvāģi un, kad sanāca doties uz teātra izrādēm, tad visa lielā ģimene 6 cilvēki salīda uz tā moča un laidās padsmitus kilometru. Bija arī kino ar visparastākiem koka beņķiem un, lai bērni redzētu pāri pieaugušo galvām, līdzi tika ņemtas grāmatas uz kurām apsēdās. Visi bijuši lielā sajūsmā par filmām un meitenēm īpaši paticis viens aktieris – Haritonovs. „Visas meitenes bijām iemīlējušās. Ļoti, ļoti patika kino tai laikā.” Pirmo televizoru sanācis redzēt kādā 6.-7. klasē. Uz visu ciemu, klubā, bijis viens televizors. „Sēdējām krēslos un kaut kāda miglas bilde jau tur bija. Un taču galvenais tās skaistās dziesmas – krievu, krievu, protams.”

Par ēšanu - galvenais bija cepti kartupeļi. Bet vecmāmiņa bērnībā bijusi mācītāja mājā par kalponi un iemācījusies gatavot ēdienus, ko citviet Latgalē īsti nepazina. Daudz tika barotas mazās pupiņas – sviesta pupas tajā laikā vēl nebija, bet parastās. Tomēr visam pa virsu – kartupeļi. Gadā drīkstēja izaudzēt arī vienu cūku, un,tā kā veikalā gaļa praktiski nebija, tad ar to vienu cūku vajadzējis iztikt.

Vienā vasarā gadījies kuriozs. Pirms vasaras katram bērnam iedoti zosulēni un uzlikts vasaras darbs izaudzēt kārtīgas zosis un rudenī nest atpakaļ uz skolu. Aija ar māsu bijušas apzinīgas un katra paņēmusi pa 7 zosulēniem ar domu līdz rudenim izaudzināt 14 zosis. „Mīļā pasaulīt – tie zosulēni tak sprāga kā mušas. Mēs tik traki centāmies! Izdomājām - mums pie mājas dīķa nebija - mēs visas tās zosis, cik nu vēl nebija nosprāgušas, puskilometru vedām peldēties. Šīs, protams, lustīgas gāja, bet atpakaļ ta viņas nenāk. Patīk tai dīķī. Un līdz galam tad 4 viņas bija, vai divas, es nezinu. Bet visas viņas apsprāga. Visu to vasaru tas pagalms bija – kāju nebija kur nolikt. Viņas tak, kur iet, tur liek, kur iet, tur liek. Mīļā pasaulīt! Izrādās, ka citiem bija gājis līdzīgi, un galā nekas daudz vairs nav bijis, ko nodot.”

Aptuveni kādā 6. klasē parādījusies mašīna, kas taisni tajā laikā, kad stundas beidzas, ved mājās. Mašīna saucās „ļetučka” un bija domāta kā pārvadājama mehāniskā darbnīca, un braucējiem bija jāsēž uz darbarīku kastēm. Braucot bieži visu ceļu dziedājuši.

Sanācis doties ar klasi arī ekskursijā uz Siguldu, un milzīgs pārsteigums bijis, ka, jautājot kādam saimniekam naktsmājas padsmit skolēniem, saimnieks atteicis. Par ateikumu izbrīns bijis, jo Latgalē pilnīgi visi saimnieki piekristu un atvēlētu kādu vietiņu un ēdiena kripatu savā mājoklī. Latgalieši jau no seniem laikiem ir ļoti viesmīlīgi un izpalīdzīgi.

Vecmāmiņa mājās visu dienu dungojusi pie sevis kādas dziesmiņas, bet nekādas latviskās un leģionāru dziesmas nedrīkstēja dziedāt. Tas ģimenē bijis stingri noteikts, ka tādas dziesmas ir aizliegtas. Tautas dziesmas dziedātas daudz, īpaši lobot mazos kartupeļus laukā no salipušajiem māliem, un tad nekas nav licies ne grūti nekā, viss bijis jauki. Dziedātas arī visas tās „palaidnīgās” dziesmas, piemēram, „Jedritvai kociņ Tevi mīlu”. Nedaudz bijušas arī latgaliešu dziesmas, bet latgaļu valoda kā tāda īsti nebija ļauta. Ja skolā kāds runājis, tad skolotāji aizrādījuši un lūguši runāt latviski.

Pamatskolā zēni ar meitenēm nedraudzējās. Tās bijušas divas dažādas nometnes. „Bet stingri! Neviens zēns, lai ar meiteni sēdētu – nekad. Nekad, tad tur nez kam bija jānotiek. Kāds sods – lai zēnu nosēdinātu blakām meitenei. Vismaz manā klasē tā bija. Un zēni pat nerunāja ar meitenēm, un meitenes ar zēniem tā pat. ”Skolā starpbrīžos obligāti bija jāiet rotaļās - „Ādamam bij 7 dēli” un tamlīdzīgi. Bet arī spēlēs zēni nekad nebija pāros ar meitenēm. Tam visam par pamatu katolicisms, tādi noteikumi jau no bērnu kājas."