Aina Bērziņa
Pievienots: 25.02.2022
Sagatavoja: Mārcis Bogdanovs
Organizācija: Valmieras bibliotēka
No Ainas Bērziņas (dzim. 1933. gadā) stāstītā:
Ģimenē auguši 3 bērni un, tā kā tēvs nomiris jau 1945. gadā, tad vasarās sanācis daudz strādāt, lai nopelnītu iztiku ziemai. No 7 gadu vecuma, 7 vasaras strādāts par ganu, ceļoties piecos no rīta un ganot lopus. Visu vasaru bijis jāstrādā, tāpēc daudz laika citām nodarbēm nav atlicis. Vēlāk strādāts par izpalīdzi – visi lauku darbi, govju slaukšana, siena vākšana. Par darbu neesot maksāts naudā, bet gan nodrošināts ēdiens ziemai – milti, sviests, piens, graudi, krējums, kartupeļi. „Kā tagad bērni aug, tā ir pilnīgi cita pasaule!”
Skolas gaitas ziemā arī nav bijušas vieglas – veikalā neko daudz nav varēts nopirkt. Mājās turēta kaza, kura jāslauc. Bet skolas laikā vismaz sanācis paspēlēt spēles ar kaimiņu bērniem. Ļoti paticis kāds eglīšu mežiņš kā rotaļu laukums, un paslēpes arī tur bijušas topā. Tā kā tajā laikā ielas bijušas diezgan klusas un nekāda satiksme nav bijusi, tad spārdījuši bumbu un skraidījuši vienkārši pa Skolas ielu Jāņparkā. Vēlāk pašu spēkiem Siguldas ielā Valmierā uzbūvēta māja un dzīvesvieta mainījusies vien par pārsimts metriem.
Virtuvē maizi cepuši paši, daudz ēsts biezpiens, bijis arī sviests un pamatā ēstas putras. Ļoti garšojušas siļķes ar kartupeļiem un, tā kā tajā laikā siļķe nav bijusi dārga, tad sanācis to ēst diezgan bieži. Ģimenē galvenā ēdiena gatavotāja bijusi vecāmāte. Ģimenē bijuši arī 2 brāļi, un pēc kara zēni daudz spēlējušies, taisot ieročus. Diemžēl brālim tas beidzās bēdīgi – bija jāšķirās no vienas rokas. Tomēr tas brāli nav apturējis un skolā pat kļuvis par paraugu, iemācoties ideālu rokrakstu ar kreiso roku.
Ar ģimeni daudz devušies pastaigās gar Gauju, bet citas izklaides, kā teātri, kino, pasākumus, bērnībā nav sanācis apmeklēt. Ziemā izdevies arī pasportot uz slēpēm – tanī laikā gan nav neviens trenējis, cik nu paši iemācījušies un spēks kājās, tik labi arī sanāk.
Vienīgie izbraucieni ārpus Valmieras vēlāk bijuši vasarās ar vilcienu pie krustmātes uz Rīgu, nekur citur nav ticis braukts. Rīgā sanākusi arī palaidnība: krustmāte ik pa laikam devusi zemeņu ievārījumu, bet kādā reizē, kamēr krustmāte veikalā, sanācis izēst gandrīz visu burciņu. Tad nu pieliets klāt ūdens, lai nepamana. Bet, protams, tas uzreiz ticis pamanīts, tomēr rājiens bijis nevis par to, ka burciņa izēsta, bet gan par to, ka beigās ūdens pieliets, tā sabojājot to pašu bišķiņu, kas palikusi. Tā kā mājās nav bijuši tik garšīgi ievārījumi, tad prieks bijis liels. Mājās, dārzā bija ogas, tomēr tās tika lasītas un pārdotas, lai būtu par ko iztikt.
Sapnis jau kopš bērnības bijis kļūt par šuvēju, un tas tad arī izdevies, vēlāk kļūstot arī par daiļamatniecības meistari. Noslēgumā Aina nodeklamē fragmentu no Jāņa Poruka dzejoļa:
Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,
Un maigi dziedot pulkstens skan,
Mirdz šur tur ciemos ugunis,
Un sirds tik laimīgi pukst man.
Man ir it kā kad paceltos
Gars augstumos, kur debess telts
Ir pulcējusi eņģeļus,
Kur āres spīd kā spožais zelts.