Stāstnieki Oleru muižā akcijā “Satiec savu meistaru”

Pagājušās nedēļas nogalē visā Latvijā norisinājās akcija “Satiec savu meistaru”. Trīs dienas dažādu amatu un prasmju zinātāji aicināja ikvienu vērot, klausīties un darboties. Rūjienas novada Oleru muižā uz savu meistardarbnīcu sabrauca Vidzemes stāstnieku kopa un tās atbalstītāji no Valmieras, Cēsīm, Mazsalacas un Rūjienas novada. Darbnīcas mērķis bija turpināt sabiedrības iepazīstināšanu ar stāstniecības tradīciju, demonstrēt tās daudzveidīgās izpausmes. Vienmēr svarīgi ir pilnveidoties pašiem, un caur to, iedvesmot citus darboties līdzi. 

Par Vidzemes stāstnieku kopas aizsākumu varētu uzskatīt 2014.gada rudeni, kad, beidzoties Vidzemes kultūras un mākslas biedrības “Haritas” stāstnieku apmācības projektam, dalībnieki piedalījās dažādos pasākumos un turpināja pilnveidoties stāstniecībā. Spilgtākie no tiem bija piedalīšanās Kurzemes stāstnieku festivālā “Ziv zup“ Kuldīgā, kas šogad aprīlī norisināsies jau desmito reizi, un “Vidzemes stāstnieku skola Cēsīs festivālā “Baltica 2015”” pasākums pērn jūlijā. Kopīgi tiek rīkotas arī stāstu stundas, kad klausīties aicināts ikviens interesents. Kopa ir atvērta jauniem dalībniekiem un gatava apgūt jauno, un reizē dalīties savā pieredzē.

Tieši šīs apņemšanās mudināti, Oleru muižā pirmo reizi kopīgā darbnīcā apvienojās visu triju Latvijas stāstnieku tīklu dalībnieki. Proti: Vidzemes stāstnieku kopa prezentēja pieaugušo stāstnieku kustību Latvijā; Valmieras integrētās bibliotēkas un Mazsalacas bibliotekāri turēja UNESCO tīkla "Stāstu bibliotēkas" godu; Ķoņu pamatskolas audzēkņi kopā ar skolotāju Agritu Gruzdiņu pārstāvēja "Pulkā eimu, pulkā teku" kustību, kas ir valsts atbalstīta tradicionālās kultūras un nemateriālā mantojuma apgūšanas un pārmantošanas programma bērniem un jauniešiem.

Darbnīcas tēma šoreiz bija amatniecība, amata prasmes, meistarstiķis, “kā amatniekam gadījās...”. Tā tika izvēlēta arī tādēļ, ka vasarā gaidāmā Pirmā Latgales stāstnieku festivāla vadmotīvs ir “Amatu stāsti”.  Ebreju izcelsmes vācu filozofs Valters Benjamins raksta: “Stāstījums ilgi plaucis rokdarbniecības – zemnieku, jūrnieku, visbeidzot pilsētnieku amatniecības – jomā, arī pats ir it kā rokdarbnieciska vēstījuma forma. Galvenais tajā nav “lietas par sevi” tālāknodošana, kā tas ir informācijā vai ziņojumā. Stāstījums iegremdē lietu stāstītāja dzīvē, lai pēc tam izceltu no turienes. Tādējādi stāstījums saglabā stāstītāja pēdas tāpat, kā podnieka rokas nospiedums paliek uz māla trauka.”

Visupirms pulcēšanās notika Zemīšu ģimenes plašajā ēdamistabā, kur smaržoja pēc nule ceptas maizes, un katrs jaunpienācējs saņēma savu biedru apskāvienus. Mulsdami mazie ķonieši kāpa pāri istabas slieksnim, bet stāstniece Anastasija Lūkina, manīdama biklumu, tūdaļ ņēma tos zem “sava spārna”, ar katru sasveicinājās un iepazinās. Kopā sapulcējās ap trīsdesmit dalībnieku.

Muižas zālē ar Māras Mellēnas stāstu par zirgu, kas uz “prū” traucās uz priekšu, bet uz “nū” stājās mierā, darbnīca tika atklāta. Bērnu stundu Sanda Salmiņa lieliem un maziem mācīja skautu mēlesmežģi-skaitāmpantu, kas palīdz pārvarēt garus ejamgabalus un der kā vingrinājums mēles veiklībai. Tā stāstniekam ir ļoti svarīga prasme. Anastasija Lūkina stāstīja pasaku,ar kuru vakarā var dabūt bērnus mierā. Visi tika cienāti ar dzērvenēm cukurā, piemetinot, ka tie drošsirdīgākie ēd vairāk, bet mazdūšīgākie dabū mazāk. Solveigai Boicovai bija stāsts par iedomu draugiem Lipīšiem, kuri bija vainīgi ikreiz, kad viņas mazajai meitiņai gadījās ko sasmērēt. Tad vidū nāca Ķoņu skolas jaunie stāstnieki, jo viņi, izrādās, bija apņēmīgi gatavojušies. Dabūjām dzirdēt deviņas teikas – dažu kā joku, bet cita kā mērenu šausmeni, jo mazo stāstnieku bija veseli deviņi. Bērnu stundu ar stāstu, kā Kurzemē atjautīgākie tiek pie seska kažoka, noslēdza Tatjana Karro.

Pēc nelielas atelpas un iestiprināšanās pie kopīgā saimes galda, varēja sākties darbnīcas otrā daļa – kopīgā darbošanās, pasakas mācīšanās un izspēlēšana. Stāstnieki un klausītāji sadalījās četrās grupās, un katrai  tika uzdots iemācīties pasaku par pieciem tēva dēliem, kas dodas apgūt amatus. To vajadzēja mācīties lomās un izspēlēt pārējiem dalībniekiem. Lai arī pasaka visiem bija viena, pieredzējām četras dažādas interpretācijas. Uz vaicājumu, vai kāds varētu izstāstīt pasaku viens pats, pieteicās jaunā stāstniece Agnese no Ķoņiem, parādīdama drosmi un lielisku atmiņu, kā arī prasmi izvairīties no neveiklām situācijām. Par to tad viņai arī tika vislielākā atzinība. Noslēdzoties darbnīcai, dalībnieki, izstaigāja muižas parku, tā gūstot vēl lielāku pārliecību – te ir stāstam īstās mājas.

Jau vēlāk Sanda Salmiņas atzina: "Godīgi sakot, sākotnēji nedaudz baidījos saukties par vienu no meistariem. Manuprāt izdevās īstenā "satiec savu meistaru un sāc savu ceļu pats" garā! Prieks par mazo Agnesi, kas izpleta savus stāstnieka spārnus! Man liekas, ka iesākta laba lieta - mums lielajiem draudzēties ar bērniem, rādīt ko mākam un zinām mēs, un mācīties no viņiem!"

Pateicamies Ievai un Kārlim Zemīšiem par viesmīlību, Mārai Mellēnai par darbnīcas vadīšanu, Ķoņu pamatskolas skolotājai Agrita Gruzdiņai par jauno stāstnieku sagatavošanu un ceļojuma noorganizēšanu. Paldies pašiem stāstniekiem un ieinteresētiem klausītājiem. Uz tikšanos nākamajos stāstnieku pasākumos!