Daudža saiešanas nams (Brenguļu pag.)

Last changed on Ce, 06/01/2022 - 10:20
Ievietots: 27.12.2021
Sagatavoja: Agita Lapsa
Organizācija: Valmieras bibliotēka
 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Daudža saiešanas nams. 20. gs sākumā. Foto no Brenguļu pagasta bibliotēkas novadpētniecības krājuma.

Atslēgvārdi

Personas: Dāvis Dauvarts, Hermanis Endzeliņš, Matīss Kaudzīte, Mēzūla Reinis, Ruģēnu Jānis, Ansis Bākulis, Edgars Krieviņš, Pēteris Mūrnieks, Ložas tēvs, Kaņepes tēvs, Frīdenšteins, Ilze Dauvarte.

Vietvārdi: Daudža saiešanas nams, Daudža kambaris, Vecdaudži, Gaides saiešanas nams, Ciekuržu saiešana, Trikātas pagasts, Brenguļu pagats, kolhozs "Vārpa", Valmieras rajons, Valkas rajons, Brenguļu ciems, Brenguļu pag. Kaņepes, Brenguļu pag. Ložas, Trikātas pag. Mūrnieki, Abuls, Burtnieki, Tērbata, Ķīši, Vecbrenguļu muiža, Smiltene, Jaunpiebalga, Dzērbene, Vecpiebalga, Valmieras apriņķis.

Organizācijas: Trikātas luterāņu draudze, Brāļu draudze, Vidzemes kultūras pieminekļu pārvalde, Latvijas PSR Kultūras ministrija, Valmieras rajona Tautas deputātu padome, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, Gaujas nacionālais parks, Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības Valmieras rajona nodaļa

 

Par DAUDŽU SAIEŠANAS NAMU mākslas zinātnieka Jāņa Kalnača monogrāfija "Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Valmieras rajonā" sniedz šādas ziņas: 

"1877. gadā Matīss Kaudzīte par vienu no astoņiem brāļu draudzes namiem Trikātas draudzē rakstīja “Daudžos, Vec-Brenguļa valstī, 5 verstis no baznīcas uz Valmieras pusi. Arī šī saiešana ir pagājušajā gadu simtenī dibināta un pie rijas uztaisīta. Viņa tuvojas drīz 100 gadu vecumam. Gājēju šai draudzei nekad nav trūcis, un arī tagad to ir vēl diezgan, jo viņai ir arvien bijuši krietni sacītāji, tāpēc tik pat tiem kā arī klausītāji nāk brīžam no tālienes.” (Kaudzīte, 1977, 118. lpp.)

Atšķirībā no kaimiņiem – Gaides saiešanas nama Kauguru pagastā un saiešanas nama Valmieras draudzē – Daudža saiešanas nams netika celts kā atsevišķa ēka, bet gan kā jauna rijai piebūvēta telpa. Uz laukakmeņu pamatiem celtajai skujkoku guļbūvei baļķi bija savienoti pakšos, bet iekšpusē aptēsti. Saiešanas daļa (10.75 x 8.80 m) bija par riju nedaudz platāka. Valmieras – Trikātas ceļa pusē tika piebūvēta neliela telpa sacītājtētiņiem. Saiešanas daļu jeb “lūgšanu kambari” apsildīja krāsns; telpas vidū atradās astoņstūrains stabs, kas balstīja platās telpas pasiju. Sākotnēji saiešanas namam bija māla klona grīda, bet vēlāk to aizstāja ar dēļu grīdu. 1929. gadā Daudžu saiešanas nams jeb “Daudža kambaris” (kā daļa no Vecdaudžu saimniecības), piederēja Dāvim Dauvartam. Ēku sedza bojāts jums; “tēvu kambarītis” jau pirms vairākiem gadiem bija noplēsts. 1931. gada februārī Pieminekļu valde Daudža saiešanas namu iekļāva Valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Tika sastādīts ēkas saglabāšanai nepieciešamo darbu plāns, kā arī atvēlēts 400 latu pabalsts, jo saimnieks nebija tik turīgs, lai ēkas remontu spētu veikt saviem līdzekļiem. Pieminekļu valde mudināja Dauvartu jau tā paša gada ziemā sagādāt remontam nepieciešamos materiālus. Tomēr 1931. gadā salmu jumtu nesalaboja un pārlūzušās sijas nenomainīja, jo neizdevās sagādāt ne vajadzīgā lieluma kokmateriālus, ne garkūļu salmus (Vidzemē tolaik lietoja kuļmašīnas, kas tos salauza). Lielos remontdarbus, nomainot tik pat kā visu jumta konstrukciju un salmu vietā uzliekot dēlīšu jumtu, galvenokārt par Dāvja Dauvarta līdzekļiem paveica 1933. gadā. Tika domāt par grīdas un vecās krāsns remontēšanu, jo “cītīgāki saiešanas nama apmeklētāji ir vecāki ļaudis, kuri ziemas laikā sūdzas par salu” (Daudža saiešanas nama lieta).

Arī Daudža saiešanas un “kambara” vēsturi pētījis Hermanis Endzeliņš, kas izmantojot Dauvartu dzimtas sniegtās ziņas, to 1931. gadā aprakstījis “Atskats Trikātas novada senatnē”. 18.gadsimtā Daudžu māju saimnieki bija Trikātas luterāņu draudzes pērminderi. Daudžu Jānis, dedzīgs brāļu draudzes dalībnieks, 18 gadsimta 60. gados prata rakstīt. Līdzīgi, kā citi hernhūtiešu brāļi un māsas, viņš sāka pierakstīt dzimtas hroniku, ko turpināja viņa pēcteči. Tajā hernhūtiešu literatūrai raksturīgajā , kristīgi pazemīgajā formā un mūsdienās mulsinoši sentimentālā izteiksmē līdz ar garīgiem pieredzējumiem aprakstīti dzimtas svarīgākie notikumi – dzimšana, kristīšana, laulības, nāve, arī brāļu draudzes darbības sarežģījumi 19. gadsimta 40. gados.

Dzimtas hronikā minēti arī Daudžu saiešanas nama celšanas un pārbūvju fakti. Pirms nams tika uzcelts, Daudžu saime apmeklēja 1780.gadā dibināto Ciekuržu saiešanu. 1783. gada 13 augustā tika nodibināta Daudžu saiešana, kurai pēc nepilniem desmit gadiem uzbūvēja sen sapņoto saiešanas telpu. Tās tapšanu un pirmo saiešanu aprakstījis Daudžu Jānis: “Tai 1792. gadda taisni 22. aprila deena tad ieeshakam mehs sawu kambari Buwet un tai 22. augusta g. tad dzeedaja perschinu Reizi Mezhula Reinis un Rugena Janis, pirma perschina Bija Labbu deenu un weselibu wisseem no sirds welejam.” (Daudža Dauvartu ģimenes hronika) Nav šaubu, ka šajā vietā brāļu draudze guva mūsdienās reti sasniedzamu garīgo pārdzīvojumu, kura raksturošanai bieži izmanto tādus apzīmējumus kā svētlaimība un sajūsma.

1847. gadā blakus lielajai telpai piebūvēja mazāku – “māsu kambarīti”, bet 1872. gadā “Daudžu kambarī” ielika jaunu grīdu, logus durvis.

19. gadsimta vidū Daudža saiešana bija diezgan iecienīta. 1839. gadā tajā bija 291 piekritējs un 411 apmeklētāju, bet 1854. gadā - 394 uzņemtie piekritēji. Dievkalpojumus bieži vien vadīja sacītājtētiņi no Smiltenes. Dzērbenes, Jaunpiebalgas un Vecpiebalgas saiešanām. Dažreiz tajā tika spēlēta tolaik retumis dzirdamā ragu mūzika. Pēc Dāvja Dauvarta stāstītā, 219. gadsimta 60. gadu vidū Daudža saiešanas namā noritēja visai aktīva garīgā darbība. “Pirmā adventes svētdienā “Atjaunošanas svētki” saiešanas dibināšanai. Katru svētdienu – rīta un pēcpusdienas stunda. “Mazpulciņš” dziedāja parasti sestdienās no 7 – 8 vakarā, bet dažkārt arī svētdienās. Meitu svētki maija beigās sākas sestdienas vakarā. Jūlijā rīkoja bērnu svētkus un atraitņu svētkus. Arī tie sākās sestdienas vakarā. Tāpat arī laulāto svētki un puišu svētki, kurus svinēja septembrī.” (Enzeliņš, 1931, 27. lpp.). Jaunlatviešu laikā brāļu draudzes sacītājtētiņi nereti vērsās pret laicīgām kultūras formām. 1873. gadā pat notika vietējs skandāls: Piebalgas sacītājtētiņš, kura viesošanās sakrita ar pirmo teātra izrādi Trikātas draudzē – Vecbrenguļu muižā, to atzina par velna iestādījumu, un pēc tam daļa jaunāku cilvēku Daudžu saiešanu pameta. Pēc brāļu draudzes sūdzībām no darba tika padzīts arī skolotājs, kas vadīja vīru kori. Piedaloties lielam ļaužu pulkam (viņu vidū bijuši arī apkārtnes muižnieki un ārsts, turklāt vietu trūkuma dēļ daudzi nevarējuši iekļūt iekšpusē) tika nosvinēta Daudža saiešanas nama 100 gadu jubileja. Ap 1914. gadu Daudža saiešana pamazām zaudēja popularitāti, un 30. gadu sākumā tikai retu reizi Trikātas draudzes mācītājs tās “saiešanas kambarī” noturēja dievkalpojumus. Pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara Daudža saiešanas nams, kas nonāca Valmieras apriņķī, bija labā stāvoklī; to nodrošināja 20. gadsimta 30. gados uzliktais jumts. Bija gan bojāti daži baļķi un pasija. Saglabājušies izrādījās arī iekārtas priekšmeti (lai arī daļa to atradās kaimiņu sētās) – krāsns, koka svečturi, soli, balti krāsotais sacītājtētiņa galdiņš. 50. gadu sākumā, kamēr Vecdaudžu mantinieks dienēja padomju armijā, vietējais lauksaimniecības artelis namu izmantoja par labības noliktavu. Arī pēc desmit gadiem, kad bija mazliet bojāts jumta segums, ēkas lietojumā nekas nebija mainījies.

1969. gadā Daudža saiešanas namu iekļāva Latvijas PSR Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā – gan nevis kā arhitektūras, bet vēstures pieminekli.

20. gadsimta 70. gadu vidū centieni saglabāt saimnieciski neizmantoto kultūras pieminekli fiksēti mākslas vēsturnieces, Vidzemes kultūras pieminekļu inspektores Daces Puķītes pierakstos un tā laika dažādu atbildīgu iestāžu sarakstē. 1973. gadā Latvijas PSR Kultūras ministrijas komisija sprieda par iespējām kādreizējo Daudža saiešanas namu atjaunot kopā ar Vecdaudžu saimniecības ēkām, kā arī par finansētāju un praktiskajiem darba darītājiem. 1974. gada restaurācijas uzdevumā bija paredzēta Daudža saiešanas nama vēsturiskā izpēte, salmu jumta atjaunošana, kā arī nama izmantošana nekonkrētai sabiedriska rakstura vajadzībai. Tika sagatavota restaurācijas darbu tāme. 1975. gadā pēc iedzīvotāju sūdzībām un publikācijām presē notika Latvijas PSR Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības izbraukuma sēde, kurā konstatēja, ka ēka ir avārijas stāvoklī, par ko vainojama kolhoza “Vārpa” vadība; tā savukārt attaisnojās ar līdzekļu trūkumu. Kolhozu un pašvaldību mudināja piešķirt nepieciešamos līdzekļus kultūras pieminekļa uzmērīšanai, fotofiksācijai, marķēšanai un sekojošai restaurācijai, ko paredzēja sākt ar ēkas demontēšanu. Netiekot ar šo problēmu galā, Valmieras rajona Tautas deputātu padome 1977. gadā ierosināja Vecdaudžu (Daudža) saiešanas namu ieslēgt no Kultūras pieminekļu saraksta. Tam nepiekrita Kultūras ministrija, kas uzskatīja, ka “piemineklim ir vēsturiska vērtība kā vienīgajam sava veida sabiedrisko-kulta ēku tipam, kas saglabājies un kas radies, pielāgojot esošo riju un tai piebūvējot telpu zemnieku, kuri nošķīrušies no oficiālas reakcionārās luteriskās baznīcas kulta rituāliem, kas turpmāk veicināja latviešu zemnieku cīņu pret dzimtbūšanas jūgu” (Daudža saiešanas nama lieta). Tomēr ministrija piekrita nomaļo ēku, kas atradās Valmieras un Valkas rajona robežās, pārvietot tuvāk apdzīvotākajai vietai. 1977. gadā arhitekts Ansis Bākulis Vecdaudžu (Daudža) saiešanas namu uzmērīja. 1978. gadā pārvešanu uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju atteica tā vadība, jo ēkas uzstādīšana nebija paredzēta muzeja attīstības plānā. Nenoteikta vienošanās par “Daudžu kambara” pārvešanu bija arī ar Gaujas nacionālo parku.

20. gadsimta 80. gados Daudža saiešanas namu tomēr mēģināja atjaunot turpat uz vietas. Tika sarīkotas vairākas sakopšanas talkas. Kapitālremontā piekrita piedalīties gan Brenguļu ciema pašvaldība, gan kolhozs “Vārpa”. Tam palielus līdzekļus – 5000 rubļu piešķīra Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības Valmieras rajona nodaļa, bet sarežģītākos darbus piekrita konsultēt Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja speciālisti. 1983. gadā izstrādāja atjaunošanas darbu tāmi, paredzot nomainīt bojāto apakšējo vainagu, atjaunot daļu griestu, izveidot jaunu jumta konstrukciju un uzklāt skaidu jumtu. 1985. gadā tika nojaukta netālu esošā Ķīšu rijas atlikusī daļa un derīgie baļķi pārvesti uz Vecdaudžiem; nepieciešamo izmēru baļķi bija sagādāti arī sienām. 1988. gadā beidzot sākās reāli darbi. Kāda studentu celtnieku vienība ne īpaši prasmīgi atjaunoja “lūgšanu kambara” sienas.

Līdz ar kārtējo Atmodu, kam sekoja ekonomiskās pārmaiņas, izzuda kolhozs “Vārpa”, saruka Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības iespējas un ietekme, atjaunošanas darbība apsīka. Pēdējos 20 gados Daudža saiešanas nams, kam netika atrasts piemērots mūsdienu izmantojums, pamazām sabrūk un aizaug."

 

No laikabiedru atmiņām:

“Daudžu saiešanas nams man pēc ārējā izskata jau bija labi zināms: lielceļa malā uz Abula krasta kilometrus trīs no Trikātas, apaļu baļķu celtne ar maziem lodziņiem un zemu salmu jumtu uz zemi noliekusies un it kā pie zemes pielipusi…

Ap Jāņiem, kādas sestdienas pievakarē, māte mani aizveda uz “Daudžiem”. Plašais zemais kambaris bija izgreznots ar meijām un vaiņagiem. Griesti balstījās uz apaļiem, divās rindās novietotiem stabiem. Pretīm ieejai stāvēja sacītāja galdiņš, netālu no tā sols sludinātājiem – kopējiem, tad draudzes locekļu soli – vīriešiem vienā, sievietēm otrā pusē. Viss bija vienkāršs, bet tīrs un glīts. Mums ieejot, telpā valdīja puskrēsla un svinīgs klusums. Dievkalpojums vē nebija sācies.

Māte pusbalsī sasveicinājās ar viņai pazīstamajiem sludinātājiem: Daudžu saimnieku Dāvi Dauvartu, Pēteri Mūrnieku no tuvās Trikātas Mūrniekiem, Ložas tēvu Brenguļu Ložām un Kaņepes tēvu no Brenguļu Kaņepēm. Tie visi bija vīri, kas apkārtnē baudīja lielu cieņu. Viens otrs no viņiem ieņēma kādu goda amatu, bija sava pagasta vecākais vai draudzes pērminderis.

Klausoties dievvārdos un klātesošo dziedāšanā, man tomēr visu laiku bija jādomā par šepat, pie šī galdiņa, mūžībā aizgājušo Frīdenšteinu un viņa likteni. Daudžu saiešanas kambaris skaidri stāvēja manu acu priekšā arī vēl tad, kad 1905. gada beigās vai 1906.gada sākumā Tērbatā saņēmu vēsti par manu studiju biedra kurta Frīdenšteina, Burtnieku Frīdenšteina dēla un Trikātas hernhūtiešu tētiņa mazdēla traģisko nāvi.”

 No Edgara Krieviņa atmiņām.

 

DAUDŽU DAUVARTU ĢIMENES HRONIKA šobrīd glabājas Valmieras muzejā. 20. gs. 70. gados Valmieras Novadpētniecības muzejs organizēja ekspedīcijas un apbraukāja Valmieras rajona ciemus. No Brenguļu ciema muzejnieki citu starpā pārveda arī vērtīgo rokrakstu, kā nozīmīgs Brāļu draudzes rakstu pieminekli. Tomēr dzimtas, kura Vecdaudžos saimnieko jau desmitajā paaudzē, arhīvā tiek rūpīgi glabāti vairāki Daudža siešanas nama draudzei piederošās rokrakstu burtnīcas. 

 Brāļu draudzes raksti:

DAUDŽA SAIEŠANAS ADVENTES SPREDIĶIS

DAUDŽA DAUVARTU ĢIMENES HRONIKA

Līdz mūsdienām saglabājušies dažādi NOSTĀSTI UN TEIKAS PAR VECDAUDŽU MĀJĀM 

 

Izmantotie avoti:

  1. Kalnačs, Jānis. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Valmieras rajonā. - Rīga : Neputns, 2010. - 255 lpp.
  2. Krieviņš, Edgars. Viņās dienās : atmiņas, apcerējumi un laika biedru suminājumi. - Melburna : Austrālijas Latvietis, 1966. - 332 lpp.
  3. Enzeliņš, Hermanis.  Atskats Trikātas novada senātnē.- 2., papildin. iespied. - Mičigana : Apgāds "Gauja", 1979. - 165 lpp. : il.
  4. Materiāli un rokraksti no Ilzes Dauvartes ģimenes arhīva. 
  5. Fotogrāfijas no Brenguļu pagasta bibliotēkas Novadpētniecības krājuma un Santas Paegles personīgā arhīva.