Barikāžu laiks

Last changed on Ce, 16/01/2020 - 13:39

Sagaidot Barikāžu atceres dienas, šoreiz publicējam valmierieša Marģera Spirgas uzņemtu amatieru video par barikāžu laiku Rīgā 1991. gada janvārī. Autors, divas reizes būdams Rīgā, nofilmējis apmēram 9 minūšu garu materiālu, kas līdz šim glabājies ģimenes arhīvā.

Materiālā redzams 1991. gada 13.janvāra Vislatvijas manifestācija, kā iedzīvotāji dodas uz Daugavmalu. Autors fiksējis barikāžu tapšanu, Rīgas skatus ar barikāžu aizstāvjiem pilsētas ielās.

Materiāla muzikālais noformējums ļaus paraudzīties uz notiekošo nedaudz romantiskā noskaņā, kas atsauc atmiņā to dienu pacilājošo vienotības sajūtu, bez traģiskās nots. Lai arī filmas kvalitāte nav priekšzīmīga, tomēr iespējams, kāds ieraudzīs tajā pazīstamas sejas, varbūt pat sevi. Lai Jums interesanta skatīšanās!

VIDEO iespējams skatīties ŠEIT.

 

1991. gada janvāra barikāžu dalībnieku, valmieriešu, atmiņu fragmenti.

Projektēšanas institūta ''Agroprojekts'' Valmieras nodaļas darbinieku atmiņas par piedalīšanos barikādēs Rīgā 1991.gada janvārī 2017. gadā apzinājuši un apkopojuši Sarmīte un Egīls Jansoni, lai atvieglotu saviem kolēģiem ''Agroprojektā'' un 43.CP iespēju saņemt barikāžu dalībnieku pateicības rakstus. Daudzi dalībnieki jau miruši, tādēļ nevar liecināt. Atmiņu apkopojums nav pilnīgs, līdz ar to vairākas personas, kuras plecu pie pleca stāvēja barikādēs, nav šeit pieminētas. Šajā izlasē tika izvēlēti saturiski pilnīgākie stāstījuma fragmenti, ar kuriem mēs aicinām Jūs iepazīties.

Minētās personas: Vilhelms Cipruss, Juris Poika, Gatis Bergsons, Ivars Martinsons, Ģirts Baltgalvis, Smaida Baltgalve, Aivars Tomiņš, Bruno Sīpols, Zinaīda Kursiša, Ernests Irbins, Baiba Irbina, Laimonis Zicmanis, Jānis Eriņš, Vilnis Rozenbahs, Edvīns Bērziņš, Ivars Skrastiņš, Jānis Danevičs, Raitis Arājs, Leons Švinks, Egils Roga, Ivars Kravalis, Māris Liepiņš, Ervīns Karselis, Georgs Admins, Normunds Vītols, Indulis Kiršblats, Jānis Ābeltiņš, Atis Bērziņš, Andris Reinfelds, Andris Skalītis, Egīls Jansons, Pēteris Brakovskis, Jānis Paegle, Modris Eglītis, Indulis Jansons, Juris Naumovs, Māris Zariņš, Gaidars Paegle, Rainis Tenteris, Mihails Ignats, Aleksandrs Koziņecs, Laimonis Bergsons, Aivars Grīnpauks, Olga Rajecka, Ivars Godmanis, Dainis Īvāns, Astrīda Kairiša, Indulis Kiršblats, Juris Gailis, Jānis Brakovskis, Gunārs Verovkins, Egīls Jansons, Imants Rozenbergs, Juris Krūze, Ieva Žvibule, Arnolds Ločmelis, Agris Karnītis, Indulis Eglīte, Jukāms Andris, Andrejs Dripe, Ēriks Hānbergs.

Minētās iestādes un organizācijas: Agroprojekts, ZET, Valmieras Stikla šķiedras rūpnīca, SCO, vīru koris “Imanta”, OMON, Rīgas starptautiskā telefona un telegrāfa centrāle, Preses nams, Ministru Padome, 43.CP, CNN, Latvijas Rakstnieku savienība, Padomju saimniecība „Gaiziņš”, Valmieras ūdensvada un kanalizācijas pārvalde.

Pieminētās vietas: Rīga, Valmiera, Burtnieki, Dzirnavu iela, Daugavmala, Benjamiņu nams, kinoteātris “Rīga”, Rīgas Doma baznīca, Vecrīga, Bastejkalns, “Sakta”, Ģilde.

Valmieriešu atmiņas

Vilhelms Cipruss

Atceras Dzirnavu ielu. Braukuši dažādos laikos: kā viena grupa brauc mājās, tā otra brauc uz Rīgu. Izbraukšana esot bijusi ap diviem pēcpusdienā. Bijusi katram norādīta vieta, kur katram jāuzturas. Bet tā kā bijis auksts laiks, ir arī staigājuši pa tuvāko apkaimi, bet ne ilgi; sildījušies pie ugunskuriem, tur arī ēduši, dzēruši tēju un uzzinājuši pasaules jaunumus. Atceras arī, ka bijušas atvestas svaigi kūpinātas reņģes, pat varbūt siltas. Darbojies radio.

Kādus 100-150 m no dežūras vietas ieraudzījis ceļamkrānu ar garo ''strēli'', izskatījies pazīstams. Par to stāsts bijis tāds /to apliecināja arī Modris Eglītis/ – ''Valmieras ūdenī'' par ceļamkrāna vadītāju strādājis Jānis Paeglis, saukts Džonis, kurš vienu dienu pazudis no darba. Kopā ar mašīnu. Piepildījis degvielas tvertni, un pats uz savu galvu aizbraucis uz Rīgu, uz Dzirnavu ielu, uz kādām 2-3 dienām. Kad viņu sākusi meklēt sieva, arī priekšnieki sākuši domāt, kur viņš pazudis. Kad Jānis pats atgriezies, Indulis Jansons viņu neesot sodījis, jo Paeglis karsti skaidrojis, ka esot bijis sargāt Rīgu.

Vilhelma dēls Ilvars aizlaidies uz Rīgu bez vecāku ziņas, viņš tad mācījies 10. klasē, arī bija pazudis uz vairākām dienām, laikam uz piecām. Atstājis vecākiem zīmīti ''Aizbraucu uz barikādēm'' un aizbraucis. Rīgā tad jau bijis viņa vecākais brālis Normunds, kurš Rīgā studēja. Šaušanas dienā Vilhelms bijis Valmierā, bet atceras trauksmi un neziņu gan vispār, gan saistībā ar dēliem. Vēl atcerējās, ka starp barikāžu sargiem staigājuši panikas cēlāji, baumotāji, kuri stāstījuši, ka no Krievijas ievesti kaut kādi cietumnieki vai karavīri. Bijušas runas pat par ešelonu. Bijuši arī skolnieki- tehnikuma audzēkņi, apmēram 16 gadīgi jaunieši, varen drosmīgi, bruņojušies ar armatūras stieņiem. Viņus pieskatījis mazliet vecāks skolotājs. Sekojoši līdzi pasaules un vietējām ziņām radio. Bijušas ovācijas, kad ASV sākušo operāciju Kuveitas atbrīvošanai. Tad vēl ziņots par Interfrontes mītiņu Daugavas stadionā, visi domājuši, ka viņi nāks likt ziedus pie Ļeņina pieminekļa, bet nekas prātīgs no tā neesot sanācis, jo gājiens izčākstējis, un pie pieminekļa nolikts tikai kāds alpu vijolīšu podiņš. Aizstāvjiem bijuši lieli prieki.

Kādā reizē dziedājis vīru koris ''Imanta''.

 

Juris Poika

Braucis vismaz 3 reizes. Skaidri atceras Dzirnavu ielu ar visiem dziedātājiem, uz kāpnēm dziedājusi Olga Rajecka, bijis jauns puisis ar mazo akordeonu, kurš spēlējis, un citi piebiedrojušies. Atceras krievu tautības vīrieti, kurš dalījis sviestmaizes un no tējkannas tēju. Barikādēs bijis arī šaušanas reizē, bet neko daudz apkārt nav staigājis, tikai pa tuvāko apkārtni, apskatot barikādes. Atceras, ka Inese (dzīvesbiedre) ļoti uztraukusies, jo barikādēs Rīgā bijis arī Ineses dēls Andis Švalbe.

 

Gatis Bergsons

Kopā ar tēvu Bergsonu Laimoni pēc piedalīšanās 1991. gada 13. janvāra protesta manifestācijā Daugavmalā braukuši no Rīgas uz Valmieru, un tad jau pa radio izskanēja aicinājums sargāt Rīgu. Lēmums radās momentā. Pēc vakariņošanas Valmierā un atbilstoša apģērba sagādāšanas tajā pašā vakarā tika mērots ceļš atpakaļ uz Rīgu. No dažādiem informācijas avotiem saprata, ka valmieriešiem jāsargā Telefona un telegrāfa centrāle Dzirnavu ielā. Tā viņi katru vakaru ar tēva ''Žiguli'' ieradās Rīgā, to novietoja pie radiem Ķengaragā un ar tramvaju devās uz barikādēm pie centrāles. Apsekoja arī Ministru Padomes apkārtni. Uz rīta pusi ar tramvaju devās uz Ķengaragu un tālāk uz Valmieru, lai vakarā atkal atgrieztos. Tā visu barikāžu laiku. Dzirnavu ielā saticis arī savus kolēģus no Agroprojekta.

 

Ivars Martinsons

Skaidri atceras Dzirnavu ielu. Pa naktīm Rīgā, tad nedaudz pagulējis un gājis uz darbu. Atmiņā vienreizējā kopības sajūta pie ugunskuriem, rīdzinieku tēja un pīrādziņi. Kr. Barona ielas pusē uz barikādēm atradušies kaujinieciski noskaņotie Fizkultūras institūta studenti. Ivars atceras, ka uz centrāles kāpnēm uzstājās sieviešu koris, daži aktieri, starp tiem Harijs Liepiņš.

 

Ģirts Baltgalvis

Atceras Dzirnavu ielu. 14. janvārī ar SCO (transportu) braucis viens pats.

15. janvārī ar SCO kopā braukuši 5 cilvēki. Braukuši ar “ļetučku” /smago mašīnu ar logiem un metāla kulbu /, kurā sānos bija salikti soli. 16.janvārī Agroprojekts sāka braukt ar savu mikroautobusu. Atmiņā palicis, ka izbraukšanas laiki varēja būt dažādi, gan pēcpusdienā , gan vakarā. Uz Rīgu laikam kādas 3 reizes braucis. Bijis arī 20. janvārī. (Dalībnieku) saraksti beigās netika doti. Smaida Baltgalve teikusi, lai sievietes vairs neņem līdzi.

Skvēriņā pie Saktas bija TV šķīvis. Ģirts neatceras, ko rādīja. Benjamiņa namā tikuši baroti ar zirņu zupu Benjamiņa namā, un k/t. Rīga kādu filmu snauzdams arī noskatījies.

Dalībnieku saraksti atdoti Rīgā kaut kādiem organizatoriem.

 

Aivars Tomiņš

Uz barikādēm brauca 3 vai 4 reizes, bija arī naktī, kad notika šaušana. Dežurēja pie telegrāfa. Atceras, ka uzstājās mūziķi - spēlēja un dziedāja. Ielas abos galos bijušas smagās mašīnas, varēja iziet cauri tikai cilvēki. Vienā reizē, vakara pusē pēc signāla, par OMON vienības tuvošanos, sadzina cilvēkus ielas pretējā pusē esošajā ēkā, tas laikam bija veikals ar lielām vitrīnām. Bija pacilāts noskaņojums, cilvēki bija gatavi ar kokiem rokās iet līdz galam, lodes neatturētu, ļaudis nebrauca izklaidēties. Vienā naktī bija ļoti auksts. Lai sildītos, kustoties apstaigāja pārējās barikādes. Kinoteātrī Rīga rādīja latviešu filmas. Visur bija dzirdama latviešu valoda un sajūta bija droša, vienalga, kur ietu, juties kā savējais. Atšķirība starp krievu un latvieti nepastāvēja. Tie, kas nebija par brīvību, bija noslēpušies. Īpaši auksts bija vienu nakti. Naktī, kad bija šaušana, mašīnā jau pie Juglas dzirdējuši pa radio, ka sākas šaušana. Bijis arī Doma baznīcā, vispār daudz staigājuši pa Vecrīgu.

 

Bruno Sīpols

Neatceras, cik precīzi reizes braucis uz barikādēm - 2, bet varbūt 3 reizes. Bijis tikai Dzirnavu ielā. Braucis ar Latvijas busiņu, šoferis bijis Atis Bērziņš. Izbraukuši pēcpusdienā. Izbraucot no Valmieras, visi čalojuši, runājušies, neesot bijis drūms noskaņojums. Bet, jo tuvāk Rīgai, jo visi palikuši klusāki, drūmāki, piedevām vēl saule rietējusi. Visa pamale bijusi sarkana, tāda kā asiņaina atblāzma debesīs. Un neziņa pastiprinājusi drūmo noskaņu. Taču, kad tikuši savā objektā Dzirnavu ielā pie Telefona, telegrāfa centrāles, tā noskaņojums jūtami uzlabojies, pacilājoša bijusi vienotības un drošības sajūta. Atceras, ka bijis dienā, kad ASK stadionā Interfronte rīkojusi mītiņu, tad gan domājuši, ka bez sadursmēm neiztikt, bet tomēr viss bija relatīvi mierīgi. Padomju armijas virsnieki pa vienam staigājuši un novērojuši, laikam nodomājuši, ka sargātāji bija bruņoti. Bruno atceras, ka gājuši uz Ministru Padomi, atvērušās durvis, tajās parādījies (Ivars) Godmanis un bruņota apsardze ar kaut kādiem īsiem automātiem, tās laikam bijušas t.s. Baltās beretes - MP iekšējā apsardze. Barikāžu dalībniekiem dalīja zupu. Bija koncerti; piemēram, puisim ar akordeonu pievienojies puisis ar ģitāru, un gājusi vaļā kolektīva muzicēšana. Arī folkloristi uzstājušies; bija koncerts uz centrāles kāpnēm. Vēl atceras, ka toreiz bija avīze Atmoda, bet tad, kad tika okupēts Preses nams, dažus eksemplārus drukāja Valmierā. Bruno Atmodu nopircis un paņēmis līdz uz Rīgu. Apkārtējie izrādījuši neviltotu interesi, lasījuši un brīnījušies, kur viņš avīzi dabūjis.

 

Zinaida Kursiša:

“Katru dienas nogali (Agroprojektā) staigāju un aptaujāju tos, kuri nākošā dienā brauks. Bija saraksts ar apstiprinātu zīmogu. Mūsu punkti bija Dzirnavu iela un Ministru Padome. Pati biju divas naktis – noteikti 19. janv. 20. janvārī Vilnis Rozenbahs ar Jāni Eriņu skrēja uz Bastejkalnu lasīt tās trakās patronu čaulītes, kas nogalināja (Gvido) Zvaigzni. Pati braucu 2 naktis. Saraksti atdoti (Ģirtam) Baltgalvim.”

 

Normunds Vītols

Bija šoferis, vadājis cilvēkus, reizēm pat divreiz dienā. Esot bijis vienīgais vedējs. Atceras Laimoni Zicmani, jo kādu reizi tieši Zicmanis ir bijis t.s. galvenā persona, kas sēdējusi busiņā blakus šoferim. Galvenā persona bijis cilvēks, kam rokās bijis apzīmogots cilvēku saraksts, kuru atdevuši Rīgā kaut kādiem organizatoriem. Vairākas reizes viņam blakus sēdējis Ģirts (Baltgalvis).

 

Egīls Jansons

Strādāja 43. CP, bet vairākas reizes brauca kopā ar Agroprojektu, vienu reizi arī ar 43.CP transportu. Atceras, ka kopā ar Raiti Arāju, Leonu Švinku bija Dzirnavu ielā, un ka mugurā bija vecs, bet silts aitādas kažoks. Ārā bija kārtīgs sals. Atceras kora dziedāšanu pie ugunskura. Benjamiņa namā aktrise Astrīda Kairiša esot dalījusi zupu. Atceras svaigi uzsnigušu sniegu un Rīgu naktī, kur daudz tautas, un visi runā latviski. Vēl atmiņā palicis, ka, braucot ar Agroprojekta busiņu Latvija, Rīgā ar tā durvīm dabūjis pa pieri un iedzīvojies pamatīgā punā.

 

Edvīns Bērziņš

Brauca 3-5 reizes, ar Agroprojektu, laikam ar busiņu, reiz arī ar kādu lielu autobusu - varbūt kopā ar 43. CP (Celtniecības pārvaldi). Šoferi neatceras. Atceras ugunskurus, vēl tagad saglabājies mētelītis ar izdegušiem caurumiem. Izbraukuši pēcpusdienā. Šaušanas naktī viņš nav bijis. Bija tikai Dzirnavu ielā pie Telegrāfa. Atceras lielisku kopības sajūtu. Pie Ministru Padomes, iepretim Saktai, laukumā bijusi kaut kāda ārzemju televīzija, varbūt CNN, bijuši šķīvji un translēts pa TV, ka sācies karš, (Kuveitā?). Cilvēki satraukušies, ka pasaule aizmirsīs mūs, ka tagad visi pievērsīsies tām (kara) problēmām. Laikam arī kādi dejotāji uzstājušies, bet nav īsti pārliecināts par to. Kad bijis mierīgāks laiks, aizgājis apskatīt Rakstnieku savienības ēku, tur bijuši arī kādi rakstnieki, neatceras gan, kuri, bet atceras Īvānu Daini, atceras ēkas interjeru. Bijis ļoti auksts, gājuši sildīties uz kaut kādu zemu ēku, uz Stacijas pusi, kur notikuši būvdarbi.

 

Zenta Skrastiņa /Ivara Skrastiņa dzīvesbiedre/

Dzīvoja Burtniekos, bet strādāja Agroprojektā. Brauca no Burtniekiem, vairākas reizes kopā ar vecāko dēlu un znotu. Burtnieciešu sievas, kurām vīri bijuši Rīgā, gājušas uz baznīcu.

 

Raitis Arājs:

“Ar atmiņu ir dīvainas lietas. Skatos, kā veicas atcerēties citiem - pašam ir tāpat. Ļoti labi atmiņā saglabājusies kopības sajūta ar savu tautu, tāda baisa un pacilājoša cīņas gatavība ar nezināmu un briesmīgu pretinieku, prieks, ka var iezāģēt ienīstajam režīmam. Tad visādas spilgtākās epizodes, bet atsevišķas personas un datumi tā kā miglā. Laikam notikumu nozīmīgums aizēnojis izpildītāju tēlus.
Precīzi atceros, ka 14. janvāra vakarā ar ne visai sen iepazīto Rīgas mākslinieci (tagadējo dzīvesbiedri Daci) svinējām Valmierā manu vārda dienu, kad televīzijā ieraudzījām, ka Rīgā šauj. Viņai nākošajā dienā bija jābrauc uz Rīgu, bet pierunāju dienu palikt un 16. janvārī ar savu moskviču vedu pats - ja jāmirst, tad kopā!. Bet nekas traks nebija. Tik pie Juglas tilta stāvēja trīs bruņu transportieri ar karavīriem, bet pilsētā viss mierīgi.
Vēl ļoti spilgta epizode - Dzirnavu ielā naktī atnāca pie mums krieviski runājoša sieviete gados ar pusaudzi meitu un atnesa lielā bļodā karstas pankūkas. Teica, lai ēdot droši, ka vīrs cepot vēl. To es atcerējos tad, kad mēs ''uzmetām'' Latvijai lojālos krievus un uztaisījām nulles variantu pilsonībai no 1940. gada. Liela daļa no viņiem aizbrauca uz Krieviju. Te pārsvarā palika laimes meklētāji, kam uzspļaut gan Krievijai, gan Latvijai. Un pārvērtās par agresīviem (un briesmīgi apspiestiem) nepilsoņiem. Ik pa brīdim atnāca arī citi iedzīvotāji no apkārtējām mājām un cienāja ar tēju un kaut ko ēdamu.
Par mūsu cilvēkiem atceros, ka braucām ar Agroprojekta busiņu. Kā šoferis atmiņā palicis tieši Kiršblats Indulis (bet varu arī kļūdīties). Biju 3 vai 4 reizes Dzirnavu ielā. Atceros līdzbraucējos Zicmani, Ivaru Kravali, Ervīnu Karseli, Jāni Eriņu u.c Kā jau teicu - cilvēki tādi, kā migla tīti, un sastāvs nepārtraukti mainījās. Bija arī visādi ne mūsējie.
Spilgtāk atceros Dzirnavu ielā mūsu vienīgo ar pistoli apbruņoto cilvēku milicijas uniformā, kas izskatījās norūpējies un nobijies, un latviski runāja ar akcentu. Divi veci vīri kažokos sēdēja uz bļitkošanas kastēm pie ugunskura, un jauns puisis spēlēja ģitāru un dziedāja.
Tad, kad es pieteicos uz to ordeni, likās, ka esmu pēdējā vagonā, bet izrādās, ka tas piešķirts no mūsējiem tikai diviem. Dīvaini gan…”

 

Raitis Arājs:

“Aivars Grīnpauks, mans santehnisko celtniecības darbu kolēģis, barikāžu laikā strādāja Valmieras Stikla šķiedras rūpnīcā. Pirmo reizi uz dežūru Dzirnavu ielas barikādēs pie Telefona un telegrāfa centrāles viņš devās ar rūpnīcas kolektīva autobusu. Bet divas reizes, kad nebija darba maiņas, Aivars kopā ar draugiem savā mašīnā pabija Dzirnavu ielā, kur es viņu satiku un dežurējām kopā.”

 

Liene Ābeltiņa /Jāņa Ābeltiņa dzīvesbiedre/

Atceras, ka cilvēki nopietni gatavojās katram braucienam uz Rīgu. Tā kā tas janvāris bija auksts, tad īpašu vērību pievērsa apģērbam. Viņa atceras, ka Laimonim bija uzadīts ļoti biezs džemperis smilškrāsā ar augstu apkakli. Kādam bija kārtīgs kažoks, kādam vairāki džemperi mugurā. Cilvēki no rīta nāca uz darbu džemperos, un tieši no darba brauca uz Rīgu.

 

Māris Liepiņš

Atceras, ka dežūrējuši konkrētā vietā, bet tāpat pastaigājušies netālu. Kaut gan tas nav bijis sevišķi droši. Viņš bijis arī 20. janvārī, gājis uz Bastejkalnu, bet dabūjis ar ķieģeļa lausku.

 

Jānis Brakovskis par Valmieras 43. Celtniecības pārvaldes (43. CP) darbinieku piedalīšanos barikādēs

Pēc piedalīšanās 1991.gada 13. janvāra protesta manifestācijā Daugavmalā braucām no Rīgas uz Valmieru ar darbavietas - 43. Celtniecības pārvaldes autobusu, un tad jau pa radio izskanēja aicinājums sargāt Vecrīgu. Mūsu galvenā grāmatvede Valda Āboltiņa sazinājās ar Tautas frontes pārstāvjiem, kas norīkoja dežūru naktī no 17. uz 18. janvāri pie Telefona un telegrāfa centrāles Dzirnavu ielā. Ar pārvaldes mikroautobusu Latvija 17. janvāra pēcpusdienā braucām sekojošā sastāvā: Indulis Kiršblats, Juris Gailis, Jānis Brakovskis, Gunārs Verovkins, Egīls Jansons, Imants Rozenbergs, Juris Krūze, Ieva Žvibule, Arnolds Ločmelis, Agris Karnītis, Indulis Eglīte, Jukāms Andris.

Ieradāmies Rīgā, nozīmētajā vietā. Kā īpaša barikāžu dalībnieku pazīme bija līdzi paņemtās gāzmaskas zaļajās brezenta somās, kas bija kā caurlaide nokļūšanai pa šaurajām ejām ar barikādēm norobežotajā Dzirnavu ielas posmā pie Telefona un telegrāfa centrāles. Laiks līdz dežūras sākumam tika izmantots Rīgas apskatei – barikādes pie Ministru Padomes ar sašauto autobusu, Doma laukums, barikādes pie Augstākās Padomes, baznīcu apskate. Interesanta epizode palikusi atmiņā pie Benjamiņa nama, kad rakstnieks Andrejs Dripe aicināja Rakstnieku savienībā paciemoties. Ēriks Hānbergs un vēl dažas sievietes mums izrādīja namu, un pacienāja ar garšīgu frikadeļu zupu, kas pagatavota uz Benjamiņas kundzes plīts. Dežūra noritēja pie ugunskura, kurinot tur esošo malku un izbaudot vienreizējo vienotības sajūtu, kas nostiprināja apziņu, ka mēs esam vienots spēks. To vēl vairāk apstiprināja visur pieejamais ēdamais un cigaretes. Divos naktī devāmies mājupceļā uz Valmieru.

 

J. Brakovskis par fotogrāfiem barikādēs

Celtniecības pārvaldes strādnieks Juris Naumovs, kuram pamatprofesija ir fotografēšana, 1991. gada 17. janvāra rītā ar pirmo vilcienu no Valmieras devās uz barikādēm Rīgā. Četras dienas Juris staigāja pa Rīgu no Telefona un telegrāfa centrāles Dzirnavu ielā līdz Augstākai Padomei un fotografēja barikāžu notikumus. Nakti viņš pavadīja Kazakova ielā pie skolasbiedra.

Pirmajā dienā nofotografēja Augstākās Padomes sargus. Tad tika iemūžināta sētas būve no pamatu blokiem Augstākai Padomei un Radio mājai. Montētāju ZIL autokrāna vadītājs esot runājis krieviski. Pie Ģildes saticis sovhoza „Gaiziņš” ļaudis, kurus gan neesot iemūžinājis fotogrāfijās. Ministru Padomes apkārtne tika fotografēta, arī otrā pusē esošie lielie mēslu vedēji. Doma laukumā bija smagā automašīna Kolhida ar puspiekabi, kurā bija plakāts “Пост народного фронта Pоссии” (Krievijas tautas frontes postenis). Pie Doma baznīcas izbāzenis - omonietis. Šajās dienās radušās fotogrāfijas ar visiem datumiem skaitā 50 un vairāk ar visiem negatīviem ir nodotas Valmieras muzeja krājumā.

Bez J. Naumova tā laika notikumus fotografēja mežinieks Māris Zariņš no Mazsalacas, Gaidars Paegle no ZET (Ziemeļu elektrotīkli), Rainis Tenteris no Naukšēniem, Mihails Ignats no RCP (Remonta celtniecības pārvalde) (visus negatīvus un fotogrāfijas viņš uzdāvinājis Latvijas Fotogrāfijas muzejam), Aleksandrs Koziņecs fotografēja Zaķu salu.

20. janvārī ar nakts vilcienu Juris devās uz Valmieru. Atbraucis mājās televīzijā uzzināja par dramatiskajiem notikumiem Rīgā, kas norisinājās jau Jurim atrodoties vilcienā.