Dzejniece Indra Mežnora (1911 - 1992)

Last changed on Ot, 22/02/2022 - 08:22

Dzejniece Indra Mežnora, īstajā vārdā Emma Elvīra Skudra (arī Silarāja, dzimusi Vēbere) (1911 - 1992)

 

Pievienots: 02.11.2021

Sagatavoja: Zane Berga

Organizācija: Mazsalacas pilsētas bibliotēka

 

Atslēgvārdi

Personvārdi: Indra Mežnora, īstajā vārdā Emma Elvīra Skudra (arī Silarāja, dzimusi Vēbere), Arvīds Līdacis, Alfreds Krūklis, Jānis Ozoliņš, Laimons Pēlmanis, Jēkabs Mediņš, Alfrēds Kalniņš, Oļģerts Grāvītis, Jānis Kaijaks, Valdis Breģis, Valdis Lukss, Valdis Rūja, Jūlija Vanaga, Monta Kroma, Arvīds Skalbe, Ojārs Vācietis, Olga Lisovska, Skaidrīte Kaldupe, P. Zeile, Mirdza Ķempe, Mihails Zorins, V. Belševica, K. Krūza.

Organizācijas: studentu biedrība “Dziesmuvara”, studentu koris “Dziesmuvara”, Mazsalacas Skolu biedrības vidusskola, Rīgas pilsētas 1. bibliotēka (tagad Rīgas Centrālā bibliotēka), Latvijas universitāte, Mākslas lietu pārvalde, Rīgas 9. bibliotēka, Latvijas Padomju rakstnieku savienība.

Vietvārdi: Mazsalaca, Rīga.

 

Par šo mūsu novadnieci uzzināju pavisam nejauši, meklējot citu informāciju un atverot Arvīda Līdača publikāciju “Studentu biedrības “Dziesmuvara” darbība” žurnālā “Akadēmiskā Dzīve” (Nr. 36, 01. 01. 1994).

Šobrīd esmu noskaidrojusi, ka par dzejnieces darba, personīgo un radošo dzīvi ziņu nav daudz, bet viņas literārajai darbībai vislabāk varam izsekot, iepazīstoties ar datu bāzē periodika.lv pieejamo informāciju.

Dzimusi Mazsalacā 1911. gada 15. decembrī, 1931. gadā beigusi Mazsalacas Skolu biedrības vidusskolu un uzsākusi studijas Latvijas universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē Baltu filoloģiju.1 Studiju laikā kā otrais soprāns pievienojusies studentu korim “Dziesmuvara”, kurš tolaik guvis plašu publikas atzinību.

 

Indra Mežnora. Foto no žurnāla Akadēmiskā Dzīve, Nr. 36, 1994, 1. jan., 89. lpp.

Padomju varas gados strādājusi Rīgas pilsētas 1. bibliotēkā (tagad Rīgas Centrālā bibliotēka) par bibliotekāri. Mirusi 1992. gada 31. augustā Rīgā.2

Pēc otrā pasaules kara viņa aktīvi piedalījusies dažādos dzejas un dziesmu konkursos, un publicējusies ar pseidonīmu Indra Mežnora.

Izskatot periodika.lv pieejamos materiālus, varam redzēt, ka, piemēram, 1946. gada aprīlī izsludinātajā Mākslas lietu pārvaldes latviešu kora un solo dziesmu konkursā, kura mērķis bija radīt jaunas varonīga, liriska, humoristiska un estrādes rakstura padomju dziesmas, komponēšanai tika ieteikti divi Indras Mežnoras teksti “Traktorista dziesma” un “Jaunais laiks”.3

Šī paša gada jūnijā Mākslas lietu pārvaldes rīkotajā latviešu dziesmu konkursa noslēgumā no 165 iesūtītajiem tekstiem apbalvošanai izvirzīja tikai 8, to vidū Indras dziesmu tekstu “Rīts”, kas saņēma 3. godalgu, bet vairāki citi viņas sarakstītie teksti tika ieteikti komponēšanai.4

Alfreds Krūklis, vērtējot tā laika situāciju dziesmu tekstu jomā Latvijā, 1955. gadā raksta, ka “[..] visražīgākā dziesmu tekstu autore pēdējā laikā ir dzejniece Indra Mežnora. Viņa sarakstījusi desmit dzejoļu. No tiem trīs veltīti partijai, divi – dzimtenei, pa vienam – Maskavai un Rīgai, bet trijos ietverta liriska tematika. Ir apsveicams šis entuziasms un atsaucība. Ja tikpat ražīgi būtu arī pārējie dzejnieki, tad mūsu komponisti vairs nevarētu žēloties par tekstu trūkumu. [..]”.5

 

Dziesma "Mātei" ar I. Mežnoras vārdiem no žurnāla "Bērnība", Nr. 3, 1962, 1. marts, 2. lpp.

 

Savukārt, 1956. gadā, noslēdzoties jaunatnes festivāla republikāniskās komitejas rīkotajam padomju dziesmu konkursam, jauktajam korim kā izpildīšanai ieteiktā dziesma norādīta O. Grāvīša “Krāj, bitīte, saldu medu” ar Indras Mežnoras vārdiem.6

Arī 1965. gadā jaunatnes dziesmu konkursā žūrijas komisija 2. vietas prēmiju 50 rubļu apmērā piešķīra V. Breģa dziesmai “Jaunībai” ar Indras Mežnoras tekstu.7

“Dziesma” ar Indras Mežnoras tekstu, kuru komponējis Jānis Ozoliņš, 1955. gadā iekļauta un 22. jūlijā sieviešu kora izpildījumā izskanējusi Padomju Latvijas Dziesmu svētkos.8

Viņas dziesmu teksti tolaik bija labi atpazīstami un iemīļoti latviešu koristu vidū, pateicoties tam, ka viņas dzejoļus komponējuši Jānis Ozoliņš (“Mana dzimtene”, “Šūpuļa dziesma” (Indras Mežnoras un L. Pēlmaņa teksts)), Jēkabs Mediņš (“Traktorista valsis”), Alfrēds Kalniņš (“Griķu druva”), Oļģerts Grāvītis (“Steigsim darbu mācīties”) un citi.

Daļa no dziesmu tekstiem rakstīti un komponēti tieši bērnu un jauniešu auditorijai, piemēram, “Sniegpulkstenītis” (mūzika Jānis Kaijaks), “Komjaunatnē iestājoties” (mūzika Valdis Breģis), “Mātei”, “Izjauktā pastaiga”, “Dzīvot mīļi”, “Mūsu klasē šodien pavasaris” (mūzika Jānis Ozoliņš) u.c.

Dziesmu tekstu konkursos dzejnieces teksti vienmēr atzinīgi novērtēti un ieteikti komponēšanai. Indras Mežnoras vārds tolaik minēts kopā ar Valda Luksa, Valda Rūjas, Jūlija Vanaga, Montas Kromas, Arvīda Skalbes, Ojāra Vācieša, Alfreda Krūkļa, Olgas Lisovskas, Skaidrītes Kaldupes un citu mūsdienās labi atpazīstamu latviešu dzejnieku vārdiem.

Lasot datu bāzē periodika.lv pieejamos rakstus, varam pārliecināties, ka 20. gs. 50. un 60. gados presē – žurnālos “Zvaigzne”, “Karogs” un laikrakstos “Literatūra un Māksla”, “Padomju Jaunatne” regulāri publicēti Indras Mežnoras dzejoļi pieaugušajiem, piemēram, “Dzīvībai”, “Lauku ceļš”, “Marta vējš”, “Nākotnes nesējam”, “Pretī pavasarim” u.c., bet žurnālā “Bērnība” un laikrakstā “Pionieris” dzejoļi bērniem, piemēram, “Ziema mežā”, “Meitene un bērzs”.

Viņas daiļradē, kā jau tas raksturīgs tā laika literatūrai, ir vairāki dzejoļi, kuros jūtama padomju ideoloģijas ietekme. Piemēram, dzejolis “Gaišie logi”, kurā tiek apjūsmota gaisma Kremļa logos, vai dzejolis “Rīgas cēlājiem”, kurā dzejniece tēlaini aprakstījusi celtniekus un viņa darba rīkus. Taču presē publicēti arī viņas liriskie dzejoļi, piemēram, dzejoļi “Pavasara dienās” un “Vasara zvejnieku ciemā”, kuros emocionāli aprakstīts Latvijas dabas skaistums.

Indras Mežnoras dzeja tolaik izskanējusi arī Bērnības svētkos, svinīgos pasākumos skolās, un skumjos brīžos, atvadoties no mīļajiem.

 

Indras Mežnoras dzejolis "Dzīve" no žurnāla "Zvaigzne", Nr. 7, 1960, 5. apr., 25. lpp.

 

Lai gan savu reizi viņas darbi tikuši arī kritizēti, tomēr kopumā tolaik viņas radošā darbība vērtēta pozitīvi.

Piemēram, P. Zeile 1953. g. raksta: “[..] Indrai Mežnorai dzejolī “Padomju cilvēks” ir sakārtotas rindas, kur tikai pēc ilgas domāšanas var izlobīt kādu tikko jaušamu loģisku jēgu. Tas rāda, ka arī jauno autoru vidū formālisms vēl rod savu vietu”.9

Divus gadus vēlāk Alfreds Krūklis, norādot uz trūkumiem dzejnieku darbos un pieminot vājo pārdzīvojumu un iedarbības trūkumu uz lasītāju, citē arī Indras dzejoļu rindas.10

Taču par dzejnieces kā jaunās autores izaugsmi, ieguldot nopietnu darbu, lai uzlabotu savu dzejoļu formu, 50. gados atzinīgi rakstījusi Mirdza Ķempe: “[..] Dzejoļu ciklos par zvejniekiem, dzejoļos par strādnieku kora diriģentu, par kolhoza aitu gani viņas valoda kļuvusi daudz gleznaināka, dzejoļu uzbūve stingrāka, dzejoļos ir īsta dzīves izjūta. Tas tāpēc, ka viņa strādā, mācās, pati meklē saskari ar zvejniekiem, kolhozniekiem, un, piemēram, pagājušo vasaru pavadījusi kopā ar ģeologiem.”11

Ir ziņas, ka 1958. gadā viņa piedalījusies pasākumā “Tikšanās ar rakstniekiem” Rīgas 9. bibliotēkā, kas apliecina, ka dzejniece un viņas dzeja lasītājiem bijusi atpazīstama.12 Interesants arī fakts, ka 1959. g. radio literārajā raidījumā “Nākotnes nesējam” atskaņoti Indras Mežnoras dzejoļi.13 Ir atrodama arī publikācija par to, ka 60. gadu sākumā pirmsvēlēšanu laikā dzejniece bijusi viena no Latvijas Padomju rakstnieku savienības partijas organizācijas aģitatorēm. Par aģitatora pienākumiem M. Zorins raksta: “Viņi izskaidro tautai partijas un valdības lēmumus, rīko pārrunas par dažādiem tematiem, palīdz cilvēkiem grūtos dzīves brīžos ar labu padomu un enerģisku rīcību.”14

Indras Mežnoras radošā darbībā aptver salīdzinoši nelielu laika posmu no viņas dzīves, tas ir laiks no 40. gadu beigām līdz 60. gadiem, kad publikācijas pēkšņi apraujas. Varam tikai minēt kāpēc, bet tas varētu sakrist ar laiku, kad dzejniece devās pensijā, un, iespējams, ka viņas publicitāte nebija viņas personīgā izvēle, bet gan padomju režīma, ideoloģijas vai profesijas uzlikts pienākums, jo, kā vēlāk norādījis Arvīds Līdacis, pēdējos savas dzīves gados dzejniece noslēgusies no ārpasaules, jo dziļi pārdzīvojusi savas sirdsapziņas un padomju režīma sadursmi.2

Nav ziņu, ka Indras Mežnoras dzeja būtu publicēta krājumā, un diemžēl viņa nav pieminēta arī enciklopēdijās par latviešu rakstniekiem vai portālā literature.lv. Tomēr, pateicoties mūsu latviešu komponistiem un dziesmām, kurās izmantoti dzejnieces teksti, viņas pieņemtais pseidonīms Indra Mežnora zinātājiem ir atrodams, un tas ļauj apgalvot, ka viņa nav pavisam aizmirsta.

Atsauces:

1http://www.archiv.org.lv/studenti/index.php?id=1&kods=1&rinda=0&uzvards=... skat. 29.03.2021)

2 Baltu filoloģe Emma Skudra. Akadēmiskā Dzīve, Nr. 36, 1994, 1. jan., 89. lpp.

3 Beidzies dziesmu konkursa pirmais gājiens. Literatūra un Māksla, Nr. 23, 1946, 7. jūn., 4. lpp.

4 Godalgoti dziesmu teksti. Padomju Jaunatne, Nr. 108, 1946, 1. jūn., 4. lpp.

5 Krūklis, Alfreds. Lielāku vērību dziesmu tekstiem. Karogs, Nr. 6,1955, 1. jūn., 99. lpp.

6 Literatūra un Māksla, Nr. 23, 1956, 2. jūn., 1. lpp.

7 Mūsu konkursa rezultāti. Padomju Jaunatne, Nr. 150, 1965, 1. aug., 4. lpp.

8 Padomju Latvijas 1955. gada dziesmu svētki: veltīti Padomju Latvijas 15. gadadienai. Rīga : Cīņa, 1955. - 92 lpp. - 6. lpp. 

9 Par jauno autoru almanachu un viņu audzināšanu. Padomju Jaunatne, Nr. 22, 1953, 31. jan., 6. lpp.

10 Krūklis, Alfreds. Lielāku vērību dziesmu tekstiem. Karogs, Nr. 6, 1955, 1. jūn., 100. lpp.

11 Ķempe, Mirdza. Kopoti raksti 2. sējums. Rīga : Liesma, 1981. -703 lpp.- 344.- 345. lpp.

12 Iepazīstina ar rakstniekiem. Rīgas Balss, Nr. 78, 1958, 2. apr., 4. lpp.

13 Radio programma. Cīņa, Nr. 184, 1959, 7. aug., 4. lpp.

14 Pirmsvēlēšanu dienās. Literatūra un Māksla, Nr. 9, 1962, 3. marts, 1. lpp.