Grafiķe Elza Paulīne Veide-Meistare (1904 - 19xx)

Last changed on Ce, 01/04/2021 - 13:03

Pievienots: 01.04.2021

Sagatavoja: Zane Berga, Aija Kārkliņa

Organizācija: Mazsalacas pilsētas bibliotēka

Atslēgvārdi

Personas: Elza Paulīne Viede-Meistare, Kārlis Veide, Zelma Kristīne Veide, Velta Anna Veide, Roberts Veide, Jānis Kuga, Jūlijs Madernieks, Aleksandrs Vilks, Reinis Cukurs, Jānis Strauts, Otomija Andersone (dz. Freiberga), Hermanis Trops, Fricis Ešmits

Vietvārdi: Valmieras apriņķis, Rencēnu pagasts, Mazsalaca, Mazsalacas pag. Dauguļi, Molotovas apgabals, Soļikamska, Usoļlags, Kaļiņinas apgabals, Bologoje

Iestādes, organizācijas: Viļa Olava komercskola (Rīga), Latvijas Mākslas akadēmija, Kultūras fonds, Mazsalacas Aizsargu nams, Mazsalacas pagasta aizsargu un aizsardžu nodaļa, Mazsalacas skolas biedrības vidusskola, Mazsalacas Valsts ģimnāzija un pamatskola

 

Elza Paulīne Veide-Meistare dzimusi 1904. gada 31. martā Valmieras apriņķa Rencēnu pagastā. Tēvs - Kārlis Veide, Mazsalacas pagasta Dauguļu māju saimnieks, māte - Zelma Kristīne Veide (dz. Ozola). Bez Elzas ģimenē ir brālis Roberts (dz. 1906. g. 22. jūn.)  un māsa Velta Anna (dz. 1911. g. 10. sept.). Visi bērni iegūst augstāko izglītību. Brālis, pēc Viļa Olava komercskolas (Rīgā) beigšanas 1925. gadā, mācības turpina Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē inženierzinātnes (būvinženierijas) studiju virzienā. Māsa Velta, pēc Mazsalacas skolas biedrības vidusskolas beigšanas1929. gadā, turpina izglītoties Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē vēstures studiju virzienā. Velta vēlāk strādā par skolotāju. 

Par Elzas Veides dzīvi ir ļoti maz ziņu. Elza, pēc Viļa Olava komercskolas beigšanas, iestājas Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļā un studē prof. J. Kugas vadībā. 1936. gadā absolvē akadēmiju ar diplomdarbu Čigānietes portreja. Jūlijs Madernieks par E. Veides darbu - asējumu Čigānu meitene un citiem grafikas darbnīcas diplomandiem 1937. gada 10. aprīļa Jaunākajās Ziņās raksta: “Pieklājīgus darbus devuši grafikas darbnīcas diplomandi: Elza Veide - “Čigānu meitene”, patumšā siluetā, Eižens Bodnieks - „Vijoļu meistars” , ar stipriem gaismas un ēnu pretstatiem.”

 

Elzas Veides diplomdarbs Čigānietes portreja. Kreisajā augšējā stūrī autores foto.

 

Pēc studiju beigšanas E. Veide atgriežas tēva mājās, kur palīdz vadīt saimniecību. Saimniecība ir viena no lielākajām un bagātākajām visā Mazsalacas apkārtnē. Dauguļu saimnieks uzskata, ka zemniekiem un viņu bērniem izglītība ir svarīga. 1939. gada 19. oktobra žurnālā Sētā un Druvā  lasām: “600 pūrvietu lielās Dauguļu mājas ir vienas no lielākām visā Mazsalacas apkārtnē. Lai tās kārtīgi apsaimniekotu un vienmēr celtu uz augšu, vajaga gudra saimnieka. Tāds arī ir Dauguļu saimnieks Kārlis Veide. [...] Jau pirms kara viņš abonējis visus lauksaimniecības žurnālus un pircis grāmatas par zemkopību. Tajās paslēpto zeltu Dauguļu saimnieks nēsā vēl tagad savā galvā. Viņa grāmatu plauktā nav mazums arī visjaunāko rakstu par lauksaimniecību.

“Bez zināšanām zemnieks tagad ir tikpat kā bez rokām,” saka Dauguļu saimnieks.

Dziļi Dauguļu tēvs izpratis zināšanu lielo nozīmi. Tās iegūt viņš nav liedzis arī saviem bērniem. Dēls un abas meitas beigušas mūsu augstāko mācības iestādi. Dēls ir inženieris un strādā pilsētā, bet abas meitas man smaidīdams rāda savas sastrādātās rokas. Tām neviens lauku darbs nav svešs.

«Mēs neskolojāmies vieglai dzīvei, bet gan darbam un pilnvērtīgākai dzīvei,» saka jaunākā, kura šopavasar beigusi universitāti.”

 

 Mazsalacas mācītāja A. Skrodeļa 1923. gadā izdotā skolas zīme.   

 

Studiju laikā Elza Veide aktīvi iesaistās teātra spēlēšanā Mazsalacā. Aleksandrs Vilks 1967. gadā laikrakstā Latvija Amerikā raksta: “It kā atvēsinot studijās sakarsētās domas un piepūli mācību sēmestros, kāda novada studējošie (ar diezgan nozīmīgu ievirzi!) vasaras brīvlaikā izvēlējās kādu latviešu lugu izrādei sava novada ļaudīm. Tam nebija nekādu grūtību, ievērojot jaunatnes entuziasmu un pašdarbības prieku. Bet grūtības šķita režisora izvēlē. Ne tādēļ, ka tādu nebūtu. Bet - kā tuvoties režisoram vai aktierim ar izcilu vārdu?
Mazsalacas studentu novadniecībai, kas bija viena no lielākajām Ziemeļvidzemē, šīs problēmas risinājums veicās ātri. Daudzo lugu izrādēs Nacionālajā teātrī par visiem vairāk mums patika Jānis Šāberts.[...]

Palicis atmiņā, ka sarunvežu grupā ar režisoru bija jaukais Rūjienas students Valdis Melderis, maigā mazsalaciete - Latvijas mākslas akadēmijas audzēkne Elza Veide (aizgāja bojā 1941.(*) gada deportāciju vilnī) un vēl kāds students. Bijām vīlušies, iedomādamies lielā aktiera un režisora nepieejamību. Uztvēris un izpratis teātra mākslas entuziasmu studējošajā jaunatnē, viņš ātri un vaļsirdīgi izteica gatavību mums palīdzēt.
Mežkopības studenta Arnolda Muižnieka (1941. g. komūnistu nogalināts) mazajā istabiņā, kaut kur pie Ģertrūdes ielas pārbrauktuves, sanācām kopā, lai Šāberta vadībā pārrunātu iestudējamo lugu un sadalītu lomas. Lugā bija divas centrālās pozicijas - divi mīlētāji. Apmīļojamo nebija grūti atrast (Elza Veide), bet no mīlētāju lomas gandrīz visi atteicās. Beidzot šo lomu Šāberts iedalīja man, taču lielā starpība augumos, salīdzinot manējo ar Veides Elziņu, nedeva pozitīvus panākumus. Tā lugas iestudēšanu nolikām uzgaidei.”

Deviņpadsmit gadus vēlāk Aleksandrs Vilks laikrakstā Latvija Amerikā papildina savas atmiņas: “Trīsdesmitajos gados bija ieviests jauks paradums, ka Latvijas universitātē studējošo biedrības, apvienodamas sava novada studentus, vasaras brīvlaikā iestudēja un izrādīja teātra lugas, tā apliecinādamas savu interesi par mākslu, tādu uzraušot arī sava novada ļaudis. Kā lugas izvēlei, tā iestudēšanai bija jāatrod režisors. Tolaik ar lieliem brīvdabas uzvedumiem populārs bija režisors Kristaps Linde. Bet Ziemeļvidzemes studenti, ar plašu apvienošanos Mazsalacas-Rūjienas studentu novadniecībā, izlēma citu ceļu - pie Nacionālā Teātra aktieriem, kurus tie bija iemīlējuši un iecienījuši.
Sarunvežu grupā ietilpa šo rindiņu rakstītājs, tautsaimniecības students Valdis Melderis un brīnumjaukā Mākslas akadēmijas audzēkne Elza Veide. Abi pēdējie nu jau sen viņā saulē. Par savu režisoru izvēlējāmies Jāni Šabertu, un tā pēc īsas apdomāšanās visi trīs jau stāvējām pie aktieru ģērbtuves durvīm Nacionālā Teātrī. [...] Režisoru Šabertu mums neizdevās sarunāt - tālo un daudzo pārbraucienu dēļ uz Ziemeļvidzemi. Gan bijām panākuši citāda veida kontaktu.
Aktieriem bija tiesības saņemt un izsniegt draugiem izrāžu brīvbiļetes (tikai dažas),vai arī kādas ieejas zīmes par pāris desmit santimiem. Tas bija liels atvieglojums mums, studentiem, kuru kabatas rocība nekad neturējās pietiekami augstu. Jo sevišķi atsaucīgs bija jaunais Uršteins. Pats kādu laiku būdams teoloģijas students, viņš zināja un izprata studentu vēlmes, kuri ne tikai alka dārgi samaksājamas zinības, bet arī vēlējās redzēt un pārdzīvot to, kas risinājās uz teātra skatuvēm. Arī viņa izcili spēlētās lomas un zaļokšņie gadi saistīja jaunatni. Būs vēl tie, kas pētīs viņa spožos mākslas ceļus, pa kuriem iedams, viņš bagātīgi devis savas tautas garīgai augšanai, interesēm un alkām.”

 

Elzas Veides pase, izdota 1920. gadā.

 

Grafiķe Elza Veide piedalījusies vismaz 3 Kultūras fonda izstādēs, kā arī kopizstādē Kultūras nedēļā Mazsalacas Aizsargu namā 1939. gadā. Rūjienas Vēstnesī par to raksta: “Mazsalacas aizsargu nams Kultūras nedēļā vēra savas durvis plašai gleznu un skulptūru izstādei. Pieci Mazsalacas mākslinieki nāca ar bagātīgu savu darbu klāstu. Vietējā inteliģencē, kā arī skolu jaunatnē izstāde bija modinājusi lielu ievērību. Vairākus darbus arī pārdeva, bet sevišķa atzinība mazsalaciešiem šai ziņā gan nepienākas — jo pasivas bija iestādes un sabiedriskas organizācijas. - Atzīmējam šeit tuvāku izstādes pārskatu. [...] Elza Veide ir Mākslas akadēmijas 1936. gada absolvente. Akadēmijā tā iestājusies pēc Olava komercskolas beigšanas. Māksliniece, kas piedalījusies arī 3 pēdējās Kultūras fonda izstādēs — dzīvo savās tēva mājās Mazsalacas pag. Dauguļos. No izstādītiem darbiem ievērību pelnija oforts - “Atgriešanās”, kur pussagruvušās būdas priekšā redzam māti sagaidot savu dēlu — kara vīru. Vēl raksturīgi tvertas mierīgās Mazsalacas novada lauku dzīves ainavas („Rudzu stati", „Kūts ar uzbrauktuvi").”

Par Elzas Veides darbiem savulaik interesējas Kultūras fonds. 1938. gada 17. janvāra Valdības vēstnesī rakstīts: “Kultūras fonda dome nolemj pirkt sekojošus Kultūras fonda 4. Latvijas mākslas izstādē izstādītos mākslas darbus”, viens no tiem ir Elzas Veides oforts Pēc negaisa.

Ir ziņas, ka Elzas Veides darbs Rudzu statiņi ir atradies Mazsalacas Valsts ģimnāzijas un pamatskolas Klintspils telpās. Reinis Cukurs grāmatā Mazsalacas pilsēta un apkārtne raksta: “Skolas nama fasādē redzamas 4 figūras, pulkveža Brieža, pulkveža Kalpaka un 2 tautu meitu. Iekšpusē skaisto aktu zāli un dažas klašu telpas grezno vairākas gleznas, oforti, zīmējumi, bareljefi: H. Tropa - Senlatvju pils, Bermonta uzbrukums, J. Strauta - Sējējs, Rudzu pļāvēji, V. Vimbas - Veca vīra galva, A. Stundas - Mākoņi, M. Leitlandes - Lauku ainava, O. Freibergas - Jūrmala, E. Veides- Rudzu statiņi, R. Šterna - Jūra, Fr. Ešmita - ģipša statueta.”

Reiņa Cukura grāmatā Mazsalacas pilsēta un apkārtne, kur aprakstītas biedrības un organizācijas, minēts, ka Elza Veide ir Mazsalacas pagasta aizsargu un aizsardžu nodaļas priekšniece.

 

Dauguļu mājas iedzīvotāju saraksts 1941. gada tautas skaitīšanā 1. lapa.

 

1941. gadā 14. jūnijā uz Molotovas apgabala Soļikamskas rajona Usoļlagu (Usoļjes labošanas darbu nometne) izsūta Elzas tēvu Kārli Veidi (nošauts 18. 05. 1942). Tautas skaitīšanas dokumentos ierakstīts, ka reizē ar Kārli tiek apcietināta arī viņa sieva Zelma Kristīne, bet izsūtīto sarakstā viņas vārds nav atrodams, tālāku ziņu nav. 1949. gada 28. martā izsūta Elzu Veidi uz Kaļiņinas apgabala Bologoje. Pēc divām dienām viņa mēģina bēgt. Par atbrīvošanu ziņu nav.

 

(*) autors iespējams kļūdījies - vajadzētu būt 1949., jo 1941. gadā tika apcietināti E. Veides tēvs un māte, bet Elza Veide tika izsūtīta 1949. gadā

 

Izmantotie avoti:

1. Cukurs, Reinis. Mazsalacas pilsēta un apkārtne. Rīga : A/s Rota II spiestuve, 1940. - 115 lpp. - 42., 57., 82., 84. lpp.

2. Aizvestie, 1941. gada 14. jūnijs. Rīga : Latvijas Valsts arhīvs : Nordik, (a/s "Preses nams"), 2007. - 811 lpp. - 655. lpp.

3. Aizvestie, 1949. gada 25. marts (2. daļa). Rīga : Latvijas Valsts arhīvs, 2007. - 870 lpp. - 579. lpp. 

4. Rinda, J. Kur labi dzīvokļi, tur strādnieku netrūkst. Sētā un Druvā, Nr. 42, 1939, 19. okt., 8. - 9. lpp. 

5. Ko redzējām gleznu izstādē Mazsalacā. Rūjienas Vēstnesis, Nr. 372, 1939, 10. febr., 4. lpp. 

6. Kultūras fonda domes sēde. Valdības vēstnesis, Nr 38, 1938, 16. aug., 2. lpp. 

7. Madernieks, Jūlijs. Akadēmijas audzēkņu darbu XIII izstād. Jaunākās ziņas, Nr. 79, 1937, 10. apr., 5.lpp. 

8. Mākslas akadēmijas absolventi un viņu darbi. Atpūta, Nr. 656, 1937, 19. marts, 20. lpp. 

9. Vilks, Aleksandrs. Atmiņu gaismā. Latvija Amerikā, Nr. 43, 1986, 25. okt., 15. lpp. 

10. Vilks, Aleksandrs. Draugam gadmijā. Latvija Amerikā, Nr. 48, 1967, 17 jūn., 3.lpp. 

11. http://www.archiv.org.lv/studenti/index.php?id=6&lang=lv

12. https://www.familysearch.org/ark:/61903/3:1:3Q9M-CS1H-8S46-M?mode=g