Valmieras nami / Maršnera nams

Last changed on Pr, 21/09/2020 - 12:22

Pievienots: 11.09.2020.

Sagatavoja: Ingrīda Zīriņa

Skats uz Maršnera namu no Rātsupītes puses. 20. gs. sāk. Foto no Valmieras muzeja krājuma.

Par Maršnera nama celtniecību precīzas informācijas nav, inventarizācijas aktos uzrādīts, ka tā ekspluatācijas uzsākšanas gads ir 1900., bet pēdējos gados arhīvos atklātie dokumenti, saistībā ar Maršnera testamentu, liek domāt, ka māja uzcelta kādus gadus iepriekš, 19.gs. beigās. Savu nosaukumu tā ieguvusi no sava īpašnieka un arhitekta karla Ludviga Maršnera uzvārda. Karls bija jaunākais no 9 provizora Johana Kristofa Maršnera un Konstances Jakobīnes Maršneres, dzimušas Reihenavas, bērniem. Sākotnēji vecāki rosināja jaunekli izvēlēties medicīnu, lai kļūtu par aptiekāru un turpinātu Vecās aptiekas īpašnieku pēctecību. Karls pretēji vecāku vēlmēm, devās uz tālo Sanktpēterburgu, lai uzsāktu mācības prestižajā Mākslas akadēmijā. Pēc tās beigšanas, viņš ilgus gadus bija pasniedzējs Pēterburgas Aleksandra Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1879 – 1906). Maršners neapprecējās un Valmierā uz pastāvīgu dzīvi nekad vairs neatgriezās, bet īpašumi Valmierā viņam bija. Izņēmums bija vien dažas no pēdējām vasarām mūža nogalē, ko Maršners šeit pavadījis. Uzturēja ciešu draudzību ar brāli Kristofu un viņa kundzi. 1905. gadā pēdējā Maršnera testamentā minēts, ka “sev piederošos īpašumus Valmierā novēl ģimenes legātam, tā nodrošinot tuvākos radiniekus ar uzturnaudu līdz mūžam beigām.” Legāts paredzēja, ka, “ja visi mantinieki pa tēva līniju ir miruši, legātam piederošā nauda nonāk Valmieras Vācu draudzes pārziņā.” I. pasaules kara laikā, 1915. gada rudenī namā izvietoja Bēgļu apgādes organizācijas „Ziemeļpalīdzība” biroju. Līdz 1934. gadam atstāto akadēmiķa Maršnera mantu un īpašumus pārvaldīja testamenta izpildītājs, brālēns Johans Erdmans, bet pēc viņa nāves, Emma Erdmans. 1939. gada 23. decembrī, pamatojoties uz 1939. gada 30. oktobra likumu “par vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriāciju”, Maršnera ģimenes legātu slēdza. Tā, kā Maršneram pašam nebija tiešu pēcnācēju, līdzšinējais testaments zaudēja savu likumību.

1941. gadā ēka Bruņinieku ielā Nr. 5. nonāca pilsētas īpašumā. To nolēma sadalīt 6 dzīvokļos un izīrēt. Likvidācijas komisija izvērtēja saglabātību: “Divstāvu ķieģeļu mūra ēka ar māla kārniņa jumtu. Ēka apmēram 50 gadus veca, ar diviem dzīvokļiem, no kuriem viens trīsistabu un otrs divistabu. Pie abiem dzīvokļiem parastās (sausās) atejas. Dzīvokļos ūdens vads un kanalizācijas bez vannām; krāsnis no vienkāršiem māla podiņiem; griestu augstums augšstāvā 3.25m, apakšstāvā 2,50m; ēkas sienas mitras, kas izskaidrojams ar pamatu izolācijas trūkumu. Kārniņu jumts pa daļai bojājies un laiž cauri ūdeni. Kāpnes - koka. Zem ēkas akmeņu mūra pagrabs. Visa ēka nolietojusies apmēram 60% apmērā. Saimniecības ēka piebūvēta ar vienu galu pie divstāvu mūra dzīvojamās ēkas. Ēka izbūvēta uz kalna nogāzes un nolietojusies 40% apmērā. Augļu dārzs sastāv no 10 vecām, nekoptām ābelēm. Tā, kā atrodas vēsturiskajā pilsdrupu un pilsētas parka teritorijā, tie būtu piešķirami Valmieras pilsētai.”

Līdz pat 2000. gadu sākumam ēkā atradās dzīvokļi. 2006./2007.g. namu par programmas „PHARE 2003” līdzekļiem, pielāgoja īpaši muzeja vajadzībām, veicot vērienīgus pārbūves un rekonstrukcijas darbus. Izveidoja telpas muzeja krātuvēm un pētnieciskai lasītavai apmeklētāju vajadzībām. Jaunā veidolā atdzima ne vien pats nams, bet arī iekšpagalms. No 2009. gada Maršnera namā apskatāma arī pastāvīgā vēstures ekspozīcija „Teic man, Gauja, Valmieras stāstu” 1. (senākā) daļa, kas vēsta par notikumiem un dzīvi pilsētā un novadā.

Arhitektes Zandas Lapsas komentārs:

Blakus Valmieras muzeja Izstāžu ēkai, Rātes upītes gravas malā stāv ēka, kuras arhitektūru vislabāk novērtēt apskatot to no visām pusēm, tai skaitā, aplūkojot to nākot no tirgus pa tiltiņu, kā arī ieejot iekšpagalmā. Sarkano ķieģeļu divstāvu namam piemīt elegance, kas raksturīga historisma stilā celtām ēkām. Tai ir iespaidīgs mansarda jumts, nams būvēts no 19./20.gs. mijā Valmierā bieži izmantotajiem sarkanajiem ķieģeļiem. Ēkas būvprojekta autors, Valmierā dzimušais arhitekts un akadēmiķis Karls Ludvigs Roberts Maršners pazīstams Krievijā ar vairākiem arhitektūras projektiem, gan dzīvojamām ēkām, gan sakrālām celtnēm- baznīcām un klosteriem.

 

Maršnera nams jeb “sarkanā māja” 2004. gadā pirms rekonstrukcijas. Foto no Valmieras muzeja krājuma.