Maruta Krastiņa

Izstāde par pierobežas cilvēkiem un kaimiņu būšanu Baltijas ceļa kontekstā nebūtu iedomājama bez Marutas Krastiņas, Ķoņu tautas nama un bibliotēkas vadītājas, kultūras dzīves organizētājas. Viņas vārds un paveiktais ieskanas teju visās pārējās sarunās un ne velti, jo tieši Maruta kopš Baltijas ceļa norises caur dažādiem laikiem ir iznesusi ideju par Baltijas ceļa gadienas atzīmēšanu un pārrobežu draudzības saišu stiprināšanu. Lai gan Marutu, tāpat kā visus pārējos, par savu ierašanos neesam informējuši, pēc īsas telefonsarunas Maruta mūs jau gaida Unguriņu robežpunktā, lai gan pati dzīvo deviņus kilometrus no robežpunkta. Sarunas gaitā staigājam pa robežpunktu un tā arī mūsu sarunas tēmas ieveļas te vienā, te otrā robežas pusē. 

Jūsu plāns tad ir pierobežas cilvēki, ja? Bet te jau nekā nav vairs no tiem cilvēkiem. Te rindā vie’ bij’ mājas un bij’ a’ cilvēkiem pilns. Tur, ku’ dzeltenā klēts, es atceros, ka 2002. gadā, ka bij’ tie Ķoņu kalna svētki un bija tas vietējais koncerts un tur sanāca kādi 20-30 cilvēki no tām apkārtējām mājām. Tagad nekā. Sāk jau atdzīvoties. Divas mājas jau ir tā kā atdzīvojušās. 

Vai tas zemes ceļš, kas iet gar skulptūru, arī ved uz kādām mājām? 

Tur var tikt ārā uz Piksāru baznīcu.Tā  (rāda uz māju blakus asfaltētajam laukumam Igaunijas pusē) agrāk bija igauņu sarga māja, bet tur tagad neviens nedzīvo. Tas bija tais 40. gados, vēl pat pirms. Igauņu pusē tai mājiņai jumts iebrucis. Mūsu pusē jau vēl turās. 

Te jau interesanti bija. Tur, viņā pusē, kur tas mežs, tur visur bija pļavas. Un, kad te bija tas pirmais pasākums, tad te visur bija tīrums. Tagad, ja padomā, vairs pat cauri netiek. Brikšņi. To pirmo pasākuma vietu vispār vairs neredz. Tur, tālāk prom, ir tādi lieli koki. Kad riktīgi ieskatās, tad jau redz. Jā, tas bija pirmais pasākums. 

Te (rāda uz grāvi starp skulptūru un Igaunijas pusi) jau vispār doma bija tiltiņu pāri taisīt. Bet robežsargi neatļāva – nedrīkstot būt tādas būves. Tā ideja praktiski bija no latviešu puses. Mēs izdomājām, ka tā vajadzētu un igauņi pēc tam piebiedrojās. 

Te vispār viss bija irdens grāvis. Lai viņu līdzinātu, mēs te aizvadījām vienu projektu. Bet tad, kad ceļu taisīja, tad te saveda un to placi iztaisīja lielāku. Tas bij’ ap 2008. gadu. Gan viņā pusē, gan šinī pusē bija tādi staigni grāvji, bet te tagad ir caurteka. Te jau viss tika savests, pārtaisīts un sataisīts. Bet nav jau nekāda vaina, vai ne? Ir, kur piekāpt un pienākt. 

Tur tas asfaltētais laukums – igauņiem tur bija vieta, kur viņi nolika visas muitas preces un mašīnas, bet tagad tur ir laba vieta pasākumiem. 

Skat, purenītes sāk ziedēt. 

Kā radās ideja par pirmo pasākumu? 

Man šķiet, ka tas pirmais tika rīkots centralizēti no Rīgas puses, no Tautas frontes. Tie jau visi bija tādi zibenīgi pasākumi. Zibenīgi. Bet es tev teikšu, ka man jau ar’ i’ tā kā pa miglu. Bet es atceros, ka tur bija nu ļoti daudz cilvēku. Vispār kāju nevarēja paspert. Tas man tā kaut kur prātā. Ko tad tur varēja redzēt tādā drūzmā. Te bija viss pilns ar tām svecītēm, tad jau te bija drusciņ savādāk. Tais’ bildēs jau droši vien ir redzēts. Tad jau ne asfalta, nekā te nebija. Vispirms asfaltu uzlēja igauņi. Un tad vēlāk uzlēja latvieši ar’. Reizē nebija. Bet laikam tā pati igauņu firma lēja. 

Kāda bija sadarbība ar igauņiem?
Vispār tie igauņi no sākuma mūs ne vella neatbalstīja (smejas). Bija kādi trīs, četri, kas kaut ko runāja. Kad bija tā 10.,15. gadu jubileja, tad viņi tā vairāk sāka pievienoties. Tagad viņ’ jau tāpat – ka’ nav mēs nopļāvuš’ zāli, ta viņ’ nopļau’ un otrādāk. 

Bet bija grūti. Sākumā jau ar mums jau neviens… Mēs aicinājām Rūjienas domi, mēs jau bij’ Naukšēnu novada pagasts. Tie jau ar, tā Rūjiena, ne vella te nenāca. Tagad gan ir ļoti laba tā sadarbība. Tagad tik i’ valodas barjera. Krieviski vairs nemāk, angliski vēl nemāk. Tā vispār tas ļoti traucē. Ja vajag personīgi aizbraukt un kaut ko uzprasīt, tad varbūt vēl nekas, bet, ja vajag sīkumos par organizēšanu, tad tas traucē. Tāpēc man liekas, ka “Dzīnei” ar tā sadarbība ar Igauniju kaut kā izjuka. Agrāk mēs te katru gadu braucām uz tām jubilejām atzīmēt, gadskārtas, visādi. Tagad, šķiet, nav būts. Nuijā kādreiz laikam ir, bet pēdējā laikā nav būts. Sākumā tak’ mēs bijām visos folkloras festivālos – vairāk nekā Latvijā. 

Kādā valodā notika Baltijas ceļa pasākumi?

Mazajos pasākumos viss bija latviski, nav tulkots. Tulkot sāka tikai ar 20. gadu jubileju. Tā tulkotāja, Rūta Karma, vispār tulko bērnu grāmatas. Viņa tulkoja arī pirms tiem 35 gadiem. Un tādā sakarā es viņu arī meklēju uz to divdesmitgades pasākumu. Tā viņa tagad gandrīz katru reizi ir. Man liekas, ka viņai pašai patīk arī. Iedomājies, tas bija 35 gadus atpakaļ! Nē nu tas jau tā nemaz neliekās, vai ne? Liekās, ka tas nupat i’ bijis. Jo tu vecāks paliec, jo tas laiks ātrāk iet. Tā jau arī ir. 

Vispār jau šitas pasākums nav pārāk grūti organizējams. Jo tas ir tāds pasākums, kur cilvēki paši nāk. Nav tā, kā ar citiem – ka tur visādi jāpielabinā’. Un tas jau uzreiz ir savādāk. 

Bet nu tiešām tā robeža jau nu gan ir tukša. Mājas pamestas. Tas jau arī nav labi. Kāda jau atdzīvojās. No Naukšēniem tas Lūsis tāds, tas aktieris, tas atnāca. Viņiem tā māja ir tur, kur ceļmalā ir tā pirtiņa. Pie viņa jums jāiebrauc. Vai ta’ kād’ div’ gad’ nav vai? Jāsak’ – tur tā cits nemaz neviens varbūt tur arī negrib nākt brikšņos iekšā. Ceļš ar i’ jātaisa. Nē nu tik trak’ jau nav, iekšā tiek. Tur jums gan vajag iebraukt. Tā māja, kur ir Lūsis, tā bija rija kādreiz. Tas, kas tur dzīvoja, tas to riju pārtaisīja par māju. Bet tā pati māja bija bišķiņ tālāk, ļoti skaistā vietā – Sinepju parks – vai tāds ir dzirdēts? Tas saimnieks bija sastādījis visādus retus ciedrus un tādus retus kokus. Nu jau tur ir arī izzāģēts. Es atceros. Tā bija tāda balta māja.

Kā Igaunijas tuvumu izjūtat ikdienā?

Tāpat jau latvieši kādreiz aizbrauc, piemēram, uz to pašu Nuiju. Bet nu tagad pārtikas cenas ir līdzīgas. Nu uz peldbaseinu aizbrauc. Viņi jau tāpat. Agrāk jau Rūjiena bija pilna ar igauņiem. Vienā momentā viņiem pārtika bija stipri dārgāka. Es domāju, ka agrāk tā sadarbība ar igauņiem bija pat lielāka. Mēs tādā kultūras darba ziņā arī padomju laikos sadarbojāmies. Brauca ar koncertiem. Tad jau vēl “Dzīne” nemaz nebija, tad bija citi ansambļi un deju kolektīvi. Es jau tāds vecs tā kā pasaule. Nu ko, no 73. gada Ķoņos strādāju! Tad jau varat iedomāties. Mēs braucām ar koncertiem un viņi brauca. Liela tā sadarbība bija. Pēc tam, kad Latvija jau bija brīva, pirmais brauciens bija ar skolniekiem un “Dzīni” uz Lilli ap 2000. vai 2001. gadu. Vai 2002. Es atceros, ka daudziem bērniem nebija pases un ta’ tur tās atļaujas deva, lai tiktu pāri robežai. 

Tagad varbūt arī paši ir vainīgi, ka nemeklē tos sakarus. No vadītāja jau vien ir atkarīgs daudz kas. Bet es domāju, ka tagad uz to Igauniju tiešām retāk brauc nekā agrāk. Brauc tā atpūsties, izklaidēties. Nuijā arī ir baseins. Tepat tā dabas taka ir forša. Un tālāk ir vēl vairākas citas takas. Nu tur jau rindā vien ir. Man personīgi liekas, ka no Igaunijas puses tur ir pat vairāk ko skatīt nekā Latvijā. Nē nu šaipusē jau arī visu ko rīko. Nupat vien bija no Valmieras novada kaut kāda fotoorientēšanās, bija kaut kādi objekti jāmeklē. Tas bija pa visu novadu. Liela padarīšana tā ir. Un pārgājiens pa pierobežu. Ja es būtu varējusi, es ar būtu a’ mier’ iet. 

Tepat pierobežā taču arī kāds dzīvo, vai ne?

Jā, te ir “Smilškalni”. Viņš mūs atbalstīja – kad mums kaut ko vajadzēja, tad viņš iedeva. Kaut kādus vadus vajadzēja kādreiz vai kā. Viņš ir ienācējs no Rīgas. Kaut kad 90.gados. 

Ko jūs gribētu novēlēt visiem, kas turpina Baltijas ceļa tradīciju šajā vietā? 

Lai viņš viss tāpat turpinātos! Tagad jau īpaši ar karu Ukrainā. Ko jūs domājat par karu Ukrainā? Es domāju, ka tur viss ir diezgan saspīlēti. Protams, ka jādomā uz labāko. Paskaties, turpat arī tā Irāka un Serbija, Izraēla. 

Nu lai jums jauka diena! Ko es citu varu novēlēt. Braucat 23. augustā atkal uz šejieni! 

Maruta Krastiņa

Saabume Unguriņi piiripunkti.

Teie plaanis on ka piirirahvas, jah? Aga neid inimesi siin enam pole. Reas olid majad ja kõik oli rahvast täis. Seal, kus on kollane ait, mäletan, et 2002. aastal oli Ķoņi mäe pidu ja seal oli kohalik kontsert ning sinna kogunes ümberkaudsetest majadest umbes 20-30 inimest. Nüüd – mitte midagi. Hakkab elustuma. Kaks maja on juba ellu äratatud. 

Kas skulptuurist mööduval teel elab keegi? 

Ei, sa võid sealt Piksāri kirikusse minna. Kunagi oli see eestlasest valvuri maja, aga ka seal ei ela kedagi. See oli 40ndatel, isegi enne seda. Eesti poolel on selle maja katus sisse vajunud. Meie poolel peab veel vastu. 

Siin oli juba huvitav. Seal, sealpool metsa, laiusid igal pool heinamaad. Ja kui siin esimene üritus peeti, olid igal pool põllud. Kui nüüd järele mõelda, siis ma ei saa enam isegi läbi. Hästi tihe mets. Ürituse toimumiskohta pole enam üldse näha. Kaugemal on sellised suured puud. Lähedalt vaadates on küll näha. Jah, see oli esimene üritus. 

(Osatab skulptuuri ja Eesti poole vahelisele vallikraavile) Siin oli mõte ehitada sild. Aga piirivalve ei lubanud – sellist ehitist ei tohiks olla. See idee oli praktiliselt Läti poolelt. Arvasime, et peaks. Eestlased siis liitusid. 

Siin oli  lahtine kraav. Kraavi tasandamiseks viisime läbi projekti. Kui teed ehitati, toodi siia mulda ja tehti plats suuremaks. See oli umbes 2008. aastal. Üks neist projektidest, jah. Nii seal pool kui ka siin pool olid sellised soised kraavid. Siin on praegu truup. Siin sai kõik kokku viidud, ümber tehtud ja parandatud. Aga selles pole midagi halba, eks? On koht, kuhu tulla ja minna. 

See asfalteeritud plats seal – eestlastel oli seal koht, kuhu panid kõik tollikaubad ja autod, aga nüüd on see hea koht üritusteks. 

Näe, varsakabi hakkab õitsema. 

Kuidas tekkis esimese ürituse idee? 

Mulle tundub, et esimene organiseeriti tsentraalselt Riiast, Rahvarinde poolt. Need kõik olid sellised välksündmused. Välkkiiresti. Aga ma ütlen teile, et see on mul juba nagu udune mälestus. Aga ma mäletan, et seal oli palju rahvast. Üldiselt polnud kuskile astuda. See on kuskil mu meeles. Mida seal sellises rahvamassis näha oli. Siin oli kõik neid küünlaid täis, siis siin oli natuke teistmoodi. Tõenäoliselt olete seda juba piltidelt näinud. Seal on Läti piirimärgid. Siis polnud asfalti, mitte midagi. Eestlased rajasid esimesena asfaldi. Ja siis hiljem ehitasid lätlased ka. Aga ilmselt pani asfaldi siia ka seesama Eesti firma.

Milline oli koostöö eestlastega?

Üldiselt need eestlased meid algusest peale üldse ei toetanud (naerab). Seal oli umbes kolm, neli, kes midagi rääkisid. Kui oli 20. juubel, siis hakkasid nad rohkem liituma. Nüüd on ta samasugune – me ei niitnud muru, tema niidab ja vastupidi.

Aga see oli raske. Alguses polnud meiega kedagi… Kutsusime Rūjiena volikogu, meie (Ķoņi) olime juba Naukšēni rajooni vald. Nad ei tulnud siia, isegi Rūjiena. Nüüd on koostöö väga hea. Nüüd on see keelebarjäär. Vene keelt ma enam ei oska, inglise keelt veel ei oska. Üldiselt on see väga häiriv. Kui teil on vaja isiklikult midagi küsida, siis veel pole midagi, aga kui teil on vaja üksikasju organisatsiooni kohta, siis see segab. Seetõttu arvan, et “Dzīne” ja tema koostöö Eestiga lagunes kuidagi ära. 

Kas ainult keele pärast? 

Ma nõustun täielikult, et see võib nii olla. Vanasti käisime siin igal aastal tähtpäevi, igasuguseid asju tähistamas. Nüüd pole olnud. Tõenäoliselt oli üks kord Nuias, aga seda pole viimasel ajal olnud. Alguses olime kõigil folkloorifestivalidel – Eestis rohkem kui Lätis. 

Ja mis keeles toimusid Balti keti üritused?

Väikesed üritused olid lätikeelsed, mitte tõlgitud. Tõlkimine algas alles 20. aastapäeval. Ja see tõlkija tõlgib üldiselt lasteraamatuid. Ta tõlkis ka 35 aastat tagasi. Ja sellega seoses otsisin ta üles ka kahekümnenda aastapäeva üritusele. Nii on ta nüüd iga kord. Ma arvan, et talle meeldib ka. Kujutage ette, see oli 35 aastat tagasi! Ei, see ei tundu üldse nii, eks? Tundub, et see just praegu juhtus. Mida vanemaks saad, seda kiiremini aeg läheb. Nii ta on. 

Üldiselt ei ole sellist üritust, kui ma siin töötasin, liiga keeruline korraldada. Sest see on üritus, kuhu inimesed tulevad ise. See pole nii nagu teistega – et tuleb igati ümber veenda. Ja see on kohe teistsugune. 

Aga tõesti, see piir on juba tühi. Majad on mahajäetud. See pole ka hea. Midagi on juba ellu äratatud. Naukšēnist selline Lūsis, see näitleja, see tuli. Nendel on see maja seal, kus saun on tee ääres. Peate teda külastama. Kas pole juba kaks aastat siin? Peab ütlema – kedagi teist seal pole, võib-olla ei tahagi sisse tulla. Tee tuleb ka teha. Ei, see pole nii hull, sisse aga saab. Peate seal käima. Maja, kus Lūsis elab, oli varem rehi. See, kes seal ennem elas, see muutis selle rehe elumajaks. Aga seesama maja oli veidi eemal, väga ilusas kohas – Sinepju park – või oled sellest kuulnud? Too omanik oli istutanud igasuguseid haruldasi seedripuid ja selliseid teisi haruldasi puid. No need on juba ära saetud. Ma mäletan. See oli nii valge maja.

Kuidas tunnetate Eesti lähedust igapäevaselt?

Samuti käivad lätlased vahel näiteks Nuias. Nüüd on aga toiduainete hinnad sarnased. Noh, käivad ujulas. Nemad ka samamoodi. Vanasti oli Rūjiena eestlasi täis. Ühel hetkel oli toit nendel palju kallim. Arvan, et varem oli see koostöö eestlastega veelgi suurem. Kultuuritöö osas tegime koostööd ka nõukogude ajal. Reisiti kontsertidega, siis ei olnud “Dzīne” üldse veel, siis olid teised ansamblid ja tantsurühmad. Olen juba sama vana kui maailm. Noh, ma olen Ķonis töötanud aastast 1973! Siis võib juba ette kujutada. Meie sõitsime kontsertitega ja nemad sõitsid. See oli suurepärane koostöö. Pärast seda, kui Läti oli juba vaba, oli esimene reis Lilli õpilastega ja “Dzīniga” 2000. või 2001. aasta paiku. Või isegi 2002. Mäletan, et paljudel lastel polnud passe ja nad andsid neile loa piiriületusele. 

Nüüd võib-olla oleme ise süüdi, et neid kontakte ei otsi. Väga palju oleneb juhist. Aga ma arvan, et Eestit külastatakse nüüd harvemini kui varem. Nii palju, et lõõgastuda, lõbutseda. Nuias on ka bassein. See loodusrada on lahe. Ja sealt edasi on veel mitu rada. No neid radu on juba järjest. Ma ise arvan, et Eesti poolel on vaadata isegi rohkem kui Lätis. Ei, siinpool tehakse kõike. Just parasjagu toimus mingi fotoorienteerumine Valmiera piirkonnast, pidime mingeid objekte otsima. See oli üle kogu maakonna. See on suur asi. Ja matk mööda piiri. Kui oleksin saanud minna, oleksin ka läinud. 

Mida sooviksite kõigile, kes jätkavad Balti keti traditsiooni just selles kohas? 

Jätkagu ta samamoodi! Nüüd eriti seoses sõjaga Ukrainas. Mida arvate Ukraina sõjast? Ma arvan, et seal on asjad üsna kitsad. Muidugi tuleb mõelda parimale. Vaata, seal on ka Iraak ja Serbia, Iisrael. 

Keegi elab siinsamas piiri ääres, eks?

Jah, siin on maja “Smilškalni” olemas. Ta toetas meid – samamoodi, kui meil midagi vaja oli, siis ta andis. Mingisuguseid juhtmeid oli ühel või teisel hetkel vaja. Ta on uustulnuk Riiast. Millalgi 90-ndatel tuli. 

Head päeva! Mida muud ma oskan soovida. 23. augustil lähete taas siia! 

Kuula intervjuud siit: