Unguriņu un Ķoņu apkaime
Foto: Uldis Rusmanis
Domenico sētā nokļūstam, sekojot Jura norādēm par māju, kurā dzīvo itālis, kas cep picas. Kā jau to var paredzēt saulainā pavasara svētdienā, ierodamies tieši dārza darbu laikā un mazliet patraucējam ābeļu zaru vākšanu “Vingās”. Pirms sākam sarunu ar Domenico, viņš ir jau paguvis aizskriet pēc grāmatas par Baltijas ceļu. Domenico mammai Esmeraldai un viņa onkulin fonā darbojoties ap ugunskuru, sarunājamies pie skaistas akmens mūra sienas “Vingu” pagalmā.
Kā tevi sauc?
Domenico: (Mammai) Var teikt?
Mamma: Protams, var teikt! (Smejas) Kāpēc lai tu nevarētu teikt?
Domenico: Es esmu Domenico – pa pusei itālis, pa pusei latvietis.
Kas tā par grāmatu?
Es vēl neesmu sācis viņu lasīt, bet es viņu dabūju Latvijas Tautas Frontes muzejā. Vispirms es biju aizgājis uz okupācijas muzeju un pēc tam aizgāju uz Latvijas Tautas Frontes muzeju.
Kas tev no šiem muzejiem visspilgtāk palicis atmiņā?
Tas bija vairākus gadus atpakaļ. Es tikai vienreiz biju Tautas Frontes muzejā, bet okupācijas muzejā biju kādas piecas, četras reizes. Mans mīļākais ir vai nu okupācijas vai mākslas muzejs. Vēstures un kuģniecības muzejs arī. Un vēl man patīk Kara muzejs. Pie pašas ieejas bija tāds milzīgs lielgabals!
Tu interesējies par Baltijas ceļu?
Es zinu par Baltijas ceļu, ka tur bija vairāki miljoni cilvēki un ka bija sadevušies rokās apmēram 15 minūtes. Es neatceros, no cikiem līdz cikiem, bet es atceros, ka 15 minūtes vajadzēja stāvēt. Vēl es zinu, ka mana mamma piedalījās. Vēl es zinu, kā Valmieras novadā izskatās tās galvenās pieturas. Es katru gadu 23. augustā braucu uz mums tuvāko pieturpunktu.
Uz Unguriņiem?
Jā, Unguriņiem! Es vēl nopirku tādu ordenīti ar Latviju. Es nopirku arī Igaunijas un Lietuvas ordenīti. Man arī citas vēsturiskas lietas ir mājās. Man ir vēl vecā nauda. Es kolekcionēju.
Mamma: Pastāsti, ka tu arī ikonas zīmē!
Domenico: Jā, es arī ikonas zīmēju. Es kolekcionēju arī karotītes ar pilsētām virsū. Kad kaut kur redzu, tad nopērku. Es zinu ļoti daudz par Otro pasaules karu. Es zinu, cik miljoni ebreju tika nogalināti un par holokaustu. Vēl es zinu par galvenajām cīņām, par ieroču veidiem. Es eju trešajā klasē un vienu stundu gadā es vadu par vēsturi.
Un tavi klasesbiedri nāk klausīties?
Viņiem jābūt ir (smejas). Es skolotājai paprasīju, vai es varu novadīt maziņu stundiņu un viņa piekrita. Kad es sāku ar to vēsturi ņemties, tad vispirms mani interesēja Pirmais pasaules karš, tad aizgāju uz Otro pasaules karu, cara laiki, Ulmaņlaiki, Latvijas laiki, padomju laiki un vēl 90. gadi, par 4.maiju, par Barikādēm. Es ļoti daudz pētīju par Barikādēm. No 15. līdz apmēram 30. janvārim bija Barikādes. Es skatījos katru sižetu un zinu, kuru nošāva vai ievainoja. Es Rīgā pastaigājos un es redzēju akmeni – te nomiris tas un tas Barikādēs 1991. gadā. Tad es zinu par tiem diviem miličiem, kurus nošāva. Bet man patīk arī zināt par citām valstīm. Zinu par Krievijas vēsturi, par mežabrāļiem. Mani senči arī bija mežabrāļi.
Mamma: Viņš iet arī Rūjienas kapos kopt to kapu, kur viņi ir apglabāti.
Cik ilgi tu jau interesējies par vēsturi?
Tagad man ir 10 gadi. Tas viss man sākās 4 gadus atpakaļ. Es ļoti daudz skatos materiālus arī “Zudusī Latvija”. Es zinu par Rūjienu – ka Rūjienas baznīca vairāk par 5 reizēm tika nopostīta. Vēl par Rūjienas pilsdrupām. Daudz nē, bet zinu, kā no zīmējumiem un skicēm viņa ir izskatījusies. Zinu par Skudrītes kapiem – ka tajos kapos bija īstenībā māja, kurai nosaukums bija “Skudrītes” un pēc tam viņas pārtapa par kapiem.
Šīs ir jūsu dzimtas mājas?
Jā (rāda), tur bijusi vecā māja, pirts, šis ir bijis vāgūzis, te bija kūts, tur bija vecā kūts. Veco māju uzbūvēja apmēram 18. vai 19. gadsimtā, bet māju uzbūvēja 20. gadsimtā – 1928.gads.
Tu braukā uz skolu uz Rūjienu?
Jā, tā ir tuvākā skola. Bija Dīķeros arī skola. Mana māsa mācījās Dīķeros.
Uz Igauniju braucat?
Aizvakar bijām. Kad es Lilli biju, es atradu dzīvu lodi. Redzēju metāliņu no zemes un izvilku lodi, kas vēl nav sprāgusi. Paņēmu uz mājām. Es katru gadu braucu uz Valku un Valgu uz militāro festivālu un tur sapērkos. Es sapirku lodes, kuras jau bija izsprāgušas. Vienu dzīvo, bet tai bija noņemta tā sprāgstošā lieta un es nopirku durkli no cara armijas. Bet viņš man pazudis ir.
Mamma: mamma noņēma, kad ieraudzīja.
Domenico: Man ir ļoti daudz arī vecās Bībeles. Viņas vēl ir vecajā drukā, bet es mēģinu izlasīt. Kaut ko var saprast. Es par vēsturi skatos angliski. Ir viens youtuberis “History Secrets”, kas taisa video par Otro pasaules karu. Man ir grāmatas ar notīm un vecās fotogrāfijas, piemēram, no šitās mājas un vecās mājas. Es vienreiz instalēju mākslīgo intelektu un tās visas fotogrāfijas paņēmu un izkrāsoju, un tagad es varu zināt, kā mājas izskatījās krāsaini. To ar mākslīgo intelektu var izdarīt.
Skolā bija izstāde un vajadzēja ņemt no mājas vecās lietas. Es paņēmu Bībeli, Lāčplēša ordeni, naudas kasti. Puse no tās izstādes bija no mana krājuma. Es tagad krāju naudu metāla detektoram. Es zinu arī par izsūtīšanu. No mūsu mājas arī izsūtīja. Man ir arī vecās pastmarkas. Vasarā es braukšu uz mežabrāļu muzeju, kur var ieiet bunkurā.
Esi saticis Georgu? Viņš teica, ka viņš bijis iesaistīts atmodas laika notikumos. Tev vajadzētu pie viņa aiziet!
Kur viņš ir vispār?
Aiz meža!
Aiz Jura?
Jā, laikam tā sanāk.
Tad mēs aiziesim!
Jums noteikti būtu, par ko parunāt!
Interviju klausies šeit:
Domenico Karanna
Kui vestlust alustame, on ta juba jooksnud Balti ketist raamatut tooma.
Mis su nimi on?
(Emale) Kas võib öelda?
Ema: Muidugi võid öelda (naerab)! Miks sa ei või öelda?
Mina olen Domenico – pooleldi itaallane, pooleldi lätlane. Seda raamatut – ma pole seda veel lugema hakanud, aga sain selle Läti Rahvarinde muuseumist. Kõigepealt olin käinud okupatsioonimuuseumis ja siis läksin Läti Rahvarinde muuseumisse.
Mis on sulle neist muuseumidest kõige eredamalt meelde jäänud?
See oli juba aastaid tagasi, aga ma mäletan. Rahvarinde muuseumis olin käinud vaid korra, aga Okupatsioonimuuseumis umbes neli-viis korda. Minu lemmikud on okupatsiooni- või kunstimuuseum. Ajaloo- ja meremuuseum samuti. Ja mulle meeldib ka sõjamuuseum. Päris sissepääsu juures oli hästi suur kahur.
Sind huvitab Balti tee?
Ma tean Balti ketist, et seal oli mitu miljonit inimest, kes käest kinni hoidsid umbes 15 minutit. Täpset aega ei mäleta, aga mäletan, et pidin 15 minutit seisma ja tean ka, et emme osales. Tean ka Balti maantee kohta, millised näevad välja selle peamised peatused Valmiera maakonnas. Igal aastal 23. augustil sõidan meile lähimasse peatusesse.
Kas Unguriņi poole?
Jah, Unguriņi! Ostsin sellise mälestusmärgi ka Lätiga. Ostsin ka Eesti ja Leedu mälestusmärke. Mul on kodus ka muid ajaloolisi asju. Mul on veel vana raha – tsaariraha, reichsmarkid. Ma kogun.
Ema: ütle, et sa joonistad ka ikoone.
Jah, ma joonistan ka ikoone. Ma kogun ka lusikaid, millel on linnad peal. Kui kuskil näen, ostan ära. Ma tean II maailmasõjast palju. Ma tean, kui palju miljoneid juute tapeti ja tean holokausti kohta. Peamistest lahingutest ikka tean, tean ka relvaliikidest.
Käin kolmandas klassis ja annan ühe ajalootunni aastas.
Ja sinu klassikaaslased tulevad kuulama?
Nad peavad tulema (naerab).
Küsisin õpetajalt, kas ma saaksin väikese õppetunni anda ja ta nõustus.
Kui selle ajalooga tegelema hakkasin, huvitas mind kõigepealt Esimene maailmasõda, siis läksin Teise maailmasõja juurde, tsaari aegadesse, Ulmani aegadesse, Läti aegadesse, nõukogude aegadesse ja 90ndatesse, 4. mai kohta, Barrikaadide kohta. Uurisin palju barrikaadide kohta. 15. jaanuarist umbes 30. jaanuarini olid barrikaadid. Vaatasin iga süžeed ja tean, keda tulistati või kes haavata sai. Jalutasin Riias ja nägin mälestuskivi – siin suri see ja see – barrikaadidel 1991. aastal. Siis tean kahest tulistatud miilitsast. Aga mulle meeldivad ka teised riigid. Tean Venemaa ajaloost, metsavendadest. Minu esivanemad olid samuti metsavennad.
Ema: Ta käib ka Rūjiena kalmistul haudu hooldamas.
Kui kaua oled ajaloo vastu huvi tundnud?
Nüüd olen 10-aastane. Minu jaoks algas kõik 4 aastat tagasi. Samuti vaatan palju materjale “Kadunud Lätist”. Tean Rūjiena kohta – Rūjiena kirik hävis üle 5 korra. Veel Rūjiena lossivaremetest. Mitte palju, aga ma tean jooniste ja visandite põhjal, milline ta välja nägi. Skudrīte kalmistu kohta tean – et seal oli tegelikult maja, mida kutsuti “Skudrīte” ja siis muudati ta kalmistuks.
Kas see on teie pere kodu?
Jah (näitab), vanasti seal oli vana maja, saun, seal olid tallid, siin oli ait, seal oli vana ait. Vana maja on ehitatud umbes 18. või 19. sajandil, kuid maja on ehitatud 20. sajandil – 1928. aastal.
Sõbrad kinkisid mulle jõuludeks 100-rublase rahatähe.
Kas sa käid Rūjienas koolis?
Jah, praegu see on lähim kool. Dīķeris oli ka kool. Mu õde õppis Dīķeris.
Kas käite Eestis?
Olime üleeile. Lillis olles leidsin maast kuuli. Nägin maas metallitükki ja tõmbasin välja kuuli, mis pole veel plahvatanud. Viisin selle koju.
Käin igal aastal Valkas ja Valgas militaarfestivalil ja siis ka poes seal. Ostsin kuulid, mis olid juba plahvatanud. Laenguga kuulist eemaldati lõhkeaine ja ma ostsin veel tsaari armee täägi. Kuid ta on mul kuhugi ära kadunud.
Ema: Emme võttis selle ära kui nägi.
Mul on ka palju vanu piibleid. Vanim on aastast 1891 ja uusim aastast 1997.
Mul on veel 1928., 1924. aasta omad. Need on alles vanas trükikirjas, proovin neid lugeda. Midagi võib aru saada. Vaatan kõike ajaloo kohta inglise keeles. On olemas youtuber nimega “History Secrets”, mis teeb videoid Teisest maailmasõjast.
Mul on voodi all raamatud 19. sajandi nootidega. Ja mul on veel vanu fotosid, näiteks sellest majast ja vanast majast. Paigaldasin kord tehisintellekti ja tegin kõik need fotod ja värvisin need ära ning nüüd saan teada, kuidas majad värviliselt välja nägid. Seda saab teha tehisintellekti abil.
Meil on kodus isegi Lāčplēsi orden. Koolis oli näitus ja kodust tuli võtta vanu asju. Võtsin piibli, Lāčplēsi ordeni, rahakasti. Pool sellest näitusest oli minu oma. Nüüd kogun raha metallidetektori jaoks.
Tean ka väljasaatmisest. Saadeti välja ka meie majast. Mul on ka vanu postmarke. Need on nõukogude ajast, siin on sportlikud, siin on rongid, siin lennukid. Need on pärit laiast maailmast. Need on pärit tsaari ajast. Selle kollektsiooni leidsin sellest majast. Suvel lähen metsavendade muuseumisse, kus saab siseneda punkrisse.
Oled sa Georgiga kohtunud? Ta ütles, et on olnud Rahvarindes….. Sa oleks pidanud tema juurde minema!
Kus ta üldse on?
Metsa taga!
Jurise maja taga?
Jah, arvatavasti seal.
Siis me läheme!
Ütle, et noored soovitasid teda sulle. Ta hakkas rääkima Rahvarinde aegadest. Kindlasti oleks teil paljustki rääkida.
Kuula intervjuud siit:
