Foto: Uldis Rusmanis
Jūs nesen pārvācāties no Naukšēniem. Vai sen gājāt uz to, ka gribat savu māju?
Oi, gadus desmit!
Kāpēc tieši šī vieta?
Es biju iedomājusies, ka es gribu vai nu akmens mūri vai guļbūvi. Atbraucu šeit – un ir abi! Vēl es esmu ķerta uz priedēm un lieliem kokiem. Iebraucu šeit un man priekšā stāv 150 gadus veca aleja. Ieeju pagalmā – tur Kanādas priedes! Tobrīd bardaks bija tāds.. bridu līdz durvīm, bet bērniem teicu – te ir mana vieta, te es palieku.
Nenormāli daudz aklo dunduru te bija! Vienkārši tā, ka ej un tev pelēks skafandrs apkārt. Tā nu trīs gadu laikā cik nu jaudājām paši saviem spēkiem izdarīt, tik arī esam sadarījuši. Jūs esat ieradušies taisni tā, lai noķertu reālo lauku dzīvi.
Kā satiekat ar kaimiņiem?
Man dzīvē ir tāds princips – cilvēks pret tevi izturās tā, kā tu pret viņu. Piemēram, viens kaimiņš izmanto mūsu zemes, bet mums savukārt ziemā nav pat knipis jāuzsit – es iznāku ārā – vauu, sniega nav! Kaimiņš jau ir paguvis notīrīt. Ļoti daudziem, ar kuriem es runāju par pārcelšanos, pirmais jautājums ir – a kā jūs te ziemā? Nu tad es saku – foršāk nekā Rūjienā pārupē (smejas)!
Reiz man zvana no Centrālās statistikas pārvaldes un prasa, vai kaimiņos, tajā mājā ar nosaukumu “Sūnas” kāds dzīvo. Es sēžu un domāju, kas tās vispār par “Sūnām”? Izrādās, ka tās ir mājas pāri ceļam, bet nu tur jau neviens nedzīvo. Tā nu cilvēks ietaupīja savu laiku un naudu, jo nebija jābrauc skatīties, vai te kāds dzīvo.
Tu izmanto iespēju, ka tuvumā ir Igaunija?
Igaunijas tuvums ir ļoti foršs ar to, ka mums tepat aiz robežas ir skaistas, vēsturiskas vietas – es esmu ķerta interesantām baznīcām, pastaigu takām mežā, purvā, piemēram, Rūjas iztekas taku. Vēl, piemēram, pēc maizes drīzāk braucam uz Karksi nekā uz Rūjienu vai Valmieru, jo, pirmkārt, tur ir interesants un pilnīgi citādāks sortiments, bet, otrkārt, Karksi jau sanāk tuvāk nekā Valmiera.
Kā jūs tur sazināties?
Internacionālajā zīmju valodā (smejas). Mēs skenējam apmēram pēc cilvēka – tā, šis varbūt varētu krieviski runāt, šis nē. Bet pirmais – uzreiz ir jāpasaka labdien latviski. Un momentā ir cita attieksme. Igauņi ir ļoti nacionālpatriotiski. Pēc tam tu vari runāt kādā valodā gribi un attieksme būs pret tevi kā pret savējo.
Laila mūs ved pa plašo pagalmu un mežmalā nonākam līdz veciem mājas pamatiem ar slieksni.
Te ir svēta vieta – 150 gadus vecs slieksnītis. Var pastāvēt, uzķert senču spēku, ja ir tāda vēlēšanās. Te ir bijusi māja, un, šķiet, Otrā pasaules kara laikā te bija bēgļu ceļš. Te arī atradām bēgļu ceļa zīmi. Ojārs viņu nodeva muzejā.
Naukšēnu Cilvēkmuzeja krājuma glabātāja Una Audijāne: “Brīdinājuma zīme. Finiera plāksne uz kuras četrās valodās (vācu, igauņu, krievu un latviešu) uzrakstīts teksts «Bēgļu ceļš». Šādas norādes, 1944.gadā izvietoja vācu armija atkāpjoties, lai bēgļu straumes netraucētu pārvietoties armijai. Iespējams, pēc frontes līnijas pārvietošanās atnesta mājās finiera pēc ar domu, ka saimniecībā jau noderēs. Iespējams, ka baidoties no represijām, tā arī netika izmantota. 2022. gadā tā nokļuva pie mums muzejā.
Šis ir viens no jaunākajiem, bet kā izrādās, vērtīgākais (pat unikāls) ieguvums. Vēl nupat, februārī kļuvis par Naukšēnu Cilvēkmuzeja pamatkrājuma priekšmetu, bet jau sacēlis ap sevi lielu interesi un aizceļojis uz savu pirmo izstādi Rīgā. Iespējams vienīgā šāda plāksne, kas saglabājusies.”
Mums kaimiņos, pagrabā, dzīvo sikspārnīši, bet pāri klēts jumtiņam lēkā staltbrieži.
Un te (rāda uz šķūnīša bēniņiem) ziemā dzīvo lūši. Apkārt pagrabiņam var atrast tādas pēdas, kurās mana roka pazūd. Viendien viņš man sēž uz vecajiem kūts pamatiem. Lūši te bija četri. Es teicu, ka vēl divi trūkst (smejas).
Jūsu tuvākais kaimiņš sanāk labības lauks.
Šis ir tas, ko es baudu katru dienu. Jebkādā stāvoklī. Tad, kad tikko sāk nākt labība, kad sāk dīgt, kad tā labība ir jau paaugusies. Es vēl teicu, lai kaimiņš man te iesēj vienu rindu ar saulespuķēm, lai to ceļu neredz pavisam (smejas). Te ir gan saulrieti, gan ziemeļblāzmas, ko pēdējā laikā daudzi mēģina noķert. Ziniet, kāda man ir opcija? Es izeju uz trepītēm ar tējas krūzi, stāvu un skatos. Un viņa tur ir! Man nav nekur jābrauc un jāmeklē kaut kādi labākie skatu punkti. Es vienkārši izeju uz trepītēm, paceļu acis augšā un ir.
Laila Lūse (EST)
Olite juba ammu mõelnud, et tahaksite oma maja, eks ole?
Oh, kümme aastat.
Miks just see koht?
Olin ette kujutanud, et tahan kas kiviseina või palkmaja. Tulin siia – ja siin on mõlemad! Ma jumaldan ka mände ja suuri puid. Lähenen teeotsa ja minu ees on 150 aastat vana allee. Astun õue – vastas on Kanada männid! Tol ajal oli jama selline..(näitab, kuidas kahlab) kahlasin ukseni, aga ütlesin lastele – see on minu koht, ma jään siia. Siin oli ebanormaalselt palju parmusid! Lihtsalt mine ja sul on ümber hall skafander. Seega oleme kolme aasta jooksul teinud nii palju, kui suutsime oma jõududega.
Kuidas naabritega läbi saate?
Mul on elus selline põhimõte – inimene kohtleb sind nii, nagu sa kohtled teda. Üks naaber kasutab meie maad, aga meie seevastu ei pea talvel isegi labidat liigutama – tulen välja – ohho, lund pole! Paljude inimeste jaoks, kellega ma räägin, on esimene küsimus – kuidas teil siin talvel läheb? Noh siis ma ütlen – lahedam kui üle jõe Rūjienas (naerab)!
Kas kasutate ära seda, et Eesti on lähedal?
Eesti lähedus on väga lahe, sest meil on kauneid ajaloolisi kohti piiri taga – mind tõmbavad sellised asjad – huvitavad kirikud, jalutusrajad metsas, rabas, Rūja allikas. Noh niipalju, kui me piiriäärsetest inimestest teame.
Samuti läheme näiteks pigem Karksisse leiva järele kui Rūjienasse või Valmierasse, sest esiteks on seal huvitav ja hoopis teistsugune sortiment ning Karksi on lähemal kui Valmiera.
Kuidas te seal suhtlete?
Rahvusvahelises viipekeeles. Jälgime inimest – jah, see võib-olla oskab vene keelt, see mitte. Aga esimene asi on kohe läti keeles LABDIEN öelda. Ja kohe on teistsugune suhtumine. Eestlased on väga rahvuslik-patriootlikud. Pärast seda saate rääkida mis tahes keeles ja teid koheldakse kui üht enda omadest.
Laila juhatab meid läbi oma õue ja jõuame lävega maja vanade vundamentide juurde.
See on püha koht. Siin on 150-aastane lävi. On võimalik seista, püüda esivanemate väge, kui on selline soov. Kunagi oli siin maja ja tundub, et Teise maailmasõja ajal oli seal põgenike tee. Leidsime siit märgi. Ojārs andis ta muuseumile üle.
Una Audijāne, Naukšēni Kodanike muuseumi koguhoidja: “Hoiatusmärk. Spoonplaat, millele on neljas keeles (saksa, eesti, vene ja läti) kirjutatud tekst “Pagulaste tee”. Sellised viited pani taanduv Saksa armee 1944. aastal, et põgenikevool ei takistaks sõjaväe liikumist. Plaat oli kõik need aastakümned Naukšēni maja pööningul lebanud, kiri suunatud allapoole, ja tõsteti üles vaid juhuslikult, et mitte tööd segada. Võib-olla tõid nad pärast eesliinile kolimist spooni koju mõttega, et sellest oleks talus kasu. Tõenäoliselt seda kättemaksu kartuses ei kasutatud. 2022. aastal jõudis see meie muuseumi.
See on üks uusimaid, kuid nagu selgub, kõige väärtuslikum (isegi ainulaadsem). Alles hiljuti, veebruaris, sattus temast Naukšēni Kodanike muuseumi põhikollektsiooni objekt, kuid ta on juba äratanud enda ümber palju huvi ja sõitnud oma esimesele näitusele Riiga.
Tõenäoliselt ainus selline plaat, mis on säilinud.”
Naabrite juures – keldris – elavad nahkhiired ja üle aida katuse hüppavad punahirved.
Ja talvel elavad siin ilvesed. Keldri ümber võib leida jälgi. Ja sellised ümmargused jälje padjad. Ühel päeval istub ta minu kuuri vanadele vundamentidele. Siin on neli ilvest. Ütlesin, et veel kaks on puudu (naerab).
Noh see on tõeline maaelu. Mitte midagi pole jõudnud korda teha.
Teie lähim naaber on viljapõld.
Seda ma naudin iga päev. Igas seisukorras. Siis, kui vili alles hakkab tärkama, kui vili võrsub ja kasvab. Kui viljasaak hakkab juba küpsema ja valmima. Naeran, et naaber külvaks mulle ühe rea päevalilli, nii et teed ei paistaks üldse.
Seal on nii päikeseloojangut kui ka virmalised, mis on viimasel ajal väga populaarne asi. Tead, mis variant mul on? Lähen teetassiga trepile, seisan ja vaatan. Ja ta on seal! Ma ei pea kuhugi minema, ma ei pea otsima parimaid kohti ja vaatepunkte. Ma lihtsalt kõnnin trepile, vaatan üles ja seal see viljapõld on.
