Foto: Uldis Rusmanis
Valda māju var atpazīt pēc tā, ka, pirmkārt, tā ir pēdējā māja Latvijas pusē Unguriņu-Lilli ceļā, bet, otrkārt, no viņa skaisti iekoptā pagalma gaisā slejas divas milzīgas antenas. Mūs uzreiz tās ieinteresē un dodamies “Smilškalnu” pagalmā nozagt Valdim pāris minūtes no saulainās pavasara dienas dārgā laika.
Kad jūs ieradāties “Smilškalnos”?
Ierados kaut kad 1987., 1988. gadā. Te jau nekā nebija. Nu māja jau bija. Daudz kas bija sabrucis, bet kaut kā iepatikās. Pa to laiku kaut kā viss tā lēnām iekopās. Tagad kā jau pensionāram atliek tikai dzīvot un uzturēt (smejas). Manā vecumā kustības – tas ir galvenais.
No kurienes jūs esat?
Es esmu pavisam no otras puses – no Dundagas. Vispirms nonācu līdz Rīgai, kad mācījos institūtā. Rūjienas pusē man bija paziņas. Viņi otrā Rūjienas pusē iekopa māju un es viņus pierunāju pabraukāt, paskatīties apkārt, jo tanī laikā jau te viss bija tukšs un priecīgi bija, ja kāds te nāk. Šī ir vecā muitas māja. Savā laikā pa to ceļu pat ienākt nevarēja, jo te viss bija aizaudzis, bet nu tagad jau kādi 30 gadi pagājuši.
Kas tās par antenām? Ticu, ka daudzi garāmbraucēji ir pamanījuši pie pašas robežas uzslietās antenas.
Tas ir mans hobijs – radio. No turienes signāls nāk iekšā mājā. Ar visu pasauli var sazināties. To antenu, kas ir tuvāk ceļam, 2008. gadā cēlām augšā. Draugi sabrauca no visām malām. Arī ar mastiem cilvēki palīdzēja. Tas ir tāds ne lēts, bet aizraujošs hobijs no skolas laikiem. Mums bija radio pulciņš Dundagā. Tur bija viens aizrautīgs amatieris un tā tas aizgājis līdz šim laikam.
Un otra antena?
Tur ir vienīgi masts. 30 metrīgi masti, ne ar ko viņi neatšķiras. Visu ko padomju laikos varēja klausīties – jūs varbūt to neatceraties, bet, piemēram, tāds “Radio Luksemburga” bija. Lai dabūtu licenci, jānoliek eksāmeni un tad tu drīksti strādāt gan telegrāfā, gan Morzē, gan ar balsi. Tas tāds hobijs. Sanāk nodibināt sakarus. Ja gribas apstiprināt, protams, es viņam aizsūtu savu kartiņu, kur piefiksēti visi dati un viņš atsūta atpakaļ. Es ar to tik sen nodarbojos, ka principā jau grūti kaut ko jaunu sameklēt. Nu jau ir nostrādāts un apstiprināts kontakts ar vairāk nekā 300 valstīm.
Vai ir nodibinātas arī draudzības saites ar kaimiņiem tepat pāri robežai?
Draudzība bija tad, kad bija robeža, robežsargi, pirmā muita. Tad te bija jautri. Ar visiem bija draugi un uz Igauniju pēc piena braucām. Pa bišķam jau sāka runāt Igauniski, bet tad tas viss tā noplaka. Arī mūsu muita – tur tā mājiņa vēl stāv pie zīmes, bet pirmsākumos jau otrā pusē – tur bija tāds konteinerītis. Un tad no Valmieras un no kurienes tik visi brauca šurp uz darbu. Cits ar lielo traktoru no Rūjienas. Noliek pa nakti un atkal brauc projām. Jauka dzīve bija. Svētki bija, vācāmies svinēt. Nu tas bija pirms gadiem 30, jā. Tā tagad retu reizi es uz Igauņu pusi aizbraucu. Tagad arī Lilli veikala vairs nav. Arī tie paziņas, kas bija tanī laikā, tad jau bija manus gadus. Tagad kur nu kurais – dzīvs, miris. Vairāk ar tiem pašiem amatieriem reizēm pie kāda braucam. Pie Jelgavas ir viens ļoti spēcīgs amatieris un tad viņš reizēm taisa tādu kolektīvo saiešanu.
No Igaunijas arī ir kāds amatieris? Sadarbojaties?
Nupatiņās sestdien bija Igaunijas atklātās meistarsacīkstes, tad visi nodibina ar Igauņiem sakarus; tie igauņu amatieri – cik nu viņi ir, visi ir gaisā un tad ir sacensības, kurš konkrētā laika posmā vairāk nodibina sakarus. Tas ir tāds vietējais pasākums, bet šinī sportā ir arī pasaules čempionāti, bet tie parasti ir rudens pusē. Tas ir tā, ka 48 stundas pēc kārtas dibina sakarus. Nu, cik tu vari izturēt. Viss atkarīgs arī no tā, kā saule uzvedas. Vai tur nav saules aktivitātes, kas ietekmē visus tos radio viļņus. Tādas parastās sacensības jau ir katru sestdienu, svētdienu, ja gribās piedalīties.
Jūsmājās nepavisam nevarētu teikt, ka šeit pierobežā nav kontakta ar pasauli.
Būtu skumji, ja man tas nebūtu.
Vai esat apmierināts, dzīvojot pierobežā?
Vesels ir. Ko vairāk vajag? Savām rokām tas viss pacelts. Vasarā atskrien bērni un mazbērni, bet nu tā īpaši neviens neraujas uz laukiem. Tikai, kad ir galīgi silts un var peldēties un tamlīdzīgi.
Ar ko jūs vēl nodarbojāties?
Savā laikā bija tāds uzsaukums no Breša – visi uz laukiem! Bresis bija tāds zemkopības ministrs. Es arī atsaucos – aizgāju no Salaspils atomreaktora, kur strādāju par maiņas priekšnieku – atbraucu nodarboties ar zemniecību. Bija grūti sākumos. Pēc sešiem, astoņiem gadiem, kad esi nokāvies ar visiem lopiem, bet nekā – paēdis esi, bet noplīsis un nabags. Tad aizgāju uz Rīgu atpakaļ strādāt, nopelnīju pensiju un tagad varu pa pilno dzīvot šeit.
Kas ir jūsu tuvākie kaimiņi?
Tepatiņās “Čiekuros” – tur izcirtums un tur tālāk iekšā bija māja, vēl māja “Pacepļi” – tur arī dzīvoja, te visur bija cilvēki. Pat mājas nez vai visas tagad ir. Viņas vai nu nopērk un sadala sastāvdaļās un baļķus izmanto visādi vēsturiski. Nu tādās lietās. Bet nu tā es te vienīgais. Nākamais ir RitenbergJānis “Kliņģeros”, tas ir tuvākais kaimiņš.
Uz Baltijas ceļa pasākumiem ejat?
Baltijas ceļa pasākums katru gadu te notiek. Tur interesanti, visādi augsti priekšnieki sabrauc, koncerti un viss pārējais. Galvenais, lai es neko neiestādu tajā pļavā, jo tad, kad brauc pilns ar mašīnām, ir, kur nolikt (smejas). Tur ir tāds iebraucamais celiņš. Un vēl svarīgi, lai lietus nebūtu, jo citādi tur ir joki. Citreiz dabūju vienu otru ar traktoru ārā vilkt, bet tas vairāk pirmsākumos, kad tur nebija vēl tik apaudzis.
Ja 1988. gadā ieradāties šeit, tad jau Baltijas ceļu te arī pieredzējāt?
Es ar bērniem biju Rīgā tanī laikā. Mēs stāvējām rajonā pie Brīvdabas muzeja. Es jau kaut kā neiedomājos, kur viņš tālāk ies. Likās galvenais, ka tik tur, Rīgā, savilkt kopā.
Vai radio darbībā jums nav sadarbības ar militāro pasauli?
Jā, nu bija aicinājums pieteikties civilajai aizsardzībai. Šie ir tādi sakari, kas ir drusku savādāki. Mobilos var visādi traucēt, bet šos īsviļņu sakarus tā nepatraucēsi. Ar tiem var nodibināt sakarus ar vajadzīgajiem objektiem un cilvēkiem. Bet nu tā ir civilās aizsardzības rūpe, kas to visu dara. Iesākumos bija doma uztaisīt jaudīgu staciju, aicināt cilvēkus. Ir tādas vietas, kur iznomā staciju uz sacīkstēm vai vienkārši – cilvēks atbrauc, grib pastrādāt no Eiropas vai paklausīties, kā šeit tas izklausās. Bet nu trīs bērni un māja – tas ir daudz laika aizņēmis. Tur pat bija pauze tam amatierismam, kamēr viņi paaugās. (Valdis aiziet pēc telefona. Rāda video, cik ļoti vardes mīl viņa dīķīti. Jaunieši tikmēr satupuši fotografē krupīti uz ceļa.)
Valdis: Vai ta’ Rūjienā nav neviena krupīša, vai? (Smejas)
Valdis Mūrnieks (EST)
Millal jõudsite siia “Smilškalni” majja?
Saabusin siia 87., 88. aastal. Siin polnud midagi. Noh, maja oli küll olemas. Palju oli lagunenud, aga kuidagi meeldis see koht. Vahepeal tegin vaikselt kõike korda. Nüüd pensionärina jääb üle vaid elada ja tehtud ülal pidada (naerab). Minu vanuses on liikumine peamine.
Kust te pärit olete?
Olen pärit riigi teisest otsast – Dundagast. Esimest korda tulin Riiga, kui õppisin instituudis. Mul oli Rūjiena pool tuttavaid. Neil oli teisel pool Rūjienat majapidamine ja ma veensin neid ringi sõita ja vaadata, et kas leidub mulle midagi. Sel ajal oli siin juba palju tühjaks jäänud ja nad olid õnnelikud, kui keegi siia tuli. See maja on vana tollimaja. Kui tulin, nagu ma ütlen, sealt teelt sisse ei saanudki, sest siin oli kõik kinnikasvanud, aga nüüd on sellest juba 30 aastat möödas.
Mis antennid need on? Usun, et paljud möödujad on märganud antenne piiril endal.
See on minu hobi – raadio. Sealt siseneb signaal majja. Kogu maailmaga saab ühendust võtta. Teele lähemal asuv paigaldati 2008. aastal. Sõpru tuli igalt poolt. Inimesed aitasid ka mastidega. See pole odav, kuid põnev hobi – see on kooliajast. Meil oli Dundagas raadiorühm. Seal oli üks amatöör ja nii see läks.
Ja teine antenn?
Olemas on ainult mast. 30-meetrised mastid, need ei erine. Kui tavaline raadio oli 13,16,19 meetrit, raadio Luxemburg – ja igasugust sai nõukogude ajal kuulata, siis kõike võib-olla ei mäletagi, aga nii see oli. Ja need on samad arvestid, kuid mõeldud raadioamatööridele. Litsentsi saamiseks peab sooritama eksamid ja seejärel saab töötada telegraafi, morse ja hääle alal. See on selline hobi.
Võimalik on luua ühendusi. Kui tahad kinnitada, siis loomulikult saadan talle oma kaardi, kus on kõik andmed kirjas ja ta saadab tagasi. Olen seda nii kaua teinud, et raske on midagi uut leida. Kontakt on enam kui 300 riigiga juba loodud ja kinnitatud.
Kas sõbralikud sidemed on loodud ka piiritaguste naabritega?
Sõprus oli siis, kui oli piir, piirivalve, esimene toll. Siis oli lõbus. Kõik olid sõbrad ja sõitsime Eestisse piima järele. Tasapisi hakkasin ka eesti keelt rääkima, kuid siis lagunes kõik. Ka meie toll – see maja seisab veel seal sildi jures, aga alguses juba teisel pool – seal oli väike konteiner. Ja siis seal nad olid Valmierast ja kust nad kõik siia tööle sõitsiid. Keegi suure traktoriga Rūjienast. Pane ööseks maha ja sõida uuesti minema. See oli tore elu. Oli pidupäev, kogunesime tähistama. Noh, see oli 30 aastat tagasi, jah. Nii et praegu käin Eestis väga harva. Nüüd pole enam ka Lilli kaupust. Need tuttavad, kes tol ajal olid, olid ka minuvanused. Kus nad nüüd on – elus, surnud. Rohkem amatööridega käime läbi. Jelgava lähedal on üks väga tugev amatöör ja vahel korraldab ta amatööride kollektiivi kokkutuleku.
Kas Eestis on ka amatööre? Teete koostööd
Just laupäeval peeti Eestis lahtised meistrivõistlused, siis kõik loovad kontakte eestlastega, need Eesti amatöörid – mis nad on, kõik on õhus ja siis on võistlus, kes teatud aja jooksul rohkem kontakte loob. Tegemist on kohaliku üritusega, aga sellel spordialal toimuvad ka maailmameistrivõistlused, need on tavaliselt sügisel. Siis on ühenduste loomine 48 tundi järjest. Noh, nii kaua, kuni sa vastu pead. Kõik oleneb ka sellest, kuidas päike käitub. Päikese aktiivsus võib mõjutada kõiki neid raadiolaineid. Aga samas on tõsiasi, et tegemist on 48-tunnise võistlusega. Juba praegu toimuvad regulaarsed võistlused igal laupäeval, pühapäeval, kui on soovi osaleda.
Ei saa öelda, et siin piirimail maailmaga kontakt puudub.
Oleks kurb, kui mul seda poleks.
Kas olete piiripealse eluga rahul?
Olen terve, mis mul veel vaja on. See kõik siin on enda kätega valmistatud. Suvel tulevad külla lapsed ja lapselapsed, aga maale elama keegi eriti ei torma. Ainult siis tullakse, kui on päikest, soe ja saab ujuda.
Alguses oli raske. Omal ajal tuli Bresiselt selline kõne – kõik maale! Bresis oli põllumajandusminister. Vastasin ka – lahkusin Salaspilsi tuumareaktori töölt, kus töötasin vahetusülemana – tulin põllutööd tegema. Aga kuue, kaheksa aasta pärast, kui olin tüdinenud karjapidamisest, ise kulunud ja vaene, aga samas kõht oli täis. Siiski läksin Riiga tööle, kust läksin pensionile ja nüüd saan siin täiel rinnal elada.
Kes on teie lähimad naabrid?
Siinsamas “Čiekuri” maja – seal raiesmikust edasi oli maja, veel on maja “Pacepļi” – seal ka elati, inimesi oli igal pool. Ma isegi ei tea, kas kõik majad on alles. Need kas ostetakse ära ja lammutatakse ning viiakse minema. Aga ma olen siin ainuke. Järgmine on RitenbergJānis “Klinģeri” maja, see on lähim naaber.
Kas käite Balti tee üritustel?
Peamine, et ma sinna heinamaale midagi ei istuta, sest siin on koht autode parkimiseks (naerab). Seal on sissesõidutee. Peaasi, et vihmasel ajal ei saja, sest muidu saab nalja. Teinekord sai traktoriga autosid välja tirida, aga see oli rohkem alguse asi.
Siin toimub igal aastal Balti tee üritus. Seal on huvitav, kohtuvad mitmed kõrged ülemused, toimuvad kontserdid ja palju muud huvitavat.
Selgub, et tulite 1988. aastal ja kogesite siin Balti teed?
Olin sel ajal lastega Riias. Seisime vabaõhumuuseumi lähisel alal. Mul pole õrna aimugi, kuhu järgmisena lähen. Peaasi, et see toimuks ja kõiki kokku viiks.
Kas sõjaväega koostööd ei tehta?
Jah, oli kutse taotleda kodanikukaitset. Need on sellised ühendused, mis on veidi erinevad. Mobiiltelefone saab segada igal viisil, kuid see lühilaine sidet ei häiri. Ja kui suudad nendega vajalikke objekte või inimesi asutada. Kuid see on tsiviilkaitse mure, kes seda kõike teeb. Alguses oli mõte teha võimas jaam, kutsuda inimesi. On kohti, kus renditakse jaam võistlusteks või lihtsalt – inimene tuleb, tahab Euroopast tööd teha või kuulata, kuidas siin kõlab. Aga kolm last ja maja – see on mult palju aega võtnud. Selles amatööri töös tekkis isegi paus, kui lapsi kasvatasin.
Läheb telefoni järele. Näitab, kui väga konnad tema tiiki armastavad. Noored kükitavad kärnkonna pildistama.
Kas Rūjienas pole ainsatki kärnkonna? (naerab)
