Foto: Uldis Rusmanis
Pēc vairāku satikto cilvēku norādēm par pirmspēdējo māju pirms robežas Sniegu ģimenes mājās “Jaunotēs” ierodamies pēc pusdienlaika. No viņu lieveņa var redzēt Igaunijas robežstabiņu. Tobrīd pagalmā satiktā Una Sniega, viņas dēls Matīss un Matīsa meitiņa mūs laipni uzņem un pacienā ar kafiju skaistajā nojumē ar skatu uz pļavām un pār tām tuvojošos negaisu, kas mūs pasaudzē un piemeklē tikai vakarā.
Šīs ir jūsu dzimtas mājas?
Una: Es te ieprecējos. Cik es zinu, šī māja kā jaunsaimniecība ir atdalīta no Arakstes muižas. Sigita un Līga kādreiz rakstīja kursa darbu par šo tēmu un pētīja šīs saimniecības, tāpēc es šo faktu zinu. Man šķiet, māja ir celta apmēram 1924. gadā. Šeit (rāda uz pamatiem blakus mājai) bija vecā māja, un tur galā bija kūts un klēts. Tur apakšā tagad ir pagrabs.
Vai zināt, kāpēc mājai tāds vārds – “Jaunotes”?
Una: Nezinu. Kādreiz rakstīja ar diviem t, tagad ar vienu.
Varbūt tas ir no igauņu valodas.
Una: Jā, varētu būt, jo Igaunija ir tepat blakus.
Cik jūs bieži braucat uz Igauniju?
Una: Oi, bieži! Te jau ceļš labāks – asfalts ir uzreiz no robežas. Pēdējā laikā braucam ļoti bieži. Pilsēta arī iznāk tuvāk – kādi 10 km.
Tā ir Abja?
Una: Abja, jā. Agrākos laikos vispār bieži braukājām, jo tad jau tepat arī Penujā bija veikals. Savā laikā uz Igauniju visu ko brauca pirkt – desas, piemēram. No 1992. vai 1991. gada robeža bija ciet.
Kā tas ir – robeža bija ciet?
Una: Jā, robeža bija ciet. Uz Igauniju vairs nebija ceļa. Tur bija izrakts grāvis un stabi priekšā. Šo ceļu atvēra tikai tad, kad pievienojāmies Eiropas Savienībai. Pirms tam robežpunkts, kur šajā pusē varēja tikt pāri, bija tikai Unguriņos un Ipiķos. Kad atkal atvēra robežu šeit, tad bija vesels pasākums.
Vai esat sadraudzējušies vai sapazinušies ar kādiem igauņu kaimiņiem?
Una: Es tik ļoti nē, bet Guntara mammai, vecajai saimniecei, te pāri dzīvoja draudzene, un viņas viena pie otras gāja ciemos. Guntara mamma arī igauniski mācēja runāt.
Viņa valodu iemācījās no draudzenes?
Una: Jā, es tā domāju, jo agrāk jau vairāk bija kopā.
Mums visās sarunās ieskanas tas, ka agrāk latvieši ar igauņiem pierobežā vairāk tikās.
Una: Lai gan tagad Igaunijas pusē tās mājas, kas te bija tādas tukšas, patiesībā ļoti atjauno un cilvēki nāk uz laukiem dzīvot.
Kā ir šeit dzīvot?
Una: Vasarā, protams, ir labi. Vienkārši baudi. Atbrauc no darba un baudi. Bet ziemā ir tā, kā ir.
Jūs te dzīvojat visu cauru gadu, vai ne?
Una: Ziemā ir tā, ka atbrauc, ir tumšs viss. Nu kā jau ziemā.
Jūs ikdienā braukājat?
Una: Es strādāju Rūjienā, jā. Viens no jauniešiem ir Rīgā, viens Valmierā. Vīrs arī braukā uz darbu citur. Kādreiz uz darbu braukāju uz Lodi, bet tagad uz Rūjienu.
Ko jūs darāt vēl bez darba un lauku darbiem? Varbūt ir kāds hobijs?
Una: Oi, man nav tam laika. Kultūras pasākumi, jā, un kaut kur izskriet.
Nav bijusi tāda sajūta, ka dzīvesvieta ir par tālu un ka grūti izbraukāt?
Una: Nu kādreiz jau ir tā. Bet tad atnāk vasara, tad sasola, ka asfaltu uzlies līdz Lodei (smejas). Nē nu paši jau izvēlas, kur dzīvot. Un te jau ir tik daudz ieguldīts, ka nevar tā vienkārši aiziet. Jā, ceļš ir tas sliktākais.
Cik kilometru jums sanāk braukt līdz Rūjienai?
Una: 17 kilometri. Pavasaros un rudeņos ir tā, kā ir.
Vai sanāk satikties ar kaimiņiem vai arī jums drīzāk ir sava mazā idillīte?
Una: Mēs dikti nečupojamies. Lodē ir tādi, kas brauc te, bet šeit mēs tā kā nečupojamies. Es zinu, kas dzīvo kaimiņu mājās, jā, un laukos jau tāpat viens otru pazīst.
Matīss: Viņi izmanto mūsu laukus, viņi atbrauc un nopļauj zāli.
Una: (smejas) Tad mēs viņus tuvāk redzam.
Matīss: Mums pašiem nevajag sienu, gana daudz ir zeme apkārt, un viņi nopļauj sienu sev.
Mēs Arakstē uzzinājām, ka tur savstarpējie kaimiņi konkrētā lokā viens pie otra iet vārda un dzimšanas dienas svinēt, un tas šķita tik jauki.
Una: Jā, viņi tur vairāk ,tā kā tuvāk. Mēs caurām dienām esam projām darbā, un tās sestdienas un svētdienas arī ir kopumā tās, kad esi pa māju. Bet arī tas tuvums – viņi tur viens otram ir tuvāk, un tad varbūt ir tāda ciešāka sajūta.
Bet viens no secinājumiem ir arī tāds, ka šaipusē kaut kā vairāk sievietes dominē.
Una: Jā, arī te apkārt ir tā. Arī kaimiņu mājā, kur nākamajā būsiet, tur arī dzīvo viena pati sieviete.
Vidē, kur tik ļoti svarīga ir mašīna.
Una: Autobuss jau gan kursē. Agrākos laikos autobuss brauca no Igaunijas. Visu skolas laiku, no Lodes braukājot uz skolu Rūjienā un Ķoņos, no rīta mūs veda igauņu autobuss. No rīta pusastoņos viņš jau bija te.
Igauņu autobuss?
Una: Jā, es vispār nezinu, kāpēc viņš tā gāja, bet viņš tā gāja.
Un šoferītis runāja igauniski?
Una: Jā, viņam bija maršruts – no Abjas brauca uz Rūjienu. Tajos laikos es visu laiku izbraukāju. Tikai tad, kad salika robežu ciet, tad viss izmainījās.
Igaunijas pusē arī tagad autobuss iet līdz robežai?
Una: Līdz pašai robežai viņš nenāk, bet viņš nāk, ja nemaldos, līdz līkumam, kur iet ceļš uz Lilli. Man liekas, ka tur ir pieturiņa. Igaunijā kaut kā savādāk, kaut kā biežāk viņi tur brauc. Viņiem autobusi ir mazāki. Esmu redzējusi, ka viņi brauc.
Tad sanāk, ka vienubrīd, kad te nebija robežšķērsošanas punkts, tad te bija pavisam kluss. Brauca tikai paši savējie?
Una: Jā, tikai mēs.
Kas mainījās, kad atvērās robeža?
Una: Daudzi tagad braukā. Pietiekoši daudz.
Nebija daudz tādu, kas bija atbraukuši līdz robežai, sapratuši, ka te netiek pāri un nāca pie jums prasīt, kā tikt tālāk?
Una: Kad tikko salika ciet, te diezgan traki bija gājis – kā jau visur. Tad jau visu ko veda pāri pa robežu. Nu visādi stāsti tur ir. Omei droši vien būtu daudz, ko pastāstīt par tiem laikiem.
Katram līdzi savs mazais tiltiņš.
Una: Katrs vēl ar kaut ko piedraud, ja tu viņam nepalīdzēsi. Nu diezgan patraki. Tad sākās tie kooperatīvu laiki, un katrs gribēja kaut kur kaut ko dabūt pāri, ne caur muitām vai vēl kaut kur. Visādi brīnumi ir redzēti un dzirdēti.
Tā tēma tiešām mums vēl nav iezīmējusies nevienā vietā – tā drošība vai tāds stratēģiskais novietojums.
Una: Cik es sapratu, tad arī šeit, es gan tagad nepateikšu, kuros gados, ir bijusi istabiņa robežsargam. Nezinu, ko viņš ir gājis darīt, bet šeit viņam ir bijusi istabiņa. Sīkāk nezinu. Bet kuros gados? Varbūt trīsdesmitajos? Vecmammai varētu būt par to labi stāsti. Kādreiz jau viņa arī braukāja uz Igauniju, un bieži kaimiņu sieva tāpat nāca un izstāstīja kaut ko. Es vienu gadu nodzīvoju Lodē, un tad, kad es tikko šeit atnācu dzīvot, kad viņai atnāca tā igauņu tante ciemos, es vienmēr sapratu, ka viņas par mani runā, bet es jau nesapratu, tieši ko (smejas). Viņa jau pār robežu nenāca, viņa nāca tur pāri pļavām. Bet tā arī bija tāda interesanta tante. Man liekas, ka tagad neviens nedzīvo tajā mājā. Kādreiz vasarās tur varbūt kāds uzrodas. Tepat uzreiz aiz meža.
Tas gan būtu lieliski, ja mēs varētu satikt viņas pēctečus, jo mums ir plānots apciemot arī Igaunijas pusē dzīvojošos. Kā viņu sauca?
Una: Man liekas, ka Milvija.
Vai jums ir tāda īpašāka sajūta par to, ka dzīvojat pie pašas robežas? Kaut vai skatoties kartē, ka vienmēr precīzi zināms, kur atrodas mājas.
Una: Nu tā jau ir ikdiena. Es tikai zinu, ka, ja es braucu vakarā no Valmieras, tad es skatos, ka tur ir gaišāks ceļš. Tad ceļš pamazām paliek arvien tumšāks, tumšāks, tumšāks, un, kad šeit pagriežas jau uz Arakstes pusi, tad jau paliek pavisam tumšs, jo nav jau vairs ne tur stabiņu, ne kā. Tad tu saproti, ka aizbrauc kaut kādā nekurienē.
Un to gaismiņu pats piedomā.
Una: Jā.
Un kā jums iet ar vilkiem?
Una: Vilkiem?
Jā, mums šaipusē ir sakrāti vilku stāsti.
Una: Es vilkus neesmu redzējusi. Nē, esmu gan redzējusi! Mēs vienreiz redzējām, ka aiziet gar sētu, jo tas nekas cits vienkārši nevarēja būt. Tas bija vilks. Bet lāča pēdas gan mums ir. Laikam viņi tepat no dīķa nāca. Teica, ka pie dīķa esot bijušas pēdas. Un uz robežas ir redzētas pēdas. Un tajā kaimiņu mājā, Normunds varbūt stāstīja, bet nu tas jau bija senāk, tur bija trīs mājas kādreiz, tur viņiem lācis bija izēdis bites. Nu to viņš varētu arī nezināt, tas jau sen bija, un viņš jau arī ir ienācējs. Tur blakus bija vēl viena māja, kura tagad ir nojaukta. Bet tā mums te lāči ir. Jo Jānim ir bites – viņš tur tālāk uz meža galu projām. Tur jau ir daudz.
Kāds ir jūsu iecienītākais produkts, ko pērkat Igaunijā? Varbūt kaut kas īpašāks?
Una: Igauņiem ir citādākas konfektes – ar želeju iekšā. Viņiem tās ir jau no seniem laikiem. Arī drusku mainījušās.
Nez vai igauņi brauc uz Laņģezeru?
Una: Jā, brauc! Esmu bieži dzirdējusi igauņu valodu. Lai gan Abjas pilsētā arī ir ūdenskrātuve. Tā kā ezers, dīķītis. Bet, protams, Laņģezers jau ir skaisti sakopts.
Kāds ir jūsu priekšstats par igauņiem, tik tuvu dzīvojot?
Una: Viņi tāpat tur rušinās savā pusē kā mēs savā pusē. Tāpat kā šajā pusē, tur ir kādas saimniecības, tāpat cilvēki braukā, kas kaut kur citur dzīvo, pa sestdienām, svētdienām.
Una Sniega (EST)
Järgides mitmete inimeste juhiseid, keda kohtasime eelviimase maja kohta enne piiri, jõuame pärast keskpäeva Sniegi pere “Jaunotes” maja juurde. Nende verandalt on näha Eesti piiripost. Sel ajal võtavad meid vastu õues kohatud Una SNIEGA, ema poeg Matīss ja Matīse tütar, kes meid lahkelt vastu võtavad ja kostitavad meid kohviga kaunis lehtlas, kust avaneb vaade heinamaale ja nende kohale lähenevale tormile, mis säästab meid ja tabab meid alles õhtul.
Kas see on teie pere kodu?
Una: Siin ma abiellusin. Minu teada on see maja uustaluna Arakste mõisast eraldatud. Sigita ja Līga kirjutasid kunagi sellel teemal kursusetööd ja uurisid neid talusid, nii et ma tean seda fakti. Arvan, et maja on ehitatud umbes 1924. aastal. Siin (näitades maja kõrval asuvatele vundamentidele) asus vana maja ja selle otsas laut ja ait. Nüüd on seal all kelder.
Kas teate, miks on majal selline nimi – «Jaunotes»?
Una: Ma ei tea. Varem kirjutati kahe t-ga, nüüd ühega.
Võib-olla on see eesti keelest.
Una: Jah, see võiks olla, sest Eesti on siinsamas kõrval.
Kui tihti teie Eestis käite?
Una: Oh, tihti! Tee on siin parem – asfalt on kohe piirilt. Oleme viimasel ajal väga tihti autoga sõitnud. Linn on ka lähemal – umbes 10 km.
Kas see on Abja?
Una: Abja, jah. Varem käisime tihti, sest siis oli pood ka siin Penujal. Omal ajal käisime Eestis kõike ostmas – vorsti näiteks. Alates 1992. või 1991. aastast oli piir suletud.
Kas piir oli suletud?
Una: Jah, Piir oli suletud. Eestisse polnud teed. Seal oli kaevatud kraav ja postid teel ees. See tee avati alles siis, kui astusime Euroopa Liitu. Enne seda oli piiripunkt, kust sai siitpoolt üle minna, vaid Unguriņis ja Ipiķis. Kui siin jälle piir avati, oli see terve sündmus.
Kas olete leidnud sõpru või kohtunud mõne eestlasest naabriga?
Una: Mitte nii väga, aga Guntarsi emal, vanal perenaisel, elas siin lähedal sõbranna ja nad käisid üksteisel külas. Guntarsi ema oskas ka rääkida eesti keeles.
Kas ta õppis keele oma sõbrannalt?
Una: Jah, ma arvan küll, sest me olime varem rohkem koos.
Kõigis oma vestlustes kuuleme tõsiasja, et varem kohtusid lätlased ja eestlased piiril rohkem.
Una: Kuigi praegu Eesti pool renoveeritakse tegelikult palju maju, mis siin nii tühjaks jäid ja inimesed tulevad maale elama.
Kuidas siin elada on?
Una: Suvel on loomulikult hea. Lihtsalt naudi. Tule töölt koju ja naudi. Kuid talvel see nii lõbus ei ole .
Kas te elate siin aastaringselt, eks?
Una: Talvel, kui kohale jõuad, on kõik pime. Noh nagu talvel ikka.
Kas te sõidate igapäevaselt?
Una: Ma töötan Rūjienas, jah. Üks noortest on Riias, teine Valmieras. Abikaasa käib ka mujal tööl. Varem käisin tööl Lodes, nüüd aga Rūjienas.
Millega te peale töö ja talutöö tegelete? Äkki on mõni hobi?
Una: Oh, mul pole selleks aega. Kultuuriüritused, jah, ja kuskil siinkandis käin mõnel üritusel.
Kas teil on kunagi olnud tunne, et teie elukoht on liiga kaugel ja siit on raske kuhugi minna?
Una: Mõnikord on selline tunne. Aga siis tuleb suvi, siis lubatakse Lodeni asfalti laotada (naerab). Ei, ise ju valime, kus elada. Ja siia on juba nii palju investeeritud, et ei saa niisama lahkuda. Jah, tee on kõige hullem asi.
Mitu kilomeetrit on Rūjienasse?
Una: 17 kilomeetrit. Kevadel ja sügisel on nii nagu see on.
Kas kohtute oma naabritega või eelistate oma väikest idülli?
Una: Me ei kohtu eriti tihti. Lodes on inimesi, kes siia sõidavad, aga siin me nii palju ei kohtu. Ma tean neid, kes elavad naabermajades, jah, ja maal tunneme üksteist ka.
Matīss: Nad kasutavad meie põlde, tulevad ja niidavad muru.
Una: (naerab) Siis näeme neid lähemalt.
Matīss: Me ise ei vaja heina, ümberringi on piisavalt maad ja nad niidavad heina endale.
Saime Arakstes teada, et naabrid käivad üksteise juures nime- ja sünnipäeva tähistamas ja see tundus nii tore.
Una: Jah, nad on rohkem seal ja üksteisele lähemal. Oleme suurema osa päevast tööl ja need laupäevad ja pühapäevad on ka siis, kui olete kodus. Aga ka see lähedus – seal ollakse üksteisele lähemal ja siis on ehk lähem tunne.
Aga üks järeldus on ka see, et siinpool domineerivad kuidagi naised.
Una: Jah, see on ka siinkandis nii. Järgmises naabrimajas, kuhu lähete, seal ka elab naine üksinda.
Keskkonnas, kus masin on nii oluline, on põllutööd…
Una: Buss sõidab. Varem sõitis buss Eestist. Terve kooliaja, kui sõitsime Lodest Rūjiena ja Ķoņi kooli, viis meid hommikul Eesti buss. Hommikul pool üheksa oli ta juba kohal.
Eesti buss?
Una: Jah, ma ei tea, miks ta nii sõitis, aga ta nii sõitis.
Ja bussijuht rääkis eesti keelt?
Una: Jah, tal oli marsruut – Abjast Rūjienasse. Siis sõitsin kogu aeg nii. Alles siis, kui piir suleti, muutus kõik.
Või sõidab buss Eestis hetkel ka piirile?
Una: Päris piirile ta ei tule, aga tuleb, kui ma ei eksi, sinna käänakusse, kust läheb Lilli tee. Ma arvan, et seal on peatus. Eestis on kuidagi teisiti, kuidagi sõidavad bussid seal tihedamini. Nende bussid on väiksemad. Olen näinud neid sõitmas.
Siis selgub, et omal ajal, kui piiripunkti polnud, oli siin täitsa vaikne. Kas ainult omad sõitsid?
Una: Jah, ainult meie.
Mis muutus piiri avanedes?
Una: Paljud sõidavad praegu. Piisavalt.
Kas oli palju inimesi, kes olid piirile tulnud, mõistnud, et siit ei saa üle ja tulid teie juurde küsima, kuidas edasi saada?
Una: Kui see just kinni pandi, oli siin päris hull – nagu igal pool mujal. Siis viidi kõik üle piiri. Noh, lugusid on igasuguseid. Vanaemal oleks nendest aegadest ilmselt palju rääkida.
Igaühel oma väike sild kaasas.
Una: Kõik ähvardavad millegi muuga, kui sa teda ei aita. No päris hullumeelne. Siis algasid ühistute ajad ja kõik tahtsid kuskilt midagi saada, mitte tolli kaudu aga mujalt. Igasuguseid imesid on nähtud ja kuuldud.
Seda teemat pole meil tõesti veel kuskil tuvastatud – selle turvalisus või niisugune strateegiline asukoht.
Una: Nii palju kui mina aru sain, oli siin ka piirivalve ruum, mis aastatel ma ei ütle. Ma ei tea, mida ta tegema läks, aga tal oli siin tuba. Rohkem ma ei tea. Aga mis aastatel? Võib-olla kolmekümnendatel? Vanaemal võib selle kohta häid lugusid olla. Kunagi ammu käis ta ka Eestis ja tihti tuli ka naabrinaine ja rääkis midagi. Elasin ühe aasta Lodel ja kui ma just siia elama tulin, tuli see Eesti tädi külla, siis ma sain alati aru, et nad räägivad minust, aga ma ei saanud täpselt aru, mida nad räägivad (naerab). Ta ei tulnud üle piiri, ta tuli otse üle heinamaa. Aga ta oli nii huvitav tädi. Ma arvan, et praegu ei ela selles majas keegi. Kunagi suvel ehk ilmub sinna keegi. Siinsamas kohe metsa taga.
Oleks tore, kui saaksime tema järeltulijatega kohtuda, sest meil on plaan külastada ka Eesti poolel elavaid inimesi. Mis ta nimi oli?
Una: Arvan, et Milvia.
Kas teil on erilisem tunne, selle kohta, et elate päris piiri äärel? Isegi kaarti vaadates tead alati täpselt, kus majad asuvad.
Una: No see on igapäevane elu. Tean ainult seda, et kui sõidan õhtul Valmierast, siis näen, et seal on heledam tee. Siis läheb tee tasapisi pimedamaks, pimedamaks, pimedamaks ja kui siit Arakste poole keerata, läheb täitsa pimedaks, sest pole enam poste ega midagi. Siis mõistad, et lähed väga kaugele.
Ja kujutage ise seda valgust ette.
Una: Jah.
Ja kuidas teil huntidega lood on?
Una: Huntidega?
Jah, meil on siinpool palju hundijutte.
Una: Ma pole hunte näinud. Ei, olen küll näinud! Nägime seda ükskord aia ääres minemas, sest midagi muud see olla ei saanud. See oli hunt. Aga meil on karu jäljed. Tõenäoliselt tulid nad siia tiigist. Öeldi, et tiigi lähedal olid jalajäljed. Ja piiril on jalajälgi nähtud. Ja selles naabrimajas, Normunds võib-olla rääkis, aga see oli juba ammu, seal oli kunagi kolm maja, nende mesilased oli karu ära söönud. Ta ei pruugi seda isegi teada, see oli ammu ja temagi on siin uustulnuk. Seal kõrval oli veel üks maja, mis on nüüdseks lammutatud. Aga nii on meil siin karud. Sest Jānisel on mesilased – ta on seal, metsa kaugemas otsas. Neid on juba palju.
Mis on teie lemmiktoode, mida Eestist ostate? Ehk midagi erilisemat?
Una: Eestlastel on erinevaid komme – tarretis sees. Need on neil olnud iidsetest aegadest. Need on ka veidi muutunud.
Huvitav, kas eestlased käivad Laņģezersil?
Una: Jah, käivad! Olen tihti kuulnud eesti keelt. Kuigi Abja linnas on ka veehoidla. Nagu järv, tiik. Aga loomulikult, Laņģezers on ilusti korda tehtud.
Mis mulje on teile nii lähedal elamisest jäänud eestlastest?
Una: Eestlased tegutsevad oma poolel samamoodi nagu meie omal. Nagu siinpool, on seal mõned talud, samamoodi sõidavad siia laupäeviti ja pühapäeviti inimesed, kes elavad kuskil mujal.
