Foto: Uldis Rusmanis
Pie Hilles mūs mudina doties Marge, tāpēc sekojam viņas norādēm – dzeltena māja labajā pusē pirms Lilli ciema.
No Marges sapratām, ka jums bija saistība ar Baltijas ceļa norisēm. Kāda tā bija?
Es 50 gadus nostrādāju Lilli bibliotēkā un mums ar Rūjienu un Ķoņiem ik pa laikam bija sadarbība. Baltijas ceļā Latvijas pusē bija ļoti aktīvi cilvēki. Tajā laikā visi prata krieviski, nebija valodas barjeras un visi varējām sazināties. Agrāk igauņu dejotāji, dziedātāji un kori regulāri brauca uz Ķoņu tautas namu.
Mēs tieši par to runājām arī ar Marutu. Viņa uzsvēra, ka draudzēšanās sākusies ar kolektīvu ciemošanos un ka agrāk bijis ļoti daudz sadraudzības pasākumu. Vai pati arī piedalījāties kādā kolektīvā?
Protams, protams. Gan dejās, gan teātrī.
Vai šīs ir jūsu dzimtas mājas?
Mans tēvs ir vietējais, bet mamma ir šeit ieprecējusies no Sāremā. Mani vecāki uzbūvēja šo saimniecību.
Kāds ir jūsu mājas vārds?
“Luha”.
Vai pazīstat latviešus, kas dzīvo otrpus robežai?
Kādreiz latvieši agrāk caur šo mežu (rāda uz mežu, kas ir netālu no mājas) nāca uz veikalu. Netālu no robežas dzīvoja viens latvietis Rihards, ko igauņi sauca par Rikardu (smejas). Tā jau es pazinu visus, kas te pierobežā dzīvoja un attiecības ar visiem bija diezgan ciešas. Tas laikam tāpēc, ka nebija valodas barjeras un caur tiem amatierkolektīviem kaut kā vairāk zinājām tos cilvēkus.
Vai piedalījāties Baltijas ceļā?
Protams, tepat arī stāvēju. Visi Tallinas lielie organizatori brauca garām, māja ar roku. Man vispār ir arī fotogrāfijas no tā laika. 23. augusts bija ļoti karsta diena. Viena sieviete noģība un tad mēs viņu nesām ēnā uz trepēm.
Vai atceraties, cik ilgi stāvējāt?
Neatceros. Uz paša robežpunkta bija liela pulcēšanās ar svētku uzrunām, milzīgs ugunskurs. Mani radinieki no Tartu bija jau aizgājuši uz turieni. Man bija jāslauc govs, tāpēc mēs ar vīru braucām mazliet vēlāk, nolikām mašīnu pļavā, kur bija uztaisīta stāvvieta un tad gājām ar kājām. Pa priekšu mums gāja Edgars Savisārs, kas bija pats svarīgākais organizators. Robežpunktā bija liela pulcēšanās ar svētku uzrunām, milzīgs ugunskurs. Kad pasākums noslēdzās, mani Tartu radi jau sen bija mājās, bet mēs ar savu mašīnu divus soļus braucām, pusstundu gaidījām. Vīrs briesmīgi satraucās, ka mašīna no tiem tukšajiem apgriezieniem uzkarst. Mēs laikam kādas divas stundas braucām to mazo gabaliņu no robežas, kas parasti aizņem 8 minūtes. Tāds priecīgs bardaks – no visām pusēm iet cilvēki, no visiem priecīga satraukuma sajūta, visi tā pozitīvi uzvilkušies. Mums laiku pa laikam kāds pajautāja, vai nejūtam bailes, ka kāds var gribēt mūs apspiest vai kā citādi, bet baiļu sajūta bija pēdējā, ko varēju just. Tā enerģija bija tik ļoti pozitīva, ka tas bija milzīgs saviļņojums. Mums ar Kultūras nama vadītāju Vīlandes organizatori uzdeva sasmērēt sviestmaizes. Pēc oficiālā pasākuma beigām visi lielie koordinatori no Tallinas sēdēja pie Lilli tautas nama, ēda mūsu sviestmaizes un neformālā veidā apsprieda, kā gājis un kā izdevies pasākums. Tāda kopējā pārskata jau nebija. Mums Lilli ir arī akmens par godu Baltijas ceļam. Man vispār ir daudz fotogrāfiju no tā laika.
Vai apmeklējat arī ikgadējos Baltijas ceļa atceres pasākumus?
Kad es biju jaunāka, ļoti aktīvi gāju katru gadu. Man patīk, ka Latvijas puse katru gadu veido ziedu paklāju. Latvijas puse vispār vienmēr ļoti aktīvi koordinējusi 23. augustu. Mēs šajā pusē bijām mazāk aktīvi.
Kā ir dzīvot Lilli, sešus kilometrus no robežas?
Diemžēl katru gadu apdzīvotība šeit samazinās. Šis laikam arī ir pēdējais gads, kad šinī ciemā ir atbalsts kultūrai. Mums ir ciema biedrība, bet jauno, aktīvo cilvēku ir minimāli. Šeit nav darba. Tuvākā darba vieta ir Karksi-Nuija, 20 kilometrus no šejienes. Otrs variants – braukt strādāt uz Vīlandi. Un kultūras attiecības, ja ir, tad ir starp Karksi un Ķoņiem vai Rūjienu, bet Lilli vairs nav ne bibliotēkas, ne kultūras nama, kas agrāk koordinēja Baltijas ceļa pasākumus un arī citas kultūras lietas. No tā nekā vairs nav palicis.
Latvijas pusē ir ļoti jauka tradīcija, ka ceļa galos iedzīvotāji izliek svecītes vai dedzina ugunskurus. Vai kaut kas līdzīgs ir arī Igaunijā?
Ugunskurus nē, bet svecītes cilvēki mēdz izlikt ceļmalās. Ja kāds ar šo ideju plašāk uzrunātu cilvēkus, lielākā daļa labprāt to noteikti arī darītu vairāk, bet kādam cilvēki ir jāuzrunā. Tie, kas grib un kas var, tie dodas uz robežpunktu 23. augustā.
Reiz man no brauciena ar bibliotēkas kolēģiem uz Eiropu atpakaļceļā sanāca braukt tieši 23. augustā. Tad gan bija tā sajūta, ka visur ir ugunskuri un gaismiņas. Varbūt tas sakrita ar kādu apaļo gadadienu, bet tas bija iespaidīgi – pa ceļam bija ļoti daudz ugunskuru un cilvēku tautastērpos. Man šķiet, ka latvieši tajā visā organizēšanā ir daudz aktīvāki nekā igauņi.
Hille Muska (EST)
Hille poole minema ärgitab meid Marge, seepärast järgime tema juhtnööre – kollane maja paremal pool enne Lilli küla.
Töötasin pikka aega Lilli raamatukogus. Läbi aegade on meil Ruhja, Ķoņi ja Marutaga olnud tihe koostöö. Mulle tundub, et lätlased on Balti keti ürituste korraldamisel olnud palju aktiivsemad kui eestlased.
august oli väga palav päev. Piiripunktis oli suur kogunemine pidulike sõnavõttudega, vägev lõke. Kui üritus lõppes, jõudsid mu Tartu sugulased, kes käisid jalgsi maha päris hea tüki maad, koju ammu enne meid. Meie aga oma autoga sõitsime kaks sammu, pool tundi ootasime. Mees oli kohutavalt mures, ega auto sedasi üle kuumene. Me sõitsime piirilt tagasi vist küll oma kaks tundi seda juppi, milleks tavaliselt kulus 8 minutit. Selline lõbus tohuvabohu – igal pool kõnnivad inimesed, kõik rõõmsalt elevil, kõik positiivselt ärevad. Mulle ja kultuurimaja juhatajale andsid Viljandi korraldajad ülesande valmistada võileibu. Pärast ametliku ürituse lõppu istusid kõik Tallinna suured koordinaatorid Lilli rahvamaja juures, sõid meie võileibu ja arutasid mitteformaalsel moel, kuidas üritus läks, kuidas õnnestus. Sellist ühist kokkuvõtet siis veel polnud.
