“Kerase” mājās, kas atrodas starp Penuju un Lilli, iebraucam atpakaļceļā, uz ko mūs mudina skaists iebraucamais ceļš. Mēs uzreiz kļūdaini nospriežam (kā saimniece smaidot vēlāk saka – mēs neesot vienīgie), ka skaistā saimniecība ir viesu māja un grasāmies jau doties prom, kad uz terases iznāk saimniece Līna.
Kā jūs šeit nokļuvāt?
Šīs ir mana vīra vecmāmiņas dzimtas mājas.
Mēs abi ar vīru esam no Abjas. Jau no paša sākuma, cik vien viens otru esam pazinuši, viņš teica, ka noteikti vēlētos pārvākties uz dzīvi šeit, savas vecmāmiņas mājās. Mēs te arī vienmēr braucām un visu kopām. Te pārvācāmies pirms trim gadiem no Abjas-Paluojas. Manam vīram Abja šķita pārāk liela un mēs vienmēr runājām par to, ka varētu pārvākties uz dzīvi šeit.
Apmēram cik iedzīvotāju ir Abjā?
Kādi divi tūkstoši jau būs.
Vai jums ir bijis kāds kontakts ar Latviju?
Nē, nekad nav sanācis. Man arī nav autovadītāja apliecības, tāpēc es pati nekur nebraucu un nav arī bijis iemesla braukt. Latvija man ir pilnīgi cita valsts, cita zeme. Uz veikalu jau laiku pa laikam aizbraucam, bet nu tas nav tā.
Vai pazīstat savus kaimiņus?
Varētu teikt, ka neesam tādi dikti sabiedriski. Īsti nemeklējam nevienu un tā arī ikdienā ciemos neaicinām. Zinu, ka kaimiņu mājā ir cilvēki no Karksi-Nuijas.
Kas ir jūsu hobiji?
Es strādāju Mulgi par pavāri, bet viss, kas redzams šajā sētā, ir mans hobijs. Lai izkoptu un uzturētu saimniecību, aiziet daudz laika.
Kā sauca jūsu vecmāmiņu?
Aini Hirta. Par vecmāmiņas draudzības saitēm ar Latviju neesmu dzirdējusi, bet vecaistēvs gan mēdza aizbraukt uz Latviju. Viņam laikam bija kontakti un draugi, ar ko viņš satikās.
Vai piedalījāties Baltijas ceļā?
Pavisam skaidri to neatceros, bet man šķiet, ka piedalījos ar visu ģimeni. Tajā laikā man varētu būt kādi pieci gadi. Ģimenē par to īsti neesam runājuši, tāpēc man nav simtprocentīgas pārliecības, ka esmu tur bijusi, bet šķiet, ka esmu. Ceļā uz Vīlandi.
Kā sauc jūsu mājas?
“Kerase”. Ēka, uz kuru skatāmies no šīs terases, bija Kerases muiža, kas Igaunijas kontekstā ir ļoti īpaša koka muiža, bet mēs nezinām, vai mājasvārds nāk no Kerases muižas vai arī muižas nosaukums nāk no vietas. Muižas ēka ir valsts pieminekļu pārvaldes pārziņā un tur tā nevar vienkārši iet un būvēt vai atjaunot. Mēs gan labprāt mēģinātu kaut ko restaurēt, bet, tā kā ēkai ir valsts pieminekļa statuss, tad diemžēl vai par laimi viss ir jādara precīzi pēc priekšrakstiem. Mums vienkārši nav tādu līdzekļu un tik lielas motivācijas, lai ieguldītos un atjaunotu šo muižas ēku kā pieminekli, līdz ar to ēka vienkārši šobrīd stāv.
Iebraucot pagalmā, mēs domājām, ka šī ir viesu māja.
(Smejas) vispār tā daudziem liekas, bet mēs neesam tie, kas gribētu nodarboties ar tūrisma viesu uzņemšanu.
Līna Pūsāre (EST)
Kerase tallu, mis asub Penuja ja Lilli vahel, keerame sisse tagasiteel, ja selleks saame innustust nägusast sissesõiduteest. Teeme kohe algul vale järelduse, et kena majapidamine on külalistemaja ja sätime end juba minekule, kui terrassile tuleb perenaine Liina. Hiljem ütleb ta meile naeratades, et sellise järeldusega pole me ainukesed.
See on minu vanaema sünnikodu. Tulime siia kolm aastat tagasi Abja-Paluojast. Mu mehele tundus Abja liiga suur ja me rääkisime pidevalt, et võiks siia elama asuda.
Võiks öelda, et me pole sellised väga seltskondlikud, eriti kellegi seltsi me ei otsi. Tean, et naabermajas elavad inimesed Karksi-Nuiast. Kontaktist Lätiga pole kunagi midagi välja tulnud. Mul pole juhiluba, seepärast ma ise kusagile ei sõida ja pole ka kunagi vajadust olnud. Läti on mulle täiesti teine riik, teine maa. Poodi aeg-ajalt ikka sõidame, aga noh, see pole see. Vanaisa küll sõitis Läti vahet. Tal olid kontaktid ja sõbrad, kellega kohtus.
