Foto: Uldis Rusmanis
Pie Jāna iebraucam jau agrā pievakarē. Ieraugot zemē nolikto trimmeri, uzreiz var redzēt, ka diena veltīta zāles pļaušanai un Jānu satiekam, atpūšoties uz nojumītes pie ieejas mājā.
Vai esat vietējais?
Esmu dzimis šaipusē, bet 20 gadus nodzīvoju citviet.
Kur jūs tos 20 gadus dzīvojāt?
Es biju pārcēlies uz Igaunijas vidieni. Pirms 20 gadiem, kad mēs izšķīrāmies ar sievu, tad atradu citu darbu un pirms trim gadiem atgriezos, jo te dzīvo mans tēvs, kuram ir 90 gadi. Pārvācos atpakaļ, lai varētu viņam palīdzēt. Tēvs jaunībā dzīvoja Veru apriņķī Dienvidigaunijā, bet no 50. gadiem viņš dzīvo šeit.
Kā ir dzīvot pierobežā?
Tā kā līdz Latvijai no manas mājas ir tikai kilometrs, mēs uz Lodes veikalu braucām ar traktoru – piekabinājām piekabi un visi, kam vajadzēja, sasēdās traktora piekabē un brauca. Penuja no šejienes ir 4 kilometri un autoveikals brauca tikai reizi nedēļā, tad braukt uz Lodi bija daudz loģiskāk.
Kā sauc jūsu mājas?
“Sika”.
Ko tas nozīmē?
Sagooglējiet (smejas)! Šeit pāri ceļam kādreiz bija Sikas muiža un šī ēka bija muižas pienotava. Pirmoreiz tā rakstos minēta kādos 1700. gados. Padomju laikos šajā mājā bija kolhoza kantoris.
Cik daudz iedzīvotāju šeit dzīvo?
Tad, kad es 1971. gadā gāju skolā, šeit dzīvoja 170 cilvēki. Tagad ir deviņi. 1971. gadā arī aizslēdza Penujas skolu.
Jūsu ģimene arī dzīvo šeit?
Man ir pieci bērni. Divi dzīvo Pērnavā, divi Jogevā un viens dzīvo Paistu, tas ir netālu no Vīlandes. Uz šejieni viņi laiku pa laikam atbrauc nedēļas nogalēs.
Ko darīja jūsu tēvs?
Viņš visu dzīvi bijis kalējs un metinātājs kolhozā. Tēvam bija arī pašam sava smēde, bet to viņš nojauca. Es vadīju ekskavatoru. Tagad es reizi nedēļā braucu uz Moizakilu. Tur ir kokdarbnīca un es tur virpoju koka detaļas.
Vai, dzīvojot tik tuvu robežai, nav kāds interesants stāsts no laika, kad robeža bija ciet?
Ir! Kad 90. gados radās robežsardze, protams, vairs nedrīkstēja braukt uz Latviju, bet visi jau bija pieraduši braukt uz to veikalu. Robežsargi bija salikuši kaut kādus klučus, lai saskādētu mašīnas, bet es tos pamanīju, novācu, aizbraucu uz veikalu, atbraucu atpakaļ, saliku tos viņu ceļā vidū un robežsargi saskādēja paši savas mašīnas.
Nebija nepatikšanas?
Viņi jau ļoti labi saprata, kurš ir tas licējs, bet neteica neviena vārda. Viņi nolika manā ceļā, es noliku viņējā (smejas).
Vai piedalījāties Baltijas ceļā?
Jā, mēs ar sievu un vecāko meitu stāvējām pie Lilli. Man tad bija 25 gadi.
Jāns Metus (EST)
Jaani juurde keerame sisse juba varasel õhtupoolikul. Nähes maas olevat trimmerit, saame aru, et päev on olnud pühendatud niitmisele. Jaani kohtame maja juures varjualuses, kus ta hinge tõmbab.
Olen siinkandis sündinud, aga 20 aastat elasin mujal. Kolme aasta eest tulin tagasi, sest siin elab mu isa, kes on 90-aastane. Kolisin tagasi, et saaks isa aidata.
~2:30
Kuna minu majast Lätini on vaid kilomeeter, sõitsime Lode kauplusse traktoriga – haakisime sellele järelkäru külge ja kõik, kellel vaja, istusid kärule ja sõitsid kaasa. Penujasse on siit 4 kilomeetrit, seepärast oli Lodesse sõita palju loogilisem.
Kui 90. aastate alguses ilmus siia piirivalve, ei tohtinud loomulikult enam Lätti sõita. Aga kõik olid juba harjunud sinna poodi käima. Piirivalvurid olid teele mingeid puunotte pannud, et need autosid lõhuks, aga ma märkasin neid, korjasin kokku, sõitsin poodi ja tagasi, panin notid nende tee keskele ja piirivalvurid lõhkusid ise oma masinad. Nad said väga hästi aru, kes see panija oli, aga ei öelnud sõnagi. Nemad panid minu teele, mina nende omale (naerab).
