- Pievienoja: 08.05.2020, Santa Eglīte
- Sagatavoja: Ingrīda Zīriņa
1867. gadā nodibināja Valmieras Ugunsdzēsības biedrību. Tās pirmais nosaukums bija “Valmieras Savvaļīgo ugunsdzēsēju biedrība”. Statūtus parakstīja 67 biedri. Dibinātāju biedru vidū bija tikai daži latviski uzvārdi. Līdz 1882. gadam biedrība mitinājās koka namā, kuram nodegot, 1883.gadā uzbūvēja un iesvētīja jaunu mūra spricmāju ar torni iepretim Sv. Sīmaņa luterāņu baznīcai.
1919. gadā biedrībā bija jau 540 biedru. To skaits auga, kad 1935. gadā Valmieras brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība apvienojās ar Aizgaujas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību, vienā organizācijā ar nosaukumu “Valmieras brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība” (BUB).
1883.g. celto BUB namu, tagadējās Valmieras pilsētas pašvaldības ēkas vietā nojauca, lai uzsāktu viesnīcas „Tērvete” celtniecību. 1938. gadā, pēc pašu ugunsdzēsēju iniciatīvas – ar iedzīvotāju ziedojumiem un pilsētas valdes atbalstu, sāka celt jauno depo. Jaunās būves pamatakmens likšanas svinības notika vienlaikus ar Valmieras tirgus atvēršanu 1938. gada 11. septembrī. Būvniecības departamenta direktors, inženieris P. Miezis Depo pamatos noguldīja masīvu vara kārbu ar pamatakmens likšanas aktu, jaunākiem laikrakstiem un metāla naudu. Pēc viņa pirmo ķieģeli iemūrēja pilsētas galva J. Ruģēns, pilsētas valdes locekļi – pulkvedis J. Gustavs, J. Lodziņš u.c. Pamatakmens likšanas garīgo aktu vadīja Valmieras Austrumu draudzes mācītājs Eduards Putniņš. Svinību noslēgumā tirgus laukumā notika ugunsdzēsēju parāde ar ugunsdzēsēju apbalvošanu. Kopējās celtniecības izmaksas plānotas ap Ls 65 000. 1939. gadā jumtu pārklāja ar sarkanā šīfera segumu, ierīkoja centrālapkuri, ievilka ūdensvadu un kanalizāciju. Depo ugunsdzēsēju lietošanā nodeva 1939. gada 16. augustā, bet pilnībā būvi pabeidza 1940. gadā.
Arhitektes Zandas Lapsas komentārs:
Ugunsdzēsēju depo būvi (celta pēc inženiera Mārtiņa Stakles projekta) šodien interesanti vērot apjaušot tās pārvērtības, kādas šī ēka piedzīvojusi – ir palielinājies apjoms garāžu daļā, pazudis projektā paredzētais balkons otrā stāva līmenī. Tā vietā izveidotas jaunas telpas, arī ķieģeļu mūrētā fasāde ir zudusi… Diemžēl, blakus esošie koki laika gaitā ir izauguši tik lieli, ka ēka pilnā apjomā no ietves principā nav nolasāma. Tāpēc garāmgājējiem iesaku biežāk pacelt galvu uz augšu un pavērot depo ēku. Ikdienas steigā mēs daudz vairāk saredzam ēkas funkcionalitāti, tad ieraudzīsim tās skaistās, proporcionāli gaumīgās detaļas.
