Senioru piedzīvojumu stāsti

• Pievienots: 25.02.2022
• Sagatavoja: Mārcis Bogdanovs
• Organizācija: Valmieras bibliotēka

No Aijas Cekules (dzim. 1947. gadā ) stāstītā: 

Vecāki bija agronomi, un redzot, cik grūti ar to sokas Latgalē, teica: „Vismaz viena meita lai nav agronoms!” Tad nu visu dzīvi darīti dažādi darbi, bet ne lauksaimniecībā.

Izaugot Latgalē, jau no mazas bērnības rīts iesākas ar govs slaukšanu. Un tālāk jādodas uz skolu. 1.-4. klase visi mācas vienā klases telpā.

Mājas darbi un ganu gaitas. Ciemā viens gans, bet kad ganam iedod brīvdienu, tad bērni palīdz ganīt govis un aitas. Lai gan runāts par bada gadiem Latgalē, tomēr badā nav būts nevienu mirkli. Viss garšojis un visa kā pieticis. Aija atminas: „Kad man bija 15 gadi, tad es pirmo reizi ēdu to sieru, ko mēs tagad pērkam. Mēs tādu nebijām redzējušas. Tikai Jāņu sieru. Jāņu siers no biezpiena bija, bet tādu sieru pirmoreiz, likās šausmīgi garšīgs. Saucās Jaroslavas un Kostromas. Toreiz tādi bija. Tagad jau viņi entu entie, un neviens vairs nav tik garšīgs. … Vispār mums bija laba bērnība.”

Abām ar māsu mēteļi bijuši ar atlasa oderi, bet kādai trūcīgakai meitenei odere no puķaina katūna. Bet tagad, skatoties televīzijā, ir puķainas oderes normālam apģērbam. „Šausmas – toreiz tas likās, tas ir, nu, nabadzība. Tagad tādu taisa, kā kaut ko ekstra.” Neviena lupata netika aizmesta, un apģērbi no vairākām krāsām sašūti – kleitas, vīriešiem vējjakas – ideāls apģērba gabals, ko vīrieši vēl tagad atceras kā labu esam.”

Ejot ganos, visnejaukākās ir aitas – tās ielien visur un tiek visur cauri. Ar govīm ir vienkāršāk. Varēja noganīt, bet aploku vai gudra suņa tajā laikā nebija. Nekāda sēdēšana nesanāca, bija visu laiku jāskatās. No rīta govis tika sapītas kopā, lai vieglāk būtu tikt galā.

Ciemā katru nedēļu bijis viens gans, kurš savāc visus lopiņus no aptuveni 10 mājām un gana. Katram drīkstēja būt 1 govs, 1 teļš un 2 aitas ar jēriem. Gans katru nedēļu dzīvo pie kādas ģimenes un mājasmātei tad nu tajā nedēļā bija jāpacenšas nedaudz vairāk.

„Nu un, protams, bezgalīgās vagas, vagas, vagas. Mājās lopam vajadzēja runkuļus, un pašiem dārzs bija vajadzīgs.”

Izklaidei patika lasīt, sanāca doties arī ekskursijās. Tētim bija motocikls ar blakusvāģi un, kad sanāca doties uz teātra izrādēm, tad visa lielā ģimene 6 cilvēki salīda uz tā moča un laidās padsmitus kilometru. Bija arī kino ar visparastākiem koka beņķiem un, lai bērni redzētu pāri pieaugušo galvām, līdzi tika ņemtas grāmatas uz kurām apsēdās. Visi bijuši lielā sajūsmā par filmām un meitenēm īpaši paticis viens aktieris – Haritonovs. „Visas meitenes bijām iemīlējušās. Ļoti, ļoti patika kino tai laikā.” Pirmo televizoru sanācis redzēt kādā 6.-7. klasē. Uz visu ciemu, klubā, bijis viens televizors. „Sēdējām krēslos un kaut kāda miglas bilde jau tur bija. Un taču galvenais tās skaistās dziesmas – krievu, krievu, protams.”

Par ēšanu – galvenais bija cepti kartupeļi. Bet vecmāmiņa bērnībā bijusi mācītāja mājā par kalponi un iemācījusies gatavot ēdienus, ko citviet Latgalē īsti nepazina. Daudz tika barotas mazās pupiņas – sviesta pupas tajā laikā vēl nebija, bet parastās. Tomēr visam pa virsu – kartupeļi. Gadā drīkstēja izaudzēt arī vienu cūku, un,tā kā veikalā gaļa praktiski nebija, tad ar to vienu cūku vajadzējis iztikt.

Vienā vasarā gadījies kuriozs. Pirms vasaras katram bērnam iedoti zosulēni un uzlikts vasaras darbs izaudzēt kārtīgas zosis un rudenī nest atpakaļ uz skolu. Aija ar māsu bijušas apzinīgas un katra paņēmusi pa 7 zosulēniem ar domu līdz rudenim izaudzināt 14 zosis. „Mīļā pasaulīt – tie zosulēni tak sprāga kā mušas. Mēs tik traki centāmies! Izdomājām – mums pie mājas dīķa nebija – mēs visas tās zosis, cik nu vēl nebija nosprāgušas, puskilometru vedām peldēties. Šīs, protams, lustīgas gāja, bet atpakaļ ta viņas nenāk. Patīk tai dīķī. Un līdz galam tad 4 viņas bija, vai divas, es nezinu. Bet visas viņas apsprāga. Visu to vasaru tas pagalms bija – kāju nebija kur nolikt. Viņas tak, kur iet, tur liek, kur iet, tur liek. Mīļā pasaulīt! Izrādās, ka citiem bija gājis līdzīgi, un galā nekas daudz vairs nav bijis, ko nodot.”

Aptuveni kādā 6. klasē parādījusies mašīna, kas taisni tajā laikā, kad stundas beidzas, ved mājās. Mašīna saucās „ļetučka” un bija domāta kā pārvadājama mehāniskā darbnīca, un braucējiem bija jāsēž uz darbarīku kastēm. Braucot bieži visu ceļu dziedājuši.

Sanācis doties ar klasi arī ekskursijā uz Siguldu, un milzīgs pārsteigums bijis, ka, jautājot kādam saimniekam naktsmājas padsmit skolēniem, saimnieks atteicis. Par ateikumu izbrīns bijis, jo Latgalē pilnīgi visi saimnieki piekristu un atvēlētu kādu vietiņu un ēdiena kripatu savā mājoklī. Latgalieši jau no seniem laikiem ir ļoti viesmīlīgi un izpalīdzīgi.

Vecmāmiņa mājās visu dienu dungojusi pie sevis kādas dziesmiņas, bet nekādas latviskās un leģionāru dziesmas nedrīkstēja dziedāt. Tas ģimenē bijis stingri noteikts, ka tādas dziesmas ir aizliegtas. Tautas dziesmas dziedātas daudz, īpaši lobot mazos kartupeļus laukā no salipušajiem māliem, un tad nekas nav licies ne grūti nekā, viss bijis jauki. Dziedātas arī visas tās „palaidnīgās” dziesmas, piemēram, „Jedritvai kociņ Tevi mīlu”. Nedaudz bijušas arī latgaliešu dziesmas, bet latgaļu valoda kā tāda īsti nebija ļauta. Ja skolā kāds runājis, tad skolotāji aizrādījuši un lūguši runāt latviski.

Pamatskolā zēni ar meitenēm nedraudzējās. Tās bijušas divas dažādas nometnes. „Bet stingri! Neviens zēns, lai ar meiteni sēdētu – nekad. Nekad, tad tur nez kam bija jānotiek. Kāds sods – lai zēnu nosēdinātu blakām meitenei. Vismaz manā klasē tā bija. Un zēni pat nerunāja ar meitenēm, un meitenes ar zēniem tā pat. ”Skolā starpbrīžos obligāti bija jāiet rotaļās – „Ādamam bij 7 dēli” un tamlīdzīgi. Bet arī spēlēs zēni nekad nebija pāros ar meitenēm. Tam visam par pamatu katolicisms, tādi noteikumi jau no bērnu kājas.”

• Pievienots: 25.02.2022
• Sagatavoja: Mārcis Bogdanovs
• Organizācija: Valmieras bibliotēka

No Ainas Bērziņas (dzim. 1933. gadā) stāstītā:

Ģimenē auguši 3 bērni un, tā kā tēvs nomiris jau 1945. gadā, tad vasarās sanācis daudz strādāt, lai nopelnītu iztiku ziemai. No 7 gadu vecuma, 7 vasaras strādāts par ganu, ceļoties piecos no rīta un ganot lopus. Visu vasaru bijis jāstrādā, tāpēc daudz laika citām nodarbēm nav atlicis. Vēlāk strādāts par izpalīdzi – visi lauku darbi, govju slaukšana, siena vākšana. Par darbu neesot maksāts naudā, bet gan nodrošināts ēdiens ziemai – milti, sviests, piens, graudi, krējums, kartupeļi. „Kā tagad bērni aug, tā ir pilnīgi cita pasaule!”

Skolas gaitas ziemā arī nav bijušas vieglas – veikalā neko daudz nav varēts nopirkt. Mājās turēta kaza, kura jāslauc. Bet skolas laikā vismaz sanācis paspēlēt spēles ar kaimiņu bērniem. Ļoti paticis kāds eglīšu mežiņš kā rotaļu laukums, un paslēpes arī tur bijušas topā. Tā kā tajā laikā ielas bijušas diezgan klusas un nekāda satiksme nav bijusi, tad spārdījuši bumbu un skraidījuši vienkārši pa Skolas ielu Jāņparkā. Vēlāk pašu spēkiem Siguldas ielā Valmierā uzbūvēta māja un dzīvesvieta mainījusies vien par pārsimts metriem.

Virtuvē maizi cepuši paši, daudz ēsts biezpiens, bijis arī sviests un pamatā ēstas putras. Ļoti garšojušas siļķes ar kartupeļiem un, tā kā tajā laikā siļķe nav bijusi dārga, tad sanācis to ēst diezgan bieži. Ģimenē galvenā ēdiena gatavotāja bijusi vecāmāte. Ģimenē bijuši arī 2 brāļi, un pēc kara zēni daudz spēlējušies, taisot ieročus. Diemžēl brālim tas beidzās bēdīgi – bija jāšķirās no vienas rokas. Tomēr tas brāli nav apturējis un skolā pat kļuvis par paraugu, iemācoties ideālu rokrakstu ar kreiso roku.

Ar ģimeni daudz devušies pastaigās gar Gauju, bet citas izklaides, kā teātri, kino, pasākumus, bērnībā nav sanācis apmeklēt. Ziemā izdevies arī pasportot uz slēpēm – tanī laikā gan nav neviens trenējis, cik nu paši iemācījušies un spēks kājās, tik labi arī sanāk.

Vienīgie izbraucieni ārpus Valmieras vēlāk bijuši vasarās ar vilcienu pie krustmātes uz Rīgu, nekur citur nav ticis braukts. Rīgā sanākusi arī palaidnība: krustmāte ik pa laikam devusi zemeņu ievārījumu, bet kādā reizē, kamēr krustmāte veikalā, sanācis izēst gandrīz visu burciņu. Tad nu pieliets klāt ūdens, lai nepamana. Bet, protams, tas uzreiz ticis pamanīts, tomēr rājiens bijis nevis par to, ka burciņa izēsta, bet gan par to, ka beigās ūdens pieliets, tā sabojājot to pašu bišķiņu, kas palikusi. Tā kā mājās nav bijuši tik garšīgi ievārījumi, tad prieks bijis liels. Mājās, dārzā bija ogas, tomēr tās tika lasītas un pārdotas, lai būtu par ko iztikt.

Sapnis jau kopš bērnības bijis kļūt par šuvēju, un tas tad arī izdevies, vēlāk kļūstot arī par daiļamatniecības meistari. Noslēgumā Aina nodeklamē fragmentu no Jāņa Poruka dzejoļa:

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām,

Un maigi dziedot pulkstens skan,

Mirdz šur tur ciemos ugunis,

Un sirds tik laimīgi pukst man.

Man ir it kā kad paceltos

Gars augstumos, kur debess telts

Ir pulcējusi eņģeļus,

Kur āres spīd kā spožais zelts.

• Pievienots: 24.02.2022
• Sagatavoja: Mārcis Bogdanovs
• Organizācija: Valmieras bibliotēka

No Laimas Ārijas Āboliņas (dzim. 1933. gadā) stāstītā:

Strādājusi par dārzniecības vadītāju Valmierā, par dārznieci Viesturkolā un dabasmācības skolotāju. Vēlāk darbojusies keramikā – veidojusi māla figūriņas, pīlītes. Un 55 gadu vecumā jau aizgājusi pensijā, kā pati saka: „Esmu ilgāk pensijā, nekā esmu strādājusi.”

Bērnība pagājusi tēva celtā guļbaļķu mājā Ropažu pusē. Ģimenē bijuši 3 bērni – 2 meitas un dēls. Kā bērns ganījusi lopus. Ganības bijušas mežā – lopiņi ēda krūmus, pati kāpusi kokā, tālu varējis redzēt: „Visaugstākā eglē vienmēr uzkāpu.” Kad uznācis lietus Aija par galvassegu izmantojusi cukura maisu: „Ielocīju vienu stūri iekš otra un uzliek tādu pīķi galvā, lai lietus tek zemē.” Paticis pa peļķēm bradāt, un ziemā bijis tāds sniegs, ka pa kupenu apakšu varēts alas taisīt. Tā kā viņi bijuši trīs bērni, tad vienmēr zinājuši, kā pavadīt laiku.

Sanākuši arī kādi nedarbi. Ķemmējot matus, reiz izlauzusi ķemmei vienu zariņu. Tā kā mammai nedrīkstējis rādīt, tad Aija aiznesusi un aprakusi ķemmi grāvjmalā. Beigās tomēr izstāstījusi mammai, kā tad īsti bijis.

Vēl, kaimiņos dzīvojis mammas brālis ar savu ģimeni, un viņa mājā bijis ļoti skaists zīmulis – zeltīts ar zilām strīpām. Aijai ļoti paticis tas zīmulis, un viņa, aizbāžot zīmuli aiz piedurknes, paņēmusi to un aiznesusi mājās. „Nebija ne pāris stundas, ka kaimiņš atnāca un prasīja, kur zīmulis. Zīmuli es noraku plītī apakšā tai pelnu krāsnī, bet nu bija jāvelk laukā un jāatdod atpakaļ. Tā nu tad bija viena vislielākā blēņa,” stāsta Laima.

Vasarā paticis gulēt bēniņos, kur bijis siens un zāģu skaidas. No rīta mamma modina, jo jāiet ganos. „Tik salds miedziņš nāk. Es sapņoju, ka es ģērbjos un ceļos, un skrienu. Pēc laiciņa mamma nāk: „Vēl Tu neesi piecēlusies?” Tā ir, ka dikti bērnam nāk miegs – ko lai dara? … Un tad jau, kad karš sākās, tad jau kaut kā sajuka tā visa dzīvošana.”

Slauktas govis, piens bijis, cūciņas bijušas, tātad gaļa arī. Cūka kauta reizi gadā, pirms Ziemassvētkiem. Govīm bija arī teliņi, no kuriem sanākušas garšīgas kotletes. Visu ēdienu centās gatavot paši, jo uz veikalu bija jāiet kādi 2 kilometri – pēc ziepēm, sērkociņiem, sāls un petrolejas. Tā kā nav bijusi nedz elektrība, nedz telefona, tad iztikts ar petrolejas lampām. Kad iets uz veikalu, mamma iedevusi nedaudz naudu arī konfektēm, tā saucamajām stiklenēm – cietas, garšīgas konfektes, citas nekad nekādas nav pirktas.

„Vienreiz aizeju uz veikalu pēc rauga, un iedeva mamma naudu arī priekš kompetēm. Atnāku mājā – kompetes ir, rauga nav. Aizmirsu, ka raugu arī jāpērk. Bija jāiet otrreiz.” Kopā bijuši 2 veikali – 2km un 3km attālumā no mājas.

Skolā bijuši 2 skolotāji uz 4 klasēm. 1., 2. klase kopā un 3., 4. klase kopā. Kad uznākuši dziļi sniegi, arī pa nakti dzīvots skolā, jo bijis internāts. Ziemā sanācis braukt uz skolu arī zirga kamanās. Ziemassvētkos dzejoļus skaitījuši gan lielie bērni, gan mazie bērni, lai saņemtu dāvaniņas. Aija noskaita emocionālu dzejoli.

Skolā Aija sākusi iet vācu laikā, sēšklasīgā skolā, kur gājuši arī māsas un brālis. Uz skolu jāiet bijis 6-7 kilometri, bet ziemā tad braukts ar kamanām un bieži palikts internātā. Sestdienās vecāki braukuši pakaļ.

Tēvs bijis vācu armijā un, kad karš beidzās, viņš stāstījis: „Visus nošāva, es viens paliku. Nācu uz māju. Pāri pa mežiem, pa purviem atnācu uz māju.” Pēc tam kādu laiku tēvs bija vēl slēpies, jo nedrīkstējis parādīt, ka bijis vācu kareivis. Pēc kāda laika ģimene paņēmusi vienīgi zirgu, gotiņu, miltus, maizi un devušies no Ropažiem uz Kurzemi. Mājās palikuši pārējie lopiņi, neredzīgā vecmamma un kādi citi cilvēki, kas apmetās mājās „garāmejot”.

Pa ceļam ejot, kādu nakti vācieši gribējuši noņemt ķēvei kumeliņu, bet ķēve ar zviegšanu pamodinājusi visu ģimeni un vācieši kumeļu atdevuši. Kurzemē pie sevis pieņēmis kāds saimnieks. Piektā klase tad apgūta Talsu pusē. Kad nākusi krievu armijas fronte, karavīri paņēmuši visu iesālīto gaļu no koka mucas un gribējuši arī visas dārglietas, pulksteņus, bet bez gaļas nekas cits ģimenei nav bijis, ko dot. Kad fronte pārgājusi pāri, ģimene drīz vien braukusi atpakaļ, bet tēvs palicis Kurzemē, jo tā kā bija dienējis vācu pusē, tad nedrīkstēja rādīties savās mājās. Tad nu māte ar 3 bērniem atbraukusi atpakaļ, vecmamma vēl bijusi dzīva un bijis ļoti grūti – iztikts no vienas gotiņas un kaimiņu palīdzības.

Pabeidzot 7 klasīgo pamatskolu, nav bijis daudz naudas un vasarā strādāts par ganu līdz rudenim, kamēr sniegs uznācis. Tad viena ziema nodzīvota mājās un nākamajā gadā sāktas mācības Bulduru tehnikumā. Pastrādāts Baldonē, iepazīts puisis, kas bijis norīkots no Valmieras, abi atgriezušies Valmierā kopā, jo dārzniecībā bijis vajadzīga vadītāja. Abi apprecējušies. Izaudzinājuši 3 dēlus, pabeigta augstskola neklātienē un uzcelta arī sava mājiņa.

• Pievienots: 25.02.2022
• Sagatavoja: Mārcis Bogdanovs
• Organizācija: Valmieras bibliotēka

No Laumas Daigas stāstītā: 

Dzīves lielākā daļa aizritējusi Rūjienas vidusskolā, 40 gadus strādājot par ģeogrāfijas skolotāju.

Jau no bērnības patīk redzēt ko jaunu, jo kopā ar tēvu apceļojot Latviju un lasot ceļojuma grāmatas, iepazīta tuvāka un tālāka apkārtne. Ļoti tuva ir Latgale, jo tur aizritējuši jaunības gadi, dzīvojot vairākās vietās.

Dzīvojot 4 km no skolas, nācās mērot turpceļu ar kājām, tai skaitā cauri mežam. Atpakaļceļā gan mēdza nostopēt smagās mašīnas no kolhoza, un šoferi labprāt apstājas un sasēdina skolniekus kravas kastē, tad ved līdz mājām. Dažreiz ar zirgu un ragavām uz skolu pakaļ braucis tētis. Bet, ja jādodas mājās ar kājām, tad tas ir labākais laiks, lai mācītos no galvas uzdoto. „Ej pa ceļu, skaiti dzejoļus. Grāmata rokā un tiec līdz mājām, un mājās vairs tas priekšmets nav jāņem rokā – dzejoļi ir galvā,” Saka Lauma.

Skolā visi raksta ar tinti. Katram somā tintes trauciņš, ko nesā līdzi uz skolu, cenšoties neizgāzt. Bet pienāk brīdis, kad parādās lodīšu pildspalvas. Tādas sākumā ir reti kuram, bet Daigas tētis meitai pildspalvu atved no Rīgas, un Daigai pirmajai klasē ir . Sākumātāds rakstāmais. Skolotāji tam nepievērš tik lielu uzmanību, bet, kad daudziem klasē sāk parādīties šādas pildspalvas, tad tās sāk ņemt nost, jo tiekot bojājs rokraksts. Tā kā skolā jāapmeklē glītrakstīšana, tad svarīga ir spalva un rakstīšana ar pareiziem uzpiedumiem. Tad nu skolotājiem, gluži kā mūsdienās, jācīnās ar telefoniem, tā tajā laikā cīnījās ar lodīšu pildspalvām.

Mājās daudz pienākumi – dārzs, lopi, kur sava roka jāpieliek arī bērnam. Kad darbi padarīti, var doties spēlēties ar kaimiņu bērniem. Tā kā apkārtne ir bijušās muižas teritorija ar lielām, senām saimniecības ēkām, tad ir daudz vietu, kur slēpties, tad nu daudz tiek spēlētas paslēpes. Lēkātas arī klasītes, un spēlētas galda spēles. Bērniem paticis iet uz vietējo upīti, kur visiem izdevies arī iemācīties peldēt.

Ģimenē Daigai bijušas 2 māsas, vecāki un vecmāmiņa, kas cepeškrāsnī gatavojusi siltas pusdienas. Sanācis ēst arī vienkārši sagrieztu kartupeli uz maizes, bet pamatā ēdiens tas pats, kas mūsdienu Latvijas pensionāru virtuvē.

Pamatskolu beidzot, diplomiņš kabatā un laiks vidusskolai. Visa ģimene pārceļas uz citu pilsētu, un vidusskolā Daiga kļūst par pilsētas meiteni. Skolā ir daudz latgaliešu, kuri pārsteidz ar to, ka savā starpā nerunā latgaliski vai latviski, bet gan krieviski, kas Laumai bijis pārsteigums.

Vienu reizi visā bērnībā sanācis dabūt pērienu. Aptuveni 4 gadu vecumā Daiga ar māsu izdomā doties uz filmu par Tarzānu. Jāiet pāris kilometri, vecāku nav mājās, bet māsas atrod naudu, un tur sanāk kino biļetei. Tad nu abas dodas uz kino. Pa ceļam viņas satiek vecāku kolēģi, kurā jautā, kur tad abas tā divatā bez vecākiem dodas. Tad nu kolēģe ņem meitenes aiz rokas un abas atved atpakaļ mājā. Par šo gājienu, ka bez atļaujas un, paņemot naudu, sanācis dabūt pirmo un vienīgo pērienu mūžā.

• Pievienots: 25.02.2022
• Sagatavoja: Mārcis Bogdanovs
• Organizācija: Valmieras bibliotēka

No Mārītes Pētermanes (dzimusi 1944. gadā) stāstītā:

1. septembrī piedzimusi, kad 5. septembrī dedzināta Valmiera*, un tikko pēc dzimšanas mamma ar mazo meitu 2 dienas sēdējusi Jumaras ielas rajonā, vecā šķūnī, līdz 7. septembrī ir varēts atgriezties pilsētā. 8. septembrī Mārīti kristījuši mājās. Tiklīdz mācītājs gājis mājās, pilsētai sākušies uzlidojumi, un, tā kā tēvs bija gājis mācītājam līdzi, abi gulējuši Gaujas krastā līdz pāriet uzlidojumi – diezgan piepildītas pirmās dienas pēc dzimšanas.

Visa dzīve pavadīta Valmierā, Krāču kaktā. Teodora Ūdera ielā tolaik dzīvojuši ap 15 bērni, tad nu bērnībā daudz laika pavadīts kopā ar kaimiņu bērniem. Agrāk paslēpes sauktas par trīpāteri, un lieli prieki bijuši, kad iela savesta pilna ar lauku tehniku un bijis tiešām daudz, kur slēpties. Paticis slēpties arī graudu bunkuros, kaut arī strādnieki nav ļāvuši, tomēr bērni paliek bērni. Vienu dienu, ap desmitiem vakarā, kad visus sauca mājās viena mamma kliedza: „Kur mana Anniņa, kur mana Anniņa?” Bērni skrējuši arī uz Gauju, kaut arī tas bija kategoriski aizliegts. Bet Anniņas nav nekur. Beigās izrādās – Anniņa apgūlusies un aizmigusi graudu bunkurā. Visiem pārdzīvojums briesmīgs.

Katrai mājai  bija dārziņš un bērniem svarīgs pienākums – nest ūdeni un laistīt. Visi apkārtējie pārsvarā bijuši vienkāršas tautas cilvēki – strādnieki. Bijuši arī direktoru bērni, tiem ar pārējiem īsti nav ļauts spēlēties.

Ielas galā, kur šobrīd atrodas krāsu un darbarīku veikals, agrāk bijis maizes veikals un pārtikas veikals, un bērniem tad bija jāseko līdzi, kad būs svaigās maizes pievedums. Sevišķi patika svaigās rupjmaizes „ķieģelītis”, un, kamēr atnākts līdz mājai, bieži vien palicis vairs tikai vidus, jo garoza bijusi kraukšķīga un tik garšīga, un tad mammai mājās bijis jābaras. Uz pārtikas veikalu 6-7 gadu vecumā,  kamēr vecāki ir darbā, sanācis iet agros rītos un stāvēt cukura rindās, jo katram uz noteiktu laiku dots tikai pa kilogramam cukura .

Skolas gadi pavadīti Valmieras 5. vidusskolā, kas tajā laikā saukusies Pedagoģiskā skola un tur mācījušies tikai no 1.-4. klasei. Bijusi klases audzinātāja, bet pārējās mācību stundās mācījuši jaunie pedagogi. Bērni paši gājuši gan uz skolu, gan nākuši mājās, nevienam vecākam nebija laika vest un sagaidīt. Pa ceļam uz skolu, šī brīža restorāna „Rātes vārti” vietā bijusi īrisa konfekšu un ievārījumu fabrika. Tur strādājis viens tumšādainais vīrietis un bērniem bijis no viņa ļoti bail. Tāpēc bērni izvēlējušies iet pa ielas otru pusi, jo vīrietis, turklāt, bijis liela auguma.

Skolā bijis ļoti interesanti, jo īpaši dabaszinību kabinetā bēniņos, kur būrīšos bijuši dažādi zvēriņi – vāverītes, žurciņas, putniņi. Bērniem gribējies viņus barot, tāpēc daudzi pieteikušies dabaszinību pulciņam. Vēl bijis koris. „Man tā kā bija tas zilonis uz ausīm, tad man nebija korī jāiet,” stāsta Mārītes kundze. Pēc 4. klases bija jāizvēlas, uz kuru skolu doties – vai uz Viesturskolu vai Varoņu skolu** (tagad Valmieras Valsts ģimnāzija). Vairāk gan skolu tajā laikā nav bijis. Mārīte izvēlējusies Varoņus.

Pirms skolas gaitām rītos, kad nav bijuši pienākumi, varēja gulēt, cik ilgi gribas, bet vakaros galvenais noteikums – desmitos jābūt mājās. Tad nu vakarā bijis tā, ka vecāki stāv mājas priekšā un sauc savus bērnus mājās, kuri tad nu atrodas kur nu kurais pa visu Krāču kakta rajonu.

Vecākie puikas bez atļaujas gājuši uz Gauju peldēties. Krāču kakta Gaujmalā, kas toreiz dēvēta par Remmerleju, puiši bija sakāruši striķos milzīgas šūpoles, kur daudziem bērniem paticis šūpoties. Lielie puiši spēlējuši spēli: izrakta neliela bedrīte, priekšā bedrītei sasprausti kociņi un ar nūju, ripinot bumbiņu, tā bija jādabū bedrītē sitot cauri saspraustajiem kociņiem – kā retro ķegļi, jeb boulings. Peldēšanās notika Kazu krācēs pārbrienot pāri uz salu un tad no turienes peldoties pa krācēm. Kaut arī bijis aizliegts, puikas gājuši un, ja meitenes to redzējušas, tad vienmēr piekodināts nevienam neteikt, citādāk meitenes nedrīkstēs nākt līdzi.

Tajā laikā Gaujmalā bijis ļoti daudz laivu – gandrīz katrā mājā bijis pa laivai. Vēl turējuši kazas, kas arī bijušas gandrīz katrā mājā. Krāču ielā dzīvojusi kāda sieva, kurai kazu bijis ļoti daudz. Mārītes vecmammai arī mājā bijusi kaza, un ar laivu sanācis stumties augšup pa Gauju līdz pat Abulam, kur grieztas kārklu slotiņas, lai kazai ziemā būtu ko ēst. Uz Abulu laivots arī sēņot. Vienu gadu bijis ļoti daudz sēņu, un parasti bērni nākuši līdzi, bet tajā reizē Mārīte atstāta laivā, un sēnes lasītas tik daudz, ka piebērta pilna laiva. Kamēr vecāki lasa sēnes, tikmēr mazā pieskata, lai neviens nesavāc jau salasītās.

„Ar ēšanu bija tiešām švaki. Vārījām kartupeļu biezputru un smērējām uz maizes.” Reizi mēnesī tika nopirkts kilograms sviesta, jo vairāk nav varēts atļauties, bet sviesta vietā uz maizes izmantoti tauki, kas tecināti no cūku pavēderēm, kuras varēts nopirkt gaļas veikalā.

Bijuši divi bērni, kuru vecāki ieņēmuši augstākus amatus Valmierā, kuri paslepus nākuši spēlēties kopā ar pārējiem, kaut tas a stinizliegts. Kad tie ieraudzījuši nākam vecākus, tad skrējuši mājās un teikuši, ja vecāki redzēs viņus kopā ar parastajiem bērniem, viņi nedabūs cukura maizītes – rupjmaize samērcēta ar ūdeni un sakaisīta ar cukuru. Cukurmaizītes bijušas liels retums un delikatese.

Bieži vārītas arī šķīstās putras – grūbas, putraimi. Rudenī taisītas arī dārzeņu zupas, jo katram piemājas dārziņā viss bijis pieejams. „Atbrauca reiz man mazmeitai vīrs un bērni no Rīgas, un mēs aizbraucam uz laukiem, un es viņiem saku:  „Dārzā ir burkāni, aizejat un saraujat tos burkānus”. Viņi ieiet dārzā un brīnās: nav neviena burkāna, tikai zaļa zāle. Viņš nezin, ka burkāns aug zem zemes. Tas man bija tāds šoks, tāds šoks! Es vispār nezināju, ko atbildēt. Bērns, 7-8 gadi nezin, kā izaug burkāns.” Agrākos laikos mazs bērns ne tikai zināja, kā viss izaug, bet bija jāskrien uz Gauju pēc ūdens un jālaista dārzā viss, kamēr vecāki darbā. Kad rudenī ļoti gribējās ēst, bērni vienkārši ieskrēja dārzā, norāva pa gurķim vai izrāva burkānu, gar kāju noberzēja un tādu pašu arī ēda. Mārītes atmiņā, ka viņu mājās zirņi nekad īsti nav padevušies, bet sētā bijis caurums, un bērni līduši kaimiņu zirņu dobēs. Bērniem palaidnības bijušas visādas.

Pēc vidusskolas beigšanas sanācis uzreiz strādāt. Stiklašķiedrā (VSŠR) viens cehs, otrs cehs. Valmieras universālveikalā strādāts daudz gadu un sabiedriskās ēdināšanas noliktavā. Kad valstī notika pārmaiņas, izmēģināta roka arī savā mazajā biznesā, bet tas pēc laiku beidzās. Pensijā aizejot, kādu laiku vēl tirgum audzēti tomāti, gurķi. 

Mārīte aicina visus jauniešus izlasīt grāmatu „Pastariņa dienasgrāmata” – iekšā esot daudz lietas, kas ļauj saprast agrākos laikus.

Noslēgumā Mārīte atceras teicienus – „Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi, raud par grūtdienīšu sāpēm, tūdaļ kabatā bāž roku, izvelk savu nēzdodziņu (kabatas lakatu)”.

„Dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi, dzīvam dzīvē dzīva dzīve”

————–

* Ģimenes nostāsts nav gluži precīzs: Valmiera nodeg 1944. gada 23. septembrī.

** Valmieras 11 Varoņu komjauniešu vidusskola