| Dzimis: | 1858. gada 8. decembrī, Lizuma pagasta “Kalaņģos”, Latvija |
| Miris: | 1929. gada 10. jūnijā, Rīgā, Apbedīts Meža kapos, Rīgā |
| Darbības joma: | rakstniecība |
| Saistība ar novadu: | strādāja Rūjienas draudzes skolā, Kokmuižas pamatskolā |
| Pseidonīmi: | Apsīšu Jēkabs, Jāņzemnieks |
Dzīve un radošā darbība
Apsīšu Jēkabs (īstais vārds Jānis Jaunzemis; 8.12.1858. Lizuma pagasta “Kalaņģos” – miris 10.06.1929. Zvārtavas pagasta Gaujienas draudzes mācītājmuižā, apbedīts Rīgā, Meža kapos – rakstnieks. Dzimis saimnieka un skolotāja ģimenē. No tēva apguvis pirmās zināšanas un reliģiozu ievirzi. Mācījies Velēnas draudzes skolā (1868-1872) un Cēsu apriņķa skolā (1872-1874). Strādājis par skolotāja (tēva) palīgu Sinoles pagastskolā un Velēnas draudzes skolā; 1878. gadā iestājies J. Cimzes skolotāju semināra pēdējā klasē Valkā. 1879. gadā to beidzis, iegūdams draudzes skolas skolotāja tiesības. Strādājis par palīgskolotāju Rūjienas draudzes skolā (1879-1881). Ar te sarakstīto dzejoli “Sapņi” (laikraksta “Baltijas Vēstnesis” pielikumā 1880.25.06/7.07 paraksts Jaunzemju Jānis) iesākusies Apsīšu Jēkaba literārā darbība. No 1881. gada periodikā iespiestas Apsīšu Jēkaba tulkotas H.K.Andersena pasakas (apkopotas vairākos izdevumos: 1-2 1884.-1887., 1-19, 1907.-1915., 1-6 1924-1926.). 1881.-1893. Apsīšu Jēkabs bijis skolotājs Kokmuižas pamatskolā Valmieras tuvumā, te dibinājis Kocēnu pagasta kori (1881) un sacerējis savus labākos darbus. Laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” publicētistāsti “Krusttēvs Ādams” , “Ārprātīgais” (abi 1883), “Kaimiņi” (1884), “Iegātnis” (1885), žurnālā “Austrums”- stāsti “Pie pagasta tiesas” , “Laimes spoks” (abi 1885), “Bagāti radi” (1886), “Svešos ļaudīs” (1888), stāstu un tēlojumu sērija “Iz tautas bilžu galerijas” (1889-1891), esejas “Vēstule iz tēvijas” (1885-1895,1901) u.c. darbi. Attīstot J. Neikena aizsākto latviešu īsā stāsta reālistisko līniju, Apsīšu Jēkabs sasniedzis augstāku māksliniecisko kvalitāti. Līdzīgi J. Neikenam, Apsīšu Jēkabs pievērsies audzināšanas problēmām, taču dziļākā sociālā, ētiskā un estētiskā skatījumā. Aizstāvējis kristietības ideju par mīlestības primāro lomu audzināšanā. J. Neikenam raksturīgo didaktiku Apsīšu Jēkaba stāstos aizstājis cilvēku raksturu un to savstarpējo attiecību reālistisks attēlojums. Spilgtos mākslas tēlos Apsīšu Jēkabs stāstos atsedzis 19. gs. 60.-80. gadu lauku sadzīves pretrunas, cildinājis patriarhālās dzīves kārtības garīgo spēku un lauku ļaužu kristīgi tikumisko dvēseles skaidrību. Turpinādams Brāļu Kaudzīšu aizsākto sirdsšķīsto ļaužu tradīciju, Apsīšu Jēkabs radījis Andra tēva tēlu (“Bagāti radi”) – klasisku cilvēka ētiskā spēka un garīgās harmonijas paraugu. Stāstiem izkopts, episki mierīgs vērotāja stils, mērķtiecīga kompozīcija, daudzveidīgi raksturošanas paņēmieni, labskanīga, tēlaina valoda, poētiski Latvijas dabas, īpaši meža tēlojumi. 80. gadu beigās Apsīšu Jēkaba literārā darbība apsīkusi. Stāstā “Uz pilsētu” (pirmoreiz publicēts žurnālā”Austrums”1892. gadā plašā didaktiskā tēlojumā izvērsts J. Neikena un Kaudzīšu darbos ieskicētais motīvs par pilsētu kā ļaunuma perēkli. No 1893. gada Apsīšu Jēkabs strādā par skolotāju Vecgulbenes draudzes skolā, bet 1900. gadā pārcēlies uz Rīgu. Bijis skolotājs Jāņa baznīcas meiteņu skolā (1900-1915), neilgu laiku Rīgas pilsētas 1. bibliotēkas vadītājs (1906-1907), bijis baznīcas laikraksta “Evanģeliuma Gaisma” nodaļas vadītājs. No 1916. gada ticības mācības un latviešu valodas skolotājs vairākās Rīgas vidējās mācību iestādēs (V. Olava komercskolā, M. Beķeres ģimnāzijā un M. Milleres ģimnāzijā). Publicējis pētījumus par lizumiešu izloksni (1914, 1921) un brošūru “No Lizuma senatnes” (1928). Miris, uzturēdamies pie sava dēla – Gaujienas mācītāja un skolu darbinieka Ata Jaunzemja.
Foto no: https://www.literatura.lv/personas/apsisu-jekabs
Elektroniskie resursi:
