Demokrātijas nedēļas ietvaros 8. maijā Valmieras Integrētajā bibliotēkā viesojās Ivars Briedis – vēstures skolotājs un ilggadējs Valmieras Viestura vidusskolas direktors, viens no 138 Augstākās Padomes deputātiem, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarību.
Lielākā daļa pasākuma apmeklētāju bija jaunieši no dažādām Valmieras skolām, kuri ar interesi klausījās Ivara Brieža stāstījumā, sveica viņu ar ziediem un gribēja dzirdēt vēl kādus stāstus.
Ivars Briedis, stāstot par 1990. gada svarīgākajiem notikumiem, mēģināja uzburt ainas klātesošo iztēlē par to, kā tas vispār bija – neskatoties uz valdošo varu un tās centieniem apturēt “neatļautas lietas, par kurām visus izsūtīšot uz Sibīriju”, būt uzticīgiem brīvai, neatkarīgai Latvijai, karogam, himnai, vērtībām un balsot “par”. Lai nākamās paaudzes augtu brīvi savā zemē.
Viņš pastāstīja, kā tika ievēlēts Augstākajā padomē, atzina, ka nebija gaidījis tādu atsaucību un tik daudz balsu no tautas. Kad pienāca 1990. gada 4. maijs, vēl neesot bijis droši zināms, vai tiešām pietiks balsu “par”. Arī neatkarīgas Latvijas pretinieki – Interfrontes biedri – traucējuši kā vien varējuši – ar klaigāšanu, draudiem izsūtīt. Ivars Briedis gan atzina, ka tolaik interfrontiešiem jau bijis sagatavots izsūtīšanas saraksts ar visiem, kuri 4. maijā balsojuši “par”. Un tiem, kuriem pie vārda pievienota sarkana svītra, bija paredzēta izsūtīšana kopā ar visu ģimeni.
1990. gada 4. maijā sēde sākās ar debatēm, bija daudz runu no abām frontēm. “Balsojums tolaik notika, paceļot roku, nebija tādas iekārtas kā tagad, kur atliek tikai nospiest podziņu. Sauca katra deputāta vārdu un piefiksēja balsojumu,” norādīja Ivars Briedis. Spriedze esot bijusi liela – sēdi translēja radio, pie ēkas gaidīja cilvēku pūlis un klausījās tiešraidi. Visi saspringti gaidījuši, ar ko tas beigsies. Kad balsu skaits “par” tuvojies simtam, kņada ārpusē kļuvusi tik liela, ka iekšā runātāji knapi sadzirdēti. Augstākās padomes deputātus pēc balsojuma ārā sagaidīja ar ziediem, dažus no tiem pūlis pacēla uz rokām un nesa. Tik liels saviļņojums visiem bijis par paveikto.
Ivars Briedis dalījās atmiņās arī par 1991. gada barikāžu laiku Rīgā. “Saņēmām zvanu, ka jābrauc. Lietuvā jau viss notiek, jābrauc pēc iespējas ātrāk uz Rīgu,” stāstīja deputāts. “Kad braucām, redzējām, kā citi ar kravas mašīnām un barikādēm nepieciešamo jau plūda Rīgas virzienā.”
Barikāžu laikā deputātiem esot lūgts neatsāt Saeimas ēku. “Pavadījām tur divas naktis. Gulējām uz grīdas. Noliku savas kurpes, uzsedzu jaku un gulēju. Vai jūs arī būtu gatavi tā darīt savas valsts labā?” Ivars Briedis vaicāja klātesošajiem jauniešiem. Īpašs gandarījums bija dzirdēt nepārprotamu, drošu “Jā!”.
Ivars Briedis ir strādājis par vēstures skolotāju un bijis ilggadējs Valmieras Viestura vidusskolas direktors. Viņš pastāstīja dažādus kuriozus atgadījumus gan no tā laika, kad strādājis skolotāja un direktora amatā, gan no tā laika, kad pats sēdējis skolas solā. Ivars Briedis vienmēr ir turējis godā dziesmu. Valsts himnu sava darba mūža laikā nodziedājis vairāk nekā 300 reižu.
