Izstādes bibliotēku telpās nav retums, bet māksliniece, kura rada mākslas darbus izstādīšanai uz vietas, gan. Vēl lielāks retums ir pašam apmeklētājam līdzdarboties mākslas darba veidošanā, bet tieši tā aizritēja vasara Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļā, kur lasītava pārvērtās par mākslinieces Ineses Jurjānes-Jercumas atvērto studiju. Piedzīvot mākslas dzimšanas procesu, neformālā gaisotnē parunāt par M. Melgalva dzejā rakstīto “mākslas darbi rodas mokās” pieņēmumu un kļūt par mākslas darba līdzautoru – to visu lieli un mazi piedzīvoja bibliotēkā.
Ideja par atvērto studiju bibliotēkā radās nejauši, bibliotekāriem ar mākslinieci sarunājoties par iespēju izstādīt Ineses košos darbus Bērnu apkalpošanas nodaļā. Tā izveidojās pirmā sadarbība – izstāde “Krāsu zibstāsti” –, kur jau nosaukumā ietverta vizuālās un vārda mākslas līdzāspastāvēšana un viena otra papildināšana. “Krāsu zibstāsti” Bērnu apkalpošanas nodaļā bija īpaši unikāla izstāde, jo atradās divās pasaulēs. Nodaļas apmeklētāji redzēja gleznas ar savām acīm, bet pilnvērtīgai izstādes apskatīšanai bija nepieciešams izmantot telefonus, lai ieraudzītu aiz kvadrātkodiem paslēptos darbus. Sarunā par “Krāsu zibstāstu” izstādīšanu radās ideja par iespējamu lielāku kopdarbu, mākslas darbu. Vadoties pēc iepriekš iepazītiem sadarbības modeļiem mākslas rezidencēm un performancēm Ziemeļvalstīs, sākotnējā iecere attīstījās līdz lasītavas pārvēršanai par atvērto studiju.
Lai nosaukums nemulsinātu, vispirms jāizskaidro, ko nozīmē atvērtā studija šajā kontekstā. Tā ir vieta, telpa, kurā māksliniece sev ērtos brīžos nāk un glezno darbus. Tā nav speciāla mākslinieka darbnīca, bet gan vieta ar molbertiem un plauktu krāsu, otu un citu materiālu uzglabāšanai. Bērnu apkalpošanas nodaļa mākslinieciskām norisēm bija jo īpaši pateicīga, jo divas lasītavas sienas ir stiklotas, tāpēc atkarībā no žalūziju novietojuma un leņķa māksliniece varēja palielināt vai samazināt dabisko gaismu atbilstoši savām vēlmēm. Viesošanās dienas netika iepriekš sarunātas vai izziņotas, jo tā bija daļa no studijas performatīvās komponentes – apmeklētājs, pašam neapzinoties, varēja kļūt par mākslas darba daļu un piedzīvot, kā tas rodas un laika gaitā mainās no pirmajām skicēm līdz pēdējiem krāsu vēzieniem.
Vasaras gaitā māksliniece Inese strādāja pie diviem lieliem projektiem: līdzdalības mākslas darba “Dzīves labirints” un piecu gleznu cikla, kas beigās noformulējās kā “Saldējuma dienasgrāmata”. Pirmais – līdzdalības – mākslas darba tika veidots kā īpaši liela formāta darbs, kas būtu Ineses dāvana Bērnu apkalpošanas nodaļai. Pats labirints mainījās sarunu ceļā. Par pirmo impulsu kalpoja gruzīnu mākslinieka Niko Pirosmani (ნიკო ფიროსმანი, 1862-1918) daiļrade un paradums gleznot uz melnas vaskadrānas. Melns fons pārtapa par tumši pelēku, kas savukārt attīstījās par pelēkā dažādām nokrāsām. Labirints sašaurinājās un kļuva aizvien grūtāk izejams, tas ieguva konkrētas aprises, kuru kontūras kopā ar krāsu paleti sasaistīja šodienu ar antīko kultūru. Inese Jurjāne-Jercuma papildina: ‘‘Cik interesanti, kā procesā darbs nejauši uzrunāja; vienam tumšās līnijas, otram spīdīgie laukumi, trešajam stāsts un forma.” . Kā līdzdalības mākslas darbs, ikviens bibliotēkas apmeklētājs, tostarp darbinieki, tika mudināti piedalīties “Dzīves labirinta” radīšanā, uzzīmējot savu bērnības atmiņu (bērniem – šodienas iespaidu). Kādam tās bija svaigas zemenes, citam – bērnības takas, kas izbrauktas ar velosipēdu vai uzceltās smilšu pilis jūrmalā. Māksliniece Inese uzsver, ka rezultātu ir radījuši visi iesaistītie: “Tā bija mūsu kopējā filozofija, viens no otra mācījāmies un ietekmējāmies.” Ietekme izpaudās dažādi – tā reiz kādā no gleznošanas dienām pie mākslinieces Ineses pienāca jaunākā skolas vecuma bērni, kuri vaicāja, vai, iedvesmojoties no lielā labirinta, var izveidot savu uz grīdas. Tā ar radošām vēsmām telpa tika papildināta līdz pat vasaras beigām.
Paralēli “Dzīves labirintam” māksliniece strādāja pie piecu gleznu cikla “Saldējuma dienasgrāmata”, kurā atainoja vasaras laikā bibliotēkā gūtos iespaidus ”Šajā apmēram piecus metrus garajā daudzdaļu darbā, ko dēvē arī par poliptihu, ir piefiksēts viss – visi darbi un nedarbi, viss, ko pamanīju bibliotēkas interjerā un eksterjerā. Vai esi reiz karstā, svelmainā dienā ķēris slideni kūstošo kārumu te atpakaļ saldējuma tūtītē, te uz mēles vai degungala? Vai esi traucies neprātīgā ātrumā ar velosipēdu pa taciņu tāpat vien vai bēgot no dunduriem? Vai esi kādreiz paslēpies aiz kādas krūmu kupenas, lai mierīgi paburtotu? Vai esi reiz lecis aiz prieka un sajūsmas gluži kā kaza Gaujas krastā? Kā jums šķiet, ko par to domā laivotāji? Un kaut reizi ar sajūsmu sveicināt ikvienu, saņemot smaidu pretim,” paskaidro Inese Jurjāne-Jercuma.
Īpašs notikums bija pasākums “Zvirbulis Gaujmalā”, kurā tika apvienotas tādas tēmas kā literatūras iepazīšana, novadpētniecība un mākslinieciskā jaunrade. Valmieras pilsētā bija atklāta jauna skulptūra, kas bija galvenais iegansts Bērnu apkalpošanas nodaļas ikgadējā vasaras pasākuma pilsētvidē maršrutam. Pasākuma dalībnieki – ģimenes – uzzināja par pilsētas apkaimi Krāču kaktu, interaktīvā veidā iepazinās ar dažādu Latvijas izdevniecību sagatavotiem lasīšanas konkursiem, pārbaudīja zināšanas par Valmieru, kazām, kura atainota jaunajā skulptūrā, un zvirbuļiem, kas kā tēls ir arī Bērnu apkalpošanas nodaļas talismans, un kopā ar mākslinieci Inesi uz divdesmit metru gara papīra ruļļa kopīgi radīja mākslas darbu – izietā maršruta karti –, kura fragmentu izsoles ceļā katrs varēja paņemt uz mājām. Tādējādi atvērtā studija tika vēl vairāk integrēta Bērnu apkalpošanas nodaļas ikdienas darbos un norisēs.
Septembra vidū bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļā lieli un mazi pulcējās uz “Saldējuma labirintu” – līdzdalības mākslas darba un poliptiha atklāšanas pasākumu. Ar ziediem, stāstiem un, protams, nelielu zīmēšanas meistarklasi tika noslēgta atvērtā studiju un goda vietā izlikti vasaras gaitā radītie mākslas darbi, kas arī turpmāk priecēs bibliotēkas apmeklētājus. Pasākuma apmeklētājiem tā bija iespēja vēlreiz atgriezties vasarā caur Ineses košajiem krāsu triepieniem un īpašo pārsteigumu – saldējuma baudīšanu.
Kopumā vasaras laikā Inese atvērtajā studijā darbojās aptuveni divdesmit reizes, apmeklējums pārsniedza divus simtus. Starp studijas apmeklētājiem minami gan vietējie iedzīvotāji un bibliotēkas darbinieki, gan bibliotekāri no Pierīgas un Vīlandes, gan arī Japānas vēstnieks Latvijā. Par izveidoto sadarbību vasaras garumā viena no idejas iniciatorēm, Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vecākā bibliotekāre Līga Bujane, vēsta: “Bibliotēkā satiekas viss: literatūra, stāsti, cilvēki un māksla. Ineses studija uzrunāja bērnus, viņi ar interesi vēroja, kā pirmie otas triepieni tiek uzlikti uz audekla, kā top mākslas darbs no sākuma līdz beigām. Ne visiem ir lemts redzēt procesu no pirmās skices, bet mūsu apmeklētājiem bija! Jau ienākot Bērnu nodaļā, apmeklētājs sajutās kā ienācis mākslinieka darbnīcā, ko uzjundīja vieglā krāsu smarža.”
Inese-Jurjāne Jercuma ir Valmieras meitene – pilsētā uzaugusi un ieguvusi pirmās mākslinieciskās prasmes. Kā pati atzīst, izstāde bibliotēkā, strādāšana bibliotēkā viņai bija pirmā pieredze: “Šo visu izdarīt visiem viesiem acu priekšā? Sarunas un darbi savijās, papildināja viens otru. Kopā smējāmies, brīnījāmies, ieklīda pa melanholiskai notij. Tā arī rodas idejas jauniem darbiem un izaicinājumiem! Pačukstēšu, man jau ir doma nākošajam projektam, kas zina, varbūt jau ziemā?” Ineses viesu grāmatā lieli un mazi tika aicināti atstāt kādu atziņu vai vēlējumu. Uz mākslinieces jautājumu aprakstīt radošu procesu vienā vārdā kāda studijas apmeklētāja uzrakstīja – dzīvot. Tā tas patiešām ir – paši veidojam savu dzīvi un piešķiram tai krāsas. Esam un paliekam radoši, jo citādi bibliotēkās nemaz nevar, vismaz ne tajās, kur norit darbs ar bērniem, jauniešiem un ģimenēm.
Ričards Edijs Štibe, Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas vadītājs
