Dzejas restorāns
Kā smaržo tēja? Kādā krāsā tā ir? Ar ko kopā var dzert tēju? Kur to var dzert? Vai ir tāda tēja, kuru iedzerot, var uzreiz iemācīties reizrēķinu? Varbūt kāda tēja padara neredzamu? Kā garšo bruņurupuču tēja? Bērnu apkalpošanas nodaļā jau otro gadu Dzejas dienā bija atvērts Dzejas restorāns – vieta, kur dzeju iespējams sajust ar dažādām maņām. Šogad ciemos bija atnākuši Strenču pamatskolas un Valmieras Pārgaujas sākumskolas skolēni, kuri improvizētā tējnīcā baudīja tēju un radīja asociatīvus dzejoļus, un kuri kopā ar dzejnieku Ivaru Šteinbergu klausījās un lasīja dzejoļus.
Autoru vakars
17. septembra vakarā dzejas cienītāji pulcējās bibliotēkas otrajā stāvā, lai piedzīvotu tradicionālo Autoru vakaru kopā ar dzejniekiem Tamāru Skrīnu, Dainu Sirmo, Agnesi Rutkēviču, Ingu Ēriku Pētersoni, Raibīs, Jāni Rokpelni un Ivaru Šteinbergu.
Tas bija iedvesmas pilns vakars, kurā dzejnieks un tulkotājs Ivars Šteinbergs, iepazīstinot ar katru no vakara viesiem, palīdzēja klausītājiem ieraudzīt arī katra autora īpašo rokrakstu un pasaules izjūtu. Vārdos savītā dzeja atrada ceļu pie ikviena klausītāja – aizskāra sirdi, rosināja domas un modināja vēlmi pašiem ļauties radošumam.
Dzejnieku izvēlētie dzejoļi bija tikpat daudzveidīgi, krāšņi un neparedzami kā pati dzīve. Skumjām mijoties ar smiekliem, vieglām pārdomām ar dziļām atziņām, dzejas rindas klausītājus aizveda aizraujošā emociju un sajūtu pasaulē. Dažs dzejolis lika uz mirkli apstāties, ieklausīties sevī un savās sajūtās, savukārt cits mudināja uz pavisam ikdienišķām lietām paraudzīties no cita skatpunkta.
Īpaši spilgtu un atšķirīgu noskaņu Autoru vakaram piešķīra dzejnieks Raibīs, kura dzeja klausītājus sasniedza skanīgajā latgaliešu valodā. Viņa priekšnesums ienesa vakarā svaigu krāsu un savdabīgu skanējumu, ļaujot dzejai atklāties citā ritmā un noskaņā.
Dzejas vakars vēlreiz atgādināja, ka iedvesma var rasties pavisam negaidīti – no viena vārda, tēla, skaņas vai sajūtas. Varbūt kādam radās vēlme uzrakstīt dzejoli, citam – pierakstīt kādu sen lolotu domu, bet vēl kādam vienkārši paskatīties uz apkārtējo pasauli mazliet citādi – tā, kā uz to raugās dzejnieki.
Un varbūt tieši tā arī sākas dzeja – ar mirkli, kurā mēs apstājamies un patiešām ieklausāmies.
