Rudenīgi saulainā 18. septembra vakarā Valmieras Integrētajā bibliotēkā tikās vietējie dzejnieki ar dzejas cienītājiem. Un Autoru vakarā “Vārdi, kas skan” vārdi tiešām skanēja gan balsī, gan no neparastiem mūzikas instrumentiem.
Pasākuma vadītāja godā šogad mūziķis, ceļotājs un vairāku grāmatu autors Harijs Vagrants. Viņš, atklājot pasākumu, it kā jokojot atzinās, ka par vakara vadīšanas lomu sapratis vien pēdējā brīdī un jūtoties nesagatavojies. Taču jebkurš no klātesošajiem būtu vienisprātis, ka šim harizmātiskajam māksliniekam un pašam pasākumam nekādas iepriekš sagatavotas stīvas runas nemaz nepiestāvētu. Viņa mediatīvā mūzika un no sirds teiktie vārdi darīja vakaru tik harmonisku, ka tas bija jūtams vēl ilgi pēc tam.
Ar sevi un savu dzeju klātesošos iepazīstināja Tamāra Skrīna, Jānis Rokpelnis, Inga Ērika Pētersone, Daina Sirmā un Agnese Rutkēviča. Daina Sirmā atzina, ka šoreiz savos dzejas pantos esot atļāvusies pat nolamāties. Savukārt Harija Vagranta izpildījumā skanēja meditatīvais un kosmiskajos dziļumos vilinošais mūzikas instruments Rav/Handpan jeb Zvangas.
Autoru vakarā rudenīgas noskaņas dēļ nepiedalījās Viks, taču visi klātesošie mirkli domās bija ar dzejnieku. Un Valmieras bibliotēkas vecākā bibliotekāre Anita Apine pastāstīja priecīgu vēsti – Vika dzejoļu krājums, kura izdošanai šogad tika meklēts finansējums dažādos projektos un ar ziedojumu palīdzību, ir iznācis ar izdevniecības “Pētergailis” gādību.
“Dzejas dienas jau gadiem ir tradicionāla radošu cilvēku satikšanās. Priecājos, ka tas jau vairāk nekā 20 gadus notiek Valmieras bibliotēkā. Iespēja klausīties vienuviet šos vārdu un domu gigantus ir milzīga vērtība. Es ceru, ka katram apmeklētājam vismaz viena autoru sniegtā doma paliks atmiņā,” pastāstīja Anita Apine.
Arī Harijs Vagrants atzina, ka dzejas klausīšanās viņam esot kā sava veida meditācija. Ja citus tekstus vislabāk uztvert rakstiski, tad dzeju labprāt klausoties, jo tad var vislabāk uztvert dzejas ritmu un intonāciju.
Klausoties dzejas pantus tā autora izpildījumā un tieši tā, kā autors to iecerējis aizvest līdz klausītājam, ir iespējams vislabāk uztvert šajos vārdos paustās idejas. Jautāti, ko klātesošajiem nozīmē dzeja un Dzejas dienu pasākumi, vairāki pasākuma apmeklētāji piekrita, ka dzejnieki savos pantos būtībā pasaka vispārzināmas lietas, bet ir liels talants to izdarīt tik prasmīgi – ar dažiem īstajiem vārdiem pareizos virknējumos lasītāja un klausītāja prātam “iesist” kā ar ārmuru pa naglu jeb, kā piebilda dzejniece Tamāra Skrīna – ar pātagu. Varbūt tiešām cilvēkus no saviem burbuļiem var izdzīt tikai dzejnieki ar savām vārdu pātagām…
