Hernhūtiešu jeb Vidzemes brāļu draudžu darbība Latvijas teritorijā aizsākas 1729. gadā, kad Vidzemē izplatās piētisma uzskati. Lielā Ziemeļu kara un mēra izpostītajā Vidzemē iedzīvotāju skaits samazinājies par divām trešdaļām, un latviešu zemnieku smagā atkarība no muižas ir par pamatu nabadzībai, ētiskam un garīgam pagrimumam. 18. gs. 20. gadu nogalē Valmiermuižas īpašniece baronese Magdalēnas fon Hallartes aicina t.s. Brāļu draudzes sludinātājus no Hernhūtes. Drīz vien tie saskata vietējos zemniekos savus potenciālos piekritējus un uzsāk viņu vidū aktīvu darbību. Vācu Hernhūtes brāļi iestājas par laukskolu skolotāju semināra izveidošanu, kas zemākās pakāpes garīgos darbiniekus sagatavotu no pašu zemnieku vidus. Šī doma sastop savus atbalstītājus.
Ar Vidzemes ģenerālsuperintendenta atļauju un Vidzemes landrāta Johana Baltazara fon Kampenhauzena atbalstu Valmiermuižas īpašniece M. E. fon Hallarte Valmierā atver hernhūtiešu centru, kas ietver skolotāju semināru un saiešanas telpas. Mācību iestāde darbu sāk 1738. gada 23. augustā un būtu uzskatāma par pirmo speciālo mācību iestādi skolotāju sagatavošanai zemnieku skolā ne tikai Latvijas teritorijā, bet visā Krievijas impērijā. Diakonāta ēkā, kuru ceļ Valmieras draudzes palīgmācītāju vajadzībām, tiek iekārtota plašākas telpas semināra audzēkņu nodarbībām.
Seminārā apgūst katķismu pēc Lutera katķisma, rakstīšanu, boksterēšanu, lasīšanu, dziedāšanu pēc notīm. Mācību process balstās Brāļu draudžu bīskapa J. Komenska, humānās pedagoģijas pamatlicēja, idejās. Jau 1739. gadā no Valmiermuižas pa visu Vidzemi izklīst pirmie semināra audzēkņi un drīz daudzviet parādās skolas latviešu zemnieku bērniem. Līdz 1743. gadam semināru beidz ap 130 latviešu un igauņu jaunekļu.
Semināram ir liela piekrišana, un tas kļūst par jaunās atmodas kustības viduspunktu. Šis hernhūtiešu centrs iegūst Jērakalna nosaukumu (brāļu draudžu karogā joprojām attēlots Dieva jērs), un uz to nedēļas nogalēs sāk plūst liels skaits zemnieku no tuvienes un tālienes. Kustība aptver arvien plašāku apkārtni. Semināra pirmie beidzēji veido jaunas Brāļu draudzes grupas un organizējas draudzēs dažādos novados, darbojās kā skolotāji Vidzemē un Kurzemē.
Seminārs pastāvēja no 1738. – 1743. gadam, bet tā slava ir tik paliekoša, ka veselu gadsimtu pēc tā slēgšanas nenorimst strīdi par mācību iestādes atjaunošanas nepieciešamību, iekams 1838. gadā Valmierā atkal tiek atvērts skolotāju seminārs (Cimzes), kam bija jānodrošina ar skolotājiem Vidzemes latviešu skolas.
Kā atzīmē Latvijas Brāļu draudžu vēstures pētnieks vēsturnieks Gvido Straube, latviešu atmodas skākums attiecināms uz 100 gadiem agrāku laiku, proti, XVIII gs. vidu Hernhūtisma nozīme:
- Brāļu draudzes ir pirmā latviešu nacionālā un vienlaikus sabiedriskā organizācija (1738.g.).
- Šajā kustībā izaug Latvijā pirmie nacionālās inteleģences pārstāvji,
- Brāļu draužu vide audzina pirmos latviešu literātus (brāļi Kaudzītes, Rieteklis, Juris Ruģēns, Jānis Neikens, Auseklis u.c).
- Valmieras skolotāju semināra dibinātājs un vadītājs Jānis Cimze un praktiski visi semināra pastāvēšanas pirmo gadu audzēkņi nāk no brāļu draudžu pagastiem.
- Pirmo teātra izrādi latviešu valodā (Fr. Šillera “Laupītāji”) 1818. gadā tulko no vācu valodas un kopā ar saviem biedriem iestudē Dikļu muižas kalps J. Peitāns, kurš izaug un skolojas draudzes runasvīra ģimenē.
- Latviešu dziedāšanas svētku tradīciju iedibina mācītājs J. Neikens (Dikļi)
- Zemnieku nemieri Vidzemē ir Brāļu draudžu ietekmēti un iedvesmoti, tām sekmējot latviešu pašapziņas stiprināšanu un uzrādot lieliskas pašorganizēšanās prasmes.
- Pateicoties Brāļu draudžu kustības ietekmei, 20. gadsimta sākumā Latvija kā Vidzemes guberņas daļa ir izglītotākā Krievijas impērijas province.
- Brāļu draudzes vidē iznāk otrai latviešu Bībeles izdevums un dziesmu grāmata.
- Brāļu draudze uzskatāma par pirmo pašu latviešu nacionālo organizāciju.
- Šajā kustībā veidojas pirmo latviešu sabiedrisko ēku būvniecības tradīcijas, kopīgiem spēkiem tiek celtas Brāļu draudžu saiešanas telpas visā Vidzemē .
Lasīt plašāk:
Matīss Kaudzīte. Brāļu draudze Vidzemē (1878)
Gvido Straube. Brāļu draudzes diārijs. (2000)
Ludvigs Adamovičs. Studijas latviešu brāļu draudzes vēsturē (1928)
