Foto: Uldis Rusmanis
“Pakalniešos” nokļūstam ceļā no Lodes uz Araksti un, ja mēs nebūtu pie Agritas iebraukuši nejauši, tad noteikti iebrauktu pēc vēlāk satikto cilvēku mudinājuma, jo šķiet, ka Agritu un viņas sirsnību šaipusē pazīst visi. Arī mēs to piedzīvojam, jo neilgi pēc mūsu satikšanās Agrita jau mūs cienā ar svaigi ceptu rabarberu maizi un visas sarunas laiku mīļi smaida.
Kā jūs sauc?
Agrita Medne. Tas vīra uzvārds. Nē nu no manīm jūs neko īpaši neuzzināsiet (smejas). Jūs jau varējāt braukt man garām! Kādu citu, vērtīgāku atrast. Es tak neko īpašu nevaru pastāstīt. Nē nu dzīvot te ir ļoti labi!
Jūs te dzīvojat visu mūžu?
Nē, es nopirku šito māju kād’ 15 gad’ atpakaļ. Es dzīvoj’ tur centrā, Arakstē. Tur vairāki kaimiņi ir kopā. Te es nopirku. Tad vēl lopiņi bija un man gribējās tomēr atsevišķi, lai es ar saviem lopiņiem citiem pārāk netraucēju.
Kādi lopiņi jums bija?
Gotiņas. Kūtī gotiņas kādas piecas bija.
Kā sauca gotiņas?
Aii, nu kā ta’ tur bija. Mēģina atcerēties. Gauja, Rūja, kas tik bija vēl – Straume bija. Ventas nebija.
Kā jūs atradāt šo māju?
Iepriekšējie saimnieki piedāvāja. Viņi devās uz Rūjienu un bija piedāvājums.
Vai pirms tam viņus pazināt?
Jā, protams! Pirms tam mēs vienubrīd dzīvojām pat vienā mājā. Pēc tam viņi te nopirka un tad es atkal pārnācu pēc viņiem. Tā tas ir. Cilvēku jau te nav īpaši daudz.
Kas ir jūsu tuvākie kaimiņi?
Tuvākie kaimiņi ir pāri dīķim. Tur, tai puduriņā, arī viens vīrietis dzīvo.
Vai ikdienā satiekat kaimiņus?
Tur, pāri dīķim, tur mēs satiekamies. Tā kaimiņiene mani reizēm paņem līdzi, ja brauc uz kādu koncertiņu vai kādu pasākumu. Tad viņa pazvana. Viņa ir ļoti laba.
Vai jums sanāk braukt uz Igauniju?
Jā. Tur arī labi cilvēki. Uz baseinu mēs braucam. Tā kā man pašai nav mašīna, tad es parasti ar kādu labu cilvēku kopā. Vieni no Rūjienas brauc katru nedēļu. Starp citu, šodien laikam brauks. Arī vietējie brauc. Man kaimiņiene viena tepat, kas netālu dzīvo, uzņēmīga meitene. Alda.
Būs jāiebrauc pie Aldas!
Jā, pie Aldas noteikti iebrauciet. Viņa jau gan ir uzņēmīga un enerģiska!
Ko jūs kolhoza laikos darījāt?
Es biju grāmatvede Lodē. Un tad vēlāk tais juku laikos arī vienu laiciņu strādāju grāmatvedībā te, kad mainījās viss.
Ar ko jūs šobrīd nodarbojaties? Vai jums ir kāds hobijs?
Krustvārdu mīklas. Man patīk staigāt vispār. Tad, kad tagad bija tas pārgājiens no Unguriņiem uz Araksti, tad es arī piedalījos. Bet šitajā otrajā es vairs laikam neiešu. Tagad ir karsts un tie knišļi. Toreiz es biju piekususi, bet tā pieveikt es pieveicu (smejas). Piecpadsmit kilometri bija. Tagad būs sešpadsmit.
Kur jūs uzzinājāt par pārgājienu?
Avīzītē un tā kaimiņu meitene, Aldiņa, man piezvanīja – ko tu teiktu, ja mēs piedalītos? Es vēl smējos – ja nu nepaveikšu, tad vismaz zināma vieta, kā mājās tikt. Tā mēs tur aizgājām. Bet nu bez tāda īpaša treniņa jau muskuļi sāpēja, nemaz nebija tik viegli.
Kā šīs mājas sauc?
“Pakalnieši”.
Kur tas kalns?
Tur pie meža ir tāds uzkalniņš.
Vai krustvārdu mīklās esat arī kaut ko laimējusi?
Jā. Šogad jau man ir “Ieva” uz sešiem mēnešiem, citu gadu ar ir kāds laimestiņš. Pa reizei iekrīt.
Vispār mēs tieši plānojam rīkot erudīcijas pasākumus.
Es nebūšu tik gudra! (Smejas) No tejienes kāds jau min vēl tās krustvārdu mīklas, bet es vairāk ar rūjienietēm kopā startēju. Tu ar Roziņu Guntu un Bērzupi Dainu. Un kā vēl bija tā viena. Vienai kaut kur 90 gadi. Kā viņai bija vārds? Aizmirsu uzreiz. Mēs vairākas kopā startējam.
Vai neesat kādreiz domājusi dzīvot citur? Vai nav problēmas ar to, ka tik tālu veikali?
Es sestdienās braucu līdz Rūjienai, jo te iet maršruta autobusiņš. Tad es iepērkos.
Autoveikali arī te brauc?
Brauc, jā, bet es neesmu bijusi.
Vai jūs esat apmierināta un laimīga te dzīvot?
Protams, laimīga! Labāk te nekā pilsētā. Nevienu netraucēju. Ja gribu – kaut ko daru, ja negribu – nedaru (smejas). Protams, ka laimīga tādā ziņā.
Ziemā nav grūti?
Es līdz ceļam cenšos izšķūrēt, ja nu atbrauc kāds, lai vismaz tiek. Tad vismaz tā ir nodarbošanās. Kamēr var. Cenšos kustēties, cenšos staigāt. Man patīk staigāt. Bet tagad vienatnē paliek bailīgi. Pa mežiem tie zvēri ir savairojušies. Nav īpaši patīkami.
Jums jāņem Alda līdzi!
Viņa jau ar’ sacīja. Kad tiks pensijā, varbūt arī iesim abas. Pie Aldas noteikti aizbraucat! Viņa ir ļoti enerģiska. Tāpat ogās braucam, viņa mani ņem līdzi.
Vai jums ir savas ogu vietas?
Ir jau, bet tur tagad būs tie vēja ģeneratori vai ko tur. Tad es vairs neko nezinu, kas mums te būs (smejas). Tad jau skatīsies.
Kādas ir jūsu mīļākās puķes?
Tās pašas lauku margrietiņas man patīk, arī purenes patīk pavasarī. Arī rozītes, bet ar rozītēm ir tikai, kā saka, klapata. Šogad jau atkal ir apsalušas. Tur kaut kāds dzinums nāk, bet nav vairs tā. Man tā maz to rozīšu, bet patīk arī viņas, ka zied, protams. Cenšos to pašu vienu dobi piekopt. Redz, ka tajā pašā vēl ir zāle iekšā (smejas). Te ar to sēšanu nodarbojas un, kamēr dabūjām tās vagas dārziņā, tā ir pagājis tas laiks. Vakar biju Rūjienā. Man tas zāles pļāvējs ir saniķojies, tāpēc ar to zāli ir galīgi traki. Kaut kā nelec vaļā. Taisījās jau te viens atbraukt apskatīt, bet vēl nav ieradies un tā man stāv viss joprojām. Nez vai jāpērk jauns, ja galīgi nevarēs. Citu gadu jau vismaz aizgāja. Man ir pašgājējs. Ar to stumjamo tak’ te nostumsies, te i’ tik daudz tīrumu. Platības ir. Bet tā jau laukos nebūtu vainas. Patīk pa mežiem sēņot. Reizēm jau startēju arī viena.
Vai sagatavojat sēnes arī ziemai?
Es ziemai atstāju saldētavā. Apcepu un tad saldētavā. Parasti, kad nāk viesi, tad man ir sēņu mērce un kartupeļi. Neko neviens neprotestē. Dillītes ar’, protams. Cienājieties ar kūku! Kā man trāpījās! Es domāju tā – šodien neko necepšu. Bet vasarsvētki tak’ ir! Un rabarberi tak’ aug! Jums nevajag rabarberus?
Varbūt jums šodien gadīsies vēl kāds pārsteiguma ciemiņš.
Varbūt vienīgais uz baseinu, bet man tok’ vēl ir puse! Ceru, ka man atbrauks tas meistars, lai var palaist to zāles pļāvēju.
Jums ir skaists ozols.
Ļoti milzīgs. Man jau te draudzenes nāca virsū – tu tok’ viņ’ zāģē nost, bet es nevaru atteikties, te ir tāda ēna un te i’ tik labi! No tā ozola es nevaru atteikties. Citādāk tak’ te viss ir klajš tā kā uz cepešpannas vasarā. Bišķi pa tuvu mājai jau ir, bet man patīk ozols. Un dzeguze mīl šite. Pagājušogad es varēju atklausīties, kā viņ’ kūko no rīt’ līdz vakaram un šogad atkal bij’ klā’. Strazdi šogad dzenā to dzeguzi. Putniņus gan es nebaroju, jo man ir divi kaķi un es labāk viņus nekaitinu.
Agrita Medne (EST)
Agrita kohtub meiega ja kostitab kaks minutit hiljem värskelt küpsetatud rabarberileivaga ning naeratab soojalt kogu vestluse vältel.
Agrita: Ei, te ei saa teada minult midagi erilist. (naerab) Oleksid võinud minust juba mööda sõita. Kedagi teist, väärtuslikumat vestluskaaslast leida. Ma ei oska sulle midagi erilist öelda. Ei, siin elada on väga hea!
A.P: Mis on teie nimi?
Agrita: Agrita Medne. See on abikaasa perekonnanimi.
A.P: Kas olete siin kogu oma elu elanud?
Ei, ma ostsin selle maja umbes 15 aastat tagasi. Varem elasin seal kesklinnas, Arakstes. Seal olid koos mitmed naabrid. Ostsin selle siia. Tahtsin eraldi. Siis olid ka kariloomad.
A.P: Millised kariloomad teil olid?
Lehmad. Laudas oli umbes viis lehma.
A.P: Kuidas neid lehmi kutsuti?
Oh, kuidas seal oli? Gauja, Rūja, mis seal veel oli – Straume oli, Venta ei olnud. Tahtsin aga eraldi, et ma oma kariloomadega teisi liiga ei segaks.
A.P: Kuidas te selle maja leidsite?
Eelmised omanikud pakkusid. Nad kolisid Rūjienasse ja siis tuli pakkumine.
A.P: Kas tundsite neid?
Jah, muidugi! Enne seda elasime isegi ühel hetkel samas majas. Siis nad ostsid selle maja ja siis kolisin pärast neid siia.
A.P: Kui väike maailm!
Nii see on. Noh, inimesi pole siin eriti palju.
A.P: Kes on teie lähimad naabrid?
Lähimad naabrid on üle tiigi ja seal elab üks mees.
A.P: Kas te kohtute nendega iga päev?
004:05-004:26 Seal naabruses üle tiigi, seal me kohtume. See naaber võtab mind vahel kaasa, kui läheb kontserdile või üritusele. Siis ta helistab. Ta on väga hea inimene.
A.P: Kas käite Eestis?
Jah. Seal on ka häid inimesi. Me käime basseinis. Kuna mul endal autot pole, siis tavaliselt lähen koos mõne hea inimesega. Üks käib Rūjienast igal nädalal. Muide, ta läheb ilmselt ka täna. Kohalikud ka sõidavad. Minu naaber on siin üks, kes elab lähedal, ettevõtlik tüdruk. Alda.
A.P: Peame siis Alda juures käima!
Jah, sõitke kindlasti Alda juurde. Ta on ettevõtlik ja energiline!
A.P: Millega te kolhoosi ajal tegelesite?
Olin Lodes raamatupidaja. Ja siis hiljem, neil hulludel aegadel, töötasin siin mõnda aega ka raamatupidamises, kui kõik muutus.
A.P: Millega te praegu tegelete? Kas teil on mõni hobi?
Ristsõnad (naeratab). Mulle üldiselt meeldib jalutada. Siis, kui oli see matk Unguriniņist Arakstesse, siis osalesin ka mina. Aga teist korda ma ilmselt ei lähe. (Naerab) Nüüd on palav ja need parmud. Tol ajal olin küll väsinud, aga sain selle edukalt läbitud (naerab). Siis oli viisteist kilomeetrit. Nüüd tuleb kuusteist.
A.P: Kuidas te sellest matkast teada saite?
Ajalehes ja naabritüdruk Aldiņa helistas mulle – mida sa ütleksid, kui me osaleksime?
Ma siis veel naersin – kui ei jaksa minna, siis vähemalt tunnen kohta, kuidas koju saada. Nii me siis sinna läksime. Aga ilma sellise eritreeninguta olid lihased valusad, see polnud üldse nii lihtne.
A.P: Mis on selle maja nimi?
Pakalnieši.
A.P: Kus see mägi on?
Justkui seal see küngas metsa ääres.
A.P: Kas olete ristsõnades midagi võitnud?
Jah. Sel aastal on mul “Ieva” ajakirja kuue kuu tellimus, ka eelmistel aastatel on ka olnud mõni võit. Mõnikord kukub välja.
A.P: Üldiselt on meil otseselt plaanis korraldada erudeerimisüritusi.
Ma pole nii tark! (naerab) Siit ikka keegi veel lahendab neid ristsõnu, aga mina rohkem Rūjiena naistega koos osalen. Koos Roziņa Guntaga ja Bērzupe Dainaga. Ja keegi üks oli veel. Üks osaleja on kuskil 90 aastat vana. Mis ta nimi oli? Unustasin kohe. Meie, mitmed osalejad, osaleme koos.
A.P: Kas olete kunagi mõelnud mujal elada või sellele, et peate kaugele poodi sõitma?
Sõidan laupäeviti Rūjienasse, sest seal käib liinibuss. Siis käin poes ja kauplusautos ma ei käi.
A.P: Kauplusautod sõidavad ka siia?
Sõidavad, jah, aga ma pole käinud.
A.P: Kas olete rahul, õnnelik, et siin elate?
09:13-09:27 Parem siin kui linnas. Muidugi, õnnelik! Ma ei sega kedagi. Kui tahan – teen midagi, kui ei taha – ei tee. (Naerab) Muidugi, selles mõttes õnnelik.
A.P: Talvel pole raske?
Üritan talvel lund suure teeni lahti lükata, kui keegi tuleb, saab vähemalt sisse sõita. Siis on mul vähemalt tegevust. Kuni ma veel jõuan. Püüan liikuda, püüan kõndida. Mulle meeldib jalutada. Nüüd aga kardan üksi olla. Metsades on palju loomi. Ei ole väga meeldiv.
A.P: Alda tuleks kaasa võtta!
Ta juba ütles. Kui ta pensionile läheb, jalutame ehk mõlemad koos. Sõitke kindlasti Alda juurde! Ta on väga energiline. Samuti käime koos metsas marjul, ta võtab mind kaasa.
A.P: Kas teil on siin oma marjakohad?
On olemas, aga nüüd tulevad need tuulegeneraatorid või mis seal tehakse. Siis ma ei tea, mis meist siin saab. (Naerab) Eks siis näe.
A.P: Mis on teie lemmiklilled?
Mulle meeldivad tavalised karikakrad, mulle meeldivad ka kevadised varsakabjad. Ka roosid, aga roosidega on ainult, nagu öeldakse, tuleb väga hoolitseda. Sel aastal on jälle külmunud. Mingi võrse tuli, aga pole enam. Mul on roose vähe, aga mulle meeldib muidugi see, kui roosid õitsevad. Ja üleüldse üritan ma selle ühe lillepeenra eest hoolitseda. On näha, et ei ole veel jõudnud umbrohtu täielikult hävitada (naerab). Siin kevadel tegeleti külvamisega ja kuni meie aeda vagudeni jõudsime, nii see aeg on läinud. Käisin eile Rūjienas. Minu muruniiduk on katki, nii et selle muruga on täiesti hull asi. Midagi jäi kinni. Üks abiline lubas siia vaatama tulla, aga ta pole veel jõudnud ja nii see mul siiani seisab. Mõtlen, kas ma peaksin uue ostma, kui üldse ei saa vanaga hakkama. Ühel aastal hakkas vähemalt toimima. Mul on iseliikuv muruniiduk. Selle tõukuriga hulluks võib end lükata, siin on nii palju niita. Alad on ikka suured.
Aga maal elada pole viga. Meeldib metsas seeni korjata. Mõnikord lähen üksi.
A.P: Kas marineerite seeni talveks?
Panin talveks sügavkülma. Praen ja siis sügavkülmkappi. Ja tavaliselt, kui külalised tulevad, on mul seenekaste ja kartul. (Naeratab) Keegi ei protesteeri selle vastu midagi. Tilliga loomulikult. Proovige palun kooki! Kuidas see välja tuli! Arvasin küll – täna ma ei küpseta midagi. Aga nelipüha on! Ja rabarber kasvab nii kiiresti! Kas rabarberit pole vaja?
A.P: Võib-olla tuleb täna veel üks üllatuskülaline.
Võib-olla ainuke, kes basseini läheb! Loodan, et see meister tuleb minu juurde, et muruniiduk käima saaks.
A.P: Teil on ilus tammepuu.
Tohutu suur. Mul on juba sõbrannad siia tulnud – võta maha see puu, aga ma ei saa temast loobuda, siin on selline vari ja siin on nii hea! Ma ei saa sellest tammepuust loobuda. Muidu on siin kõik avatud, suvel nagu ahjuplaadil. Natuke liiga lähedal on küll, aga mulle meeldib tamm. Ja kägu armastab siin olla. Eelmisel aastal sain kuulata, kuidas ta hommikust õhtuni häälitseb ja sel aastal oli ta jälle kohal. Kuldnokad ajavad seda kägu sel aastal taga. Linde ma ei sööda, sest mul on kaks kassi ja ma ei taha neid häirida.
