Foto: Uldis Rusmanis
Pie Aivo mūs aizved Jānis ar Aneti un paši pievienojas sarunai. Piestājam pie pēdējās mājas Penujas centrā ar krāšņām puķu dobēm. Uzreiz jūtams, ka Aivo ir pazīstams ar abiem jauniešiem, jo viņš mūs sagaida kā labus paziņas un uzreiz ir gatavs dalīties daudzajos stāstos par Penujas dzīvi, kas sakrāti, ikdienā uzturot kārtībā Penujas kapsētu un ciema koptēlu.
Kad jūs šeit nokļuvāt?
Es šeit dzīvoju kopš 1982. gada. Es esmu no Vīlandes, bet mana sieva kādreiz Abjā bija māsiņa. Vīlandes slimnīcā bija viss pilns un, kad man vajadzēja pie ārsta, es nonācu Abjas slimnīcā. Un tad viņa mani savāca (smejas). Ar lauku darbiem un lauku dzīvi man nebija bijusi nekāda darīšana. Kā mazs puika biju bijis pie radiem Igaunijas dienvidos, bet tur vairāk bija jānodarbojas ar govju ganīšanu. Nonācu laukos un uzreiz pirmais darbs – siena vākšana. Šoks bija diezgan liels. Siena zārda salikšanu iemācījos visai ātri, bet pirmais lielais pārbaudījums bija atart kartupeļus ar zirga pajūgu. Draugi sēdēja virtuvē, dzēra šņabi un gaidīja, ar ko tas viss beigsies. Īstākais realitātes šovs. Zirgs arī bija visai pārsteigts par to, kas tas par muļķi viņam aiz muguras (smejas).
Padomju laikos visi bija pieraduši, ka var doties, kā vajag pāri robežai. Kad 90. gados aiztaisīja ciet, tad uz kādiem 20 gadiem tā satikšanās un pārrobežu sadarbība vairāk vai mazāk izbeidzās. Bet bija pierasts tur iet uz veikalu un 90. gadu sākumā šaipusē veikalos varēja nopirkt tikai rupjmaizi, baltmaizi nevarēja. Arakstē bija baltmaize arī. Sākotnēji robežpunkts bija tāds, kur vēl varēja izbraukt ar mašīnām. Tad samazināja, ka varēja izbraukt tikai ar riteņiem pa grāvjiem un beigās arī to apturēja. Te ir kādi 6 kilometri līdz Arakstei.
Kā sauc jūsu mājas?
“Kingutalu”. Šī ir bijusi ciema vecākā māja un ir celta 1856.gadā. Senākā apdzīvotā vieta Penujā ir tur, kur Jānis nopirka īpašumu. Tur ir akmens zīme no zviedru kara laika, no 17. gadsimta. Tur netālu ir bijuši kapi. Pēc baļķu platuma, kas ir 18 cm, var noteikt, ka mana māja ir senāka par 19. gadsimtu.
Vai jūs zināt, kur ir bijis agrākais Latvijas-Igaunijas robežpunkts? Tas bija Arakstē tieši uz krustojuma. Kad iebrauc Arakstē, tad tas paliek uzreiz pa labi. 1923. gadā pārdalīja robežas, iztaisnoja kaut kādus gabalus un pārlika arī robežpunktu citā vietā.
Agrāk latviešu, kas dzīvoja igauņu pusē un igauņu, kas dzīvoja latviešu pusē, bija daudz vairāk un neviens tā to īsti arī nepiefiksēja un ar pirkstu līdzi nevilka, ka tu esi latvietis vai tu esi igaunis. Agrāk tas viss bija daudz nenoteiktāk.
Vai jūsu bērni dzīvo šeit?
Dēls strādā Somijā, bet viņš ik pa divām nedēļām brauc šurp. Meita strādā Tallinā par speciālo pedagogu. Protams, ka bērni katrs grib savu vietu un nav skaidrības, vai te kāds paliks dzīvot, bet, ja nu nekā citādi, tad te būs vismaz vasarnīca.
Vai piedalījāties Baltijas ceļā?
Pats nē, jo man bija jābūt darbā, bet sieva ar radiniekiem un draugiem gan bija un stāvēja Lilli punktā. Sieva ar Rētu arī katru gadu brauc uz Baltijas ceļa pasākumu, bet man jāpaliek sargāt sētu. Zagļu grupējums, kas brauc no Vilpulkas, ļoti iecienījuši manu māju, tāpēc vienmēr kādam ir jāpaliek mājās. Tieši svētkos, kad visi aizbrauc no mājām, notiek zādzības. Esmu vairākkārt apzagts, tāpēc es esmu tas, kurš pārsvarā paliek mājās.
Ar ko jūs nodarbojaties?
15 gadus esmu Penujas kapu sargs un daru visus pilsētas saimnieciskos darbus. Mans uzdevums ir uzturēt ciemu kārtībā – nopļaut mauriņu, apkopt visu.
Kurš stāda skaistās rozes jūsu dārzā?
Jānis: Jā, mana vecāmāte, piemēram, un visi vietējie, braucot caur Penuju, vienmēr priecājas “Vāu, kā tam Aivo tur izskatās! Tādas puķes!”
Aivo: Puķes ir sievas terapija un mīļākais hobijs. Viņa pa naktīm strādā internātskolā, bet pa dienu kopj puķes. 19 gadus viņa bija pastniece, bet arī Igaunijas lauku dzīvi ir visai grūti uzturēt un šeit aizvēra pasta nodaļu, arī veikalu. Autobuss iet reizi nedēļā – trešdienās var tikt uz Abju un atpakaļ. Vairāk autobusu nav. Ja tev nav sava mašīna, tad tu īsti nekur netiec. Autoveikals brauc reizi nedēļā otrdienās, bet tās cenas ir tik dārgas un izvēle tik maza, ka tas īsti nav tā vērts.
Jānis: Arakstē brauc divreiz nedēļā.
Vai lauku darbos apguvāt arī lopkopību?
Aivo: Gadu gaitā mums ir bijušas gan govis, gan cūkas, gan buļļi un vistas. Kūts bija pilna ar dzīvniekiem, bet Igaunijā notika ļoti strauja pāreja uz lielajām audzētavām, ka tas mazais audzētājs nevarēja galus savilkt kopā. Tādā ziņā Latvijā tā pāreja ir bijusi labāka, mērenāka.
Jānis: Vispār te visu laiku kursē piena mašīnas un nevar saprast, vai nu ved no Latvijas uz Igauniju vai no Igaunijas uz Latviju.
Ja reiz esat ar kapu kopšanas kultūru saistīts, vai Latvijā un Igaunijā ir līdzīgas kapu kultūras tradīcijas?
Jānis: Martā nomira Anetes vecāmāte, viņai bija 90 gadi. Meklējām apbedīšanas uzņēmumu Igaunijā, bet beigās izlēmām par Latvijas uzņēmumu. Sākumā jau visi bija skeptiski – kādi tur tie latvieši būs, varbūt atbrauks treniņbiksēs (smejas). Es aizbraucu ātrāk apskatīties, kā viss ir izdarīts un man jau šķiet normāli. Atbrauc igauņi un dzirdu: ”Ak dievs, cik skaisti, egļu zariņi tik rūpīgi sakārtoti, visi uzvalkos, baltiem cimdiem! Jāņem tikai latvieši!” Arī pie galda kāds ieteicās: “Ja es nākamā, tad es ņemšu tikai latviešus.”
Aivo mūs aizved pie vecas pareizticīgo baznīcas. Manāms, ka tās durvis jau ilgi ir aizvērtas, bet greznumu var nojaust.
Cara laikā, īpaši tā beigās, kad valdīja pārkrievošanas politika, tika sabūvētas pareizticīgo baznīcas un aicināti cilvēki pāriet pareizticībā. Tuvākās pareizticīgo baznīcas bija Rūjienā un Karksi-Nuijā. Lai nebūtu tik garš posms bez baznīcām, tika uzcelta viena arī šeit, Penujā. 60. gadu beigās te vēl bija ap 1200 draudzes biedru. Šādas baznīcas Igaunijā ir kādas 10-15. Viņām visām tie kupoli ir vairāk vai mazāk līdzīgi, bet atšķiras ieejas konstrukcija. Pirms 10 gadiem baznīcas iekšpusē vēl bija kaut kas no interjera, bet nu jau vairs nē.
Aivo mūs aizved turpat blakus parādīt arī kultūras namu, kurā gar sienām izlikta izstāde no fotogrāfu nometnes, ko organizē Rēta. Tie ir mākslas foto, kur redzama arī pamestās baznīcas iekšpuse.
Jānis: Uz Ziemassvētkiem mēs parasti baznīcā ieliekam prožektorus, lai izgaismojas.
Aivo: Kultūras namā agrāk bija ap 260 dziedātāji, dejotāji. Toreiz Abjā, kas šobrīd ir tāds kā lielākais centrs, vēl nekāda kultūras dzīve nenotika un lielākās aktivitātes bija šeit. Agrāk te bija arī skola. Kad skolu aizvēra, te ir bijis gan pasts, gan bibliotēka, gan bitenieka darbnīca. Te ir svinētas gan kāzas, gan dzimšanas dienas. Būvniecībā bija paredzēts, ka te būs vēl viens ēkas spārns.
Kur jūs mums ieteiktu apciemot tālāk?
Aivo: Tie, kas tiešām dzīvoja pie pašas robežas, visi ir miruši. Mājas ir tukšas. Dažviet ir cilvēki, kuri ir nopirkuši tukšās mājas, bet es tos tik labi nepazīstu. Tie, kas ir pavisam veci, tie jau ir pansionātā. Es jums ļoti gribētu parādīt arī kapsētu.
Ejot uz mašīnām, lai brauktu uz kapsētu, piestājam pie pamatiem, kas atrodas pretī Aivo mājai.
Zem šī asfalta ir bruģis, kas iet gar šīs ēkas pamatiem, kur bija krogs. Un tas ir loģiski – ceļš jau gāja gar krogu. Te aug skaists bērzs un kopš 1982. gada, kad es šeit ierados dzīvot, viņš ir vareni izaudzis.
Pa šo ceļu cilvēki gāja uz Pērnavas gadatirgu. Pērnava no šejienes ir kādi 70 km un tas pasākums bija uz kādām trim, četrām dienām. Kamēr aiziet, kamēr atnāk. Gan jau arī rūjienieši gāja. Tad pie tiem krogiem stājās, padzirdīja zirgus, paēda un devās tālāk. Vietējie to sauca par veco zviedru kara ceļu, jo 17. gadsimtā, kad bija zviedru kaujas, šis ceļš ir iezīmējies un no tiem laikiem tas ceļš arī ir palicis. Es ticu, ka šeit noteikti ir viesojusies arī Katrīna, jo šis no Tallinas uz Rīgu bija vistaisnākais ceļš. Domāju, ka viņa devās tālāk arī caur Lodes muižu un tad uz Alūksni. Arī padomju laikos šim ceļam bija statēģiska nozīme.
Nonākuši Penujas kapsētā, secinām, ka atrodamas līdzības ar kapsētām Latvijā.
Aivo: Esmu atradis kapa vietas, kas ir datētas ar 1876. gadu. Baznīcu pabeidza būvēt 1873. gadā un, tiklīdz baznīca bija uzbūvēta, tā arī drīz vien cilvēkus sāka apbedīt šajos kapos. Esmu atradis vienu 1876. gada apbedījumu šajā galā un vienu otrā galā. Šajos kapos guļ arī latvieši. Piemēram, ir viens no Arakstes, bet arī Rūjienas kapsētā jau ir atrodami igauņi.
Kā jūtat atšķirību kapu kopšanas kultūrā?
Aivo: Igauņi to uztver visvienkāršāk, latvieši jau ir nākamais līmenis, tad ir lietuvieši un Polijā jau vispār kapu kultūra eksistē pati par sevi.
Vai šajos kapos vēsturiski ir sadalījums, kurš guļ kurā pusē, piemēram, dižciltīgākie vai arī pa tautībām?
Aivo: Šī skaitījās pareizticīgo kapsēta. Bet tagad jau te viss ir sajaucies. Šobrīd šeit apbedī arī luterāņus un visus, kam ir vēlēšanās, bet principā šī skaitās pareizticīgo kapsēta. Luterāņi gāja uz Hallistes baznīcu, tāpēc tur arī ir luterāņu kapsēta un daudziem Penujas iedzīvotājiem kapi ir tur. Halliste ir kādu 5-7 kilometru attālumā. 60. gados te vēl bija aktīva pareizticīgo baznīca un arī šobrīd te vēl ir palikuši daži iedzīvotāji, kuri ir kristīti pareizticībā. Jāņos uz šejieni brauc bīskaps un lasa sprediķi.
Aivo Joamets (EST)
Aivo juurde juhatavad meid Jānis ja Anete. Peatume Penuja keskuses viimase maja juures, kus uhked lillepeenrad. Kohe on aru saada, et Aivo tunneb mõlemat noort ja ta võtab meid vastu kui häid tuttavaid, olles kohe valmis jagama mitmeid lugusid Penuja elust, mis on kogunenud Penuja kalmistut ja küla üldkuvandit korras hoides.
Mina olen Viljandist, mu naine töötas kunagi Abjas õena. Kui siia elama tulin, polnud mul maatöödest õrna aimugi. Kohe esimene töö oli heinakoristus. Päris suur šokk oli. Heinarõugu tegemise õppisin päris kiiresti ära, aga esimene suurem väljakutse oli hobusega kartulivagude lahtiajamine. Sõbrad istusid köögis, viskasid viina ja vaatasid, millega see kõik lõpeb. Kõige tõelisem tõsielušõu. Hobune oli ka päris imestunud, kes see loll tal selja taga käib (naerab).
Varem oli lätlasi, kes elasid Eesti poolel, ja eestlasi, kes Läti poolel elasid, palju rohkem. Ja ei olnud kedagi, kes oleks sellele eriti tähelepanu pööranud ja näpuga järge ajanud, et sina oled lätlane ja sina eestlane. Varem oli see palju ebamäärasem. Penuja kalmistul puhkab ka lätlasi. Näiteks üks on Arakstest, aga ka Ruhja kalmistult võib eestlasi leida.
Mööda seda teed, mis mu maja juurest läheb, käidi kunagi Pärnu laadale. Asfaldi all on sillutis. Pärnuni on siit mingi 70 km ja too ettevõtmine kestis siis oma kolm-neli päeva – kuni kohale jõuti ja kuni tagasi tuldi. Käis ka Ruhja rahvas. Kõrtside juures siis – näe, siin on vana kõrtsi vundament – peatuti, joodeti hobuseid, söödi ja mindi edasi.
