Foto: Uldis Rusmanis
Dodoties pa ceļu, kurš ved uz Teringi purva taku, ko sarunās Latvijas pusē pieminēja Liene Zemzare un Laila Lūse, pat neiedomājamies, ka nejauši satiksim Alli Lāndi – cilvēku, bez kura nav iedomājama Lilli kultūras dzīve pēc neatkarības atjaunošanas, tostarp Baltijas ceļa ikgadējo pasākumu rīkošana no Igaunijas puses. Viņa arī ļoti ieguldījusies, lai saglabātu un popularizētu vietējo Mulgi dialektu – sarakstījusi vairākas grāmatas un rīkojusi valodas vasaras nometnes savā lauku sētā, kurā nupat esam iebraukuši.
Maruta bija Ķoņos, es biju šeit un mēs vismaz trīsreiz gadā braukājām viena pie otras. Kontaktus mēs uzturējām ļoti ciešus, jo mēs varējām sazināties krievu valodā. 89. gadā es šaipusē biju viena no tām, kas koordinēja aktivitātes, kas saistītas ar neatkarības atgūšanu. Visi tajā laikā šuva karogus. Es šuvu karogus šeit. Igaunijā nevarēja dabūt to zilo drēbi, jo tā, protams, bija ar nolūku aizliegta, to netirgoja, bet mums te pie Latvijas robežas bija laba dzīve – mēs varējām aizbraukt uz Rūjienu un nopirkt pareizo zilo krāsu. Vispār mēs esam arī ļoti īpašā reģionā – Igaunijas mērogā šis reģions vienmēr bijis visbagātākais un Mulgimā ir izteikta kultūrvieta. 19. gadsimtā šeit ir dzīvojuši vissmalkākie ļaudis un bagātākie zemnieki.
Cik ilgi Jūs šeit dzīvojat?
Mana ģimene un vecvecāki šeit ir dzīvojuši vairākās paaudzēs – ne gluži šinī mājā, bet netālu no Lilli – 7 km uz priekšu. Manu vīru pirms 40 gadiem šeit ir nosūtīja darbā no Ida-Virumā un mēs palikām šeit. Sākumā dzīvojām mežniecības mājā, jo vīrs ir mežzinis un viņu šeit nosūtīja darbā par mežžini. Kad sākās atmodas laiks, es vēl nebiju kultūras namā, jo man tikko bija piedzimis bērniņš, bet pēcāk kļuvu par kultūras dzīves organizatori. Mums ir pieci bērni un 1988. gadā man piedzima piektā meita. Baltijas ceļa laikā viņai bija 10 mēneši un mēs ar mazulīti gājām stāvēt Baltijas ceļā. Iesēdināju ratiņos un meitiņa 10 mēnešu vecumā arī piedalījās Baltijas ceļā.
Dalība Baltijas ceļā mums bija ļoti nozīmīga. Visa mežniecības nodaļa stāvēja kopā. Mums bija konkrēta pietura un mēs tur bijām – viss kolektīvs, mūsu ģimene ar pieciem bērniem un 10 mēnešus mazulīti ratos. Pēc pasākuma kāpām lielajā kravas kastē, ko mežniecības nodaļa bija noorganizējusi, tur iecēla arī bērnu ratiņus un braucām uz robežpunktu, kur pēc Baltijas ceļa bija galvenā pulcēšanās. Tajā laikā man bija 31 gads, pieci bērni un piecas govis. Mēs atbraucām no pasākuma četros rītā. Aizgājām izslaukt govis un tikai pēc tam gājām gulēt.
Vai jums nebija bail piedalīties?
Par bailēm runājot, robeža jau gan bija tepat, bet tā jau nebija nekāda Krievijas robeža. Mēs zinājām, ka latviešiem ir tāda pati nostāja kā igauņiem – ka mēs gribam brīvību un esam gatavi uz to iet. Lielākais nemiers jau bija Tallinā, galvaspilsētā, kur patiešām juta, ka varbūt kaut kas agresīvs var sākties. Te mēs visi bijām meža vidū un, pat ja tā robeža arī bija tuvu, tā sajūta tomēr bija diezgan mierīga – ka ir vienkārši jāiet un jādara.
Kā jūs kļuvāt par Lilli kultūras dzīves organizatori?
Sākumā to nemaz nebiju plānojusi, bet es vadīju tādus brīvprātīgos pulciņus. Tolaik kultūras nama vadītāja salauza kāju un palika tukša vieta. Bija 1991. gads un, tā kā es biju tāda aktīva pulciņu vadītāja, es jau tajā gadā sāku organizēt Ziemassvētkus un tā arī paliku par kultūras dzīves organizatori.
Un kā nonācāt līdz Baltijas ceļa atceres pasākumu organizēšanai?
Tādi atceres, kopābūšanas brīži bija katru gadu, bet, ja godīgi, sākumā vietvarus Igaunijā Baltijas ceļa svinēšana nemaz tā ļoti neinteresēja. No Latvijas puses vienmēr tur bija ar karogiem un tā, augstas runas un svarīgi cilvēki, bet no mūsu puses es kā kultūras nama vadītāja biju augstākā persona, jo tobrīd nevienu citu tas neinteresēja. Lielāka interese sākās tad, kad Baltijas ceļam apritēja desmitgade, bet tie pirmie gadi pagāja ar sajūtu, ka latviešiem šis pasākums tiešām interesē, bet mums tikai jāpiedalās. Tālāk jau tas aizgāja kā lielāks pasākums. Mēs uzstādījām Baltijas ceļa piemiņas akmeni Lilli centrā, bija vairāki kopprojekti ar latviešiem, tostarp uzliet asfaltu – tas bija diezgan liels un naudietilpīgs projekts. Bet tas sākās pēc tiem pirmajiem 10 gadiem, kuri pagāja, kamēr šaipusē saprata, ka tas vispār ir kaut kas atzīmējams. Tagad 23. augusts šajā apvidū jau ir svarīgs datums, ko cilvēki patiešām gaida un kam gatavojas. Šogad arī tāda pusapaļa jubileja, tad droši vien arī būs kaut kas lielāks un cilvēki noteikti būs.
Ko jūs darāt šobrīd?
Es ilgu laiku esmu bijusi Mulgi kultūras institūta vadītāja. Tagad esmu projektu vadītāja, jo ar to kultūras namu sanāca nepatīkami. Vietējā pašvaldība veica štata vietu samazinājumu un notika tā, ka jāizvēlas bija vai nu darba vieta man, vai bibliotekārei, pie kā laikam tikko bijāt ciemoties. Es izvēlējos aiziet pati, lai viņai paliek tā vieta, jo viņi bija gatavi algot tikai vienu cilvēku. Patiesībā ļoti labi, ka tā notika, jo man radās laiks un iespēja nodarboties ar Mulgi kultūru. Es esmu ļoti ieinteresēta dialekta saglabāšanā un sargāšanā. Es uzrakstīju ābeci un vairākas grāmatas, pētot šo valodu un dialektu. Mēs esam darījuši ļoti daudz, lai vietējo kultūru saglabātu un attīstītu. Tulkotāja Ilze piebilst, ka Igaunijā Alli pieminētā organizācija un reģions ar savu kultūrvēsturisko mantojumu ir ļoti pazīstams un ievērojams.
Kādreiz šajā ciematā bija arī četru klašu sākumskola. 90. gados pagasts to aizvēra, bet mēs ar saviem spēkiem vēl divus gadus skolu uzturējām. Mēs savā sētā, šeit organizējām vasaras nometnes Mulgi dialekta uzturēšanai un trīs gadus pēc kārtas organizējām teātra izrādes Mulgi dialektā, lai to popularizētu. Jāks Kedari (ig.Jaak Kõdari) to visu ir apkopojis grāmatā. Viņš dzīvoja uz pašas Igaunijas-Latvijas robežas un sadarbojāmies nometnes tapšanā un beigu beigās vietā, kur viņš dzīvoja, vairākus gadus pēc kārtas notika skaists pasākums – robeždziedāšana. Gan jau ka jūs esat par jaunu, lai to atcerētos, bet tā bija. No Latvijas puses un Igaunijas puses tā dziedāšana notika. Un kādus 16 gadus notika arī festivāls “Nava Lava”, kas bija šo dažu cilvēku privāta iniciatīva. Latviski tas būtu “Navas skatuve”, jo Nava ir vietas nosaukums. Tur ir piedalījušies visi bērni, mazbērni, ciema iedzīvotāji, visi pierobežas folkloras ansambļi. Ieradās arī Ķoņu pagasta vecākie, Naukšēnu cilvēki un vietējie. Katrs dziedāja savas tautasdziesmas, bet bija daudz dziesmu, ko latvieši zināja igauniski vai igauņi zināja latviski. Viņi jau arī saskaņoja, ko dziedāt, bet, piemēram, “Pūt, vējiņi” un “Gaujas laivinieks” bija tradicionālās dziesmas, bet bija arī citas, ko prata un visi kopā dziedāja. Jāks nomira un diemžēl ar to viss izbeidzās.
Agrāk, protams, bija vieglāk ar to, krievu valodas zināšanas bija abām pusēm. Tagad pat veikalā neko krieviski Rūjienā vairs nevar izdarīt, savukārt skolā mēs mācījāmies nevis angļu, bet vācu valodu. Vāciski mēs arī varētu parunāt, jo mums bija ļoti cieša draudzība ar vienu Vācijas pilsētu, uz kuru braucām dejot. Jā, vāciski es varu, bet angliski es nevaru, savukārt krievu valodā vairs nerunā jaunie.
Vai zināt arī par Rūjienas izloksni?
Jā, es sadarbojos ar Tartu Universitātes Līvu valodas pētniekiem un zinu, ka Rūjiena atrodas seno lībiešu teritorijā, līdz ar to tā valodas ietekme varētu būt.
Vai bieži braucat uz Latviju?
Mums šobrīd ir 15 mazbērni un 5-8 regulāri vasarās dzīvojas pie mums. Viena bērna ģimene dzīvo Somijā, viena Zviedrijā un trīs pa Igauniju. Viena dzīvo tepat Karksi-Nuijā, otra arī salīdzinoši netālu un trešais dēls būvē šo māju tepat mūsu pagalmā. Kad braucam uz Latviju, tad tas ir tāds lielais brauciens ar nakšņošanu teltīs. Rūjienā virs topa ir drēbju veikals, kur mēs mēdzam iebraukt.
Jūs teicāt, ka ieradāties šeit dzīvot no Ida-Virumā. Kā jūs šeit iedzīvojāties?
No mežziņa mājas uz šejieni pārcēlāmies 80. gadu beigās/90. gadu sākumā. Mēs dzīvojām mežziņa mājā kādus četrus kilometrus uz priekšu, bet, tā kā es jau tajā laikā strādāju kultūras namā, uz darbu no mežziņa mājas bija visai tāls ceļš un nebija jau arī ar ko braukt. Mums tolaik piedāvāja feldšeru māju pašā ciema centrā, savukārt mūsu šībrīža mājā dzīvoja citi mežniecības darbinieki. Viņi negribēja dzīvot šajā mājā, jo gribēja būt ciemā centrā. Mēs ar vīru savukārt negribējām dzīvot ciema centrā, tāpēc vienojāmies, ka savā starpā samainīsimies ar piedāvājumu. Tā arī izdarījām un šo ēku privatizējām. Mēs esam ļoti laimīgi, ka tā notika, jo šeit jūtamies kā paradīzē. Vīrs pēc mežniecības darbiem 14 dzīves gadus nostrādāja Somijā un tikai beidzamos 3 gadus ir atkal Igaunijā. Viņš iemācījās valodu un tur strādāja, bet atgriezās – līdz mūža beigām tomēr negribot vergot citu labā.
Šī māja celta 1918. gadā (rāda skaisti ierāmētu mājas fotogrāfiju). Verandas, kas ir redzama attēlā, gan vairs nav, bet otrā mājas pusē vēl ir oriģinālie logi.
Kas šobrīd notiek Lilli kultūras dzīvē?
Kultūras nama kā iestādes vairs nav, bet pagasts uztur to ēku ar elektrības un apkures maksājumiem. Mums ar pašiem saviem spēkiem jānodrošina pasākumi, jo tam nav algota darbinieka. Tā nu mēs šovasar ar saviem spēkiem talkās esam uzbūvējuši nelielu skatuvīti, estrādīti. Līdzīgi kā Baltijas ceļā – man vispār ir dažādi foto no tā laika un talkām. Nezinu, vai jauniešiem mūsdienās ir pazīstama un tuva kopīgo talku ideja. Jāņos mums bija pirmie koncerti un augustā būs pagasta svētki. Mēs priecātos, ja uz tiem kāds varētu ierasties uzstāties arī no Latvijas puses!
Ar ko vēl sanāk nodarboties?
Es šobrīd pasniedzu arī Mulgi izloksni. Man ir 7 skolēni – trīs bērni un četri pieaugušie. Reizi nedēļā mēs nākam kopā un es viņiem mācu dialektu. Mums ir viena jauniešu grupa, kas jāņos pirmoreiz uzstājās ar piecām dziesmām. Tad mums vēl ir vecākās paaudzes sievietes, kuras vienkārši sanāk kopā izdziedāties. Agrāk bija arī daudz dejotāji, bet tagad tie ir izklīduši pa pasauli.
Alli Laande (EST)
Liikudes mööda teed, mis viib Teringi raba matkarajale, mida vestluses Läti poolel mainisid Liene Zemzare ja Laila Lūse, ei osanud me arvata, et kohtume juhuslikult Alli Laandega – inimesega, kelleta poleks mõeldav taasiseseisvumisjärgne Lilli kultuurielu, sealhulgas Balti keti iga-aastase sünnipäevaürituse korraldamine Eesti poolel. Ta on väga palju panustanud ka kohaliku Mulgi murde säilimisse ja populariseerimisse, kirjutanud mitmeid raamatuid ja korraldanud suviseid keelelaagreid oma talu mail, kuhu just olemegi jõudnud.
Maruta oli Ķoņi külas ja mina siin, vähemalt kolm korda aastas käisime teineteise juures. Kui päris aus olla, siinseid kohalikke võime Balti keti aastapäeva tähistamine alguses suurt ei huvitanud. Läti poolel, seal oldi alati lippudega, olid uhked kõned ja tähtsad inimesed. Meie poolt olin mina kui kultuurimaja juhataja kõrgeim isik, sest tookord kedagi teist see ei huvitanud. Suurem huvi tekkis siis, kui Balti ketist oli möödas kümme aastat, aga nood eelmised aastad olid möödunud tundega, et lätlasi see üritus tõesti huvitas ja meie olime lihtsalt osavõtjad. Edasi läks see juba kui suurem sündmus. Me paigaldasime Lilli keskusesse Balti keti mälestuskivi, olid mitmed ühisprojektid lätlastega, sealhulgas asfalteerimistöö, mis oli üsna suur ja rahamahukas projekt. Aga see kõik algas pärast noid esimesi 10 aastat, mis olid möödunud, enne kui siinpool aru saadi, et see on üldse tähistamist väärt. Nüüd on 23. august siinkandis juba oluline kuupäev, mida inimesed tõepoolest ootavad ja milleks valmistuvad.
Noored arvatavasti seda üldsegi ei tea, aga varem oli siin ka selline üritus nagu piirilaulmine. Nii eestlased kui lätlased laulsid oma rahvalaule, aga oli ka palju neid laule, mida lätlased oskasid eesti keeles ja eestlased läti keeles. Nad ka kooskõlastasid, mida laulda. Näiteks „Puhu tuul” ja „Koiva paaadimees” olid traditsioonilised laulud, aga olid ka teised, mida osati ja mida kõik koos laulsid.
Eestis õmblesid tol ajal kõik lippe. Mina õmblesin lippe siin. Eestis ei olnud saada seda sinist kangast, sest see oli loomulikult keelatud, seda ei müüdud. Kuid meil oli Läti piiri ääres hea elu – me võisime sõita Ruhja ja osta õiget sinist. Me teadsime, et lätlastel on seesama hoiak nagu eestlastel – et me tahame vabadust ja oleme valmis selle peale välja minema.
