“Tammiku” mājās, kas atrodas pusotru kilometru no robežpunkta starp Araksti un Penuju, iebraucam vēlā pēcpusdienā un mūs sagaida liels suns – Maksimuss. Saimnieki ir ļoti uzmanīgi un mazliet jūtam, ka garāmbraucēju te nav daudz.
Kā sauc jūsu mājas?
Mājas sauc “Tammiku”. Te esmu dzimis un audzis. Arī mani vecāki ir no šejienes un visu savu mūžu esmu dzīvojis Penujā. Sākotnēji mūsu ģimene dzīvoja mājā, kas ir tepat netālu, bet mums radās iespēja iegādāties šo māju un tad 1992. gadā mēs viņu privatizējām. Bērni tagad dzīvo Abjā-Paluojā. Esmu kādu laiciņu dzīvojis arī Penujas centrā.
Tur, kur skaistā baznīca?
Jā, es arī atceros tos laikus, kad baznīca tur tiešām darbojās, bet tad sākās problēmas ar jumtu un pamazām ēka aizgāja pa pieskari.
Vai gājāt arī Penujas skolā?
Sākumskolas četras klases beidzu šeit un tad tālāk mācījos Abjā-Paluojā.
Ar ko jūs nodarbojāties?
Es visu mūžu esmu šeit strādājis par traktoristu-mehāniķi. Lielākoties jau kolhoza laikos, bet tagad jau ilgu laiku esmu pensionārs.
Vai piedalījāties Baltijas ceļā?
Mēs ar visu ģimeni stāvējām Karksi-Nuija centrā. Parasti arī mēs 23. augustā dodamies uz Unguriņiem, bet pagājušogad kaut kā nebijām.
Kādas attiecības jums ir ar pierobežas latviešiem?
Mēs kādreiz ar diviem latviešiem no Lodes kopā dienējām armijā un tad mums bija diezgan cieša draudzība. Braucām viens pie otra ciemos, bet nu jau viņi diemžēl ir miruši. Agrāk uz veikaliem Arakstē, Lodē un Ķoņos braucām ar riteņiem un autobusu. Visas trīs vietas bija apritē.
Jā, mums tieši te pāri Una Sniega teica, ka viņa katru dienu ar igauņu autobusu braukusi uz skolu Rūjienā un atpakaļ.
Jā, jā, gāja divreiz dienā! Pusastoņos brauca uz turieni un desmitos atpakaļ. Divos brauca otrreiz un pussešos atpakaļ. Autobuss bija pilns ar cilvēkiem un putekļiem, un man vienmēr tajos autobusos bija nelabi.
Kā izjutāt to laiku, kad robeža bija slēgta?
Varēja just, ka uzreiz samazinās cilvēku plūsma un nevarēja vairs tik brīvi tikt uz tiem veikaliem, bet nu jau atkal bieži braucam uz Rūjienu. Es zinu, ka ir bijušas arī kaut kādas noslēpumainās takas caur mežu, bet neesmu tās staigājis. Nav bijusi vajadzība. 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā bija problēmas ar vienu māju Latvijas pusē, no kuras diezgan bieži tolaik zagļi ieradās sirojumos. Visu, ko varēja, aizveda – riteņus, ķerras, bet tagad nav dzirdēts.
Vai jums patīk šeit dzīvot?
Nevaru iedomāties, ka dzīvot šeit, pierobežā, būtu kaut kādā veidā atšķirīgi no dzīves citur. Ļoti mierīgi.
Arne Palulills (EST)
Tammiku tallu, mis asub Arakste ja Penuja vahel pooleteise kilomeetri kaugusel piiripunktist, saabume hilisel pärastlõunal. Meid võtab vastu suur koer Maximus. Pererahvas on väga tähelepanelik. Me saame aru, et möödasõitjaid on siin vähe.
Kunagi teenisin armees koos kahe lätlasega Lodest, siis oli meie vahel üsna suur sõprus. Käisime pärast üksteisel külas, aga nüüd on nad kahjuks surnud. Kunagi käisime jalgratta või bussiga Arakstes, Lodes ja Ķoņis poes. Buss käis kaks korda päevas! Pool kaheksa sõitis välja ja kümme tagasi. Kell kaks läks teist korda ja pool kuus tagasi. Buss oli täis rahvast ja tolmu, mul oli nendes bussides alati süda paha.
Tean, et kui piir oli kinni, olid mingid salajased rajad läbi metsa, aga mina neid mööda pole käinud. Polnud vajadust.
Ma ei kujuta ette, et siin piiril elamine erineks mujal elamisest. Aga siin on väga rahulik.
