Foto: Samanta Lūsīte
Pie Georga dodamies pēc Raita norādēm un “Burtnieku” māju saimnieku satiekam, blakus graudu kaltes torņiem darbojoties ap malkas skaldīšanas ierīci. Sākumā Georgs par sarunu ir izvairīgs, bet tad nosaka: “Nē nu man jau nav, ko slēpt!” Tobrīd vēl nezinām, ka esam sastapuši cilvēku, kas bija cieši iesaistīts atmodas laika norisēs.
No kura gada jūs te dzīvojat?
Kur – te vai? Kādu brīdi domā. Tad jau vēl strādāj’ Rīgā laikam, kad apprecējās. Te sievas vecāki dzīvoja. Un es apprecējos un tā es te nokļuvu. Tad Valmierā stiklašķiedrā es pastrādāju un pārnācu uz tejieni, uz bijušo kolhozu. Tiklīdz sāka te kaut ko varēt, tad es privatizēju. Te man nekas nepiederēja – es te bij’ pilnīgi ārpasaules cilvēks. Bet tagad jau gadi i’ pulk’. Tie vecie īpašniek’ ari’ nebij, tā ka es varēj’ to te vis’ privatizet’.
Rāda uz zemes robežu. Šitā puse nav mana, man ir tā apstrādātā puse. Tā ir kaimiņam. Viņi uz Ameriku laikam aizbraukuši.
Kāpēc mājai ir nosaukums “Burtnieki”? Burtnieka ezers taču ir visai tālu.
Tāds tas nosaukums bija. Mājas stāsts ir tāds – bija tāds krogus īpašnieks, tāds Brolis. Viņam laikam naudas netrūka, tad viņ’ te nopirka, sadalīja – tās ir dravas, kas tur, redz, tai pļavā. Viņi sadalīja uz pusēm un šito pusi nopirka tas krodzinieks. Viņš iznomāja to māju rentniekiem un tad, kad 1940. gadā ienāca krievi, tai laikā tie dēli nomira un te arī īpašnieki nepalika. Tiklīdz varēja, es biju viens no pirmajiem vai ne pat pats pirmais, kas pārgāja no kolhoza uz zemnieku saimniecīb’. Tā kādus 30 gadus bija zemniekošana, principā graudaudzēšana.
Tas te viss (rāda uz kalti) ir manis paš’ taisīts. Tur iekšā ir kurināšana, viss automātiski gāja uz torņiem, uz kalti. Te mans labākais draugs, Jurģis, sākumā strādāja par kombainieri. Viņš ir vienreizīgi interesants cilvēks. Kā viņš māk visas lietas kārtot un darīt! Mēs te bij’ pirmie, kas vispār sāka kaut ko ar zemēm. Miglošan bij’, vis’ apkārtni apkalpojām.
Tagad negrib neviens te nākt, negrib strādāt. Viss uz lūžņiem. Vis’ tā tehnik’ i’ baig vecā. A’ to vairs dzīvot nevar. Tā es te dzīvo’. Nē nu dzīvo’ jau labi. Var teikt, ka esmu pat ļoti pārticis cilvēks.
Jūs te dzīvojat visu gadu?
Pa vasar’ es dzīvo’ te. Pa ziemu Rūjienā. Rūjienā māju uzbūvēj’.
Bet te taču arī ir māja!
Ir māja, jā. Pirtiņu ar’ vēl nupat aiz gara laika uzbūvēju (smejas).
Vai jums ir mājdzīvnieki?
Nē, nav vairāk, ir tikai suns. Bija zirgs; tas nodzīvoja līdz 29 gad’ un nomira. Tad tagad skaldu malciņu. Nē nu jūs varat bildēt, ko gribat. Man nav nekādu noslēpumu. Tur lejā ir dīķi, varat aiziet arī tur. Tie vis’ pašu veidot’ un bits’ ar…
Darbojas ap skaldāmo aparātu. Es jau a’ rokām neskald’. Moderns cilvēks. Es viņ’ sauc’ pa pensionār’ cir’ (smejas). Nav jāvicinās. Ar viņ’ iet diezgan lēn’ tā strādāšan’. Bet iet. Strādāšan’ i’ pavisam vienkārš’.
Tiešām labs aparāts!
Jā, ķīnieš a’ māk kaut ko lab’ uztaisit’.
Cik resnu viņš ņem?
Cik jaudā uzcelt!
Jūs tā te viens pats saimniekojat?
Viens pats. Sieva satraumējās, kad te bij’ tā lielā atkala. Šoziem divas ābeles sniegs nolauza. Un tās tagad ir te (rāda uz malkas kaudzi).
Jūs uz Igauniju arī braucat?
Ko es tai’ Igaunijā meklēš’, tur nekas nav (smejas). Agrāk, krievlaikā, ta brauc pēc desām.
Vai piedalījāties Baltijas ceļā?
Kad nodibināja Tautas fronti, mani ievēlēja par Ķoņu līderi (bijušā kolhoza „Cīņa” Tautas frontes grupas vadītājs). Valmieras rajona deputāts es biju un Rūjienas pilsētas deputāts. Kad bija sarunas ar zemkopības ministru, tad man bija jābrauc uz Rīgu reizi mēnesī viņu konsultēt. Visur es biju. Gan Rīgā kā deputāts tanī stadionā, kad bija republikas tautas frontes deputātu saiets, kur bija 8-9 tūkstoši cilvēku, gan organizēju transportu uz Barikādēm Rīgā.
Georgs Micītis (EST)
Mis aastast te siin olete?
Millal – siin elan? (Mõtleb hetke) Siis töötasin veel Riias, kui abiellusin. Siin elasid naise vanemad. Ma abiellusin ja nii ma siia jõudsin. Siis töötasin Valmieras klaaskiu tootmistehases ja siis tulin siia, endisesse kolhoosi. Niipea kui siin midagi võimalikuks hakkas saama, erastasin. Mulle ei kuulunud siin midagi – olen siin täiesti kõrvalseisja. Aga sellest on juba aastaid möödas. Neid vanu omanikke seal ka polnud, nii et ma sain selle kõik siin erastada.
(Osutab maa piirile) See pool ei kuulu mulle, mul on haritud pool. See on naabri oma. Nad lahkusid siit vist Ameerikasse.
Miks kannab maja nime “Burtnieki”? Burtnieksi järv on ju üsna kaugel.
Selline maja nimi oli juba. Maja lugu on selline. Oli siin kõrtsu omanik, selline Brolis. Tal vist rahapuudust ei olnud, osteti see siit ära, jagati ära – see on mesila, mis, näe, on heinamaal. Nad jagasid selle pooleks ja selle poole ostis kõrtsmik. Ilmselt polnud raha kuhugi panna ja ta üüris maja üürnikele. Ja kui venelased 1940. aastal tulid, siis need pojad surid ja peremehed siia elama ei jäänud. Niipea kui oli võimalik, olin üks esimesi, kui mitte päris esimene, kes kolhoosist talumajandile üle läks. See oli umbes 30 aastat tagasi, algas põlluharimine, peamiselt teraviljakasvatus.
Kõik siin (näitab peitlile) on minu tehtud.
Kõik see (näitab kuivatile) on minu tehtud. Sees on küte, kõik läks automaatselt tornidesse, kuivatisse. Minu parim sõber Jurģis töötas siin alguses kombainerina. Ta on erakordselt huvitav inimene. Kuidas ta teab, kuidas kõiki asju korraldada ja jõuda ära teha! Olime siin esimesed, kes maade harimisega alustasid. Algul põldude keemiline töötlemine, me teenindasime kõike selles piirkonnas.
Nüüd ei taha keegi siia tulla, ei taha töötada. Kõik tehnika on muutunud vanarauaks. Kogu see tehnoloogia on ajale jalgu jäänud. Sellega enam ei ela ära. Nii ma siin elan. Ei, elu on hea. Võib öelda, et olen isegi väga rikas inimene.
Kas elate siin aastaringselt?
Elan siin suviti. Talvel Rūjienas. Ehitasin maja Rūjienas.
Aga siin ka on maja?
Maja on jah. Sauna ehitasin hiljuti, sest polnud midagi teha (naerab).
Lemmikloomi pole?
Ei, rohkem pole, ainult koer. Oli hobune, see elas 29-aastaseks ja suri. Nii, et nüüd ma raiun puid. Ei, sa võid teha mis iganes pilti tahad. Mul pole saladusi. Seal all on tiigid, sinna saab ka minna… (töötab puiduhakkuri ümber). Küttepuid ma enam kätega ei raiu. Kaasaegne mees. Mina kutsun teda pensionärikirveks. Pole vaja kirvest vehkida. Temaga töötamine on üsna aeglane. Aga läheb. Töötamine on väga lihtne.
Tõesti hea seade!
Jah, ka hiinlased oskavad midagi head teha.
Kui jämedat ta võtab?
Kui palju suudad tõsta.
Kas teie siin toimetate üksi?
Üksinda. Naine sai vigastuse, kui tuli suur lume sulamine, libedus. Sel talvel murdis lumi kaks õunapuud. Ja nüüd on need siin (näitab puuhunnikule).
Kas käite Eestis?
Mida ma Eestist otsin, seal pole midagi. Vanasti, vene ajal, sõideti vorsti järgi
Kas osalesite Balti ketis?
Kui Rahvarinne asutati, valiti mind Ķoņi juhiks (A.P.G. – endise kolhoosi “Cīņa” Rahvarinde rühma juht). Olin Valmiera rajooni asetäitja ja Rūjiena linna asetäitja. Kui olid läbirääkimised põllumajandusministriga, pidin kord kuus Riias teda nõustamas käima.
Olin sel ajal igal pool. Nii Riias saadikuna sellel staadionil, kui oli vabariigi Rahvarinde saadikute koosolek, kus oli 8-9 tuhat inimest, mina ka organiseerisin transpordi Riia barrikaadidele.
