Foto: Uldis Rusmanis
“Iletē”(ig.“Uletee”) igauņu valodā nozīmē “pāri ceļam” un Hansa māja patiešām atrodas tieši pie ceļa. Tas ir ceļš, kurā pēc 900 metriem mūs gaida robeža ar Latviju un tūliņ pēc tās – Ilgas Šmites un Unas Sniegas mājas, kur esam jau ciemojušies.
Kā jūs šeit nonācāt?
Šī ir manu vecvecāku saimniecība. Mani vecāki uz šejieni pārcēlās 60. gados. Esmu šeit dzimis un audzis.
Gājāt Penujas skolā?
Divas klases gāju šeit un tad uz Abju. Braukāju ar skolēnu autobusu.
Cik klasesbiedru jūs kopā bijāt Penujā?
Kādi četri, pieci.
Ar ko jūs nodarbojāties?
Es 12 gadus nostrādāju par ugunsdzēsēju līdz veselība neļāva turpināt. Tagad es strādāju apsardzes firmā Vīlandē. Ugunsdzēsējs es biju Pērnavā. Mana meita turpat arī dzīvo, bet es pārvācos uz šejieni. Laukos tomēr ir ļoti grūti ar nodarbošanos. Meita ir speciālā pedagoģe un viņa ir iekārtojusi dzīvi Pērnavā. Gatavojos vecumdienas pavadīt šeit. Lūk, tur drīz man būs pirtiņa.
Vai jūs pazīstat kādu no latviešu kaimiņiem robežas otrā pusē?
No latviešu kaimiņiem robežas otrā pusē pazīstu bitenieku Jāni un Ilgu ar zirgiem. Agrāk bija daudz tās draudzības, bet tagad ar valodas barjeru kaut kā nekā. Kad Penujā bija veikals, tur sanāca satikties ar latviešiem. Arakstē vienmēr varēja nopirkt gotiņu konfektes. Arī tagad ik pa laikam aizbraucu uz Latviju, paskatos, kas veikalos jauns. Klasika, protams, ir “Depo” Valmierā. Tās tomēr ir drusku lielākas pilsētas nekā šaipusē un mēdzu tāpat aizbraukt.
Kas jums visvairāk patīk, dzīvojot šeit?
Man patīk, ka šeit ir miers un daudz telpas, kur neviens neskrien virsū. Nav nekādas kastītes dzīves – viss ir brīvs un neierobežots. Uz pasākumiem eju uz Penuju, ja nesakrīt ar darbu.
Vai piedalījāties Baltijas ceļā?
Jā, es stāvēju netālu no Vīlandes un biju arī uz noslēguma pasākumu robežpunktā.
Hanss Kīvits (EST)
Ületee talu ongi sõna otseses mõttes üle tee, asudes tee ääres, kust Läti piirini on 900 meetrit. Kohe pärast seda on aga Ilga Šmite ja Una Sniega majad, mida oleme juba külastanud.
12 aastat töötasin tuletõrjujana Pärnus. Mu tütar elabki seal. Siin maal on tõõhõivega ikka väga raske. Tütar on eripedagoog ja on oma elu Pärnus sisse seadnud. Mina valmistun oma vanaduspäevi siin veetma. Näe, seal saab varsti saun olema.
Läti naabritest teiselpool piiri tunnen mesinik Jānist ja Ilgat, kellel on hobused. Varem oli seda sõprust rohkem, aga nüüd keelebarjääriga kuidagi mitte. Kui Penujas pood oli, sai seal lätlastega kohtutud. Arakstes sai alati Lehmakese kommi osta. Ka praegu sõidan aeg-ajalt Lätti, vaatan, mis poodides uut. Klassika on loomulikult Depo Valmieras. See siiski suurem linn kui need mis siinpool ja ma sõidan sinna ka niisama.
Mulle meeldib, et siin on rahu ja palju avarust, kus keegi otsa ei jookse. Pole mingit kastis elamist, kõik on vaba ja piirideta.
