2. Ekspedīcija. Ilga Šmite

Mūsu ceļš pie izstādes tapšanā iesaistītajiem cilvēkiem veidojas pats no sevis pēc sarunas biedru norādēm par tuvākajiem kaimiņiem un draugiem. Uz “Sudmalām” ceļa galā ved skaista, mākslas darba cienīga norāde. Tur izmantoti zirga ratu riteņi un ir skaidrs, ka vieta ir pareizā, jo visi iepriekš satiktie kaimiņi, stāstot par Ilgu, bija pieminējuši arī zirgus. Satiekam Ilgu Šmiti pagalma vidū, un sākas gara un skaista pastaiga pa izkopto pagalmu, ko rotā dažādi dekori zirgu tēmā.

Cik jūs ilgi šeit dzīvojat?

Kādi 34 gadi. Kad atnācu, uz to kūtiņu (rāda uz kūti) nevarēja aiziet – bija dadži cilvēka augumā. Māja bija kolhoza, bet tai arī logi ārā. Cīnījušies esam. Bērni ir palīdzējuši, bet tagad visi ir kaut kur pasaulē. Man ir ienākusi prātā doma, ka vajadzētu visu pārdot. Un tad man atkal šķiet – kur es likšos? Vecu koku arī nevar pārstādīt, tā kā jāpaliek te. Meklēju, ka varbūt kāds grib pirkt, un es būšu kā bonuss (smejas). Ir atsevišķi virtuvīte un divas istabas, un tad vēl ir kaut kādas piecas istabas. Sauc jau arī meita uz Īriju, lai es nāku dzīvot, bet es vienu mēnesi tur nodzīvoju un teicu – nē, nē! Es tad drīzāk tepat pansionātā, bet tur gan nē.

Kā jūs šo vietu izvēlējāties?

Kolhoza priekšsēdētājam Ķigulim Guntim bija sieva Edīte. Ar viņu mēs kopā Smiltenes tehnikumā mācījāmies. 

Kolhoza priekšsēdētājam Ķigulim Guntim bija sieva Edīte. Ar viņu mēs kopā Smiltenes tehnikumā mācījāmies. Mana dzīve apmeta lielu kūleni, un es nezināju, uz kuru pusi iet, un viņa teica: «Nāc! Mums ir zirgi!» Man ir tā – visur, kur zirgi, tur es. Tā es te atnācu dzīvot, un joprojām esmu ar zirgiem. Jā, es domāju, ka tie man būs arī līdzi tur, kur iet ar kājām pa priekšu. Zirga gadā esmu dzimusi. Un dzīvē arī tā ir – tu velc, velc, velc, un, ja nevari, tad rati ir grāvī un pats otrā pusē, un cauri. 

Tad jau šeit pierobežā bija liela rosība?

Oi, kas tik te nav bijis! Te bija cūku ferma, 400 cūkas. Ar to mēs arī sākām. Kad atnācu te dzīvot, man viņas bija jākopj. Kad viss juka un bruka, mēs paņēmām desmit sivēnmātes un ar to sākām privatizāciju. Sivēni dzima, ar ko barot viņus nebija, nu visādāk’ tur gāja.

Pēc sivēniem – kas mums bija – gateris bija. Kas mums nav bijis, lūk, to jūs paprasiet! Te nav bijušas vistas, aitas. Pārējais viss i’ bijis. Ir bijušas 30 govis, 300 truši.

Šie ir jūsu zirgi?

Jā, privātie. Šī ir Hēra, šis ir Velūrs, šitā ir Ilionoisa, šitā ir Vīlande un šitā – mana žurciņa, un šitais mans bēbītis, Kurkumiņš. Man bija 15 zirgi. Nu tā es te cīnos. Un šitos jau visvairāk būtu žēl atstāt. Vai ne, Kurkuma? Kurkuma ir pagājušā gada kumeliņš. 

Vai zirgus turat savam priekam?

Bija laiks, kad es sportoju. 50 gadus. Kad zirgus kolhoza laikā paņēma nost, tad bija dziļa sāpe. Es atnācu uz šejieni, lai no tā visa atietu, bet nevar jau aiziet no tā, kas tev sirdī. Vienu laiku varēja apmācīt un pārdot uz ārzemēm, bet tagad ir tādi laiki, ka nevienam nekā nevajag. Visi baidās un nezina, kas būs rītdien.

Tas (rāda uz vienu zirgu) ir divgadnieks, un tas arī ir maziņš – trīs gadi. Jāsāk strādāt, bet man te uz ledus februāra beigās bišķi satraumējās plecs. Roku jau tagad var pacelt, bet bija tā, ka pat gulēt nevarēja. Es visu laiku domāju, ka dibens ir smagāks, bet izrādās, ka galva. Tad es sāku domāt, kā tā galva kļuvusi smagāka, bet izrādās, ka gudrība tur sakrājusies (smejas).

Vai zirgiem un cilvēkiem ir līdzīgi raksturi?

Cik zirgu, tik raksturu. Piemēram, šis – visi nāk iekšā, bet viņš nostājas durvīs un tagad koriģēs – šis nāks iekšā, šis nenāks. Un kož! Tur daudz ko varētu uzrakstīt, ja būtu, kas raksta.

Kurš starp jūsu zirgiem ir galvenais?

Protams, mans negribīgi sirmais – tāda viņam krāsa ir (smejas). Vispār viņš būs sirms, bet es tā viņu nosaucu. Liels, bet viņam tikai trīs gadiņi, bēbītis vēl ir. Vai ne, bubi? Oi, kā viņi šodien tur pa dīķi ņēmās! Cits bija zemē, cits ūdenī līdz vidum. Kad viņi novārtās dubļos, nenāk dunduri klāt. Man tēvs arī kolhoza laikā 16 gadus bija zirgkopējs. Tas bija Mālpilī. Es praktiski starp zirga kājām esmu uzaugusi. Visas gudrības esmu tur samācījusies. 

Ko cilvēkiem vajadzētu no zirgiem iemācīties?

Protams, čaklumu. Zirgi nespaida podziņas. Es pati zinu, kā ir, kad ieskatās telefonā un netiek ārā. Kad zupa pārvārās un aizmirst, ka viņa vispār ir uzlikta. Darba mīlestība ir zirgam. Ja viņš ir iemācīts strādāt, tad viņš arī strādā. Ainava ar zirgiem izskatās pilnīgi citādāka. Sevišķi, kad es pa logu skatos no rīta, kā viņi tur pienenēs tik skaisti.

Jums visa dzīve ir par un ap zirgiem.

Jā, tas ir gan hobijs, gan dzīvesveids, gan drusku papildina pensiju. Pašai sieni visi jāgādā. Par laimi mums ar kaimiņiem ir sadarbošanās, ka es viņiem un viņi man. Un tad mēs iztiekam. Kaimiņiene saka – es visu likvidēšu, traktoru pārdošu. Nu tad man arī viss jālikvidē. Nevar visu pati. Roku nepietiek. Man bērni ar’ saka – pārdod nost, nopērc rozā mašīnu un braukā pa pasauli! Bet es viņiem saku – ja man te nekā nebūs, tad es arī negribēšu no rīta celties. Tagad – vēl nav seši, es jau augšā. Man jānāk, jāizlaiž viņi ārā, jo mani gaida.

Kas, jūsuprāt, dzīvē būtu jāievēro?

Nerunāt to, ko nevajag. Un nevajag skriet ar galvu sienā. Nu nevajag. Pagriezies, ej citā virzienā, un viss aiziet. Tā ir bijis. Gribējām ņemt kaut kādus kredītus importa govīm, bet neviens nedod. Paldies Dievam, ka nepaņēmām!

Vai šeit nav vientulīgi?

A ko man citu darīt? Es esmu pieradusi. Man patīk vienatnē. Es lasu grāmatas, cik nu laiks atļauj. Man ir, ar ko nodarboties. Kad sadzīs plecs, tad lielais, negribīgi sirmais jāsāk mācīt. Šogad tas ir pēc plāna. Un tad, re, kur divi atkal nākamgad trīsgadnieki, ar ko jāsāk kaut kas darīt, lai vismaz var pārdot un kādu naudiņu dabūt.

Kā zirgi pie jums nonāk?

Reiz pirms gadiem trīs braucu uz Skujeni vienu zirgu skatīties. Es jau parasti nopērku to, kas citiem pāri paliek, nevaru atļauties tos dārgos. Man tas zirgs nepatika, viņš tāds, kam patika ieknakstīt. Un viņa saka – nu labi, šito ne, bet aizbrauc pie kaimiņiem. Viņiem ir tie mazie pelēkie. Viņi taisās uz gaļu dot.

O! Man jau uzreiz džin džin galvā – uz gaļu? Zirgus? Nē! Es aizbraucu, un viņa saka – jā, reku jau rīt vai parīt brauks pakaļ. Tur vai četri, vai pieci bija. Viņa saka – vai nu ņem visus, vai nevienu. Es saku – labi, es ņemu visus, bet es tev nevaru uzreiz samaksāt. Toreiz viņi neko nemaksāja – viens 250 eiro. Es dabūju mašīnu, atvedu viņus mājās, saliku pa būdām un domāju – interesanti zināt, ko es ar viņiem darīšu? Klāt tu viņiem nevar pieiet – viņi tak mežoņi! Tad visādāki tur gāja. Bet mēneša laikā varēju jau izvest ārā, piesiet, viņi mācēja visu ko darīt. Viņi ļoti ātri pieņēma. Tikai viens ne. Viņam bija astoņi gadi, un viņš savā laikā jau bija ķerts un palaists vaļā, un, redz, ja jau palaiž vaļā, viņš domā – varbūt es arī palaidīšu. Pirmo dienu es viņu palaidu vaļā, un viņš aizgāja. Domāju – nu ir vakars. Bet nav jau muļķis, uz vakaru nāk mājās.

Ko jūsu kaimiņi saka, ka viņiem ik pa laikam pagalmā parādās zirgi?

Pēdējā laikā vairs nerādās. Kad es biju projām Īrijā, biju atstājusi dēlam un vedeklai pieskatīt. Zirgi bija aizgājuši tepat blakus Unai uz lauka, kur smuki tikko viss sastādīts, un izvārtījušies. Una man zvana uz Īriju. Nu neērti. Tagad es tā sataisīju, ka viņi man ārā netiek. Bet interesanti – kad viņi ir tur, ārā, tu vari teikt vienalga kādus mīļvārdiņus. Visi aizliek garām – apmēram, zini, es tevi nepazīstu.

Vai zirgi prot paši atnākt mājās?

Kad reiz te bija divi citi zirgi pazuduši, tos meklēja gan ar kvadriciklu, gan ar droniem. Tanī pašā naktī arī manējie bija Igaunijā. Saucu, saucu – nav. No rīta es aizeju pāri pa robežu – viņi turpat stāv, bet nu grāvītim netiek pāri. Uz to pusi viņi var aizskriet, bet atpakaļ netiek. Tad nu vienu paņem, un pārējie nāk rindiņā.

Kā jūs viņus tad sasaucat?

(Sauc) Kuži, kuži, kuži! Bebi! Bebīšī! (Zirgi nāk)

Zirgi saprot intonāciju?

Saprot gan! Viņi arī zina pulksteņus.

Nevarētu teikt, ka jums te ir garlaicīgi.

Ir, ko darīt, ja grib darīt. Agrāk, kad bija jaunāks, tad jāja vienalga, kādā laikā. Tagad ir vējš, tagad ir sniegs, tagad ir lietus. Es arī te trīs gadus pēc kārtas rīkoju sacensības.

Cik liela teritorija jums ir?

Visi hektāri, kas redzami, ir manējie. Tur man ir jāpļauj siens. Nu tā, lūk.

Izklausās, ka zirgi jums ir kā ģimenes locekļi.

Citādāk nevar. Viņi arī ļoti jūt. Vari jau mehāniski aiziet, iztīrīt sūdus un sak’ – jūs tur dzīvojiet un lieciet man mieru. Bet kaut kur jau to sirdi vajag piesiet. Kā te turpmāk būs, ej nu sazini. Kad jau vēl var pakustēt, tad vēl tā. Labi, man tagad tā roka. Viņa aties. Bet, ja es kaut ko salaužu un mani ieliek slimnīcā? Kas man te nāks? Nu labi, kaimiņiene. Bet mēnešiem ilgi viņa nevar. Kaut kas jādomā. Vai tiešām būs tā rozā mašīna jāpērk un jābrauc pa pasauli? Man nemaz tā nepatīk vazāties apkārt. Es gribētu aizbraukt uz Lietuvu, kur tās puķes ir. Uz Pakrojas muižu, bet ko es braukšu viens? Man nepatīk vienai braukt. Man patīk lūrēt apkārt, un man vajag šoferi. Ir jādzīvo! Tie (rāda uz zirgiem) jau arī grib, lai es būtu.

Ilga Šmite (EST)

Meie tee näituse loomisega seotud inimesteni kujuneb iseenesest, järgides vestluspartnerite vihjeid lähimate naabrite ja sõprade kohta. Kaunis kunstiteose vääriline silt viib teeotsale “Sudmala” majja. Seal kasutatakse hobukäru rattaid ja on selge, et koht on õige, sest kõik naabrid, keda me varem kohtasime, olid ka Ilgast rääkides hobuseid maininud. Kohtume keset hoovi Ilga ŠMITE-ga ning alustame pikka ja ilusat jalutuskäiku läbi erinevate hobuseteemaliste kaunistustega kaunistatud hoolitsetud hoovi.

Kui kaua te siin elanud olete?

Umbes 34 aastat. Kui tulin, ei saanud ma sinna lauta minna (näitab küüni poole) – seal olid mehesuurused ohakad. Maja oli kolhoosi oma, sellel polnud ka aknaid. Oleme kõigega võidelnud. Lapsed on aidanud, aga nad kõik on nüüd kuskil maailmas. Peast on läbi käinud mõte, et peaks kõik maha müüma. Ja siis mõtlen uuesti – kuhu ma lähen? Ka vana puud ei saa ümber istutada, peab siis siia jääma. Ma otsin, et äkki keegi soovib osta, ja ma olen nagu boonus (naerab). Seal on eraldi kööginurk ja kaks tuba ning siis on veel umbes viis tuba. Tütar kutsus mind Iirimaale elama, aga ma elasin seal ühe kuu ja ütlesin – ei, ei! Pigem oleksin siin hooldekodus, aga mitte seal.

Kuidas valisite selle asukoha?

Kolhoosi esimehel Ķigulis Guntisel oli naine Edīte. Õppisime koos temaga Smiltene tehnikumis. 

~4:07-4:35

Mu elu tegi suure pöörde ja ma ei teadnud, kuhu poole minna, ja ta ütles: «Tule! Meil on hobused!” Minu jaoks on nii – kus on hobused, seal olen mina. Nii ma siia elama tulin ja olen siiani hobustega. Jah, ma arvan, et nad on  minuga koos ka seal, kuhu viiakse jalad eespool. Olen sündinud hobuseaastal. Ja nii see elus on – tõmbad, tõmbad, tõmbad ja kui ei saa, siis on käru kraavis ja oled teisel pool ja läbi.

Nii et siin piiril oli tegevust juba kõvasti?

Oh, mis siin pole juhtunud! Siin oli seafarm, 400 siga. Sellest me alustasime. Siia elama tulles pidin nende eest hoolitsema. Kui kõik hakkas otsapidi minema, võtsime kümme emist ja alustasime sellega erastamist. Põrsad sündisid, meil polnud neid millegagi toita, noh, nii me elasime.

Peale põrsaste – mis meil oli – oli saekaater. Mida meil pole olnud, seda võiksite mult küsida! Siin polnud kanu ega lambaid. Kõik muu on olnud. On olnud 30 lehma, 300 küülikut.

Kas need on teie hobused?

Jah, minu omad. See on Heera, see on Veluur, see on Ilionoisa, see on Vilande ja see on minu hiir ja see on minu beebi, Kurkumiņš. Mul oli 15 hobust. Noh, nii ma siin võitlen. Ja neid oleks kõige rohkem kahju jätta. Õige, Kurkum? Kurkum on eelmise aasta kummel. 

Kas hoiate hobuseid oma rõõmuks?

Oli aeg, mil tegelesin spordiga. 50 aastat. Kui kolhoosi ajal hobused ära viidi, oli südames sügav valu. Ma tulin siia, et sellest kõigest eemale saada, aga sa ei pääse sellest, mis on sinu südames. Kunagi sai hobust treenida ja välismaale müüa, aga nüüd on ajad, kus kellelgi pole midagi vaja. Kõik kardavad ega tea, mis homme juhtub.

See (näitab ühele hobusele) on kaheaastane ja too on ka väike – kolmeaastane. Pean tööle minema, aga tegin siin jääl veebruari lõpus õlale natuke haiget. Nüüd saan kätt tõsta, aga valu oli nii tugev, et ma ei saanud isegi magada. Arvasin alati, et tagumik on raskem, aga tuleb välja, et pea. Siis hakkasin mõtlema, et kuidas see pea raskemaks on läinud, aga tuleb välja, et sinna on tarkust kogunenud (naerab).

Kas hobuste ja inimeste iseloomud  on sarnased?

Nii palju, kui on hobuseid, nii palju on iseloome. Näiteks see – kõik tulevad uksest sisse, aga tema seisab uksel ja nüüd valib – see tuleb sisse, see ei tule. Ja hammustab! Sinna võiks veel palju kirjutada, kui oleks, kes kirjutaks.

Kes teie hobustest on peamine?

Muidugi minu tahtmatult hall – see on tema värv (naerab). Ta jääb üldiselt halliks, aga ma panin talle juba sellise nime. Suur, aga ta on alles kolmeaastane, täitsa beebi veel. Eks, Bubi? Oh, kuidas nad täna ümber tiigi jooksid! Üks puherdas maas, teine vees kuni keskpaigani. Kui nad on mudased, siis parmud ei tule kallale. Minu isa oli samuti 16 aastat kolhoosiajal hobusekasvataja. See oli Mālpilsis. Praktiliselt kasvasin üles hobuse jalge vahel. Olen sealt kõik tarkused õppinud. 

Mida peaksid inimesed hobustelt õppima?

Muidugi töökust. Hobused ei vajuta seadmete nuppe. Ma ise tean, mis tunne on, kui vaatad telefoni ja ei saa sealt välja. Kui supp keeb üle ja unustad, et seda üldse keema pandi. Hobusel on tööarmastus. Kui teda õpetatakse töötama, siis ta töötab. Hobustega maastik näeb hoopis teistsugune välja. Eriti kui ma hommikul aknast välja vaatan, kuidas nad seal võililledes nii ilusad on.

Kogu teie elu on seotud hobustega.

21:50-22:02 Jah, see on ühtaegu nii hobi kui ka elustiil ja see annab pensionirahale veidi juurde. Heina talveks pead ise muretsema. Õnneks on meil naabritega koostöö, et mina nende jaoks ja nemad minu jaoks. Ja siis saame hakkama. Naaber ütleb – likvideerin kõik, müün traktori maha. Noh, siis ma ka pean kõik likvideerima. Kõike ei jõua ise teha. Kahest käest ei piisa. Minu lapsed ütlevad ka – müü maha, osta roosa auto ja sõida mööda maailma! Aga ma ütlen neile – kui mul siin midagi pole, siis ma ei taha ka hommikul üles tõusta. Nüüd – kell pole veel kuus, ma olen juba üleval. Ma pean tõusma ja nad välja laskma, sest nad ootavad mind.

Mida tuleks teie arvates elus järgida?

Ära ütle seda, mida pole vaja. Ja ära jookse peaga vastu seina. Noh, pole vaja. Pööra ümber, mine teisele poole ja kõik saab korda. Nii on olnud. Tahtsime võtta mingisuguseid laene importlehmade jaoks, aga keegi ei anna. Jumal tänatud, et me ei võtnud!

Kas pole siin üksildane?

Mis sa teed? Ma olen harjunud. Mulle meeldib üksi olla. Ma loen raamatuid nii palju kui aeg lubab. Mul on töid teha. Kui õlg paraneb, tuleb suurt vastumeelset halli hobust õpetada. Sel aastal on see ette nähtud. Ja siis järgmisel aastal jälle kaks kolmeaastast hobust, kellega tuleb hakata midagi tegema, et vähemalt saaks maha müüa ja raha saada.

Kuidas hobused teieni jõuavad?

Ükskord,  kolm aastat tagasi käisin Skujenes üht hobust vaatamas. Tavaliselt ostan ära, mis üle jääb, kalleid ma endale lubada ei saa. Mulle see hobune ei meeldinud, ta oli selline, kellele meeldis hammustada. Ja müüja ütles – hea küll, ära võta seda, aga mine käi naabrite juures. Neil on olemas sellised väikesed hallid. Nad kavatsevad need anda  lihakombinaati.

Oi! Mul hakkas peas kohe kõlisema  – lihaks? Hobuseid? Ei! Ma läksin sinna ja müüjad ütlevad – jah, homme või ülehomme tullaks neile järele. Oli neid kas neli või viis. Ta ütleb – kas võta kõik või mitte ühtegi. Ma ütlen – olgu, ma võtan need kõik ära, aga ei saa sulle kohe maksta. Toona ei maksnud nad midagi – üks 250 eurot. Sain auto, tõin nad koju, panin onnidesse ja mõtlesin – huvitav, mis ma nendega peale hakkan? Neile ei saa läheneda – nad on nii metsikud! Nii meil seal läks. Aga kuu ajaga sain nad õue viia, kinni siduda, oskasid mul juba kõike teha. Nad võtsid väga kiiresti mu õpetust kuulda. Ainult üks mitte. Ta oli kaheksa-aastane ja ta oli omal ajal juba kinni püütud ja lahti lastud ja näe, kui ta on juba kord lahti lastud, siis ta proovib – äkki lasen ka mina. Esimesel päeval lasin ta lahti ja ta läks minema. Mõtlesin – lõpp käes. Aga hobune pole loll, ta tuli õhtuks koju.

Mida ütlevad teie naabrid hobuste kohta, kes aeg-ajalt nende õue ilmuvad?

Viimasel ajal ei ilmu. Olin Iirimaal ära, jätsin nad oma poja ja tütre hoolde. Hobused olid läinud Una põllule, kus kõik oli alles istutatud, ja puherdasid seal maas. Una helistas mulle Iirimaale. Noh, ebamugav tunne oli. Nüüd tegin nii, et nad välja ei pääse. Aga see on huvitav – kui hobused on seal, väljas, sa võid öelda mis iganes armsaid sõnu. Kõik kõnnivad mööda – nagu tead, ma ei tunne sind.

Kas hobused oskavad ise koju tulla?

Kui ükskord siin läks kaduma kaks võõrast hobust, otsiti neid nii maastikusõidukiga kui ka droonidega. Samal ööl olid ka minu omad Eestise läinud. Hüüdsin, hüüdsin – kedagi. Hommikul läksin üle piiri – seal nad seisavad, aga ei pääse üle kraavi. Sinna poole nad pääsevad, aga tagasi ei saa tulla. Siis võtsin ühe ja teised tulevad kaasa.

Kuidas te neid siis kutsute?

(Hüüab) Kuži, kuži, kuži! Bebi! Beebid! (hobused tulevad)

Kas hobused mõistavad intonatsiooni?

Saavad aru! Nad tunnevad ka kella.

Ei saa öelda, et siin igav oleks.

Mida muud teha on, kui ise seda teha tahad. Varem, kui olin noorem, ratsutasin hobusega, olenemata kellaajast. Nüüd on tuuline, nüüd sajab lund, nüüd sajab vihma. Kolm aastat järjest pidasin siin ka võistlusi.

Kui palju territooriumi teil on?

Kõik nähtavad hektarid on minu omad. Pean seal heina niitma. Noh, nii see on.

Tundub, et hobused on teie jaoks nagu perekond.

Teistmoodi ei saa. Nad on ka väga tundlikud. Võid mehhaaniliselt minna, puhastada sõnniku ja öelda – elate seal ja jätke mind rahule. Süda tuleb aga kuhugi siduda. Kuidas siin edaspidi läheb, eks näe. Kui saad veel liikuda, siis on veel hea. Olgu, mul on nüüd see käsi. Küll ta läheb paremaks. Aga kui minuga midagi juhtub ja haiglasse satun? Kes siia tuleb? Olgu, naaber. Kuid ta ei saa mitu kuud siia tulla. On midagi, mille üle järele mõelda. Kas ma tõesti pean selle roosa auto ostma ja mööda maailma ringi sõitma? Mulle üldse ei meeldi niimoodi ringi joosta. Tahaks minna Leetu, kus need lilled on. Pakroja mõisa, aga mis ma üksi lähen? Üksinda sõita mulle ei meeldi. Mulle meeldib ringi vaadata ja vajan autojuhti. Elada tuleb! Nad (hobustele osutades) tahavad ka, et ma oleksin.