Foto: Samanta Lūsīte
Ja šogad vai citus gadus 23.augustā esat devušies uz Baltijas ceļa atceres pasākumu Unguriņu robežpunktā, noteikti būsiet pamanījuši Jura māju pat tad, ja Juri nepazīstat. Juris Sproģis ir viens no tiem cilvēkiem, kuri ik gadu 23. augustā ar savu iniciatīvu veido ugunskuru, kas sveicina visus ceļā uz Unguriņu robežpunktu. Tā ir sirsnīga un spēcinoša tradīcija, kas katram garāmbraucējam liek just vienotības un piederības sajūtu. Pie Jura mūs aizved Marutas norādes un, iebraucot “Tiltgaļu” pagalmā, vispirms satiekam divus ņiprus medību suņus, bet drīz vien arī pašu Juri.
Cik ilgi jūs šeit dzīvojat?
Ir jau laiks. Te agrāk vispār bija veikals un tieši manā mājā – bibliotēka. Tajā laikā pagalms bija saaudzis kokos un mājā bija pilns ar grāmatām. Pilni bēniņi! Kas bija labākas, tās atdevu pagastam, Marutas tante izskatīja.
Vai nav tā, ka cilvēki brauc jūsu pagalmā, meklēdami veikalu?
Vairs jau nē. Kādreiz jau bija forši, ka te bija tas veikals. 2000. gadā šo īpašumu nopirku, bet es pats i’ vietējais. Šitais skaitās centrs. Kaimiņos ir Ķoņu dzirnavas, uz laņģīti visi braukā garām vai arī pie manis uz upi. Pazīstamajiem savējiem es atļauju braukt.
Jums ir skaisti suņi. Bet tik tuvu ceļam! Vai nav bailīgi?
Suņi visi te jau pieraduši. Uz ceļa neiet.
Kas dzīvo tur, uz Lodes pusi?
Tur māja ir tukša, bet īpašnieks apkopj. Uz to pusi tuvākie kaimiņi ir “Ežiņās”, kur asfalts beidzas.
Jūs katru gadu kurat šajā krustojumā ugunskuru. Cik ilgi šādi piedalāties?
2000. gadā nopirku šo īpašumu un kopš tā laika tad katru gadu arī kurinu.
Uz Igauniju braucat?
Jā, braukā. Pa darbiem vai ko. Visu laiku.
Vai runājat arī igauniski?
Nu kaut ko jau saprot.
Kas mudināja izvēlēties šo īpašumu?
Tanī laikā pagasts to piedāvāja. Tobrīd es biju militārajā dienestā. No pagasta bija trīs īpašuma piedāvājumi. Šis, tad vēl aiz Ķoņu skolas “Buķos” bija daudzstāvu māja; to es negribēju, es gribēju privāti. Un tad vēl bija viena “Unguriņos”. Bet es šito paņēmu. Vieta forša. Centrā. Nekur nav jāvazājas. Tad vēl bija tas veikals. No sākuma jau nebija pierasts. Cilvēku pilns pagalms, braukā mašīnas.
Tā varbūt bija laba iespēja visus satikt un iepazīt?
Tāpat jau no bērnības visus pazīst. Agrāk dzīvoju aiz Ķoņu skolas, kur iet iekšā tas zemes ceļš. Tur ir divas mājas un tur es kādreiz dzīvoju. Līdz skolai bija pārsimts metri ar kājām jāaiziet.
Kaimiņus ikdienā satiekat?
Jā, es visus satieku. Visi ir pazīstami. Vis brauc garām, met a’ rokām, pīkšķinā’. Arī no Lodes vai uz Araksti, kas brauc.
Ejam upes virzienā.
Pagājušogad man te bij’ igauņu rokeri. Lejā, upmalā. Kad viņiem bija Rīgā atklāšana ar močiem, tad viņi pirms tam pie manis atbrauca, uztaisīja lejā riktīgu ballīti. Pa nakti arī palika – teltis, viss pārējais.
Garām aizbrauc mašīna, kas uztaurē.
Viņu jūs arī pazīstat?
Jā, LaurVilis, policists.
Vai visi suņi pie jums ieradās vienā laikā?
Nē, dažādāki gadi, trīs šķirnes. Sadraudzējās ātri, šitie jau draudzīgi.
Vai pavasarī Rūja šeit neappludina?
Dzirnavas regulē.
Kas ir tas, kas jums patīk, šeit dzīvojot?
Laukos jau ir forši. Gribas savu stūrīti. Upe, viss līdzās. Man jau darbs arī saistīts ar cilvēkiem. Kontaktējos ar cilvēkiem mežistrādē. Pa Igauniju, pa Lietuvu. Tagad sāk’ biš’ kaut ko remontēt lēnā garā. Jāsiltina.
Juris Sroģis (EST)
Üks neist, kes omal initsiatiivil tuld teeb.
Kui kaua te siin elanud olete?
On ka aeg. Varem oli siin pood. Kui siin oli raamatukogu, oli kõik puudega kinni kasvanud. Maja oli kõik raamatuid täis. Pööning täis! Paremad andsin kihelkonda, Maruta tädi vaatas need üle.
Inimesed ei sõida enam ega otsi poodi?
Ei enam. Kunagi oli lahe, et see pood siin oli. Ostsin selle kinnisvara aastal 2000, kuid olen kohalik. Enne seda oli siin raamatukogu. Seda peetakse keskuseks. Naabriteks on Ķoņi veski, kõik sõidavad minu lähedalt mööda või tulevad jõe äärde. Luban oma tuttavatel sõita.
Teil on kaunid koerad. Aga elate teele nii lähedal! Kas pole hirmus?
Koerad on kõige sellega harjunud. Nad ei lähe teele.
Kes sealpool elab?
Seal on maja tühi, kuid omanik hooldab seda. Lähimad naabrid on majas Ežiņas, kus asfalttee lõpeb.
Läheme lõkke äärde.
Kui kaua olete oma lõkkega Balti ketis osalenud?
Alates selle kinnistu ostmisest 2000. aastal ja olen igal aastal lökke süüdanud.
Kas käite sageli Eestis?
Jah, ma käin. Kogu aeg asjaajamistel või mingil muul põhjusel.
Kas eesti keelt oskate?
Noh, saan ikka millestki aru.
Mis pani teid seda kinnisvara valima?
Tollel ajal pakkus vald seda kinnistut. Kolm kinnisvarapakkumist oli vallal. See oli üks, siis oli Ķoņi kooli taga “Buķis” mitmekorruseline maja; ma ei tahtnud seda, ma tahtsin seda, mis oli privaatsem. Ja siis oli veel üks Unguriņis. Aga ma võtsin selle. Koht on lahe. Keskel. Sa ei pea kuhugi minema. Siis oli veel siin ka pood. Alguses oli see mulle harjumatu. Inimesed üle hoovi, autod sõidavad.
Ehk oli see hea võimalus kõigiga kohtuda ja tuttavaks saada?
Siin on mulle kõik lapsepõlvest tuttavad. Varem elasin Ķoņi kooli taga, kuhu viis pinnase tee. Seal on kaks maja ja ma elasin seal. Koolini oli jalgsi üle saja meetri.
(Kui kinnisvara pakuti) Olin sel ajal sõjaväes.
Kas kohtute oma naabritega iga päev?
Jah, ma kohtan kõiki. Kõik on tuttavad. Kõik sõidavad mööda, viskavad kätt, signaalitavad. Samuti need, kes lähevad Lodest või Arakstele.
Läheme jõe poole.
Eelmisel aastal olid mul siin Eesti rokkerid. All jõe kaldal. Kui neil oli Riias mootorratastega avamine, tulid nad enne seda minu majja ja pidasid all korrusel ühe vahva peo. Nad jäid ööbima – telkisid õues ja kõik muu.
(mööda sõidab auto)
Kas tunnete teda ka?
Jah, politseinik LaurVilis.
Kas kõik koerad tulid teie juurde korraga?
Ei, erinevatel aastatel, kolme eri tõugu. Saime kiiresti sõpradeks, nad kõik on väga sõbralikud.
Mis sulle siin elades meeldib?
Tahan oma nurka. Maal on ju lahe olla. Jõgi, kogu selle ümbrus. Minu töö on ka inimestega seotud. Suhtlen metsanduses iga päev inimestega. Eestis ja Leedus. Nüüd on aeg siin vaikselt parandada. Tuleb soojustada.
Kas Rūja siin kevadel üle ei ujuta?
Veski reguleerib.
