2. Ekspedīcija. Liene Zemzare

“Vīķkalnos”, Arakstes pusē, nonākam pēc šādām norādēm sarunā ar Aiju – Lienes un Ingmara kaimiņieni apmēram kilometra attālumā: “Tad mums vēl ir ļoti jauki kaimiņi uz to pusi – Zemzaru pāris – Ingmars ar Lienīti. Pa šo pašu ceļu taisni augšā. Ļoti jauki cilvēki. Vispusīgi, gudri. Kādreiz bija tā, ja nezinājām kaut ko, tad prasījām Lienītei. Ja Lienīte nezināja, tad prasīja Ingmaram. Viņi arī ir ienācēji Lodē.”

Precīzi pēc kilometra trāpām pareizajā iebraucamā ceļa galā un skaistajā pēcpusdienā Liene mūs “Vīķkalnos” sagaida kopā ar skaistu sunenīti, kura, kā viņa vēlāk smaidot saka, neprot komandas un neko, viņa ir vienkārši mīļa.

Cik jūs ilgi dzīvojat “Vīķkalnos”?

Dzīvoju šeit jau 15 gadus kopā ar savu vīru un meitu. Meita daļēji ir prom Rīgā, jo uzsākusi studijas. Es strādāju Valmierā, un mans vīrs – Rūjienā un Rīgā. Mēs esam tādi ceļotāji. Šeit mēs parādāmies tikai tā pagulēt (smejas).

Vai braukāšana nav sarežģīta?

Nē, jo mums abiem mūsu darbs patīk. Mans vīrs ir mūziķis, es esmu mediķe, un līdz ar to tas ceļš mums nesagādā grūtības. Mēs izmantojam šīs puses ceļu (rāda). Tas ir labāks nekā Lodes ceļš.

Mēs uz šo pusi nemaz nebūtu iedomājušies braukt, bet jūsu kaimiņiene Aija mudināja iegriezties pie jums.

Mēs kādreiz ar Aiju strādājām kopā pansionātā Lodē, bet tad es aizgāju prom uz Valmieras slimnīcu, un viņa – uz Rūjas pansionātu. Abas vienlaicīgi.

Pirms tam mēs bijām ciemos arī pie Agritas tepat pāri.

Jā, Agrita arī ir mūsu draudzene. Agrita bija pirmā, ar ko es iepazinos, kad atnācu šeit dzīvot. Es atnācu no tālienes, no Liepājas. 

Mans vīrs ir rīdzinieks, un tad mēs tā palēnām iepazināmies ar šejienes cilvēkiem. Agritai tolaik vēl bija govis. Mūsu meitiņa bija maziņa, un mēs gājām pie viņas to gabalu pēc piena. Es atceros, ka mēs gājām kādu stundu turp un stundu desmit – atpakaļ. Tagad, ejot kājām, tās ir piecas sešas minūtes (smejas).

Agrita mūs sagaidīja ar rabarberu maizi, bet viņa pat nezināja, ka mēs būsim. Vai zināt, kas te iepriekš dzīvoja pirms jums?

Jā. Kad mēs vēl nebijām precējušies, mans vīrs nopirka šo māju – šķiet, tas bija 2005. gadā, kad bija lielā vētra. Viņš šeit vienkārši brauca vasarās, un tā sieviete, kurai šeit dzīvoja vecāki un vecāki nomira, māju ielika pārdošanā, un pati aizgāja dzīvot uz Valmieru. Tad mans vīrs savā jaunības dullumā nopirka arī pretējo māju. Viņš domāja apvienot īpašumus, un tad to māju viņa draugs, mūsu vedējtēvs, tagad lēnām atjauno. Jumtu nomainīja un tā. Ar domu varbūt vasarās te dzīvot.

 

Tātad jums tas attālums netraucē?

Nē, tā kā es strādāju dienas darbu – es vadu divas nodaļas –, strādāju katru dienu un katru dienu arī braucu. Vīram darbs ir epizodiskāks – mūzikas skola un Rīgā uz koncertiem, tāpēc viņam tie braucieni sanāk retāk, bet garāki.

Vēl neesam noguruši un apnikuši. Es domāju, ka tas vienkārši ir tāds dzīves periods. Kad mēs sapratīsim, ka varbūt pietiek, tad mēs darīsim kaut ko citu, meklēsim kādu citu darbu. Tad jau redzēs.

Tepat tuvumā ir Arakste. Vai bieži tur dodaties?

Es daudz braucu ar riteni. Suņa dēļ, jo viņam uz vecumu jāizkustas – paliek arvien resnāks, un tad mēs staigājam un riteņojam, un, protams, uzturam sakarus ar kaimiņiem. Mēs ejam uz jubilejām viens pie otra. Agrita ir viscentīgākā – viņa nāk uz visām jubilejām. Otrdien būs vīram vārda diena un viņa noteikti atnāks, un es ar to rēķinos. Agritai dzimšanas diena ir joku dienā, pirmajā aprīlī, un tad es zinu, ka principā, ja kaimiņi nav redzēti visu ziemu, tad pirmais aprīlis ir tā diena, kad mēs visi satiekamies pie viņas, un tad mēs klačojamies un uzzinām visādus jaunumus.

Sanāk, ka kaimiņi ir ārpus Arakstes centra?

Tāda centra jau patiesībā nav. Tur visas mājas ir tukšas. Ezermaļu māja, kas ir šeit pie dīķa, ir tukša. Tur dzīvoja viena vientuļa tantīte. Viņai bērni ir ārzemēs, un viņa nomira tepat Lodes pansionātā, un māja tagad ir tukša. Tur tālāk Purmaļu māja arī ir tukša. Nu nav vairs tāda centra. Kā es saku, es dzīvoju Arakstē, bet vienlaikus gan esmu Arakstē, gan neesmu.

Cik bieži jums sanāk braukt uz Igauniju?

Mēs uz Igauniju iepirkties braucam biežāk nekā uz Rūjienu. It īpaši brīvdienās. Vakar mēs neaizbraucām, bet parasti katru sestdienu mums sanāk vai nu tā pa ātro uz Abju, vai tālāk uz Vīlandi.

Cik ir līdz Abjai no “Vīķkalniem”?

Kilometros laikam ir 13. Ir tuvāk nekā Rūjiena. Mēs nopirkām tādu kārtīgu Igaunijas karšu grāmatu un lēnā garā esam izpētījuši visādus interesantos mazos celiņus, un izbraukājuši visu to Vīlandes apkārtni. Esam atraduši visādas interesantas vietas. Jo tās informācijas par Igauniju jau nav diži daudz, un viss ir kaut kādā nevalodā (smejas). Tādā veidā mēs esam atklājuši Igauniju. Jā, mēs bieži braucam.

Vai jums ir kāds mīļākais produkts, ko jūs pērkat Igaunijā?

Mēs esam atklājuši tādus Nori sierus. Tāds viņiem vietējais siera ražotājs. Tos tad mēs pērkam un izmantojam arī kā dāvanas, kā ceļamaizi, kad kaut kur jābrauc.

Mēs Unguriņu pusē “Sinepju” mājās satikām Lailu Lūsīti, un viņa arī teica, ka uz Igauniju brauc gan iepirkties, gan arī viņai patīk daba un labprāt izmanto Igaunijas purvu dabas takas.

Par dabas takām – tad, kad mēs ar Ingmaru bijām tikko iepazinušies, viņš atveda mani šeit ziemā. Tas bija pirmais janvāris, bija mīnus 15 grādi, ļoti daudz sniega. Man kā liepājniecei bija tāds kā šoks, jo es tik daudz sniega vispār nebiju redzējusi, un arī aukstums bija netipisks, jo Liepājā parasti tik auksti nav, vismaz tajos gados nebija. Un viņš mani aizveda tur, kur, no Abjas nogriežoties, ir tāda Lille – mazs ciematiņš, un tur ir arī tā purva taka.

Jā, Laila arī par to teica.

Jā, un tad mēs tur izstaigājām to mazo apli. Man bija zābaki ar papēdi, bet tas jau, protams, netraucēja. Bija tik dīvaini! Toreiz mēs izstaigājām, sapratām, ka mēs laikam dzīvosim kopā. Es aizbraucu nākamajā dienā uz Liepāju, un tur bija mīnus 2 grādi, bet es tur tik šausmīgi nosalu, jo tur tas klimats pavisam citādāks, un tas mitrums. Un tad es sapratu, ka šī varbūt ir vieta, kur es gribu dzīvot un ka to visu var izturēt. Ka ar augstiem papēžiem var izstaigāt purva taku, ka aukstums arī netraucē. Man nebija ne cepures, ne kā, nu kā jau tādam skuķim. Jā, tas tā par purva takām. Tur galā ir tāds purva ezers ar brūnu ūdeni, un, kad mēs bijām, aukstumā ledus skanēja – tā kā lūza.

Kādas ir sajūtas, pārceļoties uz Ziemeļvidzemi no Liepājas?

Nav jau tā, ka esmu pavisam prom, jo man tur ir palikusi māja, ko es esmu izīrējusi, un reizi gadā es aizbraucu, jo man tur ir visi savējie, visi radiņi, arī ģimene un apglabāta vecāmāte. Liepāja paliek sirdī uz mūžīgiem laikiem. No vienas puses ir nostalģija, bet, aizbraucot tur, tas pāriet, jo tā Liepāja, kas ir tagad, nav tā mana Liepāja. Es tur nodzīvoju 26 gadus, un tā bija citādāka Liepāja. Tagad Liepāja ir ļoti skaista – sakopta un brīnišķīga, bet es viņu atceros citādāku. Ar vairāk cilvēkiem. Kaimiņi, bērni. Bija ārkārtīgi daudz bērnu. Es atceros vasaras vakarus. Es dzīvoju pašā centrā, vecpilsētā, un visi pagalmi bija pilni ar bērniem. Mums tā ieliņa bruģēta, un mašīnas brauca pa to bruģi. Tagad vakaros, piemēram, ir pulkstenis septiņi – un klusums, neviena nav. Tu izej ārā un domā – iet kaut kur? Neiet? Uz kurieni iet? Tāda sterila, tīra, bet ļoti tukša sajūta. Es pēc tiem laikiem ilgojos vairāk nekā pēc Liepājas pašas.

Liepājā savukārt ar lietuviešiem kaimiņu būšana.

Jā, turpat blakus ir Palanga un Klaipēda un, tāpat kā mums šeit ir igauņu tūristi, tā viņiem lietuvieši. Bija viens brīdis, kad igauņiem šeit bija lētāk iepirkties un viņi brauca ļoti daudz. Bet, manuprāt, vairs nav tik daudz. Arī pie Depo Valmierā – vienubrīd bija tā, ka sākās sezona un visas igauņu mašīnas atbraukušas iepirkties. Mans vīrs smējās, ka puse Igaunijas būs uzbūvēta no Depo materiāliem. Bet tagad kaut kā ir pierimuši, varbūt cenas ir izlīdzinājušās. 

Vai jums ir mājlopi?

Man ir palikušas divas kazas. Vienubrīd man bija 55 kazas. Tur ir kūts (rāda). Mēs sākām to kā joku. Mums vienkārši viena tante uzdāvināja kaziņu. Bija tā, ka mēs vedām to sievieti ar mašīnu kaut kur un viņa sēdēja aizmugurē, un mēs ar vīru runājāmies tā hi hi, ha ha, nu redz, kā mēs esam laukos! Tas bija pirmais gads, un mēs varētu turēt kādu mājlopiņu. Viņai bija kazas. Es smējos, ka, jā, varētu varbūt kādu kazu, varētu slaukt, būtu pieniņš. Bet tas bija kā joks. Viņa aizbrauca mājās, viņa bija pasēdējusi un padomājusi, un izdomājusi uzdāvināt mums kazu. Pieaugušu kazu, jau slaucamu. Es, protams, nemācēju slaukt, bet es iemācījos, un man ļoti labi izdevās. Un bija tā, ka savā sirsnībā viņa bija uzdāvinājusi vislabāko kazu, kāda vispār var būt. Viņa bija paklausīga – viņa stāvēja, kad viņu slauc, un tad man likās, ka visas kazas ir tādas, un super – man vajag! Un tad, protams, mums uzradās āzis, jo kā tad būs kazlēni, ja nebūs āža! Sākām skatīties sludinājumos. Tad pēkšņi uzradās – oi, tur šķirnes kazas pārdod! Tad mēs salasījām vēl, un pirmajā rudenī mums jau bija septiņas kaziņas. Protams, pavasarī bija demogrāfiskais sprādziens. Toreiz es strādāju Lodē, man bija daudz brīva laika un, protams, es taisīju sieru. Man viss ļoti labi izdevās, un pēc tam, kad es aizgāju uz Valmieru, mēs pārgājām uz gaļas šķirnes kazām, jo izslaukt visas un pārstrādāt pienu jau bija nereāli. Bet principā tas viss ir beidzies diezgan dabiski, jo ir Igaunijas pierobeža un šeit ir vilki. Kazas bija grūti ierobežot, un viņas vienkārši dzīvojās savā vaļā. Un bija tā, ka mums katru gadu vienkārši nocēla pa vienai, pa divām, bet pirms kādiem trim gadiem rudenī bija tā, ka divos vakaros viņas visas noplēsa. Tobrīd mums bija kādas 37 kazas. Tas bija briesmīgi. Man ir tāda trauma, ka es vienkārši nevaru no tā atiet. Ingmars teica – nu varbūt tagad kādu kaziņu, kādu aitiņu, bet es nē. Man ir divas palikušas, kas no tiem diviem uzbrukumiem izdzīvoja. Viņām divas reizes bija pārkosta rīkle, un viņas man ir superkazas. Nu viņām ir iedota mūža maize, pensija.

Liene Zemzare (EST)

Meie tee näituse loomisega seotud inimesteni kujuneb iseenesest, tuginedes meie sõprade vihjetele meie lähimate naabrite ja sõprade kohta. “Vīķkalnis”, Arakste pool, jõuame neid juhiseid järgides vestluseni Aijaga – Liene ja Ingmarsi naabriga umbes kilomeetri kaugusel: « Siis on meil siin ikka väga toredad naabrid – Zemzari paar – Ingmar ja Lienīte. Minge sama teed otse üles. Väga toredad inimesed. Igakülgsed, targad. Vanasti oli nii, et kui me midagi ei teadnud, siis küsisime Lienīte käest. Kui Lienīte ei teadnud, siis ta küsis Ingmarilt. Nemad on ka Lodes uustulnukad.»

Täpselt kilomeetri pärast põrutasime sissesõidutee õigesse otsa ja ilusal pärastlõunal võtab Liene meid “Vīķkalnis” vastu koos kauni väikese koeraga, kes, nagu ta hiljem naeratades ütleb, ei täida käsklusi ega midagi, ta on lihtsalt armas.

Kui kaua olete «Vīķkalnis» elanud?

Olen elanud siin 15 aastat koos oma mehe ja tütrega. Tütar on osaliselt kolinud Riiga, sest on alustanud õpinguid. Mina töötan Valmieras ja mu abikaasa töötab Rūjienas ja Riias. Oleme sellised reisijad. Me tuleme siia ainult magama (naerab).

Kas sõitmine pole keeruline?

Ei, sest meile mõlemale meeldib meie töö. Mu mees on muusik, mina arst, nii et see sõitmine meile mingeid raskusi ei tee. Meie kasutame selle poole teed (näitab). See on parem kui Lode tee.

Meil poleks kunagi tulnud pähegi seda teed tulla, aga teie naabrinaine Aija julgustas meid teile külla tulema.

Töötasime Aijaga koos Lode hooldekodus, kuid siis läksin mina Valmiera haiglasse ja tema Rūja hooldekodusse. Mõlemad samaaegselt.

Enne seda käisime Agrita juures ka külas.

Jah, Agrita on ka meie sõber. Agrita oli esimene inimene, keda ma siia elama tulles kohtasin. Tulin kaugelt, Liepājast. 

Mu mees on pärit Riiast ja siis saime vaikselt siinsete inimestega tuttavaks. Agrital olid tol ajal veel lehmad. Meie tütar oli väike ja me käisime tema juures piima järel. Mäletan, et jalutasime umbes tund aega sinna ja tund ja kümme minutit – tagasi. Nüüd on jalgsi viis kuni kuus minutit (naerab)

Agrita võttis meid vastu rabarberileivaga, kuid ta isegi ei teadnud, et me tuleme. Kas te teate, kes elas siin enne teid?

Jah. Kui me veel abielus ei olnud, ostis selle maja mu abikaasa – ma arvan, et see oli 2005. aastal, kui oli suur torm. Ta käis siin just suviti ja naine, kelle vanemad siin elasid ja surid, pani maja müüki ja läks ise Valmierasse elama. Siis ostis mu abikaasa oma nooruslikus uljuses ka vastasmaja. Ta mõtles varasid ühendada, ja seda maja taastab nüüd aeglaselt tema sõber, meie pulma tunnistaja. Katus sai vahetatud. Mõttega võib-olla siin suviti elada.

Nii et teid ei häiri kaugus?

Ei, kuna töötan päevatööna – juhin kahte osakonda – töötan iga päev ja sõidan ka iga päev tööle. Mu abikaasa töö on episoodilisem – muusikakool ja kontserdid Riias, nii et need reisid on tema jaoks harvemad, kuid pikemad.

Me ei ole veel väsinud ja tüdinud. Ma arvan, et see on lihtsalt eluperiood. Kui saame aru, et ehk piisab, siis teeme midagi muud, otsime teise töö. Siis näeme.

Arakste on teie lähedal. Kas käite seal sageli?

Sõidan palju rattaga. Koera pärast, sest ta peab vanemaks saades ringi liikuma – läheb aina paksemaks ja siis jalutame ja sõidame rattaga ja loomulikult hoiame naabritega ühendust. Käime üksteise tähtpäevadel. Agrita on kõige püüdlikum – ta tuleb kõikidele tähtpäevadele. Teisipäeval on mehel nimepäev ja ta tuleb kindlasti ja ma arvestan sellega. Agrita sünnipäev on aprillinaljapäeval ja siis ma tean, et põhimõtteliselt, kui naabreid pole terve talve nähtud, siis 1. aprill on see päev, mil me kõik tema juures saame kokku ja siis lobiseme ja saame teada igasuguseid uudiseid.

Tuleb välja, et teie naabrid on rohkem väljaspool Arakste keskust?

Tegelikkuses sellist keskust pole. Kõik majad on seal tühjad. Siin tiigi ääres asuv Ezermaļi maja on tühi. Elas üks üksik tädi. Tal on lapsed välismaal ja ta suri siin Lode hooldekodus ja nüüd on maja tühi. Edasi on ka Purmaļi maja tühi. Noh sellist keskust enam pole. Nagu ma ütlen, elan ma Arakstes, aga samas olen Arakstes ja ei ole ka.

Kui tihti teie Eestis käite?

Eestis käime ostlemas sagedamini kui Rūjienas. Eriti nädalavahetustel. Eile me ei käinud, aga tavaliselt igal laupäeval käime kiiresti Abjas või siis natuke kaugemal Viljandis.

Kui kaugel on Abja «Vīķkalni» majast?

See on ilmselt 13 kilomeetrit See on lähemal kui Rūjiena. Ostsime sellise korraliku Eesti kaardiraamatu ja aegapidi oleme kõiksugu huvitavaid radasid uudistanud ja mööda Viljandit ringi rännanud. Oleme leidnud igasuguseid huvitavaid kohti. Sest Eesti kohta on vähe infot ja kõik on mingis võõrkeeles (naerab). Nii avastasime Eesti. Jah, sõidame tihti.

Kas teil on mõni lemmiktoode, mida Eestist ostate?

Oleme avastanud nagu Nopri juustud. Selline kohalik juustutegija neil. Ostame neid siis ja kasutame ka kingitustena, reisileivana, kui kuhugi minema peame.

Ķoņis «Sinepes» majas kohtusime Laila Lūsītega, kes rääkis ka, et käib Eestis nii ostlemas kui ka talle meeldib loodus ja meeldib kasutada Eesti soode loodusradu.

Loodusradadest rääkides – kui me Ingmariga just kohtusime, tõi ta mind talvel siia. Oli esimene jaanuar, oli miinus 15 kraadi, palju lund. Minu jaoks, kes pärit Liepājast, see oli omamoodi šokk, sest nii palju lund polnud ma üldse kunagi näinud ja oli ka ebatavaliselt külm, sest Liepājas tavaliselt nii külm ei ole, vähemalt neil aastatel ei olnud. Ja ta viis mind sinna, kus Abjast ära keerates on selline Lille – väike küla ja seal on ka see rabarada.

Jah, Laila ka rääkis sellest.

Jah, ja siis jalutasime selle väikese ringi seal. Mul olid kontsaga saapad, aga see mind muidugi ei seganud. See oli nii imeline! Siis jalutasime ringi, saime aru, et küllap elame koos. Läksin järgmisel päeval Liepājasse ja seal oli miinus 2 kraadi, aga ma külmetasin seal end nii kohutavalt ära, sest seal on hoopis teine ​​kliima ja õhuniiskus. Ja siis sain aru, et võib-olla see on koht, kus ma tahan elada ja et see kõik on väljakannatatav. Et saab kõrgetel kontsadel läbi soorada käia, et külm ka eriti ei sega. Mul ei olnud mütsi ega midagi, noh nagu sellisel preilil. Jah, see on sooradadest rääkides. Raja lõpus on pruuni veega rabajärv ja kui me seal olime, kostis jääl selline hääl nagu see külma käes murduks.

Mis tunded on Liepājast Põhja-Vidzemesse kolides?

Ei ole nii, et ma olen päriselt ära läinud, sest mul on seal veel maja, mille olen välja üürinud ja ma käin seal kord aastas, sest seal on mul kõik sugulased, sealhulgas pere ja maetud vanaema. Liepāja jääb südamesse igaveseks. Ühest küljest on nostalgia, aga sinna minnes läheb see üle, sest praegune Liepāja pole minu Liepāja. Elasin seal 26 aastat ja see oli hoopis teine Liepāja. Nüüd on Liepāja väga ilus – korras ja imeline, aga ma mäletan seda teistsugust. Rohkemate inimestega. Naabrid, lapsed. Lapsi oli palju. Mäletan suveõhtuid. Elasin päris kesklinnas, vanalinnas kõik hoovid olid lapsi täis. Meie tänav oli sillutatud ja autod sõitsid sealsamas. Nüüd on näiteks õhtul kell seitse – ja vaikus, kedagi pole. Lähed välja ja mõtled – kas kuhugi minna? Ei lähe? Kuhu sa lähed? Selline steriilne puhas, aga väga tühi tunne. Ma igatsen neid aegu rohkem kui Liepājat ennast.

Liepājas seevastu leedulastega naabriks olemine.

Jah, Palanga ja Klaipėda on kohe kõrvuti ja nii nagu meil on siin Eesti turistid, nii on neil Leedust. Oli aeg, mil eestlastel oli siin odavam sisseoste teha ja seetõttu neid palju siia sõitis. Aga ma arvan, et enam mitte nii palju. Samuti Valmiera ehituspoes Depo – ühel hetkel oli nagu hooaeg alanud ja kõik Eesti autod poe ette tulnud. Abikaasa naeris, et pool Eestit ehitatakse Depo materjalidest. Aga nüüd on nad kuidagi maha rahunenud, võib-olla on hinnad ühtlustunud. 

Kas teil on kariloomad?

Mul on kaks kitse alles. Omal ajal oli mul 55 kitse. On olemas ait (näitab). Alustasime seda naljana. Üks tädi kinkis meile kitse. Juhtus nii, et sõitsime selle naisega meie autos koos ja ta istus tagaistmel ning meie mehega rääkisime nii, et hee hee, ha ha, noh näe, kuidas meil maal on! See oli esimene aasta maal ja saaksime kariloomi pidada. Tal olid kitsed. Naersin, et jah, äkki saaks kitse pidada, saaks seda lüpsta, oleks piima. Aga see oli nagu nali. Ta läks koju, istus ja mõtles ning otsustas meile kitse kinkida. Täiskasvanud kits, lüpsmiseks valmis. Lüpsta ma muidugi ei osanud, aga õppisin ja sain sellega päris hästi hakkama. Ja asi oli selles, et oma siiruses oli ta andnud parima kitse, mis üldse olla sai. Ta oli sõnakuulelik – seisis, kui teda lüpsti, ja siis ma mõtlesin, et kõik kitsed on sellised ja tore – mul on kitsi vaja! Ja siis loomulikult ilmub meile üks sokk, sest kuidas siis lapsed tulevad, kui sokku pole! Hakkasime kuulutustest otsima. Siis järsku  – oh, seal müüakse tõukitsi! Siis ostsime veel ja esimesel sügisel oli meil juba seitse kitse. Muidugi toimus kevadel demograafiline plahvatus. Töötasin sel ajal Lodel, vaba aega oli palju ja loomulikult tegin juustu. Minul läks kõik väga hästi ja peale Valmierasse lahkumist läksime lihatõugu kitsede peale üle, sest neid kõiki lüpsta ja piima ümber töödelda oli juba ebareaalne. Aga põhimõtteliselt lõppes see kõik üsna loomulikult, sest siin on Eesti piir ja siin on hundid. Kitsedele oli raske piire seada ja nad elasid lihtsalt omaette. Ja juhtus nii, et hundid viisid meilt igal aastal ühe-kaks kitse ära, aga kolm aastat tagasi, sügisel, rebiti kõik kitsed kahe õhtuga. Sel ajal oli meil umbes 37 kitse. See oli kohutav. Mul on selline trauma, et ma lihtsalt ei saa sellest eemale. Ingmars ütles – noh võib-olla nüüd võtame mõne kite, mõne lamba, aga mina ei taha. Mul on jäänud kaks kitse, kes need kaks rünnakut üle elasid. Nad said kaks korda kaelst hammustada ja nad on minu jaoks superkitsed. Noh neile on antud eluaegset leiba, pensionile läksid.