Foto: Uldis Rusmanis
Lai gan Kaiva mums parāda virzienu uz “Ezerniekiem”, nokļūstam citā vietā ar izskaņu “-nieki”. 700 metrus no robežas atrodas “Robežnieki“, kur pagalma vidū blakus pasakaini ziedošai ābelei stalti mastā plīvo Latvijas karogs. Tās ir Normunda un Sandras mājas.
Kā sauc jūsu mājas?
Normunds: Robežnieki. Tā māja (rāda uz tālāko māju) ir “Dārznieki”. Kā viņi te smejas – “Niekciems”, jo te ir “Robežnieki”, “Dārznieki” un “Vecdārznieki” (smejas). Pirmā laikam ir šī māja.
Cik jūs ilgi te dzīvojat?
Sandra: Kādi septiņi gadi. Mamma te dzīvoja kādreiz, bet viņa aizgāja uz pilsētu un mēs samainījāmies.
Vai abi esat no šīs puses?
Normunds: Nē, es jau vispār tīrais rīdzinieks. Tikai tagad te.
Cik tālu ir no jūsu mājas līdz Igaunijas robežai?
Normunds: Tepat jau arī ir robeža. Caur šitiem bērziem, kad iziet ārā, tad viss – ir Igaunijas robeža.
Sandra: Mēs jau braucam tepat uz Igauniju arī sienu pļaut.
Jūs igauniski runājat?
Normunds: Nemāk.
Sandra: Mamma mācēja, bet mēs nē.
Kā jums patīk dzīvot tik tuvu robežai?
Sandra: Klusi un mierīgi.
Visi šaipusē saka, ka klusi un mierīgi. Tikai vilki traucē. Bet jūs laikam netraucē?
Sandra: Traucē. Mums pagājušogad nāca pie lopiem vilki. Es vēl kāju salauzu. Mēs dedzinājām naktī ugunskuru, lai aizbiedētu. Nokritu zemē.
Vai neizjūtat praktiskās problēmas, esot tik tālu no pilsētām?
Normunds: Re, kur taisa ceļu (smejas)!
Sandra: It kā jau ir plānā, ka tas ceļš līdz mums būs, jā. Nu cik mums vajag? Ir jau tā adaptējušies ir no tās pilsētas prom. Pat rīdzinieks.
Bet jūs tāpat braukājat uz Rūjienu?
Normunds: Variantu jau nav. Veikals un tā.
Vai uz Igauniju arī braucat uz veikaliem?
Sandra: Vairāk uz Rūjienu. Ļoti daudz igauņu brauc uz Rūjienu iepirkties. Tajā Abjā tas veikals man ne tik ļoti. Tā teikt, sveša prece, ko nepazīst.
Jums ir tītari, buļļi. Tas ir jūsu darbs vai vairāk hobijs?
Normunds: Nu apmēram tā hobija pēc! (Abi smejas) Nav nekāds bizness.
Mēs tikko bijām pie Aldas. Viņai ir aitas, bet sapratu, ka viņa tā kā vairāk ganāmpulku nekuplinās.
Sandra: Mums arī ļoti maz ir palikušas, jo pagājušogad tas siens bija ļoti ierobežoti. Bet nu likvidēties netaisāmies.
Vai draugi pie jums brauc tik tālu ciemoties?
Normunds: Brauc! Un kā vēl brauc! Citiem pēkšņi te ir par klusu, ka pilnīgi ausis sāp no tā, ka kluss ir un nav troliņa (smejas). Visādīgi ir.
Bet jums pašam vairs negribas uz Rīgu? Nav tā, ka gribas to troksni?
Normunds: Nē. Es jau daudz ko sāku neatcerēties, to es pats sāku fiksēt. Kaut ko neatcerās. Nē, te ir labāk.
Jūs šodien skatīsieties hokeju?
Normunds: Nekas jau cits neatliek.
Jums karogs visu laiku ir mastā vai arī uz hokeju?
Normunds: Visu laiku. Nu pa ziemu noņemam. Kad brauc no Igaunijas puses, tad vismaz redz un zina, ka iebrauc Latvijā.
Normunds Lorencs ja Sandra Roķe (hüüdnimi Anniņa) (EST)
A.P: Kui kaua te siin elanud olete?
Umbes seitse aastat. Mu ema elas siin kunagi. Ta läks linna elama ja me vahetasime elukohta.
A.P: Olete mõlemad siitkandist?
Ei, ma olen puhas riialane. Alles nüüd siin.
A.P: Mis on teie kodu nimi?
Robežnieki. (Näitab kaugema maja poole) Seal on maja “Dārznieki”. Kuidas nad siin naeravad – “Niekciems” (pisike küla). “Robežnieki”, “Dārznieki” ja “Vecdārznieki”. Esimene on ilmselt see maja.
A.P: Kui kaugel on siit Eesti piir?
Siin on piir juba olemas. (Näitab) Läbi nende kaskede, kui välja tulete, ongi juba Eesti piir.
A.P: Kas te räägite eesti keelt?
Normunds: Ei oska.
Sandra: Ema oskas, aga meie ei oska.
A.P: Kuidas teile meeldib nii piiri lähedal elada?
Sandra: Vaikne ja rahulik.
A.P: Kõik siinpool räägivad, et vaikne ja rahulik. Ainult hundid häirivad. Aga teid see vist ei häiri?
Sandra: Häirib. Hundid tulid meie kariloomade kallale eelmisel aastal. Ma veel murdsin siis jala. Tegime öösel huntide hirmutamiseks lõkke. Ma kukkusin maha.
A.P: Kas te tunnete praktilisi probleeme, olles linnadest nii kaugel?
Normunds: Seal tehakse tee. (naerab)
Sandra: Nagu oleks plaanis, et see tee meieni jõuab, jah. Noh kui palju me vajame? Oleme sellest linnast eemalolekuga juba kohanenud. Isegi riialane on.
A.P: Aga Rūjienas ikka käite, eks?
Normunds: Valikuvõimalusi pole. Pood ja nii edasi.
A.P: Kas Eestis poodides ka käite?
Sandra: Rohkem Rūjienas. Paljud eestlased käivad Rūjienas ostlemas. Seal Abjas see pood mulle väga ei meeldi. Nii-öelda võõras kaup, mida ei tunne.
A.P: Teil on kalkunid, pullid. Kas see on teie töö või pigem hobi?
Normunds: No umbes nii – hobi korras – on! (Mõlemad naeravad) Pole mingi äri.
A.P: Olime just Alda juures. Tal on lambaid, aga ma sain aru, et tal pole plaanis karja laiendada.
Sandra: Meil on ka väga vähe järele jäänud, sest eelmisel aastal oli hein väga piiratud. Aga me ei kavatse likvideerida.
A.P: Kas teile tullakse külla?
4:40-4:48 Normunds: Sõidavad, ja kuidas veel sõidavad! Mõne jaoks on järsku liiga vaikne (naerab), et kõrvad valutavad sellest, et on vaikne ja müra pole. Arvamusi on igasuguseid.
A.P: Aga sa ei taha enam Riiga minna? Kas pole nii, et sa seda müra tahaksid?
Normunds: Ei. Ma hakkasin mitte mäletama palju, hakkasin seda ise jälgima. Midagi ei mäleta enam. Ei, siin on parem.
A.P: Kas vaatate hokit täna?
Normunds: Ega muud üle ei jäägi.
A.P: Kas teil on lipp kogu aeg mastis või on see hoki auks?
Normunds: Kogu aeg. Noh, talvel võtame maha.
A.P: Või – kui olete kodus, siis on lipp mastis – nagu kuningatel. (Naerab)
Normunds: Eestist sõites näed ja tead vähemalt, et sisened Lätti.
Sandra: Me ju käime siia Eestisse heina niitma.
