Foto: Uldis Rusmanis
Saulainā dienvidū, skaisti iekoptā pagalmā pēc Alli norādēm doties uz mājām ar nosaukumu “Metsameisa” (ig.“Metsamõisa”) Penujā, satiekam Rētu, Jāni un Aneti – kaimiņus, kurus teju līdz sarunas beigām noturam par Rētas ģimeni. Jānis mūs sveicina latviešu valodā, bet ar Rētu un Aneti runājam igauniski ar tulces palīdzību.
Kā jūs jūtaties, dzīvojot Penujā?
Rēta: Dzīve Penujā ir brīnišķīga. Skatās uz Jāni un Aneti. Laika gaitā mums ir bijuši vismaz trīs pāri, kur ir latviešu vīrs un igauņu sieva. Šādā virzienā mums tas darbojas vislabāk (smejas).
No kurienes tu esi un kā jūs iepazināties ar Aneti?
Jānis: Es esmu tepat no Arakstes pāri robežai. Kad pārbrauc pāri, tur man vecāmāte un tantes dzīvo. Bet ar Aneti iepazināmies caur Tinderi.
Kurā gadā tas bija?
2018. gada februārī.
Tu esi iemācījies runāt igauniski?
Jānis: Runāt kaut ko runāju, bet tikai tad, kad patiešām baigi vajag. Bet saprast es saprotu ļoti labi. Runāt jau es arī varētu, bet man mazliet bail runāt. Nē nu viņi jau, protams, neteiks, ka tu slikti runā. Latviešu valodā nerunā tik labi kā igauņu. Man pašam latviešu valoda arī tā…Tad, kad ar tādiem īstiem latviešiem jāsāk runāt, tad baigi nemaz tā nevar. Latviešu valodā ikdienā tik, cik ar dēlu, vecomāti parunāt. Mūsu mazais runā gan latviešu, gan igauņu valodā. Igaunijā tomēr iet bērnudārzā un tā jau viss apkārt ir igauniski.
Rēta: Tā kā manai mazmeitai ir seši gadi, tad viņi visu laiku spēlējas kopā. Te jau arī ir maz bērnu un nav tik daudz to draugu. Tā nu sanāk, ka viņi abi šeit dzīvojas un ir jau nākotnes savienība.
Jānis: Jā, viss jau ir izlemts (smejas).
Kur jūs ar Aneti dzīvojat?
Mazliet atpakaļ pa šo ceļu un tad lejup. Šodien es nerādīšu (smejas).
Kā tu izvēlējies vietu, kur dzīvot?
Plāns bija uzbūvēt mazo mājiņu, lai ātrāk gatava un nav Vīlandē jādzīvo. Ziemā skatījos, kur saulaināks. Tad mēs uzbūvējām maziņu mājiņu un, kamēr dzīvojam mazajā, tikmēr varam celt lielo māju. Tagad gan visi ir sabaidījuši par to Krieviju un nekas īsti uz priekšu neiet.
Jūs ar Rētu esat kaimiņi?
Jānis: Jā, tas ir diezgan interesanti. Kad atvēra robežu, tad mēs no Arakstes sākām braukāt uz Abjas veikalu un es vienmēr skatījos uz šo māju (Rētas māju) un domāju – o, kāda māja, varētu iebraukt apskatīties, kā te izskatās! Tagad reāli visu laiku braucu uz šito māju.
Kā jūs te nokļuvāt?
Jānis: Sākumā es dzīvoju Vīlandē, bet man nepatīk pilsētā dzīvot. Tad mēs pirms kādiem trim, četriem gadiem nopirkām īpašumu Penujā un tagad mēs te tā bišķiņ būvējāmies. Laukos ir labāk nekā pilsētā. Mēs kādu brīdi dzīvojām arī Tartu un Vīlandē, bet tas nebija tas. Anete arī gribēja laukos un tā mēs te atnācām.
Nav pierobežas dalītā sajūta, ka esi mazliet Igaunijā, mazliet Latvijā?
Man nav, nē. Man ir tāda sajūta, ka viss ir viens rajons. Agrāk bija tā, ka pārbrauc pāri robežai, iebrauc Latvijā – o, Latvija! Pārbrauc pāri Igaunijas robežai – o, Igaunija! Varbūt pirmajā gadā tā vēl bija, bet tagad liekas, ka Igaunija un Latvija ir viss viens tāds apgabals. Viss ir saplūdis, jo ģimene ir tepat pār robežu. Ja mēra taisni pāri par mežu, tad sanāk pusotrs kilometrs.
Kā bija dzīvot, kad bija slēgta robeža un kas izmainījās, kad robežu atkal šajā ceļā atvēra?
Rēta: Kādreiz, kad robežas bija ciet, mēs tik un tā gājām pa kluso caur mežu uz veikalu.
Jānis: Jā, mēs arī nācām te futbolu parasti spēlēt.
Rēta: Reizi gadā pagasta svētkos oficiāli caur kaut kādiem lieliem papīriem dabūjām atļauju, ka robeža tiek atvērta uz to vienu dienu, un tad latvieši ar igauņiem vienmēr rīkoja futbola sacensības. Lai arī kā igauņi centās savākt visus labākos spēlētājus, latvieši tāpat vienmēr uzvarēja. Pēc tam, protams, visi palika uz balli. Nākamajā rītā katram pašam bija jāsaprot, kā atpakaļ tikt, jo robeža jau bija vaļā tikai uz to vienu dienu un nākamajā rītā atkal bija ciet.
Agrāk, kad braucām uz Latviju, tad vienmēr piedomājām, ka dokumentiem jābūt līdzi. Tas tā kā uz ārzemēm. Tagad satraukties par dokumentiem šķiet jocīgi – tas taču tepat.
Mana mamma stāstīja, ka, tad, kad viņa bija jauna, arī bija kaut kāds brīdis, kad robežas bija ciet un viņi tāpat gāja uz Latvijas pusi kaut kam pakaļ. Ar egles zaru esot slēpuši pēdas, pa kurieni ir iets.
Rēta, šīs ir jūsu dzimtas mājas?
Es vienubrīd dzīvoju citā mājā, mazliet uz priekšu. Tur ir divstāvu māja un tajā dzīvokli es dzīvoju. Šo māju mēs pabeidzām būvēt 2003. gadā.
Jānis: Vispār to es jau biju aizmirsis – kad atvēra robežu, tad šīs priedītes bija vēl maziņas!
Jūs dodaties arī uz Latviju?
Rēta: Mums vienmēr bijusi kaut kāda veida sadarbība ar latviešiem.
Jānis: Uz Latviju braukāju reizes piecas dienā. Visu laiku braucu vai nu pie vecātēva vai pie brāļa.
Jānis: Ja kāds no šī gala, Karksi-Nuijas un Abjas, grib braukt kaut kur peldēties vai atpūsties, tad visi brauc uz Laņģezeru. Pa ziemu atkal visi laiž uz baseinu Abjā. Kad Rūjienā ir, piemēram, saldējuma svētki, tad atkal visi brauc turp. Robežu es vispār vairāk nejūtu.
Rēta: Es braucu uz Rūjienu pie vetārsta. Vairāk nekā uz pusi lētāk kā Igaunijā. Sandra ir mūsu dzīvnieku ģimenes ārste.
Kur jūs strādājat?
Jānis: Anete strādā Abjā neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā un ģimenes ārsta praksē. Un Rēta arī Abjā.
Rēta: Es strādāju pašvaldībā un vadu studentu dienesta viesnīcas administrāciju. Tur ir gan ģimnāzijas daļa, gan arī daļa, kur no pilsētām tiek sūtīti bērni par kuriem vecāki īsti nerūpējas un valsts dod pabalstu, lai viņi tur dzīvotu. Tas ir tāds kā internāts, bet tā, protams, to nesauc.
Jūs pazīstat kaimiņus, kas te dzīvo apkārt?
Rēta: Mums ciemā kopā ir 58 cilvēki un 37 mājas uz 58 iedzīvotājiem. Uz vienu cilvēku sanāk viena māja (smejas). Es arī šajā mājā parasti esmu viena. Šobrīd dēls ir ciemos. Man ir meita un dēls. Meita ir lielpilsētas meitene un dzīvo Tallinā, bet dēls – riktīgs lauku zēns. Apprecēja sievu, kas ir pilsētniece un pirms diviem gadiem nopirka māju Pērnavā. Tagad divi gadi ir pagājuši un viņš atbrauca atkal uz laukiem atpūsties (smejas).
Jānis: Arakstē ir kādas 20 mājas, varbūt vairāk.
Jānis: Penujā visi zina visus no Arakstes un Arakstē zina visus no Penujas.
Vai Penujai ar Araksti vai Lodi notiek kopīgas balles, pasākumi?
Jānis: Tagad nav. Pirms pāris gadiem, kad bija Penujas ciema svētki, tad bija diezgan daudz latvieši.
Vai šeit ir daudz jauniešu?
Nu mums ir tāda grupiņa, kas salasās un tad iet kaut kur, bet lielākoties visi sēž mājās un neviens ārā negrib nākt. Agrāk kopības sajūta bija bišķiņ vairāk. Tagad lielākoties visi liekas tā atsevišķi. Kovidlaiks arī to ietekmēja. Piemēram, Rēta bieži vien kaut ko organizē, lai kaut kas šeit notiek un mēs ar Aneti palīdzam, bet tāda sajūta, ka vietējos ar mietu jādzen no mājas ārā, lai viņi piebiedrotos (smejas).
Ko jūs, piemēram, esat organizējuši?
Jānis: Piemēram, katru gadu svinam Jāņus. Parasti tiekamies arī uz Ziemassvētkiem, vecgada vakaru un tepat tautas namā savācamies. Uz Jāņiem vai vecgada vakaru centrā kurinām lielo ugunskuru.
Rēta: Piemēram, tikko, ceturtdien, mums bija koncerts – vietējie no Abjas bija atbraukuši paspēlēt.
Vai šeit ir vietējie ansambļi?
Jānis: Es zinu, ka pāris vietējie brauc uz Karksi vai Abju. Tas ir tāpat kā no Lodes brauc uz Rūjienu “Denčos” dancot. Vispār jums visiem 15. augustā jābrauc uz koncertu pie Penujas ezera pl.21:00. Uzstāsies Abjas mūzikas skolas bērni. Ieeja bez maksas. Anete arī par ziedojumiem kūciņas pārdod un nauda aiziet Penujas kultūras dzīvei.
Rēta: Nākamgad Penujai būs 500 gadu jubileja. Vispār Penujas muižai un Lodes muižai ir bijis viens īpašnieks un līdz ar to no muižnieku laikiem viņiem tā vēsture bijusi ļoti līdzīga. Daudz kopīgu lietu savā starpā.
Vai dodaties uz Baltijas ceļa pasākumu 23.augustā Unguriņos?
Rēta: Baltijas ceļā pati nepiedalījos, jo man bija mazs bērniņš, bet 23.augustā Unguriņos esmu bijusi visus gadus.
Jānis: Nu tas ir tas, ka uz pasākumiem braucam visur. Kad Mazsalacā ir Ērenpreisa dienas? Brauksim arī tur.
Rēta Paju (EST)
Päikselisel keskpäeval, kui olime Alli juhatust mööda läinud Penujas tallu nimega Metsamõisa, kohtasime seal Reeta ning Jānist ja Anetet – naabreid, keda peaaegu vestluse lõpuni olime pidanud Reeda pereks. Jānis tervitas meid läti keeles, Reeda ja Anetega rääkisime tõlgi vahendusel.
Kuidas on elada Penujas?
Reet: Elu Penujas on suurepärane. Vaatab Jānise ja Anete poole. Aja jooksul on meil olnud vähemalt kolm paari, kus on läti mees ja eesti naine. Ses suunas toimib see kõige paremini (naerab). Penuja mõisal ja Lode mõisal oli üks omanik ja seetõttu on meil mõisaajast saati väga sarnane see ajalugu olnud.
Kust sina pärit oled ja kuidas algas tutvus Anetega?
Jānis: Mina olen siitsamast Arakstest sealpool piiri. Kui sõidame üle, seal elavad mu vanaema ja tädid. Anetega saime tuttavaks Tinderis.
Eesti keelt ka räägid?
Jānis: Rääkida midagi ikka räägin, aga ainult siis, kui tõesti väga vaja on. Aga aru saan väga hästi. Võiksin ju ka rääkida, aga mul on natuke hirm seda teha. No ega nemad siis muidugi ütleks, et ma halvasti räägin. Meie laps räägib küll nii läti kui eesti keelt.
Reedaga olete naabrid?
Jaa, see on päris huvitav. Kui piir lahti tehti, hakkasime Arakstest Abja poodi käima ja ma vaatasin alati seda maja (Reeda maja) ja mõtlesin, et oo, milline maja, tahaks lähemale vaatama sõita. Nüüd sõidangi kogu aeg siia majja.
Reet: Kunagi, kui piir kinni oli, käisime ikka salaja läbi metsa poodi.
Jānis: Ja meie tulime ka siia tavaliselt jalgpalli mängima.
Reet: Kord aastas vallapäevadel saime ametlikult mingite tähtsate paberite kaudu loa, et piir tehakse selleks üheks päevaks lahti – siis korraldasid lätlased ja eestlased alati jalgpallivõistlusi. Kui palju eestlased ka ei püüdnud kokku koguda parimaid mängijaid, said lätlased meist ikka jagu. Pärast seda jäid kõik loomulikult peole. Järgmisel hommikul pidi igaüks ise välja mõtlema, kuidas tagasi saada, sest piir oli ju lahti vaid ühe päeva ja järgmisel hommikul jälle kinni.
Varem, kui Lätti sõitsime, pidime ikka mõtlema, et dokumendid peavad ühes olema. See oli nii nagu sõidaks välismaale. Nüüd dokumentide pärast pabistada tundub naljakas – see ju siinsamas.
