Lodes un Arakstes apkaime.
Foto: Elizabete Zariņa
Pirmoreiz “Smilškalnos” iebraucam pusdienlaikā, turklāt pa neceļiem, izbraucot cauri karjeram ar dīķi. Patiešām smilškalni! Nonākot īstajā vietā, apkārt lido papeļu pūkas un skats uz pagalmu ir kā no pasakas. Tobrīd Unai ir laiks likt gulēt mazbērnu, tāpēc Una ar mums aizvada īsu sarunu un vienojamies iebraukt pie viņas pēcpusdienā, tāpēc sanāk tā, ka pirmajā sarunā ar Unu nezinām nevienu no apkārtnes iedzīvotājiem, bet otrajā sarunā jūtamies teju kā vietējie, kas ir gan paciemojušies Aldas aitu kūtī, gan baudījuši Agritas rabarberu maizi un paglaudījuši Ilgas zirgus.
Cik jums skaisti iekopta mājiņa!
Tādu pirtiņu mēs taisām, bet jau nezin cik gadus. Man abas meitas dzīvo Rūjienā. Viņas varbūt drīzāk ir pierobežas iedzīvotājas nekā es. Tas, protams, ir loģiski ka mēs gribam no Rīgas laukā.
Vai braukāt pa sestdienām, svētdienām uz pierobežu no Rīgas nešķiet ļoti tālu?
Nezinu, vai tas ir tālu. Ir vēl, kas uz Latgali brauc no Rīgas. Ar to es mierinu sevi (smejas). Ka es pusotru stundu braucu, bet ir, kas trīs stundas brauc. Rīgā dzīvojot, man birojā, piemēram, arī, daudzi brauc uz laukiem. Kur viņi, piemēram, uz Balviem brauc! Katru sestdienu, svētdienu uz Balviem. Es domāju, es taču nojūgtos (smejas)! Visu ziemu brauc uz Balviem! Un tad vēl viens brauc uz Ludzu, Preiļiem. Visu ziemu! Es domāju – ak dievs. Ziemā mēs te reti kad esam. Nē nu kad tētis bija dzīvs, tad jā, tad mēs vēl pabraukājām tāpat uz Ziemassvētkiem. Meita jau vairāk. Tā kā viņa dzīvo Rūjienā, viņa pie vectēva brauca malciņu sanest un tā. Nē bet ļoti daudzi braukā uz laukiem! Uz Rubeni, piemēram.
Pār pagalmu pārlido putniņš un ielaižas pie mājas vējtvera.
Putniņš mums te ir katru gadu. Domāju, ka viņš nav, bet viņš tepat ir.
Mēs ar vīru tieši smējāmies – kad būs asfalts, tad mēs pavisam šiki dzīvosim. Arakstē jau cilvēki dzīvo. Tagad muižu atjauno. Visu laiku ar vīru taisāmies aizbraukt apskatīties, bet, kā atbraucam uz šejieni, tā nekur tālāk kā vienīgais uz Laņģi aizbraucam papeldēt.
Uz Igauniju arī braucat?
Braucam, jā, uz baseinu aizbraucam. Bet reti. Kaut kādos svētkos, kad kādas trīs vai četras dienas esam te. Mēs ekskursijā arī bijām Igaunijā.
Šīs ir jūsu senču mājas?
Mums pieder tie meži un karjers. Kad tētis dabūja zemi atpakaļ, tad mēs to būdiņu nopirkām. Mums mājas nebija – bija tikai zeme. Un tad tas cilvēks pārdeva māju un mēs te iekārtojam tā kā vasaras māju. Nu, labi, kādu vasaras māju – tādu pirtiņu. Man ir bērni – trīs meitas. Viņām pašām visādas mājas. Agrāk braucām te visi radi – meitas ar ģimenēm kopā, bet palika drusku bagātāki un paši varēja uzcelt un dzīvot, tāpēc tagad katrs savā dzīvē un savos darbos.
Šoreiz es te esmu viena pati. Vīrs šodien strādā Rīgā un tad mēs šoreiz te ar mazmeitiņu. Nav tik vienkārši. (Iekūkojas dzeguze) Viņai bail no dzeguzes, viņa uzreiz mūk iekšā. Jā nu tēva māju arī drusku pakurinām, lai pažūst.
Kur jūs mums varat ieteikt aizbraukt?
Uz Arakstes pusi varat izbraukt. Kreisajā pusē, tur ir tāda paliela saimniecība. Es zinu, ka tur audzēja stādus un es braucu kādreiz pirkt, bet es nezinu, vai tagad audzē. Ā un tad tur tieši pie igauņu robežas ir Una. Viņa arī pagastā strādā. Viņa ir kreisajā pusē tieši pie igauņu robežas.
Tiekamies pēc apmēram sešām stundām.
Mēs esam pie jums tieši skaistākajā ziedu laikā.
Pagājušogad upenes nosala, viss nosala. Bet šogad zied tik ļoti, ļoti. Ābeles brīnišķīgi, jā. Sūtīju jau bērniem bildes.
Jā, jāraksta, lai brauc šurp!
Jā, es jau teicu – agrie kartupeļi jāiestāda. Mēs jau kādas pāris nedēļas atpakaļ iestādījām kādas četras vagas, bet tagad mums atveda agros.
Vispār kā jūs sauc? Mēs nemaz nepaguvām iepazīties!
Una.
Ā, jūs arī esat Una! Mēs šodien vēl vienu Unu satikām.
Nu jā, es teicu – Arakstē pa kreisi, tieši pēdējā māja pie robežas.
Pirmspēdējā! Pēdējā dzīvo Ilga ar zirgiem. Un kāds ir jūsu uzvārds?
Ripīte.
Neesmu dzirdējusi tādu uzvārdu.
Jā, mēs esam vienīgie. Man vīrs lepojās ar to. Kad mēs sākām draudzēties, viņš teica, bet es neticēju (smejas). Es uzreiz – telefona grāmatu laukā! Bet tiešām neatradu nevienu.
Un tā arī ir, ka joprojām nevienu neesat atraduši?
Nē, nē, nav!
Vienā brīdī notikusi kāda maiņa? Varbūt kāda pārrakstīšanās?
Jā, es jau arī tā domāju! Vai nu Upīte vai kas tāds. Es zinu, ka man meitas draudzenei bija līdzīgi – viņi visu laiku bija Lāči un tagad ir Loce. Vīra tēvam bija uzvārds Ripīts, bet vīram – Ripītis. Galotne, jā.
Jūsu vīrs ir no šejienes?
Vīrs ir no Valdemārpils, no Kurzemes. Un man te ir senči. Brālēni, māsīcas te dzīvoja, bet es pati esmu dzimusi un augusi Rīgā. Bet, kā es teicu – tētis dabūja tos īpašumus atpakaļ un tad viņš atbrauca.
Un kurš izstrādā to karjeru? Jūs?
Jā, znots, meita, tētis. Smilts un grants arī laikam ir. Viņš kaut kādu granti tur meklēja. Viss nav grants, bet tur kaut kā daļēji grants, daļēji smilts. Bet nu cik nu izstrādā. Viņi vairāk tur tiem dīķiem gribēja.
Jūs tur ejat peldēties?
Gājām, bet man tur ne visai patīk, jo tur ielaida zivis. Līņus laikam ielaida un tad man ne visai. Es labāk uz Laņģi tīrā ūdenī. Sākumā viņš arī tā smuki tīrs bija, bet tagad tomēr dīķi jātīra. Sāk ziedēt. Tā tur vispār ļoti auksts ūdens. Liekās, ka dziļš ir.
(Smejas par fotografēšanas procesu) Nē nu tiešām tā kā modeli.
Jā, bet šodien mums tikai pāris fotogrāfi ir, bet iepriekšējoreiz mums līdzi bija kādi seši, septiņi jaunieši. Tie ir jaunieši no Rūjienas fotopulciņa ar vadītāju Uldi.
Ā, skolotājs Rūjienas skolā?
Nē, Kultūras namā ir tāds fotogrāfu – jauno mediju pulciņš.
Ā, vai, cik jauki! Es arī kādreiz gāju pulciņā.
Viņi katru gadu brauc uz Japānu un piedalās foto festivālā.
Kolosāli! Man fotografēšana kādreiz bija bērnības sapnis. Es tur drusciņ gāju, bet tā arī es nezinu, kāpēc man tur pajuka. Tētis vēl tādu krutu fotoaparātu nopirka tanī laikā. Visiem bija tie maziņie, bet man bija Zenīts. Bet tā viss beidzās.
Kas tagad ir jūsu hobiji?
Oi, hobiju man ir tik daudz, ka es nevaru visu paspēt. Nu es ļoti daudz adu. Ziemā vispār – darbs, adīšana, darbs, adīšana. Mēs divatā Rīgā esam palikuši. Ko darīt?
Ko jūs adāt?
Džemperus, cepures, visi bērni noadīti (smejas).
Izklausās, ka te pilnīgi varētu atvērt adīšanas pulciņu, jo vairākās vietās esam satikuši adītājas.
Man liekas, ka tas tagad vispār ir ļoti populāri, jo var dabūt ļoti jaukas dzijas. Kādas jaunībā adīju – ak šausmas – no kā es tikai neadīju! No visādiem gabaliņiem. Tagad ir tik brīnišķīgas dzijas. Vienīgi, ka dārgi, bet nu pagaidi kādu akciju. Bet jau dzijas ir…es jau te domāju norakstīt bērniem. Kuram lai es norakstu? (Smejas) es jau savā dzīvē nevarēšu visu izadīt! Kad pensijā aiziešu, tad iešu uz segām, bet tagad man rindā jau stāv. “Kāpēc tu tam adi? Kur tā jaka palika? Tu man solīji!”(smejas)
Cik bieži braucat uz šo pusi?
Kamēr tētis bija dzīvs, tad vairāk vai mazāk katru sestdienu, svētdienu, bet vīrs strādā maiņās, dežūrē, tāpēc tagad tā retāk. Cenšamies iespējami vairāk. Vasarā jau Rīgā negribas. Ko tu pie tās televizora pults, pie tā adīkļa. Jūt jau, ka pēc ziemas fiziskais tāds, ka vajag patrenēties.
Una Ripīte (EST)
Esmakordselt tuleme ajal, mil käed on tööd täis. Haaba kohev lendab ringi ja näeb välja nagu midagi muinasjutust. Aeg on lapselaps magama panna ja täna tuleb veel koju Riiga sõita, nii et Una vestleb meiega lühidalt ja lepime kokku, et läheme talle pärastlõunal külla.
A.P: Kui kaunilt hooldatud maja teil on!
Sellist sauna teeme, aga ei tea, mitu aastat juba. Mu kaks tütart elavad Rūjienas. Nad on ehk pigem piiriäärsed elanikud. See on muidugi loogiline, et tahame Riiast maale tulla.
A.P: Ei tundu väga kaugel?
Ma ei tea, kas see on kaugel. On teisigi, kes Riiast Latgalisse lähevad. Ma lohutan end sellega (naerab). Et mina sõidan poolteist tundi, aga mõni sõidab kolm tundi. Riias elades käivad paljud näiteks ka minu kontorist maale. Näiteks nad käivad Balvis! Igal laupäeval, pühapäeval käivad Balvis. Siis ma endamisi mõtlen, et ma läheks hulluks (naerab)! Kogu talve käivad Balvis! Ja siis keegi teine käib Ludzas, Preiļis. Kogu talveperioodi! Ma mõtlen – issand jumal küll. Talvel oleme siin väga harva. Ei, kui isa veel elas, siis jah, siis ikka käisime jõuludeks. Tütar küll rohkem. Ta elab Rūjienas, käis vanaisa juures küttepuid tegemas ja nii edasi. Ja paljud inimesed käivad maal! Näiteks Rubenes.
Meil on siin igal aastal lind. Ma arvasin, et teda pole seal, aga ta on siin.
Naersime abikaasaga – kui asfalttee tuleb, siis elame väga šikilt. Arakstes juba elatakse. Nüüd käib mõisa restaureerimine. Me tahame abikaasaga alati vaatama minna, aga kui siia tuleme, siis ei jõua me kuhugi, käime ainult Laņģis ujumas.
A.P: Kas Eestis käite tihti ?
Me käime, jah, me käime basseinis. Aga me teeme seda harva. Mõnel puhkuse päeval, kui oleme siin kolm-neli päeva. Olime ka Eestis ekskursioonil.
A.P: Kas see on teie esivanemate kodu?
Meile kuuluvad need metsad ja see karjäär. Ja kui isa maa tagasi sai, ostsime suvemaja. Meil ei olnud maja – meil oli ainult maa. Ja siis üks inimene müüs suvemaja ja rajasime siia suvemaja. Noh, mis suvemaja – selline saunamaja. Mul on endal lapsed – kolm tütart. Neil endal on igasuguseid maju. Varem käisid siin kõik meie sugulased – tütred peredega koos, aga nad said veidi rikkamaks, said ise ehitada ja elavad siis oma elu ja neil on oma töökohad.
Seekord olen siin üksi. Mu mees töötab täna Riias ja seekord oleme koos lapselapsega. Polegi nii lihtne. (Kägu kukub) Laps kardab kägu, läheb kohe majja sisse. Jah, me kütame ka natuke maja, et kuivaks.
Kuhu te veel soovitate meil minna?
Sõitke Arakste poole. Vasakul pool on selline suur talu. Tean, et seal kasvatati istikuid ja kunagi käisin seal, aga ma ei tea, kas nad praegu kasvatavad. Oh, ja siis on Una kohe Eesti piiril. Ta töötab ka vallas. Tean ka, et see on vasakul, kohe Eesti piiri kõrval.
~4h pärast
Oleme teie juures just kõige kaunimal lillede õitsemise ajal.
Eelmisel aastal külmusid sõstrad, kõik külmus ära. Aga sel aastal õitsevad kõik nii palju, nii palju. Õunapuud on imelised, jah. Saatsin juba lastele pilte.
Jah, kirjutage, las tulevad siia!
Jah, ma juba ütlesin – varajane kartul tuleb maha panna. Istutasime juba paar nädalat tagasi umbes neli vagu, aga nüüd toodi meile varajane sort.
Mis on teie nimi? Me ei tutvustanud üksteist üldse.
Una.
Ah, teie olete ka Una! Kohtusime täna teise Unaga.
No jah, ma just ütlesin – Arakstes vasakul pool, kohe viimane maja piiril.
Eelviimane! Viimane on koht, kus Ilga hobustega elab. Ja Unal on eelviimane maja. Ja mis on teie perekonnanimi?
Ripīte
Ma pole sellist perekonnanime kuulnud
Jah, me oleme ainsad. Mu mees oli selle üle uhke. Kui me kohtama hakkasime, ütles ta, aga ma ei uskunud seda (naerab). Vaatasin kohe telefoniraamatusse ja ei leidnud kedagi teist.
Ja nii ongi, et te pole ikka veel kedagi leidnud?
Ei, ei, ei leidnud!
Kas mingi muudatus toimus ühel hetkel? Äkki mingi ümberkirjutamine?
Jah, seda ma mõtlesin! Või Upīte või midagi sellist. Ma tean, et mu tütre sõbrannal oli sarnane asi – nende perekonnanimi oli kogu aeg Lācis ja nüüd on Locis. Minu mehel ka – tema isa perekonnanimi oli Ripīts aga minu mehe perekonnanimi – Ripītis. Lõpp on erinev, jah.
Teie mees on siit pärit?
Mees on pärit Valdemārpilsist, Kurzeme kandist. Ja mul on siin esivanemad. Siin elasid mu nõod, aga mina ise sündisin ja kasvasin Riias. Aga nagu ma ütlesin – isa sai need kinnistud tagasi ja siis ta tuli siia.
Ja kes arendab seda karjääri? Teie?
Jah, väimees, tütar, isa. Küllap on ka siin liiva ja killustikku. Ta otsis sealt killustikku. Kõik pole killustik – et seal, kus kaevatakse, seal on kohe killustik, aga seal on kuidagi osaliselt killustik, osaliselt liiv. Noh, aga kuidas arendame. Nad tahtsid neid tiike rohkem.
Kas te seal ujumas käite?
Käisime, aga seal mulle eriti ei meeldi, sest sinna lasti kala sisse. Vist linask lasti sisse ja see ei meeldi mulle eriti. Eelistan Laņģi puhtas vees käia. Alguses oli tiik ka väga puhas, aga nüüd vajab tiik puhastamist. See hakkab õitsema. Vesi on seal üldiselt väga külm. Tundub, et see on sügav.
(naerab pildistamisprotsessi üle) ei, tõesti, pildistate nagu modelli.
Jah, aga täna on meil ainult paar fotograafi, aga eelmine kord oli meiega umbes kuus-seitse noort inimest. Need on Rūjiena fotorühma noored koos oma õpetajaga.
Ah, Rūjiena kooli õpetaja?
Ei, kultuurimajas on fotograafide – uus meedia rühm.
Oi kui tore! Kunagi käisin ka rühmas.
Nad käivad igal aastal Jaapanis ja osalevad fotofestivalil.
Suurepärane! Fotograafia oli minu jaoks lapsepõlveunistus. Käisin seal natuke, aga ma ei tea ka, miks see kõik lõppes. Isa ostis tol ajal nii laheda kaamera. Kõigil olid need pisikesed, aga minul oli selline Zenit. Aga nii see kõik lõppes.
Mis on teie hobid?
Oh, mul on nii palju hobisid, et ma ei jõua kõigega sammu pidada. Noh, ma koon palju. Talvel üldiselt – töö, kudumine, töö, kudumine. Noh, me oleme kahekesi Riiga jäänud ja millega siis tegeleda?
Mida te koote?
Kampsuneid, mütse, kõik lastele on minu kootud.
Kõlab, et siin võiks avada kudumisklubi, sest oleme kudujaid kohanud mitmes kohas.
Nüüd arvan, et see on üldiselt väga populaarne, sest saab väga ilusaid lõngu. Mida ma nooruses kudusin – oh õudust – millistest materjalidest ma pole kudunud! Igasugustest tükkidest. Nüüd on nii kaunid lõngad. Ainuke asi on see, et lõng on kallis, kuid oodake soodustusi.
Aga lõngad on olemas…ma juba mõtlen need lastele päranduseks jätta. Kellele jätta (naerab)? Ma arvan, et ma ei jõua oma elus nii palju kududa, kuni lõng otsa saab! Kui pensionile jään, siis koon tekke, aga nüüd on mul järjekord. Miks sa talle kood? Kuhu see kapsun jäi? Sa lubasid mulle (naerab)!
Kui tihti te siiapoole tulete?
Kui isa veel elas, siis enam-vähem igal laupäeval, pühapäeval, aga nüüd, kuna abikaasal on vahetustega töö, on valves, siis harvem. Püüame nii palju kui võimalik. Suvel Riias ei taha olla. Mis sa teed selle teleka puldiga, nende kudumisvarrastega. Juba on tunda, et peale talve on füüsiline vorm selline, et vaja trenni teha.
