- Pievienoja: 18.09.2020, Santa Eglīte
- Sagatavoja: Ingrīda Zīriņa
- Organizācija: Valmieras muzejs
Šodien redzamais namiņš iezīmēts 1798. gada pilsētas plānā līdzās citām Vecās aptiekas kompleksa ēkām. Tolaik tās piederēja Reihenavu dzimtai. Pēdējais īpašnieks bija Vecās aptiekas dibinātāju Reihenavu pēctecis Johans fon Erdmans (1861-1934). Pēc Dr. Georga Apiņa ierosinājuma Valmieras pilsētas pašvaldība 1912. gadā nopirka aptieku un ēkas Valmieras pilsdrupu teritorijā par 37.000 rubļiem.
Maiznieks Mārcis Bērziņš ceptuves vajadzībām ēku sāka nomāt, domājams, pēc 1912. gada. Mārča Bērziņa mazmazdēls Pēteris Valmierā viesojās 1993. gadā, ieradies no ASV. Viņš pastāstīja, ka „mājiņā gadu desmitiem ceptas smalkmaizītes, kūkas un ūdens kliņģeri. Latvijas brīvvalsts laikā ceptuvi Bērziņš nomāja no pilsētas valdes.” 1944. gada septembrī, kad Valmieru pārņēma uguns liesmas, pilsdrupu teritoriju tās neskāra. Pēc padomju karaspēka ienākšanas, ceptuve strādāja trīs maiņās, lai apmierinātu pieprasījumu pēc maizes.
1951. gadā Bruņinieku ielu un pilsdrupas pārdēvēja par Varoņu laukumu. Ceptuve kā Valmieras Patērētāju biedrības cehs šeit darbojās līdz pat 1970. gadam. Paplašinoties blakus esošajam muzejam, aktualizējās jautājums par priekšmetu glabāšanu. Pilsētas Izpildu komiteja nodeva bijušo ceptuves ēku muzeja lietošanā. Pēc kapitālā remonta 1975. gadā tās pirmajā stāvā iekārtoja krājuma priekšmetu glabātuvi un darba telpas, bet otrajā stāvā — darbnīcu muzeja māksliniekam.
Divtūkstošo gadu sākumā ēkas otrajā stāvā īsu brīdi darbojās Valmieras Tūrisma un informācijas centrs. 2011. gadā muzeja krājumu pārvietoja uz citām ēkām. Sākot no 2012. gada ēkā darbojušās vairākas kafejnīcas. Šobrīd — Žentiņu ģimenes picērija “Vīnkalni pils māja”.
Arhitektes Zandas Lapsas komentārs:
Salīdzinot ar 1970. gada attēlā redzamo, ēkas vizuālais skats ir būtiski mainījies. Pazudušas ārējās kāpnes, kas ved uz otro stāvu, nojaukts erkers, bet tā vietā parādījušies jauni logi un atsvaidzināta fasāde.
Ēka atrodas valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa teritorijā, līdz ar to tai ir īpaša nozīme pilsētas vides veidošanā un vēsturē. Ēka šarmē ar savu mērogu, materialitāti un lokāciju, kā arī ar enerģiskajiem apsaimniekotājiem.
