- Pievienoja: 30.04.2025, Santa Eglīte
- Sagatavoja: Reinis Ratnieks
- Organizācija: Valmieras bibliotēka
Nacionālo partizānu kustība kādreizējā Valmieras apriņķī pēc Otrā pasaules kara nebija tik izteikta kā citviet Latvijā. Šajā Latvijas daļa nacionālie partizāni piekopa lielākoties nogaidošu taktiku, cerot uz Rietumvalstu atbalstu cīņā pret okupāciju, tāpēc aktīvu, bruņotu cīņu veicošu grupu un sadursmju ar okupācijas režīma spēkiem nebija daudz, tomēr pastāvēja izņēmumi. Bernharda Zariņa grupas pēdējā kauja 1949. gada 30. aprīlī mežā, Staišu purva tuvumā, uz Rencēnu un Ēveles pagasta robežas bija lielākā partizānu kauja Valmieras apriņķī. Pēc valsts neatkarības atgūšanas publicētajās atmiņās par šo kauju ir dažādas neprecizitātes, literāri pārspīlējumi un izdomājumi, kā tas ir novērojams Edgara Lustes stāstā “Kauja Čigānkalnā” (krājuma “Uz ežiņas galvu liku” 2. daļa), taču, salīdzinot mutvārdu vēstures liecības ar arhīvu dokumentiem, iespējams konstruēt iespējami precīzu notikumu ainu.
Raksturojot šo notikumu, ir vērts pieskarties grupas vadītāja Bernharda Zariņa biogrāfijai. Dzimis 1916. gadā. Dzīvojis Rencēnu pagasta Kalniešos kopā ar tēvu Ernestu Zariņu un viņa pieņemtajiem audžubērniem Imantu un Veltu Pīpiņiem. Vēlāk apprecējies ar Ausmu Zariņu no Rencēnu pagasta Čukuriem, kur dzīvojis turpmāk. Bernharda un Ausmas ģimenē auga divi bērni – meita Ilze un dēls Juris. Pēc obligātā karadienesta Latvijas armijā B. Zariņš 1939.–1940. gadā bija aizsargs. Viņa dzīve pirmajā padomju okupācijas periodā nav zināma, bet pēc nacistiskās Vācijas okupācijas sākšanās viņš iestājies pašaizsardzībā, bet vēlāk dienējis pagasta palīgpolicijā. Līdz ar padomju reokupāciju 1944. gada rudenī sācis slēpties, lai izvairītos no potenciālajām represijām par darbību pašaizsardzībā un policijā Vācijas okupācijas periodā.
1946. gada maijā–septembrī B. Zariņš atradās Ernesta Jēkaba Bergmaņa nacionālo partizānu grupā, kas pārsvarā bāzējās Rencēnu pagasta ziemeļu daļā, Lapaiņa apgaitas mežos, netālu no Sedas upes. Šī grupa atturējās no jebkādām aktivitātēm un visu pastāvēšanas periodu nodzīvoja klusi, gaidot Rietumvalstu–PSRS kara sākumu, bet 1946. gada rudenī visi tās dalībnieki legalizējās, jo nekādas pārmaiņas starptautiskajā situācijā nebija notikušas.
Līdz 1947. gada pavasarim B. Zariņš nodzīvoja mājās kopā ar ģimeni, bet maijā atkārtoti aizgājis mežā, pēc tam, kad ticis izsaukts uz Valmieras čeku. Tobrīd čekisti aktīvi iztaujāja bijušos nacionālos partizānus, lai vāktu ziņas par arestētajiem un mežos palikušajiem partizāniem. Rēķinoties ar iespējamību, ka var tikt apcietināts, B. Zariņš atkārtoti aizgāja pagrīdē.
Lielāko daļu laika līdz 1948. gada rudenim B. Zariņš nodzīvoja viens pats. 1947. gadā viņš vienu mēnesi slēpās kopā ar citu nelegālistu Jēkabu Leimani, bet Zariņa grupa faktiski sāka veidoties 1948. gada oktobrī, kad viņam pievienojās paziņa Paulis Pommers no Rencēnu pagasta Labrenčiem. Iemesls P. Pommera aiziešanai mežā bija viņam draudošais arests par okupācijas režīma piemērotā lielsaimnieku nodokļa nenomaksāšanu. Jāpiebilst, ka 1948. gadā, kad B. Zariņš slēpās mežā, par lauksaimniecības nodokļa nenomaksāšanu tika arestēta un gadu pavadīja apcietinājumā viņa sieva Ausma, kura darbaroku trūkuma dēļ vienkārši nespēja apdarīt saimniecības darbus Čukuros.
1948. gada rudenī B. Zariņam un P. Pommeram pievienojās vietējā apkārtnē dzīvojošais padomju armijas dezertieris Haralds Ģederts, taču viņš atradās grupā tikai divas nedēļas, jo pārējie grupas dalībnieki uzskatīja, ka H. Ģederts ir pārāk pasīvs un neiesaistās pārtikas un ieroču meklēšanā. Jāatzīmē, ka H. Ģederta atraitne Anna Ģederte 1999. gada 30. aprīlī B. Zariņa kaujas atcerei veltītajā pasākumā pie Ēveles baznīcas savā uzrunā stāstīja, ka H. Ģederts bija vienīgais kaujā izdzīvojušais grupas dalībnieks, kaut gan viņš jau vairākus mēnešus nebija grupas dalībnieks un tobrīd pat neatradās tuvumā tās bunkuram, kad notika kauja.
Turpmāko laiku B. Zariņš un P. Pommers dzīvoja samērā klusi, neveicot nekādas aktivitātes pret okupācijas režīmu. Kopā ar H. Ģedertu viņi 1948. gada rudenī mežā, Staišu purva apkārtnē, uz Rencēnu un Ēveles pagasta robežas iekārtoja bunkuru pārziemošanai, kur divatā nodzīvoja 1948.–1949. gada ziemu. Pie šī bunkura nākamā gada pavasarī notika grupas pēdējā kauja.
1949. gada 25. marta deportācija ietekmēja grupu dažādā veidā. Izvairoties no iespējamības tikt deportētam, nelegālā stāvoklī pārgāja un grupai pievienojās grupas sakarnieks Edgars Spalviņš no Ēveles pagasta Čamatām, kā arī Jānis Skujiņš no Burtnieku pagasta Pēņām. Vienlaikus deportācija smagi skāra Zariņa grupas dalībnieku pašus tuvākos ģimenes locekļus. Deportēts tika B. Zariņa tēvs un viņa audžudēls, kā arī B. Zariņa piecgadīgā meita Ilze kopā ar ģimeni, kurā viņa bija atstāta pēc mātes apcietināšanas. Okupācijas režīms deportēja visu P. Pommera ģimeni – sievu un abus bērnus, tāpat deportēti tika arī J. Skujiņa tuvinieki.
B. Zariņa grupa 1949. gada pavasarī bija samērā labi situēta. Neskatoties uz deportācijas graujošo iespaidu uz pretošanās kustību, tai bija saglabājusies samērā plaša atbalsta bāze, taču grupas darbībā pastāvēja būtiskas problēmas. Viena no tām bija B. Zariņa sabiedriskums. Viņš uzturēja sakarus ar visai lielu skaitu apkārtnes iedzīvotāju, un grupas dalībnieki daudz staigāja uz atbalstītāju mājām, kur ilgstoši pavadīja laiku. Tas palielināja risku, ka grupas slēpšanās vieta, kas atradās nelielā mežā masīvā starp vairākām apdzīvotām vietām, var tikt viegli atklāta. Pētniecības gaitā izdevies noskaidrot, ka vismaz viens čekas aģents (kāda atbalstītāja, par kuras personību gūtā informācija vēl tiek precizēta) jau 1948. gada rudenī sniedza ziņas par Zariņa grupas aktivitātēm, taču tā kā tobrīd tās slēpšanās vietu neizdevās noskaidrot, čeka nevarēja organizēt grupas iznīcināšanas operāciju. Tas mainījās 1949. gada pavasarī, kad čekai parādījās šāda informācija. 30. aprīļa rītā 66 vīru lielajai PSRS Valsts drošības ministrijas Iekšlietu karaspēka 36. strēlnieku pulka kaujas grupai ceļu uz bunkura vietu rādīja kāds cilvēks. Viņa personību līdz šim nav izdevies noskaidrot.
Kauja sākās ap plkst. 7.30, kad pēc grupas bāzēšanās vietas aplenkšanas okupantu trieciengrupas karavīrs pamanīja postenī stāvošu Zariņa grupas dalībnieku un izšāva pa viņu. Tam sekoja sprādziens, mežabrāļiem iedarbinot ap bunkuru izliktās mīnas (šādu improvizētu aizsardzības sistēmu grupai palīdzēja iekārtot tās atbalstītājs Reinhards Vidauskis no Ēveles pagasta Lediņu mājām). Šo sprādzienu dēļ radušies arī nostāsti par mīnmetēju izmantošanu kaujā, kas neatbilst patiesībai.
Pēc tam Zariņa grupa atklāja pretuguni un turpmāko trīs stundu garumā, līdz aptuveni plkst. 10.30 norisinājās intensīva kauja, kurā čekistiem izdevās nogalināt visus grupas dalībniekus. Dati par čekas karaspēka zaudējumiem kaujā atšķiras. Pēc vieniem, tie bija četri kritušie un divi ievainotie, bet pēc citiem, pieci kritušie un viens ievainotais. Lielāku kritušo skaitu apstiprina arī E. Lustes atmiņas. Jebkurā gadījumā Zariņa grupa spēja nodarīt lielākus zaudējumus pretiniekam par pašas dalībnieku skaitu. Spēku attiecība kaujā bija 1:16, taču Zariņa grupas dalībnieki spēja noturēties tik ilgi, jo aktīvi mainīja pozīcijas kaujas laikā un prasmīgi izmantoja biezo meža krūmāju un zāli kā aizklāju. Viņi bija arī uzkrājuši pamatīgus munīcijas krājumus. Čekas kaujas grupas komandieris atskaitē par operācijas gaitu rakstīja, ka pēc operācijas atrasti seši ieroči un vairāk nekā 1000 patronu, taču vēl liela daļa munīcijas tika iznīcināta kaujas laikā ugunsgrēkā grupas slēptuvē, kas izcēlās čekas karavīru mesto granātu sprādzienu dēļ.
Intas Pētersones pētījumā par Rencēnu pagasta vēsturi “Tāds bija laiks. Rencēnu pagasta vēsture 1940-2011” lasāms nostāsts, ka grupas dalībnieks P. Pommers varētu būtu izdzīvojis kaujā un vēlāk patvēries kaut kur Kurzemē. Šādi nostāsti pēc partizānu kara nebija retums, taču raksta autoram izdevās noskaidrot vismaz daļēju iemeslu, kāpēc tādi izplatījās par P. Pommeru. Izrādās, ka viņa atraitne pēc atgriešanās no Sibīrijas paziņām stāstījusi, ka vairākkārt redzējusi savu vīru Mazsalacā. Kā spriež viņas tuvinieki, P. Pommera sieva, iespējams, sirga ar garīgiem traucējumiem, tāpēc runāja šādas dīvainības. To, ka P. Pommers gāja bojā, apstiprina arī cilvēku liecības, kuri redzēja apskatei izliktos partizānu līķus pie Rencēnu kroga ēkas. Viņu vidū bija arī kāds P. Pommera sievas radinieks, kurš atpazina Pauli.
No mūsdienu viedokļa varam norādīt uz vienu no lielākajam mežabrāļu kļūdām, kas noveda pie viņu bojāejas – tā bija ilgstošā dzīvošana bunkurā laikā, kad pēc ziemas beigām varēja brīvi pārvietoties un mainīt slēpšanās vietas. Ja Zariņa vīri būtu atstājuši bunkuru uzreiz pēc sniega nokušanas aprīļa sākumā, no šīs kaujas būtu bijis iespējams izvairīties. Iespējams, ka aizkavējošs faktors bija ērtā slēptuves atrašanās vieta tuvu vairākiem nozīmīgiem atbalstītājiem Ēveles un Rencēnu pagastā.
Jēkabs Leimanis, ar kuru B. Zariņš bija slēpies 1947. gadā, viņa grupas iznīcināšanas laikā dzīvoja bunkurā tajā pašā meža masīvā, kur atradās Zariņa grupas slēptuve. Pēc aresta 1955. gadā J. Leimanis nopratināšanās stāstīja, ka dienu pirms grupas iznīcināšanas pie viņa bija atnācis E. Spalviņš, kurš lūdzis J. Leimani viņu pieņemt savā bunkurā, jo Zariņa grupa gatavojās pāriet uz citu vietu, kur E. Spalviņš nav gribējis iet. Abi norunājuši tikties nākamajā dienā, lai to pārrunātu, taču tad notika grupas pēdējā kaujā. Tā bija zināma likteņa ironija, ka Zariņa grupa tuvāko dienu laikā grasījās atstāt savu slēptuvi, bet nepaspēja.
Pēc nostāstiem, Valmieras slimnīcas celtniecības laikā 70. gados rakšanas darbu laikā celtnieki uzdūrušies četru cilvēku mirstīgajām atliekām. Kas ar tām noticis vēlāk, nav zināms, bet ņemot vērā, ka tās atrastas nomaļā vietā mežā, ir iespējams, ka tās bijušas B. Zariņa grupas vīru mirstīgās atliekas.
Izmantotie avoti un literatūra
LNA–LVA, 1986. f., 1. apr., 28770. l. (Haralda Ģederta un Jēkaba Leimaņa krimināllieta)
LNA–LVA, 1986. f., 1. apr., 38796. l. (Ernesta Jēkaba Bergmaņa krimināllieta)
LNA–LVA, 1894. f., (Valmieras apr.), 3852. l. (Ernesta Zariņa un Imanta Pīpiņa deportācijas lieta)
Ilzes Jarkas atmiņas, pierakstītas 2019. gadā. Autora arhīvs.
Aijas Berkānes atmiņas, pierakstītas 2021. gadā. Autora arhīvs.
Heinrihs Strods (1999). Latvijas nacionālo partizānu karš, 1944–1956. Dokumenti un materiāli.
Inta Pētersone (2012). Tāds bija laiks. Rencēnu pagasta vēsture 1940-2011.
Uz ežiņas galvu liku, 2. grāmata (1995)
Par H. Ģederta grupu iespējams lasīt raksta autora publikācijā “Nacionālie partizāni vai nelegālisti? Haralda Ģederta grupas dalībnieku piemērs Valmieras un Valkas rajonā (1946–1955)” https://www.apgads.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/apgads/PDF/Rakstu_krajumi/Jauno-vesturnieku-zinatniskie-lasijumi/JVZL7/jvzl-07-18-ratnieks.pdf
