- Pievienoja: 20.04.2020, Santa Eglīte
- Sagatavoja: Antra Paegle
- Organizācija: Bērzaines pagasta bibliotēka
Atslēgvārdi
Personas: barons Aleksandrs fon Smolians (tēvs), barons Filips fon Nolkens, Reinholds Meijers, Teodors Rikšs, Pēteris Okdalders, Pēteris Rudzītis, Pēteris Caka, Pēteris Kalniņš, Jānis Laiviņš, Voldemārs Leimanis, Augusts Priede, Augusts Preimanis, Augusts Tormanis, Pēteris Vilnis, Augusts Tone, Voldemārs Maldonis, Pēteris Ābrams, Jūlijs Ābrams, Pēteris Zariņš, Artūrs Balodis, Alvīne Venta, Meta Riba, Augusts Annuss, Inese Andersone, Arvīds Verza, Juris Gagainis, Jānis Vanags, Arnis Bušs, Aldis Kalcenavs, Rauls Edmunds Šnore.
Organizācijas: Bērzaines tautas nams, Bērzaines saieta nams, Burtnieku draudze, Jaunburtnieku Ev.Lut. draudze, Valmieras muzejs, SIA “Bazalts”, Rīgas Amatniecības vidusskola, Rīgas Mākslas akadēmija, Valmieras akmeņkaļu darbnīca, Sīmaņu baznīca.
Vietvārdi: Jaunburtnieki, Bērzaines pagasts, Valmieras novads, Jaunburtnieku lūgšanas nams, Jaunburtnieku baznīca, Jaunburtnieku saieta nams, Jaunburtnieku kapliča, Bērzaines saieta nams, Sternhofas muiža, Bērzaines tautas nams, Jaunburtnieku krustakmens, Jaunburtnieku kapsētas viduslaiku senkapi.
BĒRZAINES SAIETA NAMS
Jaunburtnieku lūgšanas nams, Jaunburtnieku baznīca, Jaunburtnieku saieta nams, Jaunburtnieku kapliča, Bērzaines saieta nams (no 2009. gada) nosaukumu daudz, dažādos laikos dažādi saukts – ēka viena un tā pati un funkcijas arī vienas un tās pašas – dievkalpojumi, koncerti, kristības, iesvētības, laulības un izvadīšanas. Kristības, iesvētības un laulības gan notika vairāk 20. gadsimta pirmajā pusē.
Ēkas vēsturiskā puse ir aprakstīta Jāņa Kalnača grāmatā “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Valmieras rajonā” un Vitolda Mašnovska enciklopēdijā “ Muižas Latvijā” II daļā. To, ka privāti dievkalpojumi Jaunburtnieku (Sternhof) muižas lūgšanas namā jau notika 1855. gadā, ir minēts Burtnieku draudzes tā paša gada vizitācijas protokolā. Muiža toreiz piederēja barona Aleksandra Smoliana (tēvs) dzimtai un bija viena no Burtnieku draudzes attālākajām muižām. Lūgšanas nams atradies muižas parkā, kā stāstījuši vecie jaunburtniecieši, netālu no tagadējā Bērzaines tautas nama. Tā kā mācītājs bieži nav varējis izbraukāt no Burtniekiem, sagatavošanos dievgaldam un iknedēļu dievkalpojumus augstmaņiem un zemniekiem vadījis muižas stārasta. No 1911. gada muižai ir jauns īpašnieks – mazdēls barons fon Filips Nolkens, kurš ir pilnīgs pretstats saviem senčiem un kuram jau vairs nepatīk, ka zemnieki staigā pa viņa pagalmu, un viņš piedāvā pagastam 2 pūrvietas zemes, lai uz turieni pārnesot lūgšanas namu. Piedāvātā zeme atradās apmēram 2 km no muižas.
Pagasta valde priekšlikumu pieņēma un nolēma tajā zemē ne tikai izvietot lūgšanas namu, bet arī izveidot kapsētu un pie reizes lūgšanas namu izmantot arī kā kapliču. Jau 1912. gadā, izjauktais pa baļķiem, lūgšanas nams bija uzstādīts jaunajā vietā un Vasarsvētkos Burtnieku draudzes mācītājs Reinholds Meijers varēja novadīt pirmo dievkalpojumu. Jaunburtnieku Ev.Lut. baznīcas lietā stāv rakstīts: “… bija sapulcējusies kupla draudze, telpa bija svinīgi izpušķota ar vainagiem, bija iegādātas jaunas altārsegas un kanceles pults sedziņa. Ap visu gruntsgabalu bija jau izveidots zemes valnis un grāvis, iestādīti koki, ierīkota slita zirgiem, vārdu sakot, viss bija paredzēts un sagādāts, un ar mīlestību gādāts, un, kas galvenais, nevis ar mācītāju līdzdalību, bet gan draudze pati bija visu noorganizējusi un sagādājusi.”
1913. gadā par pagasta līdzekļiem piebūvē zvana torni un uzstāda 1912. gadā izlieto zvanu, līdz ar to lūgšanas nams tapa līdzīgāks jau baznīcai. 1929. gadā ārsienas tiek apmestas. Lielākais remonts tika veikts 1938. – 1939. gadā, kad nomainīja zvanu tornim skaidu jumtu uz skārdu, bet lūgšanas namam uz šindeļiem, apmeta sienas no ārpuses un iekšpuses un griestiem uzlika finiera plāksnes.
“Varoņu piemiņas dienā (Cēsu kaujas atceres diena), 1929. gada 22. jūnijā, lūgšanas namā netālu no altāra tika uzstādīta piemiņas plāksne Latvijas brīvības cīņās un I pasaules karā kritušajiem varoņiem, Jaunburtnieku pagasta pilsoņiem: Teodors Rikšs – seržants, Lāčplēša ordeņa kavalieris, 9. Rēzeknes kājnieku pulks, kritis 11.08.1919., Fricis Gūtmanis – kareivis, 6. Rīgas kājnieku pulks, bez vēsts pazudis 10.11.1919., Pēteris Okdalders – kareivis, 7. Siguldas kājnieku pulks, miris no ievainojumiem 15.01.1920., Pēteris Rudzītis- dižkareivis, 6. Rīgas kājnieku pulks, miris no ievainojumiem 12.11.1919., Pēteris Caka – kaprālis, 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks, kritis 20.02.1918., Pēteris Kalniņš – kareivis, 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulks, kritis 06.01.1917., Jānis Laiviņš – kareivis, 90. Oņegas kājnieku pulks, miris no ievainojumiem 16.09.1916., Voldemārs Leimanis – kareivis, 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks, kritis 23.12.1916., Augusts Priede – dižkareivis, 91. Oņegas kājnieku pulks, kritis 19.09.1914., Augusts Preimanis – kareivis, 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks, kritis 23.12.1916., Augusts Tormanis – latviešu strēlnieks, bez vēsts pazudis, 1917., Pēteris Vilnis – dižkareivis, 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks, kritis 23.12.1916. Plāksni atklāja Latvijas aizsargu priekšnieks pulkvedis Augusts Tone, garīgo ceremoniju izpildīja latviešu luterāņu mācītājs, profesors Voldemārs Maldonis, un Burtnieku draudzes mācītājs Reinholds Meijers. Plāksne tika izgatavota par Jaunburtnieku aizsargu organizācijas savāktajiem ziedojumiem” – tā zināja stāstīt Bērzaines pagasta iedzīvotājs, lūgšanas nama bijušais zvaniķis, Jūlijs Ābrams, kad plāksne 1988. gadā atgriezās savā vietā lūgšanas namā.
Pagaidām nav izdevies uzzināt, kurā brīdī šī plāksne nozuda no lūgšanas nama. Padomju varas gados kādu laiku tā stāvējusi aizslēpta aiz aizskara blakus altārim. Jaunburtnieku pagasta iedzīvotājs Pēteris Zariņš zināja stāstīt, ka plāksne (viena, ne divas) kādu laiku glabājusies lūgšanas nama zvana telpā (bēniņos), taču, kad to tur sāka meklēt, tad tās tur vairs jau nebija. 1988. gadā uz Bērzaines izpildkomiteju piezvanīja no Valmieras akmeņkaļu darbnīcas un informēja, ka pie viņiem ievesta interesanta plāksne no koncertzāles (Sīmaņu baznīca Valmierā) atjaunošanai. Plāksne, kā izrādījās, ir divās daļās- vienā pusē uzraksti latviešu un krievu valodā, kas attiecas uz Sīmaņu baznīcu un koncertzāli. Plāksnes otrajā pusē bija lasāms uzraksts par Jaunburtnieku varoņiem, kuri krituši brīvības cīņās un I Pasaules karā. Plāksne tika atdota Jaunburtnieku lūgšanas namam.
Padomju varas gados (1947.~1968. gadiem) baznīcā vēl notika arī svētdienu lūgšanas – dievkalpojumi, reizi mēnesī gan. Kā stāstīja pagasta iedzīvotāja Skaidrīte Upate, tie esot bijuši svētki. No Bērzaines centra puses nākuši ļaudis gan ar riteņiem, kājām, zirgiem uz dievkapojumu. Viņai no mājas pagalma esot bijis labi redzams. Mājās arī tante ar onkuli esot ļoti pucējušies šai dienai, vienīgi vectantiņa neesot gājusi. No 1947. gada dievkalpojumu turējis Burtnieku draudzes mācītājs Haralds Celmiņš. Mācītājs staigājis ar kājām no draudzes uz draudzi. Pēc dievkalpojuma mācitājs nācis uz kaimiņmāju, kurā dzīvoja pērminderis Pēteris Ābrams ar savu dēlu zvaniķi Jūliju, pusdienās. Kā stāstīja zināja teikt, mācītājs dievkalpojumus vadījis vēl pagājušā gadsimta 60-to sākumā.
Ar 1971. gada 16. jūlija rīkojumu Nr. 94 -r., kas bija saskaņā ar PSRS Ministru Padomes Reliģijas lietu padomes 1971. gada 20. aprīļa lēmumu par Jaunburtnieku ev.lut. reliģiskās draudzes noņemšanu no uzskaites un ēkas nodošanu uz bilanci Bērzaines ciema izpildu komitejai, bet kulta priekšmetus un inventāru realizēt saskaņā ar PSRS Finansu ministrijas 1961. gada 7. jūlija instrukciju. Lūgšanas nama mantu – tā saucamos kulta priekšmetus kopumā 20 gabalus, savā glabāšanā paņēma Valmieras muzejs.
Uzskaitītie priekšmeti bija: ērģeles – bojātas, bez restaurācijas nav lietojamas, var izmantot muzejā kā vēsturisku priekšmetu, ierīkojot antireliģisku nodaļu; harmonijs – bojāts, nav lietojamas, var izmantot muzejā kā vēsturisku priekšmetu, ierīkojot antireliģisku nodaļu; svečturis (metāla) – muzeja vērtība, jo ir ļoti vecs ar īpatnēju apdari, svečturi (koka 2 gab.) , tos ap 1930. gadu draudzei uzdāvinājis Artūrs Balodis no Bērzaines, rokudarbs ar īpatnēju apdari, svečturi (misiņa, 4 gab.) – muzeja vērtība, jo ir ļoti veci ar īpatnēju apdari; svečturi (griestu, 2 gab.), abi gatavoti rokām, viens no koka, otrs no metāla, nokrāsots bronzas krāsā, krēsli 2 gab., meldru pinums, veidots rokām, ļoti veci; numuru galdiņi 2 gab. ar numuriem, vīna kanna (sudrabs 1 gab.), vīna biķeris 1 gab., oblašu (oblate dievmaizīte) trauciņš (sudraba, 1 gab.), oblašu šķīvītis (baltmetāls, 1 gab.), altāra glezna 1 gab., gleznas 2 gab. – visiem ; fotogrāfiju komplekts, jo ir 1930. gada Valmieras apriņķa pāvestu fotogrāfiju sakopojums, trauku sedziņa (zila, 1 gab.), zalvete (salvete, balta, 1 gab.), krucifikss 1 gab., koka naudas lādīte, altāra sega – vēsturiska nozīme. Altāra sega bija saglabājusies vēl no lūgšanas nama atklāšanas laika, kuru, kā stāstīja viņas meita Meta Riba, 1892. gadā bija pagatavojusi Alvīne Vente dzim. Kārkliņa. No 1971. gada lūgšanas nams tika izmantots vairs tikai kā kapliča – nelaiķa izvadīšanas vieta. Minētajiem priekšmetiem tika noteikta vēsturiska vērtība, un daļa no tiem tika izmantoti antireliģiskai propagandai.
Sākoties Atmodas laikam un atjaunojoties draudzēm, 1988. gadā atsāka darbību arī Burtnieku un līdz ar to arī Jaunburtnieku draudze. Daļa šo vēsturisko kulta priekšmetu tika atdotas atpakaļ Jaunburtnieku lūgšanas namam.
REMONTA DARBI
Pēdējie remonta darbi lūgšanas namam tikai veikti 20. gadsimta 30. gados, kad tika nomainīts jumts, apmestas sienas no iekšpuses un ārpuses, griestiem tika uzlikts jauns segums – finiera plāksnes, grīdai samainīti bojātie dēļi. 80. gados tika nomainīts jumts, uzklājot jaunu šindeļu jumtu. Ar gadiem kapličas iekšpusei īpaša uzmanība netika pievērsta, tikai nedaudz pielaboja grīdu un ar laiku kļuva pat grūti izvadīt aizgājējus – grīdas dēļi bija tik iepuvuši un satrupējuši, bija bailes pa tiem pārvietoties, sienas, griesti bija klāti ar pelējumu un stipri bojāti, ģērbkambarim logi galīgi sapuvuši. Lūgšanu telpā gan stāvoklis bija nedaudz labāks, bet viss tāpat nepatīkams, drūms, nomācošs.
2009. gadā ar Eiropas Savienības finansējumu tika atbalstīts projekts “Saietu nama izveidošana Bērzaines pagastā”, kur 75% finansējumu sniedza ES ELFLA un 25% Valmieras novada domes līdzfinansējums. Kopējais finansējums 86019,13 Ls. Bija paredzēts veikt ēkas vienkāršoto rekonstrukciju, nomainot logus, durvis, bojāto jumtu un tā konstrukcijas daļas, grīdu, veikt telpu kosmētisko remontu un izveidot mūsdienu prasībām atbilstošu saietu namu.
Remonta darbus veica firma “Bazalts”. Uzlaužot veco grīdu, tika atrasta koka plāksne ar uzrakstu – vēstījumu nākamām paaudzēm gan latviešu, gan krievu valodā: “Lasiet! 1939. gadā 2. novembrī pienagloju šo plāksni par zīmi un atmiņai tām paaudzēm, kas, noņemot šo vēstījumu, lai lasa šī laikmeta ziņas. Pār Latvju zemi valda prezidents Kārlis Ulmanis. Valsts iekārta autoritāra valdība. Eiropā plosās karš Vācija karo pret Angliju-Franciju. Polijas valsts no Vācijas iznīcināta. Poļu valdība aizbēgusi uz ārzemēm. Daļa Polijas – Baltkrievijas un Ukrainas pakļauta Padomju Krievijai. Starp Latvijas valdību un Padomju Krieviju noslēgts savstarpējais palīdzības līgums. Sarkanarmijas daļas novietotas Ventspils un Liepājas ostās. Visa Eiropa gaida lielas pārvērtības. Lai notiek Dieva prāts un piepildās Viņa taisnība. Namdaris Jūlijs Jungmanis ”. Plāksne tika atjaunota un pielikta atjaunotajā saieta namā pie sienas.
2009. gada 25. decembrī notika jaunā Bērzaines saieta nama atklāšana. Projekta laikā tika restaurēta, iespējams, gleznotāja Augusta Annuss altārglezna “Kristus pie Krusta”. Kaut gan pēc citiem avotiem, tā varētu būt vēl senāka – 19. gs. otrā puse gleznota. Restaurāciju veica Inese Andersone. 2011. gada Vasarsvētkos par godu lūgšanas nama 100. gadu jubilejai jaunajā namā tika noturēts dievkalpojums, ko vadīja LELB arhibīskaps Jānis Vanags. Dievkalpojumā palīdzēja Burtnieku Ev.Lut. draudzes mācītājs Aldis Kalcenavs un Valmieras iecirkņa prāvests Arnis Bušs. Notika arī jaunā interjera iesvētīšana. To bija izgatavojuši Rīgas Amatniecības vidusskolas Koka mākslas un metālmākslas nodaļas seši audzēkņi, diplomandi – Raimonda Nereta, Vladimira Jermoloviča, Artūra Mētras, Didža Bušņeva, Arta Lutkovska, Jāņa Malcāna diplomdarbu, nodaļas pasniedzēja Arvīda Verzes vadībā, kuram šis jau bija 36. diplomandu darbs. Savus metāla dizaina darbus – svečturus un kristāmtrauku – dāvināja saieta namam Latvijas Mākslas akadēmijas metāla dizaina katedras profesors Juris Gagainis. Tika uzstādīts jauns altāris, kancele, baznīcas soli, grīdas svečturi, krēsli, kristāmtrauks, katafalks, sētiņa. Saieta nama iekārtošanas darbus finansiāli atbalstīja Kocēnu novada pašvaldība.
Tagad ēkā notiek garīgās mūzikas koncerti, svinīgi piemiņas pasākumi, vietējās draudzes pasākumi – kapu svētki, svecīšu vakari, dievkalpojumi, tāpat kā agrākos laikos – reizi mēnesī.
2013. gadā turpinājās Bērzaines saieta nama teritorijas labiekārtošanas darbi. Katru gadu tika labiekārtota un uzlabota kapsētas teritorija – izzāģēti vecie, bojātie koki, izpļauta teritorija. 2013. gadā tika īstenots iedzīvotāju interešu grupas “Bērzainieši” projekts ‘’Kultūrvēstures vērtības ainavā – ainava kultūrvēsturiskās vērtībās”, kura ietvaros atjaunoja Jaunburtnieku kapsētas vēsturisko akmens robežmūri. Tika nostiprināts, sakārtots akmeņu krāvums, mūri nosedza ar dakstiņa segumu. Projekts tika realizēts ar Kocēnu novada domes atbalstu.
Netālu no Bērzaines saieta nama atrodas valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis – Jaunburtnieku kapsētas viduslaiku krustakmens un senkapi. Tagadējā Jaunburtnieku kapsēta iesvētīta 1911. gadā, taču par senāku apbedījumu pastāvēšanu šajā vietā liecina uz viduslaikiem attiecināms krustakmens ar iekaltiem diviem krustiem un 1926. gadā arheologa un numismāta Raula Edmunda Šnores pierakstītās ziņas par kaulu atradumiem, rokot granti pie lielceļa kapsētas tuvumā. Par seniem apbedījumiem pie Jaunburtnieku kapsētas netieši liecina arī nostāsti.
No bērzainieša Jūlija Ābrama stāstītā pierakstīta teika: “Pie Jaunburtnieku kapsētas esot redzēts melns sunītis, sarkanām, spīdošām acīm, kas vajājis garāmgājēju un vēlāk pie “Salzemnieku” mājām uzlēcis gaisā un kā viesuls pa gaisu ar savādu spožumu gandrīz kā mēnesim aizskrējis pār purva mārkiem un ieleju uz kalniņa galā atrodošo kapsētu un Jaunburtnieku baznīciņu, kur starp kapsētas kokiem kapu apstādījumos pazudis.” Parādība izskaidrota ar Jaunburtnieku kapsētā apglabātā vecā Kauliņa spokošanos: “Šis vecis arī bijis pazīstams kā liels burvis un pat kā vilkacis, jo vairāki viņa kaimiņu saimnieki tādos darbos redzējuši un pienākuši, un par ko viņš uz ļaudīm bijis ļoti niknis. Kad viņš miris, tad nav varējis nomirt, bet vēl pie beidzamiem elpas vilcieniem bļāvis trīsas reizes, kā zirgs zviedz, un skrējis stāvus gar sienām augšā un, kad nomiris, tad bijusi pilna mute putām”.
Izmantotie avoti:
- Kalnačs, Jānis. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Valmieras rajonā/ Jānis Kalnačs; red. Guna Pence; māksl. Inta Sarkane – Rīga: Neputns, 2010 (Dardedze hologrāfija).) – 255 lpp., 130. – 138. lpp.
- Mašnovskis, Vitolds. Muižas Latvijā: vēsture, arhitektūra, māksla: enciklopēdija/ Vitolds Mašnovskis; mākslinieks Rihards Delvers; – Rīga: DUE, 2019. – 294 lpp.;89. -91. lpp.
- Bērzaines pagasta bibiotēkas novadpētniecības materiāli.
- Fotogrāfijas no Vitauta Staņas, Regīnas Šaltes, Antras Paegles, Laimas Rinkevičas privātiem arhīviem.
- Valmieras muzeja materiāli- 1985. gadā Bērzaines pagastā rīkotās novadpētniecības ekspedīcijas materiāli.
