Mākslinieks, gleznotājs Alfrēds Jānis Turauskis (1880 - 1971)

Last changed on Tr, 24/02/2021 - 13:42

Pievienots: 15.09.2020

Sagatavoja: Zane Berga, Aija Kārkliņa

Organizācija: Mazsalacas pilsētas bibliotēka

 

Atslēgvārdi

Personas: Alfrēds Jānis Turauskis, Venjamiņš Blūms, Arveds Blūmens, Harijs Bērziņš, Hermanis Trops, Eduards Duņēns, Gustavs Šķilters, Elga Puķulauka, Kārlis Lauznis, Helēna Talce

Vietvārdi: Nītaure, Mazsalaca, Rūjiena, Daugavpils, Rīga, Sigulda, Madona, Liepāja, Jelgava, Latgale, Krievija, Altajs, Kaukāzs, Turkestāna, Krima, Sibīrija, Omska, Cēsis, Valmiera, Valka, Minhene, Štutgarte, Berlīne, Tērbata (Tartu), Rēvele (Tallina), Valga, Igaunija

Iestādes, organizācijas: Venjamiņa Blūma Rīgas zīmēšanas un gleznošanas skola, Rūjienas vidusskola, Cēsu Valsts arodskola, Štutgartes Mākslas akadēmija, Berlīnes Mākslas amatniecības skola, Rūjienas izstāžu zāle

 

Alfrēds (Alfreds) Jānis Turauskis dzimis 1880. gada 30. martā (pēc citiem datiem 25. martā) Nītaurē zemnieku ģimenē. No 1900. gada līdz 1905. gadam mācījies Blūma mākslas privātskolā (Venjamiņa Blūma Rīgas zīmēšanas un gleznošanas skola) Rīgā. Tad aizceļojis uz Vāciju, kur no 1905. gada līdz 1908. gadam mācījies Berlīnes Mākslas amatniecības skolā, bet no 1908. gada līdz 1910. gadam studējis Štutgartes Mākslas akadēmijā. Slimības dēļ spiests studijas pārtraukt un vēlāk savas zināšanas papildinājis, ceļojot pa Eiropu. Turauskis daudz ceļojis gan kā emigrants, gan kā kara laika bēglis.

Alfrēds Jānis Turauskis. Foto no kapu pieminekļa Mazsalacas kapos

Pirmā pasaules kara laikā strādājis par skolotāju Krievijā, apceļojis Sibīriju, Altaju, Kaukāzu, Krimu, Turkestānu. 1920. gadā atgriezies Latvijā.

No 1920. gada līdz 1924. gadam viņš strādājis par zīmēšanas, glītrakstīšanas un zēnu rokdarbu skolotāju Rūjienas vidusskolā.

A. Turauskis ar audzēkņiem 20. gs. 20. gados Eriņu (muižas) parkā. Foto no izdevuma "Rūjienas vidusskolai 75", (1994)

 

Skolotāja Turauska rosināti, viņa audzēkņi Arveds Blūmens, Harijs Bērziņš un Hermanis Trops pēc skolas beigšanas izvēlējušies studēt Mākslas akadēmijā.

1924. gadā Turauskis pārcēlies uz Cēsīm, kur vadījis mākslas nodaļu Cēsu Valsts arodskolā līdz tās likvidācijai 1927. gadā. Pēc tam darbojies tikai kā mākslinieks. Mūža nogali pavadījis Mazsalacā, miris 1971. gada 14. februārī, apbedīts Mazsalacas kapos.

Mākslinieka, gleznotāja A. Turauska kapa piemineklis Mazsalacas kapos 2020. gada maijā. Foto Liene Apsīte

 

Par mākslinieku Alfrēdu Turauski ir ļoti maz ziņu. 1934. gadā izdotā grāmatā "Mākslas vēsture. II" lasām: "Nītaurietis Alfreds Turauskis (dz. 1880. gadā) mācījies Blūma (1900. - 04.), Berlīnes Mākslas amatniecības (1905. - 08.) skolā un Štutgartes Mākslas akadēmijā (1908. - 10.). 1913. gadā viņš sarīkoja Rīgā savu darbu, galvenokārt allēgorisku gleznojumu izstādi. Togad viņu visvairāk nodarbina ainavu glezniecība, kurā vērojamas agrīno Purvīša darbu atskaņas. Ar savām izstādēm viņš apbraukājis vai visu Latviju. Turauska darbi ir nevienādas kvalitātes, bet lielākie (guašas un akvareļa technikā) liecina par nopietnām dabas studijām."  Pēc tam mākslinieka darbu izstādes bijušas apskatāmas Cēsīs, Valmierā, Madonā, Liepājā, Jelgavā, Daugavpilī u.c., kā arī Krievijā un Igaunijā - Tartu, Tallinā un Valgā.

20. gs. 20. g. beigās un 30. g. sākumā ļoti daudz gleznojis un ar savām izstādēm apbraukājis Latviju. Turauska izstādes tā laika presē gan cildinātas, gan kritizētas, kādam nav paticis lielais gleznu skaitu izstādēs, citam gleznās attēlotais, taču kopumā viņa darbi ārpus Rīgas jeb t.s. provincē atzinīgi novērtēti. Iespējams, ka Turauskis kritiku izpelnījies arī tādēļ, ka spējis sarīkot ļoti daudz izstāžu īsā laikā, piedāvājot skatītājiem lielu skaitu gleznu (vidēji ap 200 gleznām katrā izstādē). Lielā daļā gleznu bijušas attēlotas Latvijas ainavas un dabas skati, kuri tapuši, apceļojot dažādas Latvijas vietas - Siguldas un Cēsu apkārtni, Latgali, Baltijas jūras piekrasti u.c., taču publikai izstādītas arī gleznas ar citu zemju dabas skatiem un iespaidiem, piemēram, Altaja un Kaukāza ainavas, skati no čigānu dzīves u.tml.

A. Turauska glezna "Saruna" (audekls, eļļa), Rūjienas izstāžu zāles īpašums. Foto Uldis Rusmanis

 

Noprotams, ka gleznotājam izstādes bijušas arī veids kā pārdot savus darbus, lai iegūtu iztikas līdzekļus. Zināms, ka Turauska 25. gleznu izstāde notikusi 1934. gada Ziemassvētkos Cēsīs un pēc tās gleznotājs dāvinājis Cēsīm, Valmierai un Madonai katrai ap 70 gleznām, lai ierosinātu dibināt mākslas muzeju, diemžēl nodotās gleznas kara un pēckara laikā pazudušas un to atrašanās vieta nav zināma.

Turpinājumā ieskats tā laika presē, lai gūtu spilgtāku priekšstatu par gleznotāju Alfrēdu Turauski.

1928. un 1929. gada izdotajos izdevumos - "Cēsu avīze" un "Brīvais Vārds" rakstīts: 

"[..] Turauska vārdu daudzi cēsinieki, varbūt, dzird pirmo reizi, kaut gan šis simpātiskais gleznotājs mūsu vidū atrodas jau kopš 1924. gada. Klusībā Turauskis veicis lielu darbu, ar kuru rīt viņš grib stāties sabiedrības priekšā. Turauskis ir ievērojams peizāžists, bet viegli viņam padodas arī portrejas. Rītdienas izstādē redzēsim tuvu pie divsimt gleznu, starp kurām ievērojamu vietu ieņem Kaukāza, Latgales un Cēsu skati. Turauskis, laikam gan, ir pirmais gleznotājs, kurš veltījis lielu uzmanību Cēsu pilsētas dabas jaukumiem, tādēļ viņa izstāde jāredz katram cēsiniekam. .."

"[..] Bet Alfreda Turauska gleznu izstāde pelna ievērību, raugoties arī no mākslas kritikas viedokļa. Izstādīt 197 darbus var tikai gleznotājs, kurš jau atradis sevi un kuram gaiši mākslas principi. Neteiksim, ka Turauskis liels gars, kas apreibina ar ideju dziļumu, bet viņš tomēr ir ievērojams mākslinieks ar zināmu rutīnu un kompozīcijas izjūtu. Tuvāk raksturojot, Turauskis ir uzticīgs dabas gleznotājs. Dabu viņš iemīļojis visās krāsu niansēs. It sevišķi viņam tuvs rudens, kura skati izstādē ieņem redzamu vietu. Izvairoties no atsevišķu gleznu analīzes, teiksim tikai to, ka Turauskis glezniecībā ir reālisma piekritējs. Dažos pēdējā laika darbos nomanāma arī tieksme uz impresionismu, bet šai parādībai vairāk gadījuma raksturs. Turauskis ir un paliek reālists, kas visiem spēkiem cenšas kopēt tiešamību. [..] Izstāde modinājusi sabiedrībā dzīvu interesi. Pārdotas jau 4 gleznas, starp tām viena liela - 450 Ls vērtībā."

"[..] Pirmo izstādi viņš sarīkoja 1928. g. maijā un guva ievērojamus panākumus (pārdotas 15 gleznas). Pēc tam T. sarīkojis vairākas izstādes citās pilsētās un visur iemantojis kā publikas, tā preses pelnītu ievērību. Ilgāku laiku uzturēdamies skaistajā Latgalē, gleznotājs nodevies nopietnām studijām un radījis tuvu pie 200 pilnīgi jaunu gleznu, kuras Cēsīs nav vēl izrādītas. .."

"Sarīkot gleznu izstādi kūtrā un neatsaucīgā sabiedrībā ir riskanta lieta, pat priekš vietējā mākslinieka. Bet Turauskis, kurš nav valmierietis, tomēr uzņēmies risku un viesojas ar savu gleznu izstādi pie mums Valmierā. Redzot ap 200 gleznu pārpildītās komercskolas telpas, rodas kā izbrīnēšanās par mākslinieka uzcītību, ražīgumu un nenogurstošiem nerviem, jo darbos izpaužas svaigums un dzīvesprieks! Savos darbos Turauskis parādās kā apdāvināts meistars dabasskatu gleznošanā ar zolīdu techniku, teicamu motīvu izvēli un labu kompozīciju.[..] Valmieras pilsoņi! Nežēlosim 25 rbļ. izstādes apmeklēšanai un mēģināsim par pāra desmit latiem arī pa dabasskatam iegūt, tā pierādot, ka mēs savus māksliniekus neizstumjam no sava vidus un vēlamies atkalredzēšanos. Izstāde pastāvēs vēl dažas dienas - līdz 7.janv. Atvērta no 10-5. Ieeja 25 rbļ. Skolniekiem puscena."

Par izstādi Daugavpils vidusskolā "Latgales ziņās" 1929. gadā raksta: "[..] Techniskā apstrādājumā priekšroka dota eļļas krāsām. Sevišķi bagāta Latgales daļa. Šeit jau redzam tēmu bagātību, krāsu pārpilnību, kas viss ietērpts skaistās formās izveido patīkamas Latgales ainavas. Izteiksmīgi "Rudens pie zirgu ezera". Glītu iespaidu atstāj "Putodama Daugava pie Adamovas", lai gan mazliet kopiespaida vārsmi traucē putu vienmulīgā krāsu kompozīcija , pārdaudz ass pelēkais kolorits.

Dabas attēlošanā manāma zināma tendence uz spilgtām krāsu frikazēm. Jāpiemin arī gleznotāja stiprā puse- akvareļi, kuru maigie tonējumi uzrāda jauku ekspresiju. Šeit atzīmējama "Saules rotaļa", - kur vibrejošiem vilnīšiem rotaļādamās, tās stari saplūst bālā ūdens zilgmē, kura atplūsma traucas savirties ar apkārtnes saulaino tāli. Sevišķi labi gleznotājam izdodas puķu vāzu veidošana. Vēl paliek nodaļa, kura mums pēc būtības ļoti maz pazīstama. Tas ir Altājs. Šeit izceļas "Belucha aiz 150 klm.", "Mūsu vakara nometne", "Altaja "karalis" saulrieta", kas skatītājus kairina ar spēcīgiem krāsu akordiem, valdzinā plastiski atrisināta ēnu un gaismu spēle. Katram skatītājam šie veidojumi sagādā klusu un estetisku prieku. [..]

"Alfreds Turauskis nodarbojies kā zīmēšanas skolotājs Sibirijā, Omskā, Turkestānā. Piedalās arī vairākās krievu izstādēs. Ceļojis pa Altaju, darbojies Kaukāzā kā zīmēšanas skolotājs amatniecības skolā. [..] Sarīkojis izstādes Cēsīs, Valmierā, Valkā, Rūjienā, Tērbatā, Rēvelē un Igauņu Valkā. Pēdējā laikā interesējies dzīvi par Latgales ainavām. Ievērojot viņa mākslinieciski augsti vērtējamās gleznas, ir jāizsaka māksliniekam atzinība par šeit sarīkoto izstādi. Sevišķi šīs gleznas ieteicamas skolu jaunatnei, kura plašajā tematu izvēlē var smelties daudz mākslinieciskas uztveres."

Daži no izstādītajiem darbiem arī pārdoti.

Madonas Ziņās" 1930. gadā raksta: "Madonieši, pošaties uz gleznu izstādi!

Līdz ar Madonas ārējo uzplaukšanu, sāk uzplaukt arī viņas kulturālā dzīve. Šoreiz viesojas pie mums Cēsu mākslinieks Alfrēds Turauskis ar sevišķi plašu gleznu izstādi. Gleznu sižeti ņemti iz Latvijas skaistākajām vietām- sevišķi no Latgales teiksmainiem ezeriem, kur mākslinieks pavadījis vairākas vasaras īstu čigānu dzīvi, kādēļ izstādē sastopams arī čigānu attēliem savs stūrītis. .."

A. Turauska glezna "Portrets" (audekls, eļļa), Rūjienas izstāžu zāles īpašums. Foto Uldis Rusmanis

 

1930. gada vasaru gleznotājs pavada Valmierā, kur Beātes ielā 10, agronoma Duņēna dzīvokļa verandā iekārtojis ērtu ateljē. Avīzē "Brīvais vārds" tiek rakstīts: ""Kad ierados Valmierā - saka mākslinieks - nedomāju uzturēties ilgāk par pāris dienām, bet Gaujas ūdeņus glāstošie sirmie vītoli sāka mani valdzināt dienu no dienas vairāk un vairāk, līdz, beidzot, ir jau pagājuši 4 mēneši". Izrādās, mākslinieks te ir ļoti daudz guvis ierosmes, daudz dabas skatus pārvērtis gleznās. [..] Par izstādes rīkošanu mākslinieks ir diezgan domīgs, jo izrādās, ka Valmieras inteliģence diezgan maz vērības piegriež mākslai. "Tāpat kā cienīgtēvs un deputāts, tā ari tirgotājs un namsaimnieks ietaupa 50 santīmus un no "liekēžiem" māksliniekiem neko negrib zināt - smīnēdams saka Turauskis. "Visur valda tikai materiālisms pār gara kultūru, ko nevar uzskatīt par cilvēku inteliģences un godīguma pazīmi. Ja māksla mums nav attīstījusies - saka viņš - tad tikai tamdēļ, ka inteliģence to neatbalsta." Ar iepriekšējām izstādēm gan viņš materiāli bijis apmierināts, jo pārdevis diezgan daudz gleznu, bet morāliski - ne, jo apmeklētāju varējis būt krietni vien vairāk.""

Izdevumā "Pirmdiena" 1930. gadā raksta: "Zaļš, zelts, zils, sarkans. Tās ir Turauska krāsas. Kaut gan tās ir populārākās un elementārākās pamatkrāsas, tādēļ jo vairāk prasa vērības un uzmanības krāsu maisījumā un gleznieciskā komponējumā, ko gleznotāja ota vēl nerāda. Nav spilgtāka talanta, lai gan zināmas gleznotāja dāvanas saskatāmas. Turauskis vēl ir nenoteikts, nenobriedis gleznotājs, nav vēl savas garīgās noskaidrotības, to liecina vēl negatavie krāsu meklējumi, nepamatota krāsu izvēle, kas nerada skaidrāka priekšstata, glezniecības nobeigtības .."

1930. gada novembrī Vērmaņdārza paviljona 2. stāvā tika eksponētas vairāk nekā 200 viņa gleznas - figurālas ainas, klusā daba, puķes, skati no Cēsīm, Rūjienas, Siguldas, Latgales un bēgļu laikā gleznotas studijas no Krievijas, Kaukāza un Turktestānas gan eļļas temperā, gan ūdenskrāsām, bet Turauskim kā māksliniekam veltīta arī sava daļa kritikas.

Laikrakstam "Latvis" Gustavs Šķilters par mākslinieku saka: "Turauskis ir provincē dzīvojošs gleznotājs. Daudzās provinces pilsētās viņš sarīkojis vairākas izstādes un tur guvis zināmas sekmes. Tagad viņš grib gūt cienītājus savai mākslai arī Rīgā. Bet jāsaka, ka te viņa māksla gan labi neder. Viņš palicis iepakaļ tagadējai straujai mākslas gaitai. Provinces publikas gaume darījusi iespaidu arī uz viņa mākslas līmeni. Viņš pa lielai daļai glezno salkani banālas ainavas ar romantisku saturu. Tas gan varbūt patīk provinces jūsmotājiem, bet maz atbilst mākslas prasībām. Labāku iespaidu atstāj viņa figurālās studijas, čigānu uzmetumi, veču un bērnu zīmējumi. Lai līdzīgas studijas pārstrādātu par gatavām gleznām priekš tam tomēr viņa spēki par vājiem. To liecina viņa reālistiski domātās lielās gleznas no austrumnieku dzīves.

Labāko iespaidu izstādē atstāj viņa klusās dabas ainas un puķu gleznojumi. Turauskam ir vairāk dekoratīvas dāvanas [..] Viņš zināmā mērā pārvalda tehniskos līdzekļus un zīmējumus, tāpēc varētu varbūt strādāt kaut ko lietderīgāku un "grūtāku kā gleznot"".

"Jēkabpils Ziņām" pats mākslinieks par sevi teicis: "Nepiederu pie tiem modernajiem māksliniekiem, kurus tauta apskatot nesaprastu, bet gan pie tiem, kuriem pati daba kā vadītāja un ierosinātāja un tā tad katram lauciniekam – vienkāršam pilsonim kurš tuvāki dzīvo dabai un to mīļo, Turauskis būs saprotams.

A. Turauska glezna, Mazsalacas novada muzeja īpašums. Foto Liene Apsīte

 

Esmu daudz klīdis glezniecības studiju jautājumos: gan pa Eiropu, gan Mazāziju, Turkestānu, Altaju, Kaukāzu u.c., un nu esmu atzinis, tā Latvijas: Latgales un piejūras daba arī pie mums ir līdzīgi skaista. 1927., 1928., 1931. gadā apceļoju daudz ražodams Latgali, pēdējās vasaras Baltijas jūras krastu un tādas gleznas būs sastopamas aplūkotājiem manā izstādē, kuru atklāšu svētdien, 25. septembrī plkst. 11 Jēkabpils Izglītības b-bas telpās, kaut gan aiz ekonomijas- ietaupot transporta izdevumus un nepiemērotu telpu dēļ - esmu ieradies šeit tikai ar mazāka formāta gleznām, kuras bez rāmjiem.

Pirmo mākslas izglītību baudīju Rīgā no 1900. - 1905. g. No 1905. - 1910. g. Berlīnē, Štutgartē, Minhenē. Pēc tam ceļoju pa Eiropas mākslas centriem papildinoties. Un nu vispēdīgi – "papildinos" vienmēr dzimtenes dabā...

Darbojos pa kara un pēckara laiku kā zīmēšanas skolotājs ģimnāzijās un arodskolās, kā Krievijā, tā Latvijā. No 1927. gada dzīvoju vienīgi mākslai."

1934. gada 21. oktobrī Turauska akvareļu izstādi atklāj Zemgales kluba zālē. Izstādīto darbu skaits liels - ap 230. Neliela formāta darbi, g.k. dabas skati, par to izdevumā "Jaunais Zemgalietis" raksta: "Ja gleznotājs būtu pielietojis stingrāku paškritikas mērauklu, no diviem simtiem darbu būtu izstādījis pāra desmitus, izstāde atstātu viengabalaināku iespaidu. Tagadējā krāsainajā daudzumā acij grūti orientēties un izšķirt labāk izdevušos darbus. Šī izstāde rāda, ka labas gribas vēl nepietiek, lai radītu mākslas darbus".

 

1934. gada II Ziemassvētkos Cēsu pilsētas galva R. Kauce atklāj gleznu izstādi Cēsu pilsētas pirmsskolā, par ko "Cēsu Vēstīs" tiek rakstīts: "[..] pilsētas galva izteica pateicību A.Turauskim par vērtīgo dāvanu pilsētai (kā zināms, T. pilsētai atdāvina ap 70 gleznu). No savas puses Turauskis izteica pateicību pilsētas valdei par mākslas un mākslinieku atbalstīšanu. Kas attiecas uz Turauska izstādi, tad jāliecina, ka viņa vispirms pārsteidz ar savu plašumu- gleznām noklātas visas pirmsskolas daudzās sienas. Daļa no šīm gleznām jau redzētas iepriekšējās izstādes, bet liela daļa ir jaunu darbu, kas rāda, ka Turauskis ir palicis uzticīgs saviem agrākiem principiem. Akvarelis un tempera- Turauska mīļākais gleznošanas veids, lai gan arī eļļas krāsā viņš radījis daudz jauku gleznu.[..] Jau pārdotas vairākas gleznas, vienu gleznu ieguvusi pilsētas valde."


Mazsalaciete Elga Puķulauka stāsta, ka 20. gs. 50. un 60. gados mākslinieks dzīvojis Lielā ielā 4, kur īrējis istabiņu. Viņa atceras, ka viņš bijis ļoti interesanta personība. Kad Elgas mamma viesojusies pie mākslinieka, viņa ņēmusi Elgu līdzi un redzētais uz viņu atstājis lielu iespaidu. Pie visām istabas sienām bijušas gleznas, bet pašā istabas vidū bijusi milzīgi liela, apaļa, ierāmēta glezna, kuru viņš, pēc Elgas domām, gleznojis vairākus gadus. Gleznas vienā stūrī bijis attēlots Staļins un vidū - piecstūraina sarkana zvaigzne. Uz zvaigzni stiepās 15 vai 16 rokas, it kā no visām republikām. Turauskis gleznojis arī portretus. Piemēram, skolotājas Mencītes portretu, kurā viņa bijusi attēlota Rucavas zilos svārkos ar grāmatu rokās. Elga atceras arī gleznu, kurā bijuši attēloti ļoti lieli koki un mazas gotiņas, kas ganījušās zem tiem. Apkārtējo māju bērni, to skaitā Elga, izjutuši lielu bijību pret mākslinieku, un saukuši viņu par Čiču. Turauskim bijuši balti mati un arī viens zelta zobiņš, viņš runājis lēni. Elgas kundzei no mākslinieka saglabājusies viena glezna, kurā redzama viņas vecāmāte Helēna Talce dārzā pie akas.

A. Turauska glezna [bez nosaukuma], (kartons, eļļa). Elgas Puķulaukas īpašums. Foto Liene Apsīte

 

Vēl viens darbs, kurā redzama Avotu iela (Mazsalaca) tolaik, visa vienos ceriņos un daļa no mājas, kurā Elgas ģimene tolaik dzīvojusi, šobrīd atrodas mazsalacieša Kārļa Laužņa privātīpašumā.

A. Turauska glezna "Mana dzimtene" (kartons, eļļa), 1946. g. Kārļa Laužņa īpašums. Foto Liene Apsīte

 

Pēc mākslinieka nāves viņa gleznas savā starpā esot sadalījuši draugi, paziņas un laikam arī radi, atceras Elga. Viena no mākslinieka gleznām atrodas Mazsalacas novada muzeja krājumā, bet divi Turauska darbi “Saruna” un “Portrets” atrodas Rūjienas izstāžu zāles ekspozīcijā.

 

Izmantotie avoti:

1. Mākslas vēsture. II. Rīga : Grāmatu Draugs, 1934. (430. lpp.)

2. Māksla. Gleznu izstāde. Cēsu Avīze, Nr. 68, 1928, 12. maijs, 3. lpp.

3. Māksla. Cēsu Avīze, Nr. 69, 1928, 19. maijs, 3. lpp.

4. Māksla. Plaša gleznu izstāde. Cēsu Avīze, Nr.152,1929, 21. dec., 3. lpp.

5. J. V. Mākslinieka Alfrēda Turauska gleznu izstāde Valmierā, Rīgas ielā Nr. 2, Komercskolas telpās. Brīvais Vārds, Nr.1, 1929, 4. janv., 3. lpp.

6. J. Burkevics. Māksla. Alfreda Turauska gleznu izstāde. Latgales Ziņas, Nr.15, 1929, 12. apr., 2. lpp.

7. F. Šulcs. Madona. Madonas Ziņas, Nr.15, 1930, 11. apr., 1. lpp.

8. Turek - Daļins. Māksla. Valmiera gleznās. Brīvais Vārds, Nr.37, 1930, 12. sept., 3. lpp.

9. Alfreda Turauska Gleznu izstāde. Pirmdiena, Nr. 7, 1930, 27. okt., 8. lpp.

10. Alfreda Turauska gleznu izstāde. Latvis, Nr. 2719, 1930, 15. nov., 6. lpp.

11. Dzīvoju vienīgi mākslai. Jēkabpils Ziņas, Nr. 35, 1932, 22. sept., 4. lpp.

12. Māksla. Jaunais Zemgalietis, Nr. 239, 1934, 23. okt., 2. lpp.

13. Cēsu pilsētas galva R. Kauce par Cēsu māksliniekiem. Divas gleznu izstādes Cēsīs. Cēsu Vēstis, Nr. 78, 1934, 29. dec., 3. lpp.

14. Rūjienas vidusskolai 75. [Rūjiena] : Rūjienas vidusskola, 1994. (199. lpp.)