Kārļa Kreicmaņa atmiņas par saimniekošanu Ķoņu pagasta “Bēkās”

Mana tēva [Jāņa Kreicmaņa] dzimšanas vieta ir Ternejas (agrāk Juratas) pagasts Kalndīriķis (4 km no Rūjienas). Viņš ir dzimis 24. augustā 1861. gadā pēc vecā kalendāra, un pēc jaunā kalendāra 6. septembrī 1861. gadā. Šinī dienā tad bija Rūjienā lielākais gada tirgus (Bērtuļu tirgus). Mans tēvs apmeklēja Jurates pagasta skolu, kas atrodas tagadējā Naukšēnu pagasta Skolas Snaķos, apm 1,5 km uz dienvidaustrumiem no Bēkām. Tad šī māja arī piederēja pie Juratas pagasta, jo pagasta mājas bija izkaisītas pa visu Rūjienas apkārti. Tā tas bija visos pagastos. Juratas muižā atrodas apm 1 km no Skudrītes kapsētas Naukšēnu pusē.

Skolas apmeklēšanas laikā mans tēvs dzīvoja skolas kopmītnē, internātā. Bet pa svētdienām mita Bēku mājās. Te par saimnieku bija mātes brālis Oliņš. Manam tēvam ejot skolā otro ziemu, pa Ziemassvētku brīvlaiku arī bija nodegusi Bēkas mājas dzīvojamā ēka. Tas bija ap 1873. gadu. Tēvs apmeklēja arī Rūjienas draudzes skolu. Cik gadu, to nezinu. Pēc skolas beigšanas tēvs strādāja K[alna] Dīķeros pie sava tēva kā strādnieks. Viņi turēja arī nelielu lauku bodīti. Kur arī tēvs palīdzēja atvest mantas no pilsētas Rūjienas, Penujas [Pērnavas] un pat Rīgas. 1982. gadā mans tēvs bija iekrājis 500 zelta rubļus, un tas domāja par kādas mājas pirkšanu. Viņa mātes brālis, kas saimniekoja toreizējā Dīķeru pagasta Bēku mājās, bija nodzīvojies parādos, jo bija liels dzērājs, tad tēvs nopirka Bēku māju.

Ģimene K Dīķeros sastāvēja – tēvs Otto, dēli Jānis, Jēkabs un Kārlis, meita Karlīne, Kristīne un Ieva.

Mana māte Ida Paulīne Brambate ir dzimusi 1878. gada 17. septembrī pēc vecā kalendāra jeb pēc jaunā kalendāra 29. septembrī 1878. gadā Ēveles Kublos. Uzvārds bija Brambats. Brambatu ģimene sastāvēja – tēvs Indriķis, māte Madala un meitas Minna, Emma, Zelma un Ida (mana māte). Kublu mājas bija vidējas, zeme bija vidēji laba, pļavas bija sliktas, daļa no tām starp gabals apm. 10 km tālu tīrelī pie Sedas. Dažu vasaru, kad Seda pārplūda, pļavas nemaz nevarēja pļaut, bija applūdušas. Arī siens tad bija ļoti slikts – grīslis.

Ēkas bija labas. Dzīvojamā māja celta 1889. gadā: 4 istabas un lieli … Apakš dzīvojamās ēkas bija arī pagrabs. Mājai bija arī veranda. Dažās istabās bija krāsotas grīdas. Klēts bija laukakmeņu mūra. Zem klēts bija pagrabs. Arī divas kūtis bija mūra, un arī vāgūzis. Rija ar piedarbu arī bija mūra. Kūts bija koka būve. Mājas pļavā bija arī viens siena šķūnis. Bija 4 darba zirgi, 6-7 slaucamās govis un jaunlopi un zosis. Mātei pūrā bija 2000 rubļu zelta naudā, viens zirgs un vāģi, 2 slaucamās govis, 20 gultas segas, darba veļas un galdautu. Kāzas notika 1900. gadā 13. februārī Ēveles Kublos. Laulāšana bijusi Ēveles baznīcā.

Kāzās bija daudz dāvanu: servīzes, kabatas pulkstenis, sienas pulkstenis, lampa.

Kāzas bija plašas: tēvs un māte kāzās saņēma daudz dāvanu. Tēvs – sudraba kabatas pulksteni, tas man bija līdz 1987. gadam un gāja labi, kamēr nopirku rokas pulksteni. Vēl bija dāvanā sienas pulkstenis, kafijas servīze (porcelāna) 12 pers. Un vēl daudz citu. Galda lampa, ērkalēti galdauti un arī tādi paši bija aizkari. Sienas sega ar zirga galvām [kamanu sega], kura vēl tagad ir.

Kublu mājās nebija neviena, kas te saimniekotu, jo tās meitām nebija pēcnācēju, apprecējās gan, bet vēlu, un bērnu nevienai nebija, tikai manai mātei.

Kublu mājas tad pārņēma ciema izpildkomiteja. Sākumā tur dzīvo 4 ģimenes.

Agrākos laikos laukos bija maz veikalu. Bēkām tuvākais veikals bija Naukšēnu pagasta Dolēs pie vējdzirnavām 4 km no Bēkām. Kad vēl biju mazs es negāju pat skolā mani sūtīja uz šo veikalu pēc dažādām sīkām lietām: raugu, sērkociņiem un citiem. Ķoņu pag. nebija neviena veikala. Ķoņu pag. iedzīvotāji tad lūdz, lai Rūjienas patērētāju biedrība tiem ierīkotu arī šeit. Rūjienas patērētāju biedrība tad arī ierīkoja Ķoņu krogā pie Rūjas upes veikalu. Tas bija ap 1925. gadu vai 1926. Šis veikals pastāvēja līdz 1944. gadam. Pēc kara atkal šo veikalu atjaunoja, un tagad tas darbojas līdz šai dienai.

Cara laikā un arī Latvijas pastāvēšanas laikā visus ceļus laboja pagasta saimnieki klaušu kārtā. Bēkas mājai bija iedalīti lielceļa labojamie gabali. 1) Pie Ķeizerkalna apm 200 metru un pie 2) Jaunkliņģeru majas ari ap 200. Uz šiem ceļiem ziemā bija jāsaved noteikts daudzums grants. Pavasarī, kad ceļi bija apžuvuši, maija mēnesī, bija ceļi jālabo, grambas jānolīdzina, grants jāizkliedē, grāvji jāiztīra un krūmi no grāvjiem jāizcērt. Bija jālabo arī mājas iebraucamais ceļš no mājas līdz caurtekai. Arī te ziemā saveda granti apm. uz katriem 10 metriem 1 zirga vezumu. Pavasarī ceļu nolīdzināja un granti izkliedēja. Ziemā, kad bija dziļš sniegs ceļš bija jānosprauž ar skujām.

Ceļa abās pusēs grāvjos bija ik pa 10 metri jāizsprauž skujas, lai redzētu, kur ir ceļš, un braucēji, sevišķi naktī, nenomaldītos. Pavasarī, kad sniegs sāka kust, bija sniegs jānovāc no ceļiem, kur tas bija saputināts. Arī ziemā, ja bija dziļš sniegs, uz ceļa radušās kāpas bija jānolīdzina.

Gada tirgi bija tādi, kurus noturēja katru gadu noteiktā datumā. Tādi tirgi bija Rūjienā un arī Igaunijā. Tirgos veda pārdot zirgus, govis, aitas un arī lauksaimniecības ražojumus. Igaunijas tirgos esmu braucis kopā ar tēvu vairākas reizes.

Tas bija cara laikos, pirms pirmā pasaules kara, kad nebija robeža slēgta ar Igauniju. Vienmēr braucām uz Karksi Nuiju, veda pārdot govis un buļlus. Tas bija ap 1910. vai 1911. gadu. Šie tirgi bija septembra mēnesī. Citā reize braucu uz tirgu Torvā, pārdot ābolus. Tas arī bija septembrī. Izbraucām vakarā, lai otrā rītā laikus nokļūtu tirgū. Tirgū bija daudz ļaužu, bet es nesapratu to valodu.

Jau no seniem laikiem uz Juldurgas upes pastāvēja ūdens dzirnavas Beigotēs (pie Beigotu majām). Tur mala labību, taisīja putraimus un arī bīdelēja miltus.

Pēc pirmā pasaules kara ap 1922. gadu Naukšēnu pag. Jaun-Mūļu saimnieks E. Adersons organizēja ari dzirnavu būvi uz Juldrugas. Bēkas mājas robežas pie Debeškalna pļavās kur lielais grāvis, kas sākas pie kūts un ietek Juldurga (pie lielā bērza upmalā). Šis saimnieks gribēja, lai pie dzirnavu būves piedalītos arī Bēku un Boles saimnieki, jo zeme tiktu pa daļai appludināta no dzirnavu ezera. Viņš noorganizēja ari izmērīšanu dabā ,ko izdarīja specialists no Rīgas. Projektā bija paredzēts, ka var uzcelt 4,5 metru kritumu. Un dzirnavu ezers turētos līdz tiltam uz Naukšēnu ceļa. Tad dzirnavas nevis samaltu labību apkārtējiem saimniekiem, bet arī ražotu elektrību. Pa vasaru ezeru nolaistu, jo ūdens būtu tikai pa rudeni un pavasari. Nebūtu vajadzīgs aizņemties no bankas, jo nevienu saimnieka jau tieši nebūtu.