Sagatavots pēc Jura Tālivalža Urtāna publikācijas
2019. gadā apritēja 150 gadi kopš 1869. gada notikuma, kas Tērbatā un Rīgā izraisīja dzīvas diskusijas un līdzcilvēku ieinteresētību. Igaunijas zinātniskās biedrības 1869. gada 8. oktobra sēdē pirmo reizi tiek pieminēts jaunatradums Oleru muižas jeb Ohlershof robežās – atklāts akmens ar rūnu rakstiem. Drīzumā akmens raksta zīmējumu Igaunijas zinātniskā biedrība saņem no Oleru muižas īpašnieka barona Karla fon Krīdenera. Savukārt Tērbatas students Arkadius fon Dikhofs 1872. gada 6. septembrī sēdei sniedza izsmeļošu ziņojumu, kam bija pievienots rūnu zīmējums un fotoattēls. Rūnas esot iekaltas uz akmens divās elipsveida līnijās.
Kāda rūnu raksta kopija uzraksta noteikšanai tika nosūtīta Elseus Sophusam Buggem uz Kristiāniju (Oslo Norvēģijā), kas bija sava laika spēcīgākais rūnu rakstu pētnieks.
1873. gada Igaunijas zinātniskās biedrības sēdē pieminēta S. Buges saņemtā atbildes vēstule, kurā profesors dod savu atzinumu par viņam piesūtīto Oleru rūnakmens uzrakstu. Viņš atzina, ka uzraksta kopija radījusi dzīvu interesi, un viņš esot pārliecināts, ka te ir darīšana ar sliktu un daudzās līnijās sagrozītu, bet tomēr īstu rūnu rakstu, kas esot datējams ar 10. gadsimtu vai vismaz nav senāks par 11. gs. pirmo pusi. Uzraksts esot īpaši nozīmīgs ar to, ka tas esot vienīgais līdz tam zināmais senais ziemeļu rūnu raksts Eiropas austrumos. No plašākiem komentāriem S. Bugge atturējās, tādus viņš varētu sniegt pēc precīzākas uzraksta kopijas saņemšanas un pēc pilnīgākas Oleru akmens izpētes. Izrādījās, ka S. Bugem sākotnēji kāda pārpratuma dēļ nosūtīta nevis A. Dikhofa rūpīgi veidotā rūnu raksta kopija, bet gan iespējams K. Krīdnera jau 1869. gadā biedrībai iesniegtais zīmējumu nokopējums. A. Dikhofa veidotā kopija S. Buggem tika nosūtīta vēlāk.
1873. gada 15. oktobrī prof. L. Meijers, Dr. F. Rīls un A. Dikhofs devās ekspedīcijā, lai palūkotu ievērību ieguvušo Oleru rūnakmeni. Apmeklējuma laikā gan L. Meijers, gan F. Rīls veidoja savas rūnu rakstu kopijas, kuras tad salīdzināja ar agrāko A. Dikhofa kopiju un konstatēja, ka tā ir bijusi veidota ļoti atbilstoša un precīza. Sākumā tika publicēts īsāks ziņojums par ekspedīcijas rezultātiem, bet nedaudz vēlāk, 7. novembrī, biedrības sēdē tika nolasīts īpaši sagatavots plašs ziņojums:
“Akmens, kas nes uzrakstu, guļ bērzu un alkšņu audzē cieši līdzās mazam strautam, kas apskalo uzrakstam pretējo akmens pusi. Akmens priekšā tajā pusē, kur atrodas uzraksts, guļ daži mazāki granīta bluķi viscaur apauguši ar sūnām un, cik var secināt, bez jebkādas apstrādes. Arī uzraksts sākotnēji bija pilnībā aizaudzis ar sūnām un kļuva redzams un lasāms tikai pēc stundām ilga fon Dikhofa kunga darba. Tā kā akmens ir laika zoba sagrauzts un to joprojām bojā uz tā augošās sūnas, nav iespējams secināt, vai visi neregulārie padziļinājumi, kas uz tā atrodami, ir cēlušies no cilvēka rokas vai arī nē. Tomēr pēdējais pieņēmums šķiet daudz ticamāks, īpaši tādēļ, ka barona Krīdenera kunga sākotnēji sūnu tīrīšanai norīkotais strādnieks šo darbu ir veicis ar asu metāla rīku diezgan nesaudzīgā veidā.”
Rūpīgie Oleru rūnakmens uzmērītāji diskutēja par dažādiem āķīšiem un svītriņām, kuras nebija fiksētas iepriekšējā A. Dikhofa uzraksta kopijā, tomēr atzina, ka jāšaubās, vai tie tiešām piederētu sākotnējam uzrakstam. Laiks toruden bija lietains, Tērbatā nevarēja dabūt labu papīru kopijas izgatavošanai, tāpēc darbs pie Oleru rūnakmens bija visai smags. Izpētot akmens apkārtni, pētnieki nonāca pie secinājuma, ka “akmens, domājams, vesels akmens bloks neatrodas savā sākotnējā vietā, bet uz tagadējo vietu to varētu būt atvēluši uzraksta izgatavotāji. Tas guļ uz zemes gandrīz plakaniski, zem tā izlīdušas koka saknes un pavisam viegli zem tā var pabāzt nūju. Laika gaitā zemes valnis ap to ir paaugstinājies, jo vairāk tāpēc, ka akmens veido savā ziņā vējtveri, taču pat visaugstākajā vietā zemes valnis ap akmeni ir tikai 25cm augsts. Tādēļ ir iespējams, ka zem akmens atrodas kāds apbedījums, par ko varbūt atbildi dos vēlāki pētījumi.”
Igaunijas zinātniskā biedrība pēc precīzas uzraksta kopijas nosūtīšanas S. Bugem ar ieinteresētību un zināmu sajūsmu gaidīja S. Buges atzinumu, kas arī 1874. gada maijā tika saņemts un kura pilnu tekstu solīja nodrukāt nākamajā diskusiju burtnīcā. Igaunijas zinātniskā biedrība iecēla prof. S. Buggi par savu korespodētājlocekli. 1874. gada 4. septembrī biedrība kā dāvinājumu saņēma prof. E. Bergmana veidoto Oleru rūnakmens uzraksta ģipša atlējumu. Lai iegūtu labu atlējumu, sākumā ap uzrakstu tika sakurta uguns un no akmens virsmas izdedzināta sūna, pēc tam akmens tika rūpīgi noberzts un apliets ar eļļu.
Ap šo laiku tomēr sāka arī ieviesties zināmas šaubas par Oleru akmens rūnu īstumu, jo tika sākts ievērot atšķirību starp īstām rūnu zīmēm un Oleru akmens uzrakstu.
S. Bugges komentārs par Oleru rūnakmeni kopā ar plašu L. Meijera ievadu, atraduma apstākļu skaidrojumu un zīmju aprakstu tika publicēts 1876. gadā. S. Bugge rakstīja, ka spriežot pēc viņam piesūtītās kopijas, uzraksts satur vairākas zīmes, kādas nav pazīstamas senajās ziemeļu rūnās. Citādi vairākas uzraksta zīmes ir tieši rūnas; arī citas zīmes, kam nav īstu rūnu zīmju formas, kopumā ir līdzīgas rūnām. Dažas zīmju grupas varētu saistīt ar kādiem ziemeļnieku personvārdiem, kas bieži sastopami rūnu rakstos. S. Bugge uzskatīja, ka uzrakstu nevarētu būt jaunākos laikos, proti 17. Vai 18.gadsimtā, iekalis kāds zviedrs, kas rūnas pazīti tikai pēc grāmatām, jo tad iekalumam būtu bijis pavisam cits raksturs. S. Bugge izvirzīja divus pieņēmumus. Pirmkārt, varētu domāt, ka te ir viltots rūnu raksts, kas nepareizi ataino kāda cita akmens īstu rūnu rakstu, tomēr pats rakstītājs šo pieņēmumu atzina par neiespējamu, jo Oleru uzraksts neatdarinot nevienu līdz tam zināmu rūnu rakstu. Otrkārt, kā S. Bugge sliecās uzskatīt, uz akmens varētu būt iekalts īsts seno ziemeļu rūnu raksts, kas laika gaitā ir kļuvis nesalasāms. Lai zīmes darītu skaidrākas, jaunākos laikos kāds, kam rūnas nav bijušas pazīstamas un kas arī nav zinājis seno ziemeļnieku valodu, ir apstrādājis zīmes ar asu darbarīku. Līdz ar to daudz līnijas ir ieguvušas nepareizu formu un visa uzraksta raksturs ir sabojāts. Balstoties tikai uz piesūtīto rūnu raksta kopiju, nav iespējams noteikt sākotnējo uzraksta veidu un saturu un līdz ar to uzraksts no zinātnes viedokļa ir kļuvis neizmantojams. S. Bugge atzīmēja, ka īstiem rūnu rakstiem nav raksturīga atrašanās akmens slīpumā un rūnu elipsveidīgs izvietojums. Uzraksts ir ļoti lielā mērā sabojāts, tomēr S. Bugge ar zināmu varbūtību uzrakstā saskatīja iekaltu krusta zīmi un personvārdu BONTA. Ja Oleru akmens, lai arī jaunākos laikos ir stipri bojāts, tiešām būtu bijis īsts rūnakmens, tad tam tik un tā būtu liela nozīme, jo uzraksts dod uzskatāmu liecību par skandināvu klātbūtni Baltijas jūras austrumu pusē.
S. Bugges atturīgais komentārs Igaunijas zinātniskās biedrības locekļos viesa šaubas par Oleru akmens rūnu raksta īstumu. Sākumā tas izpaudās īsos izteikumos biedrības sēdēs. 1875. gadā tika iegūta informācija par kādu citu ārpus Skandināvijas Tirolē uzietu rūnakmeni, kura nozīmība varētu būt salīdzināta ar Oleru rūnakmens nozīmību, bet jau drīz vien pēc tam biedrības priekšsēdētājs L. Meijers izteica dažas pārdomas par “acīmredzamo Oleru rūnu raksta neīstumu”.
Oleru akmens rūnu raksta patiesie izveidošanās apstākļi tika noskaidroti nākamajā – 1876. gadā, kad zīmēm un to izcelsmei tika veltīta plaša un apstākļus noskaidrojoša publikācija. Tajā bija teikts, ka 1875. gada 29. septembrī biedrībai tika piesūtīta prof. Jegora fon Zīversa vēstule ar šādu saturu:
“Kad pirms kādas nedēļas barons Karls Krideners pie manis Politehnikumā sniedza priekšlasījumu, es viņu brīdi pirms promiešanas izvaicāju par rūnakmeni. “Jūs esat pirmais,” viņš atbildēja uz manu jautājumu, “kurš pie manis griežas šajā sakarībā, un es izmantošu izdevību, lai jums paskaidrotu, ka daudz pieminētais nav nekas cits kā tā dēvētais rūnakmens. Te ir šāda sakarība. Kad 1867. gadā Starptautiskajā izstādē Parīzē ieraudzīju eksponētu zviedru rūnakmeni, es atcerējos par savu māsu, kura kā monētu kolekcionāre izrādīja lielu interesi par senatnes pieminekļiem, tādēļ noņēmu oriģinālas precīzu norakstu, lai viņai sagādātu pārsteigumu un mazliet izjokotu. Pēc atgriešanās no Parīzes es, uz kāda manis īpaši izmeklēta, sadēdējuša, senatnīga izskata ļoti rupjgraudaina granīta bloka ar piemērotu veidolu liku kādam igauņu akmeņkalim mana pārrauga klātbūtnē iekalt akmenī manis nozīmētās raksta līnijas ievērojamā palielinājumā. Nepieredzējušais igaunis tikai piespiedu kārtā centās kaut cik atdarināt nepieciešamo līniju virzienu. Pēc kalšanas darbu beigšanas akmens tika aizgādāts uz tā pašreizējo atrašanās vietu un uzstādīts. Drīz pēc tam, kad biju sagādājis māsai pārsteigumu, es uz dažiem gadiem pametu zemi un vēlāk dzirdēju, ka laika gaitā šajā vietā, lai aplūkotu un pārzīmētu uzrakstu, ir pabijušas vairākas personas, starp kurām man vārdā tika nosaukts profesors Bergmans. Zemnieki stāstīja, ka uz akmens laikam jābūt redzamam kaut kam īpašam, ja jau tik daudzi kungi no tuvienes un tālienes ierodas, lai savām acīm skatītu uzrakstu.” Visas šīs lietas dēļ, kā piebildis K. Krīdeners, viņam esot ārkārtīgi neērti, jo, kā viņš esot dzirdējis, pat augsti stāvoši zinātnieki esot ļāvušies pievilties no akmens neīstās slavas, kas pēc viņa aizbraukšanas uz ārzemēm sākusi plaši izplatīties. Pēc atgriešanās mājās viņš esot prātojis, kā un kam lai dara zināmu patiesību, un bija priecīgs, ka beidzot varējis J. Zīversam izklāstīt šo atklātībai domāto lietu atainojumu. K. Krīdeners esot domājis, ka pavisam svaigam darbam un tā paviršībai zinātājā vajadzēja radīt šaubas par atraduma īstumu, un nožēlo, ka šāds pārpratums cēlies.
J. Zīverss šīs vēstules norakstu vēl pirms nosūtīšanas publiskošanai aizsūtīja K. Krīdeneram neskaidrību un pārpratumu novēršanai. K. Krīdeners iepriekš teikto papildināja, ka Parīzē, veicot rūnu kopiju, vēl neesot domājis par māsas izjokošanu, bet to pāris gadus vēlāk izprovocējis viņa tēvocis Mectkuls, kas līdzīgā kārtā izjokošanai atsūtījis K. Krīdenera māsai it kā īstu senu bruņniecības ciltsrakstu. Akmens arī neesot pārvests, bet savā vietā bijis jau pirms uzraksta iekalšanas.
Igaunijas zinātniskā biedrība tomēr K. Krīdenera stāstīto tik vienkāršoti vairs neuztvēra un aizrādīja, ka paziņojums par it kā nevainīgu joku lielā pretrunā ar paša K. Krīdenera iepriekš sūtītās vēstules, no kurām divas vēl joprojām atrodas Igaunijas zinātniskajā biedrībā. Vēstulēs K. Krīdeners ne vārda nemin par zīmju neseno iekalšanu.
Pirmās vēstules saturs bija šāds:
“Ohlershofa, 1869. gada 30. jūlijs
Augsti godātais kungs!
Jūsu augstdzimtībai sūtu tālāk sekojošo iespējami ticamu uzraksta kopiju. Šķiet, ka tīrot daži šifrējumi ir cietuši, tādēl nevaru galvot par pilnīgu precizitāti. (Seko zīmējums.)
Priekšzīmīgā augstcienībā barons K. Krīdeners”
Otra K. Krīdenera vēstule datēta ar 1869. gada 16. septembri, un tajā bija rakstīts: ”Rakstu zīmes atrodas uz iespaidīga lieluma akmens, virs zemes tas ir pavisam 3 pēdas augsts un apkārtmērā apmēram 10 pēdas. Atsevišķām rakstu zīmēm garums ir apmēram 2 collas, un akmens atrodas pie kādas mazas upītes bērzu un alkšņu audzē.”
Šaubas par it kā K. Kridenera nevainīgo joku radīja arī tas, ka 1872. gadā, kad akmeni pētīja A. Dikhofs, K. Krīdeners sniedza izziņu, ka akmeni, pirms to vēl apskatīja A. Dikhofs, viņš – K. Krīdeners – esot licis kādam strādniekam notīrīt ar asu suku un tādejādi uzraksti esot daļēji sabojāti. Atkal akmens pētniekiem K. Krīdeners neko nebija teicis par zīmju neseno izveidošanu; vēl vairāk – K. Krīdenera liecība, ka akmens nesen nesaudzīgi notīrīts ar asu metāla suku, skaidroja, kāpēc zīmes ir sabojātas un neatbilst īstiem rūnu rakstiem. Noteiktas šaubas jeb, kā teikts biedrības publikācijā, “īpaši pavisam rupjas nepatiesības augstāk minētajos barona K. Krīdenera kunga izteikumos” radās pēc tam, kad biedrība saņēma Rīgas pilsētas bibliotekāra G. Berkholca 1875. gada 6. oktobrī sūtīto vēstuli:
“1871. gada septembrī kādā Rīgas ielā mani apturēja kāds līdz tam nepazīstams vai vismaz atmiņā nesaglabāts kungs, kurš stādījās priekšā kā K. Kridenera – Ohlershofa kungs un stāstīja par kādu viņa muižā atrastu rūnakmeni, un iedeva arī lapiņu ar it kā šo rūnu pārzīmējumu. Zem šī pārzīmējuma, kas vēl tagad ir pie manis, bija atzīmēts sekojošais: “Zīmes izvietotas lokveidīgi, un pārzīmējot esmu īpaši pūlējies saglabāt to izvietojumu, kas attiecas uz to slīpumu vai taisnumu. Uz akmens tās ir vismaz vēl divtik lielas, un abas rindas arī saistīja abi krusti. Ohlershofa, 1871. gada 29. augustā.”
G. Berkholcs par atradumu sniedza informāciju Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrības 1871. gada 13. oktobra sēdē, bet, tā kā pie atklājuma izpētes jau strādāja Igaunijas zinātniskās biedrības pētnieki Tērbatā, rīdzinieki tālākas darbības nav veikuši. Lai tālāk noskaidrotu apstākļus, Igaunijas zinātniskā biedrība pēc J. Zīversa saņemtā paziņojuma divas reizes ar vēstuli griezās pie K. Krīdenera, “taču tas nav uzskatījis par vajadzīgu atbildēt ne uz vienu no abām vēstulēm, kuru nonākšana līdz adresātam ir pārbaudīta dienesta ceļā.”
Igaunijas zinātniskā biedrība 1875. gada 1. decembrī saņēma barona Eduarda Krīdenera, spriežot pēc uzvārda – K. Krīdenera radinieka – vēstuli, kas vēl sīkāk skaidroja uzraksta izcelšanās apstākļus:
“Es liku caur Voldemāru Krīdeneru nopratināt viņa tagadējo pārraugu Andreju Ķiploku, kas agrāk bijis dienestā pie Karla Krīdenera, un tas izsakās: viņa toreizējais kungs, barons Karls Krīdeners, aptuveni pirms septiņiem gadiem, augustā, pēc uz papīra darināta zīmējuma licis kroplam akmeņkalim, Rozem no Tignicas, iekalt minēto uzrakstu. Viņš pats redzējis darbu izpildi, akmens, kurš tagad nes uzrakstu, pirms tam bijis gluds, un uz tā nav bijuši nekādi uzraksti. Tas gulējis netālu pie ceļa atzarojuma kādā mazā bērzu birzī un ir tas pats, ko vēlāk apmeklējuši vairāku kungi, lai aplūkotu uzrakstu. Šo liecību jau agrāk Ķiploks sniedzis Voldemāram Krīdeneram un baznīctiesnesim Leo fon Petersenam. Tad es sekoju kroplā Rozes pēdām un no Strika-Tignicas uzzināju, ka Roze esot miris, bet viņam, Stikam, esot zināms, ka tas pirms vairākiem gadiem Ohlershofas muižā veicis akmeņkaļa darbu. Vairāk man neizdevās noskaidrot, tomēr es domāju, ka pierādījumiem par minētā rūnu uzraksta neīstumu jau ir augsta ticamības pakāpe.”
Igaunijas zinātniskā biedrība turpināja skaidrot arī viltotā rūnu uzraksta izcelsmes oriģinālu un S. Buggem uz Kristiāniju nosūtīja ziņas par jau noskaidrotajiem apstākļiem. S. Bugge atbildēja, ka 1867. gadā uz Pasaules izstādi Parīzē no Zviedrijas tika nosūtīti trīs rūnakmeņi. No tiem tikai vienam rūnakmenim, kas tagad atrodas Upsalā, “varētu būt kāda attāla līdzība ar Ohlershofas uzrakstu, tādēl te būtu būtu aplūkojam tikai šis uzraksts. Taču arī līdzība ar Ohlershofas uzrakstu ir visai netverama”. S. Bugge rakstīja, ka iespējamais paraugs atdarinājumam visticamāk varēja būt J. G. Lijegrena rūnu rakstu apkopojumā ar Nr. 118 atzīmētais akmens.
J. G. Lijegrena katalogā ar Nr. 118 atzīmēts Hāgas rūnakmens no Bondčirkas draudzes, kas akadēmiskajā Uplandes novada rūnakmeņu korpusā apzīmēts ar Nr. 896. Pirmās ziņas par akmeni Hāgā Izaka Nielsona saimniecībā ir iegūtas jau 1672. gadā. 1720. gados akmens pārvests uz Upsalu, 1867. gadā kopā ar vēl diviem Upsalas rūnakmeņiem aizvests izstādīšanai uz Pasaules izstādi Parīzē, tad vairākkārt akmens mainījis savu atrašanās vietu pašā Upsalā. Mūsdienās akmens ir viens no septiņiem rūnakmeņiem, kas eksponēti Upsalas universitātes parkā. Akmens ir 1,36 m augsts, no 0,30 cm līdz 0,39 cm plats. Uz akmens aploci iekaltas rūnas, no kurām jau daļa jau agrākos laikos ir zudusi. Akmens centrālajā daļā iekalti vairāki krusti, kas liecina par uzraksta saistību ar kristietību. Pats uzraksts ir samērā viegli lasāms un skan šādi: “… akmeni uzrakstīja (..) viņu dēla dvēselei. Viņš mira Dānijā baltās drēbēs. Epirs palīdzēja pie rūnām.” Teksta izkārtojums raksturīgs Skandināvijas memoriālajiem rūnakmeņiem. Var spriest, ka akmeni uzstādījuši vecāki sava dēla piemiņai (vecāku un dēla vārds no uzraksta jau agrākos laikos ir zuduši). Apzīmējums, ka cilvēks ir miris baltās drēbēs, tiek skaidrots, ka viņš miris drīz pēc tam, kad ticis kristīs, jo jaunkristītajam pēc nokristīšanas kādu laiku bija jāvalkā baltas drēbes. Sarežģītāk skaidrot uzraksta noslēgumu. Tiek pieņemts, ka pazīstams un zinošs rūnu meistars Epirs palīdzējis un devis padomu kādam citam rūnu iekalējam ar mazāku pieredzi. Šim akmenim un uzrakstam, kā redzam nav nekāda sakara ar Latvijas teritoriju.
Lai līdz galam noskaidrotu visus apstākļus, kādos bija radies rūnu raksta atdarinājums vai viltojums Oleru akmenī, Igaunijas zinātniskā biedrībā tika izveidota komisija, kas, apkopojot visus iepriekš iegūto informāciju un lietas apstākļus, biedrības sēdē 1876. gada 4. martā nolasīja savu atzinumu, ka barons Karls Krīdeners 1868. gada augustā kādā Oleru muižas akmenī licis iekalt uzrakstu pēc 1867. gadā Parīzes Pasaules izstādē redzētā īstā rūnu raksta parauga.
Komisijas ziņojums tika pārdrukāts gan Tērbatas (Neue Dorpatsche Zeitung), gan Rīgas (Rigasche Zeitung) vācu avīzēs, par publikācijām avīzēs tika sniegta informācija arī Igaunjas zinātniskās biedrības izdevumā. Laikraksta “Rigasche Zeitung” redakcija piezīmē pie ziņojuma teksts: “Te lasāmais, bet vispār no zinošiem cilvēkiem gan gaidītais atrisinājums ir interesants divos aspektos: pirmkārt, tas rāda, cik viegli arī šodien vēl zinātniekus var maldināt pat ar pavisam paviršu senatnes priekšmetu atdarinājumu, un cik skeptiski vajadzētu izturēties pret ziņojumiem par atklātām senlietām ar kādā veidā uzkrītošu saturu. Otrkārt, tā ir diezgan ticams raksturojums mūsu senatni pētošās zinātnes līmenim, īpaši attiecībā uz rūnu rakstiem. Bugges kunga sniegtais paziņojums jāatzīst par tādu, kas pilnībā glābj zinātnes godu. Vispār jau nevar pārāk bargi pārmest arī baronam fon Krīdeneram. Viņa attaisnojums slēpjas apstāklī, ka viņš, gan gaidot viņa uzdotās mīklas atminēšanu, tomēr beidzot atrisinājumu pats pateicis priekšā. “Viltojums” tādā kārtā šeit kļūst tikai par zinātnisku joku vai pat par izdevušos zinātnisku eksperimentu.”
Igaunijas zinātniskā biedrība nolēma uz šo laikraksta redakcijas piezīmi neatbildēt. Tā beidzās septiņus gadus ilgā diskusija – sākumā par īstu atzītu rūnakmeni, kas vēlāk izrādījās tikai par neizdevušos joku vai pat apzinātu viltojumu. K. Krīdeners, kura dzimta ir ievērojama vācbaltiešu aristokrātu dzimta, nav atstājis dziļākas pēdas Latvijas vēsturē. To nevar teikt par citām šajā notikumā iesaistītajām personām: E. Bergmani, G. Bergholcu, L. Meijeru, L. Steidu, J. Zīversu, kuru biogrāfijas iekļautas pazīstamāko 18. -20. gs. vācbaltiešu izcelsmes personu biogrāfiju leksikonā.
Oleru rūnakmens arī turpmāk saistīja interesentu uzmanību, bet jau citā nozīmē.
Nezinot visus ši it kā rūna raksta izcelšanās apstākļus, arī vēlākos laikos Oleru akmens dažkārt ir uzskatīs par īstu tālas senatnes pieminekli. Tādus uzskatus 1941. gadā pēc akmens apsekojuma pauda novadpētnieks K. Bregžis. Šķiet ietekmējoties no viņa ziņojuma, zīmes un akmeņi par tādu, kas “gaidīt gaida, kad to sīkāk izpētīs”, atzina J. Graudonis un V. Urtāns. Arī vēlākos gados populārā literatūrā ir izteikti pieņēmumi, ka akmens uzraksts varētu būt arī īsts un radies tālā senatnē. Rakstnieks un novadpētnieks Arturs Goba pat ir sniedzis cita novadpētnieka, Ojāra Miezīša, veikto akmens uzraksta atšifrējumu:
“Savas versijas pierādījumam novadpētnieks O. Miezītis man atstāstīja pazīstamā akmens rūnraksta šifrējumu: viņam liekoties, ka teksts iekalts kādā senigauņu dialektā, bet pats gan igauņu valodu neprotot. Nesaprotamo šifrējumu intereses pēc parādīju vairākiem igauņiem, un visi vienā balsī apliecināja, ka sanākot aptuveni šāds teksts: ”Esi varonīgs, ja tu satiec ienaidnieku, kaujies, cīnies!” Var jau būt , ka ne pilnīgi tā, bet igauņu valodas nepratējs spējīgs atšifrēt kaut ko sakarīgam tekstam līdzīgu. Tiesa, daži zinātnieki pieļauj domu, ka Oleru akmens varētu būt viltojums, bet tādā gadījumā viltotājs būs bijis visai gudrs cilvēks. Cerēsim, ka nākotnē kādam zinātniekam izdosies ne tikai apšaubīt, bet arī pārliecinoši savas domas pierādīt.”
Iepriekš izklāstīto Oleru akmens zīmju rašanās apstākļu kontekstā A. Gobas uzskati un O. Miezīša “atšifrējums” liekas visai divdomīgi.
Rūnu rakstus Latvijā ir mēģināts saskatīt arī citos atradumos. Latvijā pagaidām vienīgais drošais rūnu raksts konstatēts uz 11. gs. datējamas akmens vāles galvas puses, kas atrasta Daugmales pilskalnā.
Noslēdzot šo apskatu, vēlreiz noteikti jāuzsver, ka Oleru akmens rūnu raksts ir iekalts tikai 1868. gada augustā un noteikti nav uzskatāms par īstu seno rūnu rakstu, bet gan par attālu un paviršu īsto rūnu atdarinājumu, tomēr septiņus gadus akmens mulsināja sava laika pētnieku prātus. Oleru akmens seno rūnu pakaļdarinājums ir savdabīgs 19. gs. cilvēku darbības un kultūras izpratnes liecinieks un kā tāds tas saglabājams un aizsargājams mūsdienās. Atbildot uz raksta sākumā uzdoto jautājumu, kas ir Oleru akmens zīmes – viltojums vai pakaļdarinājums, atbilde var būt gan viena, gan otra. Tieši šajā gadījumā robeža starp viltojumu un pakaļdarinājumu ir bijusi pārkāpta.
2019. gada jūlijā tapa Oleru akmens rūnu replika, kas ieņēmusi nozīmīgu vietu Oleru muižas ainavu dārzā un cēlusi gaismā sen aizmirstos notikumus.
Sagatavoja Ieva Zemīte
Skatīt profesora Jura Urtāna publikāciju:
Urtāns, Juris Tālivaldis, Oleru rūnakmens – viltojums vai atdarinājums? – Latvijas Vēsture, [Nr.]1 (2003), 29.-39. lpp.
