- Pievienoja: 26.06.2020, Santa Eglīte
- Sagatavoja: Dzintra Vende
- Organizācija: Jeru pagasta bibliotēka
Atslēgvārdi
Personas: Jānis Zuments, Leonards Bošs, Edgars Brīnums, Uldis Lapsiņš, Ludis Gunārs Alps, Haralds Alps, Uldis Zuments, skolotājs Dīmanis, Voldemārs Šverns, brāļi Zariņi, Jānis Rozenbergs, Kārlis Brīnums, Žoržs Ārgalis, Vija Berga, Ēriks Vorps, Augusts Šverns, Eduards Siliņš, Jānis Miglavs.
Organizācijas: Sedas orķestris, Ķoņu aizsargu orķestris, VEF, Jeru ciema izpildkomiteja, Jeru muiža, Rūjienas kultūras nama orķestris
Vietvārdi: Seda, Pauskas, Endzele, Jeru pagasts, Virķēni, Oleri, Čakārņi, Paipus muiža, Siliņi, Grūdumi, Rencēni, Burtnieki, Kārkliņi, Ķezīši, Ēvele, Kārķi, Punkas, Saliņas, Krūmiņi.
Jāņa Zumenta atmiņas pierakstīja Uldis Zuments 2003. gada 20. februārī.
Leonards Bošs
Mostoties Latvijai divdesmitajos gados, modās arī kultūras dzīve novados. Mūs – Jeru puses pūtējus modināja “Pauska” – Leonards Bošs no Jeru pagasta Pauskām. Leonards bija jau gados, dienējis un kara orķestros spēlējis. Mūziķa gaitas sācis pirms Latvijas cara armijas orķestros, virsdienestā, tad arī Latvijas armijas mūziķos, arī virsdienestā, bijis tur kā staršina. Bija sasūcies mūzikā pieredzi, savācis, norakstījis nošu repertuāru dejām un pa klausāmam gabaliņam. 1923. gadā viņš atgriezās pēc pasaules ceļiem savās dzimtajās mājās Jeru pagasta “Pauskās” un tur, Sedas krastā, saimniekoja. Leonards saprata vajadzību un pats vēlējās pagastā organizēt orķestri. Sākumā orķestra sastāvā ir gan stīgu, gan pūšamie instrumenti. 1925. gadā to pārveido par pūtēju orķestri. Kadru trūkums Pausku nebaidīja. Tos varēja vākt no plašākas apkārtnes. Vajadzēja tikai darboties, pacelt muzikālus, perspektīvus cilvēkus skaistajam mērķim. Sākot ar 1927. gadu, kolektīvs sāk iestudēt arī koncerta repertuāru un sniedz priekšnesumus daudzos sarīkojumos, protams, visvairāk mājās – Jeros, Oleros, Endzelē. Orķestra sastāvs nebija skaitliski liels (12 – 14 mūziķi), bet tas darbojās regulāri līdz pat lielajam II pasaules karam, līdz kara jukām.
Nosaukumu “Sedas orķestris” izvēlējās paši mūziķi, jo vairums spēlmaņu tika savākti tieši ap Sedas upi.
Vieglās, omulīgās atmosfēras noteicējs nešaubīgi bija pats orķestra vadītājs “Pauska” (kā mēs viņu saucām), patiesībā Leonards Bošs. Humora un asprātību pilns vecāks mūziķis. Labs organizators. Ap viņu toreiz uzauga, veidojās noturīgs, koncertu spējīgs kolektīvs. Šo mūziķu dēli un klausītāji ar mūzikas debesu dāvanām arī nevarēja palikt malā – veidojās par mūziķiem (Edgars Brīnums, Uldis Lapsiņš, Ludis un Haralds Alpi un arī es – Uldis Zuments).
Ziedu laiki šim mūziķim, šķiet, jau bija nospēlēti kara orķestros. Ar nestiprām krūtīm. Galu galā nomira ar tuberkulozes simptomiem (apbedīts Rūjienā, pilsētas kapos. Pa galvenajiem vārtiem iekšā apm. 15 m iedziļinoties un tūliņ pa kreisi).
Ar savu kultūras misiju Pauska bija zināms visā pagastā. Atceros kādus Jāņus, Līgo vakaru Ulmaņlaikā. Cauri visam pagastam no Oleriem uz Endzeli tika organizēts tautisks gājiens ar zālēm, vainagiem, tautas tērpos, kur būs gala punktā Jāņuguņu fināls Endzelē. Tādā gājienā ar baltu zirgu pa priekšu jāja Pauska – mūsu Sedas orķestra vadītājs. Droši vien, viņš spēja ko skaistu un brīdim piemērotu Līgo vakaram teikt vai dziedāt. Varbūt vadīt kādu aplīgošanu.
Es vēl nebiju līdzi gājējs, bet tādu skaistu gājienu ar man mīļoto orķestra vadoni priekšā atceros kā jauku tautisku uzplaiksnījumu tik skaistajos vasaras zaļumu goda svētkos.
Pauskas orķestra vadīšana neizpaudās kā diriģēšana. Viņam bija jāspēlē sava tenora dziesma. Leonards rādīja sākumus, pa reizēm ar savām kustībām koriģēja ritmu, kur tas bija nepieciešams, bet nepārtrauca savu pūtienu. Arī katrs skaņdarba nobeigums gūlās uz viņa pieredzi un rādījumu.
Leonardam bija interesants jātnieku – kavalēristu tipa tenors – instruments. Tāds īss, spiežams ar pumpīšiem. Ērti darbināms un turams ar vienu roku (Varbūt uz zirga?).
Vēlāk šo Pauskas veco, interesanto tenoru pēc Leonarda aiziešanas atdeva Alpam Gunāram. Viņš ilgi ar to mācījās pirmos soļus un spēlēja pūtējos, kamēr nepaspīdēja labāki, jaunāki instrumenti. Tas Pauskas instruments bija diezgan izdilis, ne tik viegli ņēmās augšas. Sākums Gunāra mūziķa biogrāfijai bija saistīts ar Sedenieku mūzikas vadoņa tauri. Kā teikt, Olerietim tāds gods pienācās un viņš to attaisnoja, kļūdams par labu mūziķi.
Gunārs, savukārt pirmos pūšanas praktiskos soļus mācījās pie mana tēva, nākot pa sestdienu vakariem uz Grūdumiem no tālajiem Čakārņiem kā uz vakarskolu. Tādi tāli, grūti ieti ceļi varēja būt tikai, ja tos dara patiesi degoši prāti par mūzikas lietu… .
Jānis Zuments
Par manu tēvu Jāni Zumentu, Pauskam bija zināms, ka viņš spēlē vijoli, jo nereti kaktu ballēs kopā ar kādu garmošku bija skandinājis savas deju dziesmas. Pēc savas iniciatīvas sākumiem ar nožēlojamu vijolīti, mācoties Virķēnos, tēti vijolē vēl bija padresējis skolotājs Dīmanis. Jaunais skolotājs Dīmanis galu galā savu vijoli bija atdāvinājis tētim, labāku, skanīgāku, bet pats bija pircis jaunu, labāku. Pauskam tāds muzikāls jaunietis, kurš apgrozījās Sedas baseina zemēs, kur toreiz dzīvoja Zumentu ģimene (Paipus muižā, Siliņos) likās perspektīvs kadrs viņa nodomos. Bošs Leonards “bildināja” tēti, toreiz vēl jaunekli pirms dienesta armijā. Ieteica mācīties pūšanu, jo drīz (pēc pusgada) Jānim Zumentam spīdēja iesaukums armijā. Būtu vērtīgi tikt muzikantos. Tur viegls dienests, interesants un skaists. Leonardam tāds variants derēja tādejādi, ka pēc tēva atgriešanās pēc dienesta uz dzimtajiem Jeriem vai Oleru pusē, būs spēlēt prasmi apguvis kadrs pašu pagasta orķestri. Tēvs tika saintriģēts par tādu muzikālu – sirdij tuvu un vieglāku dienesta perspektīvu, centīgi ķērās pie pūšanas ābeces apgūšanas. Viņu konsultēja pats Pauska – nākošais Sedas orķestra vadītājs, orķestra organizators.
No sākuma armijā tētis pēc jaunkareivja mēnešiem (līdz zvērestam) tika orķestrī uzņemts kā altists. Viņam iedeva “korno” – apaļo, mežragam līdzīgo altu. Vēlāk tika pārsēdināts uz II korneti, jo bija sekmīgs, augošs mūziķis arī jaunkareivju – mūziķu vidū.
No mana tēva armijas dzīves kara orķestra muzikanta debijā (ap 1922.gadu), no viņa stāstiem palikušas dažas atmiņas. Arī tās vairāk tādas no jocīgās, neparastās puses. Parastā ikdiena jau neatstāj smadzeņu krokās vēlāk atstāstāmus piedzīvojumus.
Līdz zvērestam katram jaunkareivim bija jāiztur parastā armijas druka, kurā jauniešus izdzenā, izloka jauno zaldātu. Izdzen pēdējo slinkuma pilienu sevis apkopšanā un kārtības ieviešanā ap cilvēkiem un kazarmās.
Kad tas viss bija garām, mūziķu dzīve armijā stipri mainījās, atvieglojās. Palikām tā kā ēnā. Par mums nekādi vairs neinteresējās dresētāji, staršinas un oficieri. Pašiem mūziķiem vajadzēja kurināt savas krāsnis. Protams, laikus jāceļas, lai nenokavētu orķestra nodarbības un spēles uzdevumus.
Dzīvojām Krusta kazarmās. Pa laikam vasarā spēlējām Vērmanes dārzā koncertus, arī dejas. Vecākie virsdienesta mūziķi, mūsu stutes – tādās reizēs arī palaidņojās, iedzēra. Tad vairāk spēlēt palika jaunie, bet vecie paklīda sāņus.
Uz deju spēlēm staršinas izraudzījās no visiem mūsējiem tikai zināmu sastāvu, protams – labākos. Neies jau dancināt tautu viss orķestris – kādi 20-30 taurētāji. Tādās situācijās no maniem zaldātu laikiem bija daudz manu gaitu (no tēta stāstiem). Kad atgriezāmies kazarmās, palaikam, varējām īsti izgulēties, jo nakts bija mūs notērējusi. Tāda iespēja pagulēt gan tika pieļauta tādās reizēs, kad mūsu haltūra iekrita valsts svētkos vai vismaz nākusi caur priekšniecību.
Ja spēles vajadzība bija uzkritusi, nākdama no apakšas, tad nekādas atlaides mūsu nodarbībām nevarēja būt.
Vienreiz visu kara orķestri izjokoja kāds Vidzemes vidienas drusku aprobežots vai dumjš vietējās kultūras kopējs. Viņš mūsu vadībai bija pratis iestāstīt, ka organizēšot lielus zaļumu svētkus. Piestāstīja mūsu vadoņiem pilnas galvas ar šo svētku programmām. Viņš – tas vientiesis, kuru mūsējie par tādu bija atšifrējuši – lūdzis atbraukt kara orķestri spēlēt koncertu un dejas plašajos zaļumu svētkos.
Aizbraucām ar vilcienu. Nožēlojams, tukšs deju laukums, apsprausts ar meijām. Vēl pats tracinātājs sit mietus, organizē zaļajā placī sēdvietas, beņķus. Izgaidāmies. Nekas nenotiek. Pat ne afišas. Neviena viesa, tikai gadījuma ļaudis brīnās, kas te būs? Uzzina. Paver mūsu priekšnieku cilvēkiem acis, ka tas organizators esot tāds “co – ho” – jocīgs, drusku tērēts, par nopietnu nav ņemams. Ne naudas, ne kādu dokumentu par mūsu izjokošanu. Nekas nenotiek. Mums jābrauc mājās. Vai nu smieties vai dusmoties. Mums vairāk smiekls, priekšniekiem dusmas.
Citreiz armijas orķestrī atnācis ar lūgumu kāds, no izskata nopietns, saīdzis vecāks vīrs. Kara orķestrim lūdz nākt spēlēt, pavadīt viņa sievu tās bērēs. Mūsu staršinas skaidro apstākļus un noteikumus. Beidzot noprasa, kad tad būs tās bēres, kurā vietā un cikos pulksteņos? No kurienes izvadīs?
Noskaidrojās, ka sieva vēl nav nomirusi, tikai drīz mirs…
Mans tētis Jānis Zuments sākumā Sedas orķestrī ņēmās ar II kornetes spēlēšanu. Ar laiku Jeros auga jauni kadri – kornetisti – Šverns Voldemārs, brāļi Zariņi. Varbūt vēl kāds. Varbūt savā komandā sprieda par nepieciešamām maiņām ieroču – instrumentu pielietojumā? Tētis nopirka labu Cimmermaņa (izslavētas vācu firmas) instrumentu – tenoru un sāka ņemties ar to. Toreiz jaunu, labu trompeti pirka arī tēta draugs – Šverns Voldemārs. Ar šo instrumentu man bija lemts spēlēt savu lielāko trompetista mūžu. Tētis zināja, ka tas ir skanīgs, viegli spēlējams. Pēc Volda aiziešanas mūžībā es to izdiņģēju lietošanai no viņa dzīves biedrenes.
Atgriezīsimies pie mana tēta – J. Z. mūziķa biogrāfijas. Ar nopirkto tenoru viņš nopietni vilka garos toņus ik pa brīdim, vakaros, dresēja tehniku no franču trompetes mācību almanaha – “Arbāna”. Ieguva skaistu toni. Auga tehniskajā varēšanā.
Sedeniekos tētis izpildīja I tenora partijas, bet Pauska – baritonu. Atsevišķos gadījumos, kad viņiem kādi trubači nevarēja ierasties uz nozīmīgām spēlēm, tētis atgriezās un spēlēja II kornetes dziesmu. Ar manu ierašanos mūziķu apritē, pie kornetes cilāšanas viņu vairs neredzēju.
Kad vēroju Sedas orķestra mēģinājumu darbu “Grūdumos”, tie man bija svētki. Tādas epizodes vēl noskanēja tad, kad es vēl nebiju spēlmanis, varbūt vēl ne grāmatas lasītājs. Tādas kopspēles sedenieki skandināja pirms izbraukšanas uz kādiem koncertiem Ēvelē, Kārķos vai Rencēnos un varbūt Burtniekos. Protams, mēģināja koncerta repertuāru. Svētki manām ausīm un garam.
Visi atraisījās kā no valga. Arī vienmēr nopietnais tētis (mājas apstākļos) izskatījās vienu otru joku atbalstītājs omulīgas atmosfēras raisīšanā.
Toreiz tētis spēlēja I tenora partijas, bet vadītājs – Pauska (Bošs Leonards) – baritonu. Manai ausij viņu skanējums likās pievilcīgs. Spēle viņiem mijās ar humorā pateiktām replikām. Dažreiz paspīdēja kāda Rozenbergu Jāņa apcelšanas vai cita sava kadra smīnīgās aprunāšanas zīmē. Tāda runa – arī bez ļaunuma, bez nievas, vairāk divdomību garā.
No tēva stāstiem par mūziķu piedzīvojumiem Sedas orķestra darbības gaitās atceros stāstu un rādījumu dabā, kā viņi Rencēnu pusē spēlējuši kāzas. Mājas atradās netālu no Valmieras šosejas. Nogriežoties no Rencēniem uz Burtniekiem, uz Burtnieku ceļa – pirmās mājas pa labi.
Kāzas kā kāzas. Prieki un bezbēdība. Saimnieki paši izbrūvējuši garšīgu alu. Bet viens misēklis. Alus saskābis vai citādi skādīgs vēderiem. Visi to dziru sasūkušies un visiem – gan piederīgajiem, gan kāziniekiem, kūjniekiem un muzikantiem “cinna vaļā” – šausmīgas graizes, caureja. Atejā visi nevar paspēt – “brille” tikai viena. Meža arī nav tuvumā. Pie mājas rudzu lauks. Visi kāzinieki, neskatoties, – sievieši, vīrieši, jauni un veci, slēpdamies cits no cita, savas degošās vajadzības kārtoja rudzos. Iet arvien dziļāk, līdz viņai lauka malai, lai nesastaptos tik neērtā situācijā.
Neviens nenomira. Smējās. Saimniekiem ar šim viesībām un skābo alu – viss lielais rudzu lauks pa galam, nobradāts. Būs ko atcerēties nākošajā gadā, ēdot kartupeļus un karašu, bez rupuča…
Kārlis Brīnums
No sākuma Sedas orķestrī bez savāktajiem pūtējiem Brīnums Kārlis spēlēja vijoli. No tiem laikiem uzkrātās notis ir pūtējiem neparocīgās dieziem bagātās gammās (sol – mažorā un re – mažorā). Spēle ar bemoļļiem vijolniekiem ir grūtāka.
Ar laiku, jau vecāks vīrs būdams, Brīnums Kārlis iemācījies spēlēt klarneti. Mūža izskaņā bija tīri labs klarnetists. Kādreiz pie sevis gan sūdzējās par pirkstu nepietiekamu lokanumu daudzo taustiņu un caurumu nosegšanā vai spaidīšanā. Vēl vairāk – Kārļa dēls arī saindējās ar mūziku, mācoties Rūjienas vidusskolā un aizgāja turpināt iedziļināties mūzikas pasaulē uz konservatoriju. Tur apguva fagota spēli. Sāka spēlēt Operas baleta teātra orķestrī un tur muzicējot sagaidīja pensiju.
Vecais Brīnums manā skatījumā bija ļoti sirsnīgs, briļļains onkulis. Interesants, aizrautīgs mūziķis.
Brīnuma Kārļa fanātismu var novērtēt, atceroties gadījumu, kad Kārlis aizbraucis spēlēt uz Rencēniem, kaut zemē ir vesela siena pļava un laiks uz lietu. Spēles laikā viss pļāvums salīst, sabojājās, varbūt aizgāja bojā, bet Kārlis priecājās kopā ar mūzikas draugiem, kaut kur spēlējot zaļumu svētkus. Saimniekošana Brīnuma filozofijai nebija galvenais, labāk šūpoties mūzikas ritmā un ieraujot kādu prieka dzirksti no pudeļu kārtības.
Kārlis Brīnums manam tētim smiedamies bija atcerējies, kā viņš iedzēris braucis mājās no zaļumu balles spēles Rencēnos ar zirga pajūgu. Tas vecītis jau vairs nebija velosipēda braucējs, tādēļ pat ar tik mazo instrumentu klarneti muzicēt braucis pajūgā.
Mājās braucot pa veco ceļu caur Rencēnu mežu (garu, vienmuļu viņpus Sedas) iesnaudies. Zirgs, kučiera neskubināts, iegājis grāvī, ēzdams zāli. Lai saimnieks šņākuļo un sapņo rīta saulītes sarkanajos apskāvienos un šņabulīša tvaikā.
Uzmodies. Nesapratis, uz kuru pusi māja. Uz laimi braucis garo, vienmuļo (vairāk kā 3 km) meža ceļu, līdz pa otram lāgam iebraucis Rencēnos – turpat, no kurienes devies ceļā. Tad tikai sapratis, ka izvēlējies aplamu virzienu. Griezis zirgu atpakaļ un pa otram lāgam braucis mājās. Šoreiz – bez kļūmēm atgriezies Jeros, savā Endzeles fazendā.
Tuvāk apskatot šo veco vīru, uz sejas, kakla, aiz ausīm bija redzama zemes kārta, ar sviedriem pielīmējušies melnumi. Tādi sīkumi Kārli neuztrauca. Savējo mūziķu vidū viņš bija sirsnīgs, smējīgs, vienkāršs, bet mūzikā pietiekami varošs un ar tīrām ausīm.
Jānis Rozenbergs
Rozenbergs Jānis, saukts “Rozenberķis” Sedeniekos spēlēja altu. Viņa mājas atradās aiz Oleru veikala, braucot tālāk uz Paipusiem, nākošajā māju grupiņā ceļmalā, labajā pusē. Neliela mājiņa smilšainā krastā (Kārkliņi).
Pavecs vecītis ar ūsu bārdiņu. Smējīgs, īpaši draudzīgs, mīlīgu runas manieri. Runāja ātri, mazliet neskaidri vārījās savas informācijas plūdos, neko īpaši nepateikdams. Atbrīvošanās cīņu veterāns. Pa laikam kaut ko atcerējās par cīnītāju gaitām.
Kā mūziķis (pēc tēva vērtējuma) pašvaks. Vairāk orķestrī turējās kompānijas saglabāšanas dēļ. Atceros, ka viņu bieži mācīja, strīdīja par kādu nevarēšanu vai kļūdām spēles atklāsmē. Drusku taisnojās, bet saprata, ka vaina ir viņā pašā. Jāni drusku apcēla savējie par viņa tukšo burbulēšanu un pieticīgo muzicēšanas škunsti. Manas, toreiz vēl maz rūdītās mūziķa ausis, dažreiz, vairāk klausoties no malas, Rozenberga kūkošanā dzirdēju ko netīru ēterā izmestu. Toreiz vēl nebiju tiesīgs ko skaļi teikt vai apšaubīt.
Laikā, kad es ienācu sedenieku rindās (pēc kara), Rozenbergs jau gāja projām, atstāja aktīvos mūziķa ceļus. Viņš jau tajā izlasē, kura tajos gados veidojās, vairs nebija līmenim atbilstošs. Patiesībā pēc kara jau vairs nevarēja runāt par Sedas orķestri. Tā bija salase, atlikumi no Sedas orķestra, Rūjienas SSS (strādnieks, sports un sargs) un Ķoņu Aizsargu orķestra vecīšiem. Tie bija mana tēta sasaukti, lai priecinātu tautu, kad kara bungas bija apklusušas. Vietējie mūzikas kolektīvi bija izputējuši. Vajadzēja apvienot visus pūtēju spēkus, lai modinātu jauniešus priekam un mīlestībai, kas sākās dejas laukumā.
Žoržs Ārgalis
Sedenieku basists Žoržs Ārgalis dzīvoja tālāk aiz Sedas, Rencēnu pagasta Ķezīšos (apm. 4 km aiz Sedas, uz vecā ceļa, kreisajā pusē). Cilvēks ar lielām lūpām, ar lielu 4 ventiļu helikonu – B basu. Viņš uz visām spēlēm un mēģinājumiem bija spiests braukt ar pajūgu, jo kur tad ar tādu milzu ”vijoli” varēja pakustēt? Kā ērģeles. Kā flīģelis. Nepaķerams, milzīgs, bet rupju rūcienu spējīgs palaist gaisā. Tādu instrumentu varēja sadzirdēt, varēja atšķirt, kad tādu rūcināja.
Žoržs jeb Ķezītis, kā mēs viņu saucām, godinot mājas vārdā, bija vecāks vīrs, šķiet Pauskam dienesta biedrs mūziķa gaitās kādā kara orķestrī. Mēdza staigāt galifejās un spožos šoktos kā armijā. Likās tāds pašvīts.
Viņa iepūtiens bija viegls. Varbūt par vieglu, īsu, maigu, kā varētu vēlēties. Pietiekami atšķirīgs, tādēļ labi dzirdams. Tēvs kādreiz raksturojot šo lielgabalnieku mājās, Žoržu mazliet blamēja. Teica: no veca kara orķestra mūziķa varētu vēlēties labāku spēles tehniku un pārliecinošāku skanējumu.
Kādreiz mēģinājumos Grūdumu dārzā (vecās mammas istabas loga priekšā. Varbūt arī kādās koncertspēlēs Ēvelē, Kārķos?) basa pārgājienu “kāpnes”, kādas tiem resgaļiem parasti jāpilda, viņu Pauska vairākkārtīgi norāja, prasot dzirdami pildīt savus solo pārgājienus. Pa laikam tās vietas nācās trenēt. No veca kara orķestra mūziķa tāda nedrošība neizklausījās pārliecinoša muzicēšana. Vajāja jautājums manī – vai aizmirsis, neredz, vai visu laiku bijis liela “viduvējība”?
Žoržs savu basu gan noglabāja bez iespiedumiem un varen spožu kā vijoli, līgavu vai rotu.
Ārgalis Žoržs bija Bergas Kristīnes (Vijas mammas – Alksnītienes) brālis. Alksnītiene pēc pārliecības izskatījās kā sarkana magone. Kuražīga, valdonīga gaspaža, kas komandēja savu vīru, kādreizējo Sedas kolhoza priekšsēdi. Mēģināja komandēt arī manu tēvu, brigadieri, bet tas neļāvās. Viņai sadeva pretvēju.
Žoržs likās mierīgs. Mazliet smalks. Nu ne pavisam “kreilis”. Tādu kvēles lādiņu mums derētu aizņemties no sirmā, jau aizsaulē aizgājuša mūzikas veterāna, basista, kuram nešķita bass par smagu, ceļš par garu… .
Var pacelties pārdomas, vai to laiku mūziķiem – zirdziniekiem (klarnetistam Brīnumam Kārlim, basistam Ārgalim Žoržam un lielajām bungām – Švernam Augustam no Lejaspunkām) rentējās tērēt visu dienu, pat nakti un līdzi dresēt, nīcināt līdzi savām izpriecām nopietno saimnieka palīgu, vilcēju – zirgu, kā tagad būtu braukuši ar traktoru vai mašīnu?
Tētis teica, ka toreiz vērtīga spēle bija arī vērtīga makam. Dažreiz 5 sudraba lati iespīdēja mūziķu trūcīgajās kabatās. Par tādu naudu bija vērts darboties un līdzi pašiem priecāties. Piecnieks gan bijis griesti. Daudzreiz guvums bija mazāks, tomēr – kā no gaisa makā iekritis… .
Voldemārs Šverns
Visaugstākā spice Sedas orķestrī izauga Jeru pagasta ziņneša Šverna Voldemāra personā. Trompetists – solists ar ļoti labu toni, lielu izturību un šarmu. Tēva draugs. Aizsargs. Ar viņa roku bija uzrakstītas visvairāk sedenieku deju un koncertnošu. Veidoti laicīgie un sēru marševiki.
Varbūt, viņa maizes darbā bija vairāk brīvu brīžu, kad varēja trenēties, spēlēt, rakstīt un iesiet notis. Ņemties ar sedenieku tik vajadzīgām lietām? Pārējie Sedas orķestra mūziķi bija saimnieki – nevaļīgi ik dienas, pa savām mājām mūžīgā kustībā. Noguruši, rupjāki un smagāki tēvaiņi.
Interesanta sakarība. Tajās pašās telpās, dzīvoklī, kur dzīvoja un trenējās Sedas orķestra spice – solists, trompetists Šverns Voldemārs pēc daudziem gadiem mīta arī Rūjienas kultūras nama orķestra solists, I trompete – Ēriks Vorps (Mača laikā). Sākumā viņu nams bija Jeru pagastmāja, bet Ērika laikā – būvkantoris. No sākuma gadiem gan Jeru ciema izpildkomiteja, bet to ar laiku aizmainīja uz kādreizējo Jeru muižu. Tur, savukārt, augusi mana mamma. Cik tā pasaule gan ir šaura!
Voldemārs Šverns saprata tehnikas laikmeta tuvošanos. Izgāja radiomontieru kursus. Palīdzēja izplatīt, ievilkt, remontēt jaunās brīnumkastes – radio aparātus apkārtnes iztikušajās mājās. No sākuma – tikai retajās. Brīnumkastes iekāroja aizvien vairāk un vairāk ļaužu. Voldemāra darba lauks paplašinājās.
Grūdumu bērniem pienāca diena ar priecīgu pārsteigumu. Negaidīti (bērniem mūsējie šo notikumu nebija izpauduši) ieradās mūsu mājās mūsu paziņa – tēva mūzikas biedrs Voldemārs Šverns ar mums nopirktu jaunu “Vef – Supper” skaistu smaržojošu radioaparātu, akumulatoru, antenu. Stādīja mūsmājās radio augšā. Darbs liels ar antenas mastu sagatavošanu, pacelšanu, izolātoru iesiešanu antenā, ieurbšanos caur vecāsmātes istabas stenderi, zemējuma sagatavošanu, bet rezultāts mūs visus sajūsmināja.
Šī brīnišķīgā mēbele mums pavēra visu pasauli! Mūzika, ziņas, visādi raidījumi ienesa mūsu mājās jauno elpu. Tikai pagriez un: – “Runā Rīga, Liepāja, Kuldīga, Madona…” un aiziet! Paši jutāmies tur – centrā iekšā, vienalga, kur kas notika, kaut vai pāri jūrām….
Kad krievu lācis 1944. gadā (Valmierā – 1944. gada 23. septembrī) atnāca uz ilgāku palikšanu, visus latviešu vecos arhīvistus represēja. Kam nenoņēma cepures, sagaidot Vaņkas! Arī Švernu Voldemāru kā aizsargu aizsūtīja uz Sibīriju. Tur viņu badināja līdz kauliem, līdz skeletam. Vienreiz tur – galērās – viņam radās iespēja, laimējās tikt pie zirņu ēšanas (varbūt gulaga virtuvē?) Ar to pašu viņš aizgāja… .
Augusts Šverns
Švernam Voldemāram – trompetistam bija vairāki brāļi. Vecākais – Augusts. Viņš dzīvoja “Punkās” (Endzelēšos), blakus Riemām, uz Saliņu – Endzeles ceļa).
Tāds muzikāls, labsirdīgs onkulis, ar papliku pakausi. Labs savā lielo bungu sitēja karjerā. Arī viņam uz spēlēm nācās braukt ar pajūgu. Kā tad citādi tās lielās trumules stiepsi?
Vecuma dēļ Augusts pēc kara drīz atteicās no buņģiera iespējas sist pa otra ādu. Nebija vairs saimniecības, nebija zirgu, lai brauktu ar savu braucamo uz spēlēm vai mēģinājumiem. Vai tad no kolhoza prasīsi zirgu tādām “izlaidībām”?
Eduards Siliņš
Tētis sarunāja (pēckara gados, spēlējot Rencēnos un Rūjienā) par buņģieri Krūmiņu – Siliņu Eduardu.
Muzikālu, stingru vīru. Zināmu laiku ar viņa palīdzību vecīši muzicēja kopā ar šo “ielāpa“ mūziķi. Jauno buņģieri varēja atzīt par ritmisku, bet ne tik rutinētu un mūsu repertuāru zinošu. Ja tās melodijas ir apgūtas, vari nosprēgāt īstajā vietā skanīgāk vai zīmīgāk, lai mūzikas pacēlumi vai aiztures mirkļi spilgtāk iezīmētos mūsu kalamburos. Ar laiku Krūmiņu Siliņš iejutās gan mūzikā, gan kolektīvā. Drošībnieki bija šķībi lūrējuši uz Eidi. Par karošanu aplamā frakā viņu represēja. Uz Austrumiem, lai rukā par kļūdainu ģērbšanos un aplamu dzimšanas gadu.
Jānis Miglavs
Nu tētis uz brīdi sarunāja manu brālēnu, brālēnu muzikālajiem brāļiem Miglaviem, tēva māsas dēlu Miglavu Jāni. Lai sit pa to pašu ādu. Jānis jau bija muzikāls, kluss un paklausīgs. Ritmisks. Ar iedzimtības saitēm siets pie muzikālās laivas.
Šos pēdējos kadrus vairs nevar uzskatīt par Sedas orķestra veterāniem. Vairāk viņiem piestāv ielāpu gods. Labs ielāps arī ir vērtīgs, ja uzlikts īstajā vietā, īstajā laikā, bet veterāna godu viņiem nevaru piešķirt par tādu pieskrējienu… .
Sedas orķestra ziedu laikos (1925.- 1940.) kolektīvā bija spēlējuši vēl daži kadri, piem., Teteris no Oleriem, brāļi Zariņi no Endzeles apkārtnes, vēl kāds, bet tos nepazinu, nesatiku, jo manā atmiņu laikā pie Sedenieku debesīm šīs “zvaigznes” bija nodzisušas vai klātas mākoņiem… .
Nekas jau nav mūžīgs. Veco vīru laiks pagāja. Pēc kara daudzi no Sedas orķestra veterāniem kara vētru korekciju un vecuma dēļ tika izsvītroti no mūziķu sarakstiem. Par viņiem palikušas atmiņas un atbalsis.
Tajā vietā un ar tēta pūlēm vairākus gadus spēlēja apvienotie Jeru, Rūjienas un Ķoņu pūtēju komandas mūziķi. Salāpīta, sastiķēta vienība, bet spēlēja prieka izslāpušai jaunatnei un tautai. Kaut visur drupas un žēlabas par zudušajiem novada ļaudīm, tautai jādzīvo tālāk, cenšoties lāpīt izirušās ģimenes un dzīvi… .
Orķestra repertuārs
Pāršķirstot lielos Sedas orķestra nošu krājumus, redzam, ka to veidošanu bija uzņēmies enerģiskais mūziķis, Jeru pag. ziņnesis Voldemārs Šverns (Vairums nošu – viņa rokrakstā). Bija jau atsevišķi laicīgie un sēru marševiki, bet es raksturošu sedenieku lielākās nošu grāmatas – tādu kā almanahu ar maršiem, deju notīm un koncertrepertuāru.
Lielo nošu grāmatu iesiešana darīta vienveidīgi, ar vienu “rokrakstu”, vāki aplīmēti ar vienu auduma “zorti”. Pieņemu, ka šos krājumus veidoja arī Šverns Voldemārs. Enerģisks, kustīgs, ne tik aizņemts saimniecības darbos, kā veči, kuri slīguši saimniekošanā. I tenora atbilstošu nošu grāmatu rakstījis pats Pauska, basu un altu grāmatas arī liekas attiecīgu šo nošu spēlētāju rokrakstos.
Krājumi ir ļoti ietilpīgi satura ziņā. Tajā var atrast visdažādākās dejas, maršus un klausāmos gabaliņus.
Vairums maršu ierakstīti krājuma sākumā. Visbiežāk sedenieki spēlēja Artilēriju (Divi draugi) – ritmiski interesantu, no kara orķestriem atnestu (varbūt no kādas artilēristu daļas mūziķiem?), vidējas grūtību pakāpes maršiņu. Rūjienas kultūras nama mūziķi ar manu svētību, nošu aizvilkšanu Rūjienas virzienā – tagad to spēlē no galvas, pa taisno, sveicot savus jubilārus.
Maršu vidū bija tāds Jelgavnieki nāk, kuru dzird vēl tagad, jaunā Latvijas kara orķestru izpildījumā svētku parādēs. Latvisks, ar latviskām tautas melodijām, iestrādātām trio daļā, izdaiļoti un tuvi.
Tētis jau zināja teikt, kurš no daudzajiem maršiem mūsu krājumos bijis gājiena, no galvas iedzītajiem maršiem Valmieras 4. kājnieku pulkam, kurš kādam citam. Esmu to piemirsis, bet fakts liecina, ka daudzi sedenieku marši nākuši no pirmās Latvijas kara orķestriem.
Maršu vidū bija arī grūti, bet klasiski, pāri robežām Latvijā ienākuši, pat koncertos spēlējami šedervi. Tādi kā – Vecie draugi, Grāfs Cepelīns, Jūras karalis, Gladiatora atvadīšanās, Slava varoņiem.
Tad vesels lēvenis parasti, skanīgi, pēc pašu gaumes spēlējami marši: Sveiciens Dzimtenei, Tautas maršs, Braslas krodziņā, Berlīnes sveiciens, Sveiciens Republikai, Račenko, Grēze – Parādes maršs (tēva dienesta laikā Grēze bija viens noautoratīviem pulku orķestru diriģentiem). Varonis, Atmiņas, Drošais taurētājs, Dzimtenes sēras, Apsveikšanas maršs, Vecais mednieks, Klip – klap u.c.
Deju klāsta krājumos bija liela daudzveidība. Krājumu veidošanas laikā, acīmredzot, no skatuves nebija aizgājuši muižu laiku vecie stiķi. Tos rakstītāji nebija aizmirsuši. Iespējams, ka tolaik vēl bija pieprasījums pēc šiem šederviem.
Reilenderi, Dirižablis, Vengerkas, Krakovjaks, Minjons, Padekāters, Padespaņ, Mazurkas, Polonēzes, Onsteps. Tādi numuri vairumā.
Daudzas polkas. Trakais jakts. Visvairāk sedenieki spēlēja polku Koketku (Nr.26.) Mūsu dienās tādus jocīgus lēkājamus stiķus nemaz vairs nespēlē. Meklē dienvidamerikāņu un citu amerikāņu ne mazāk impulsīvus izlādēšanās tracināmos gabaliņus (šeiku, tvistu, kalipso, breiku un vēl jaunākus). Manuprāt, mūsu jaunatnei nevajadzētu tik traki dzīties pēc svešākiem, izdejot nezināmiem tračiem, bet – ja nu grib tā palēkt, tad polka atbilst, tuva mūsu tautas dejai, dejas solim un mentalitātei.
Mums veciem prātniekiem – to neprasa, bet viss, kas nāk no rietumiem – valoda, lupatas, modes, dziesmas un dejas, tagad ir topā. Kā teiktu mūsu Akulis Jānis – esam otrā grāvī no Austrumiem uz Rietumiem, no krievu uz amerikāņu paraugiem un slavēšanas pārmērībām krituši. Kā bez mugurkaula, kā bez savas tautas kultūras vērtību cienīšanas, glabāšanas un tālāk došanas tradīcijām. Iznāk, ka mēs paši kaunamies no sevis, kaut kāda nodevība, kaut kāda pārdošanās par katru cenu. Kā prostitūcija.
Visvairāk sedenieku almanahā varēja atrast valšus. Kādi tur tikai nebija tie griežamie deju meldiņi! Tautas valši vai tādi ar populāru dziesmu meldiņiem caurausti, krievu izcelsmes senie valši ar latviskotiem nosaukumiem, skumji un mīlestības apgaroti, vēl nenosakāmi, bet skaisti, kāds viduvējāks manām ausīm arī pa starpām. Nu kādi 25 vai vēl vairāk. Visus jau neminēšu, bet tomēr iedzīvināšu šos skaistos, mūsu jaunības spēlētos un dejotos meldiņus, vismaz ar virsrakstiem:
Baltā roze, Visu priekš tevis, Baikāla viļņi, Pusnakts sapnis, Mūžam neaizmirsts, Maija sapņi, Uz Mandžūrijas kalnājiem, Valmieras valsis, Greizsirdības valsis, Tautas valsis, Pētera Pāvila bojā eja, Pētera Pāvila piemiņai, Karpatu augstumos, Rudens sēras, Jēkaba valsis, Nakts ierakumos, Notiesātais, Šķiršanās no mīļākās, Dejot vēlos (melodijas noKalmana operas Silva), Uz klusā ezera u.c.
Fokstrotu krājumā bija mazāk. Tos, kuri bija iekļauti, bieži spēlējām. Jādomā, ka tad, kad krājumus veidoja, fokstroti nebija tik populāri uzpeldējuši. Tie nāca vēlāk, kad pazuda tie arhaiskie galma deju numuri un polonēzes.
Laikam jau fokstroti arī tika “ievazāti” no vakarpuses zemēm. Ja manu studiju gados krieviskā kultūras vadība mums, institūta mūziķiem, tik konsekventi aizliedza spēlēt fokstrotus, tad, acīmredzot, viņi bija zinājuši, ko dara. Liekas, ka tāds, pa deju laukumu vienkāršāk bradājams divdaļīgs numurs tiešām bija nācis pāri dzelzs aizkariem no tās “indīgās puses”.
Gadus desmit un vairāk atpakaļ mūsu jaunatnes ballēs, arī tad, kad es vēl džesojos dažādās kompānijās, valši izmira kā dinozauri. Tāpat lēnie tango un bostoni – lēnie valši, bet visa deju dzīve sākās un beidzās, pa vidu mīcījās ar tādu modernizētu fox variantiem.
Nosaukšu dažus sedenieku fokstrotus, lai mani spriedelējumi par deju ritmu attīstību nebūtu gaisā karināti:
Viesnīcā pie lakstīgalām, Heidelbergs, Paldies dievam, Florentīne, Mašs – polka, Baltie ceriņi kad atkal plauks (slow-fox), Amālija, (šībers – tā atzīmēts viņu rakstos), Olga.
Tango toreiz nebija tik populārs. Krājumos daži no lēnajiem, kaisli dejojamiem tango un bostona gabaliņiem tomēr bija atrodami.
Toreiz tauta deju laukumos neizcēlās ar izvēlīgu šņaukāšanos izvēloties tādu vai citādu modernu dejas nosaukumu, kaut paši prasītāji nemaz neprot tādus kalipso vai citus klibiķu gabalus vai našķi. Našķi nebija ne kājām, ne vēderam, bet visi turējās pie latviešiem zināmiem stiķiem. Valši, polkas, sudmaliņas bija īstās, lai savas meitenes grieztu valsī vai citā jaktā bez pelšanas.
Sedenieku nošu almanahā varēja atrast daudzus skaistus, skanīgus, nelielus koncertstiķīšus, kurus laika gaitā viņi paši skandēja izbraukumos. Pie tiem strādāja mēģinājumos. Jāteic, ar nelielo, pieredzējušo mūziķu štimmīgo spēli, ausīm likās tiešām kutinoši, interesanti, skaisti.
Vēlāk tos izmantojām, veicot manu nošu apgādnieka misiju gan vidusskolas meklējumu gados, gan vēlāk, kad atbildēju par Rūjienas kultūras nama pūtējiem. Man vajadzēja taurētājiem gādāt, rakstīt, pie reizes šo to piedomāt atbilstošas notis koncertiem, ceremonijām (marši), gan dejām. Te vieta vēlreiz atgādināt, ka visas pie Mača spēlētās notis zaudējām. Tās mums Vilfrīda meita neatdeva. Par to kreņķējamies, bet tādu žestu var dažādi tulkot. Man vajadzēja pašam no jauna meklēt, šķirot, atrast repertuāru.
Uzskaitīšu Sedenieku koncertgabaliņus, kurus viņi skandināja no saviem biezajiem lielkrājumiem. Šķirstot šo lielgrāmatu, saskaitīju 19 skaņdarbus no klausāmo numuru apcirkņiem. Nav jau jēgas visus tos pārskaitīt virsrakstu veidā, tādēļ viņu koncerta repertuāru manā uzskaitījumā izretināšu, pieminot man vairāk zināmos, kuros viņi iedziļinājās mēģinājumos un kurus pētījām mēs – sedinieku mantinieki savās pusaudžu studijās. Protams, tie bija tie vieglākie, mums ceļamie. Mūsu – zēnu variantā – daudz prastāk, bet tomēr…
Latvju dziesmu popurijs Kuškevica apdarē, V. Stiebriņa– Latvju dziesmu vītne, Fantāzija Amūras sapņi, Introdukcija Pavasara rīts Somijā, Delība fantāzija Romaņeska, Fantāzija – Skumju brīdī, Uvertīra Cars atsvabinātājs, Uvertīra La Dāme, Intermecco Jautrais Pēteris, Uvertīra Menuetto, Fantāzija Pie mēneša gaismas, Valsis Introdukcija Meža pasaka, Uvertīra Rīta blāzmā, M. Gļinka Elēģija, Ungāru deja, Popurijs no Čaikovska operas Gulbju ezers” , Popurijs no Verdi operas Traviatta u.c.
No Sedas orķestra repertuāra var pārliecināties, ka viņi nebija tendēti tikai uz vienkāršo eksistences variantu – dejām. Pa reizēm – priecīgajiem vai skumjajiem maršiem un dziesmām (piedienīgās reizēs). Viņi bija kaut kas vairāk, plauktu augstāk. Spējīgi priecēt tautu ar koncerta numuriem no klasikas, ar dažādām liriskām fantāzijām un serenādēm. Tās cilvēkus ielāgoja klausīties, kļūt labākiem ar mūziku, sadzirdēt mīlestību un rosināt labākiem darbiem un skaistumam cilvēku attiecībās un jutās.
Atmiņas ilustrētas ar fotogrāfijām no Māras Brīnumas personīgā fotoalbuma, zudusilatvija.lv un Rūjienas izstāžu zāles krājuma.
Par LEONARDU BOŠU lasīt arī šeit:
Leonards Bošs
